Pirms 61 gada, 1939.gada 23.augustā tika parakstīts Molotova–Ribentropa pakts — pirmais solis uz Latvijas un citu Baltijas valstu neatkarības iznīcināšanu.

Noziedzīgā pakta rezultātā karā ierauto jaunekļu un vīru piemiņu godināt Tukuma rajonā uz savu otro salidojumu bija pulcējušies vairāki simti bijušo leģionāru, karavīru un viņu ģimenes locekļu no visas pasaules. Smārdē pie pieminekļa latviešu vecajiem strēlniekiem un nacionālās armijas varoņiem notika svētbrīdis, kuru vadīja Tukuma luterāņu mācītājs Jānis Saulīte un NBS štāba bataljona kapelāns Dainis Markovskis. Tad visi devās uz netālajām bijušā karavīra Ērika Krūmiņa mājām, kura plašajā augļu dārzā turpinājās salidojuma norise. Runāja Saeimas deputāti, Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji, vecie un jaunie karavīri. Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs Nikolajs Romanovskis nolasīja valsts augstāko amatpersonu vēstījumus. Saliojuma galvenais mērķis bija kritušo cīņu biedru piemiņas godināšana.

Vienam no Smārdē satiktajiem — Gunāram Tilikam Otrā pasaules kara beigās bija sešpadsmit gadu. Viņš līdz mielēm izjutis Molotova–Ribentropa pakta sekas. Kad Gunārs pabeidza Lauteres pamatskolu un iestājās Rīgas 1.ģimnāzijā, mācīties neiznāca, jo bija 1944.gada rudens. Pavasarī bija pienākusi ziņa, ka ir kritis Gunāra tēvs, nedaudz vēlāk, kad vācieši Zlēkās rīkoja akciju pret kureliešiem, tika nošauta viņa māte.

Gunārs Tiliks:

— Skolā mūs audzināja patriotiskā garā. Mums bija krietns skolotājs Konstantīns Karulis, kurš mācīja vēsturi, patriotismu, militāros pamatus. Tā bija tautas kustība — stāties pretī boļševismam. Mēs gājām kopsolī. Iestājos gaisa spēku izpalīgos, drīz "paņēmu vagu". Zināju, ka lauberieši bija devušies uz Zlēkām, arī māte. Kurzemē uz krustceļiem bija izlikta informācija, kurā pusē ir kāda pagasta bēgļi. Izbēgušie karavīri meklēja savējos. Kopā ar policijas bataljona vīriem meklējām kureliešus. Kad nokļuvām pie viņiem, piedalījāmies kaujās. Tad sākās vācu akcija pret kureliešiem — nodedzināja visas mājas pie Zlēkām, apšāva visus iedzīvotājus. Mēs aizbēgām mežā. Lai pārliecinātos, vai esam mežā, pāri laukam sūtīja vienu laikam sodītu karavīru. Kad vērsām pret viņu automātus, viņš pagriezās un aizgāja atpakaļ. Ar to viss beidzās. Zlēku un Ugāles mežos nodzīvojām līdz ziemai. Tad vācieši izlīmēja zīmes, ka nevienu kas iznāks no meža nenošaus. Tā kā pratu vācu valodu, vīri mani aizsūtīja uz komandantūru Ēdolē. Kāds baltvācietis apsolīja drošību, un no meža iznāca vīru sešdesmit septiņdesmit. Mūs pārģērba, izveidoja, tā sauktās "meža kaķu" vienības. Gatavoja mūs cīņai ar krievu — par izpletņlēcējiem un darbībai frontes aizmugurē.

Atceros kapitulācijas maiju. Skaista diena bija. Komandieris visus aicināja nostāties ierindā un pateicās par dienestu. Nodziedājām "Svēts mantojums". Lielākā daļa no mums iegāja mežā. Kādu laiku biju tur, bet drīz kļuva skaidrs, ka tas ir diezgan bezcerīgi. Devos pie paziņām uz Rīgu, viņi man palīdzēja mainīt pasē dzimšanas gadu. Pabeidzu jūrskolu, nonācu Tālajos Austrumos, vēlāk turpināju mācības Gruzijā, Batumi jūrskolā. Kad atgriezos Latvijā, mēs, vairāki latviešu Jūras spēku virsnieki, mēģinājām ar torpēdkuteri aizbēgt uz Zviedriju. Kara tribunāls. Nosēdēju kādu gadu, bet Staļins nošāva Beriju, "augšā" paši cīnījās par dzīvībām, un mūs "aizmirsa" nošaut. Pēc tā notikuma latviešiem reti izdevās iekļūt kādā jūras akadēmijā.

Tādi bija karta laika puikas. Mūsu bija daudz. Slavenajā majora Laumaņa izlūkbataljonā pārsvarā bija puiši manos gados. Ar ieročiem apieties mēs iemācījāmies kauju laikā, mācījāmies karā izdzīvot un sadzīvot ar asinīm un nāvi blakus, redzējām draugus un cīņu biedrus mirstam. Ne reizi vien nācas iet izlūkos, cīnīties tuvcīņās. Man laimējās, netiku pat nopietni ievainots. Bet daudzi mani līdzaudži palika gan ierakumos, gan kur nu kurais. Zaudējām arī mēs — dzīvi palikušie — savus labākos gadus, savu jaunību.

Gunārs Tilliks, ieguvis hidrotehniķa specialitāti, tagad ir uzņēmējs, būvē mazās hidroelektrostacijas. Pašlaik pēc viņa projekta top Ogres HES ar 400 kw plānoto jaudu. Viņa ģimenē aug trīs bērni un seši mazbērni. Gunārs dzīvo ar ticību, ka nekad viņa bērniem nebūs jāpārdzīvo tas, ko pašam nācies pieredzēt. Tāpat kā visai mūsu tautai.

Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"