Vētras mācības

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks ģenerālis Aivars Straume intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Aivars Straume: “Visai mūsu civilās aizsardzības sistēmai jābūt skaidrai un kā taisnai līnijai no apakšas līdz augšai, turklāt ikvienam precīzi jāzina savs uzdevums.” Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

– Orkāns izrādījās nopietna pārbaude Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) un visu dienestu spējām strādāt neimitētos ārkārtas apstākļos. Kam bijāt un kam nebijāt gatavi?

– Šo sistēmu veidojām jau no 1998.gada, un katastrofas laikā tā strādāja labi. Protams, ir lietas, ko vajag uzlabot. Piemēram, materiālo rezervju pielietojuma kārtību. Tās drīkstam izdot tikai ar Ministru kabineta rīkojumu, bet izdevām tieši uz vietas – tās pašas dīzeļelektrostacijas no valsts uzņēmumu rezervēm. Jaunajā Civilās aizsardzības (CA) koncepcijā paredzēts, ka materiālajām rezervēm ir jābūt glabāšanā. Bet ar tām ir arī jādarbojas, jāprot strādāt. Ar jau minētajām dīzeļu elektriskajām stacijām ir jāstrādā sagatavotam elektriķim, jāprot pieslēgties elektriskajiem tīkliem, citādi var būt cilvēku upuri. Par laimi, šoreiz viss nostrādāja labi. Arī atbildīgie glābšanas dienesti bija gatavi, atlika tikai sazvanīties. Valsts līmeņa glābšanas organizācijas ir rīkojušas kopīgas mācības, tas tagad parādīja labu rezultātu. Labi strādāja arī vietējās Ārkārtējo situāciju operatīvās komisijas (ĀSOK), to darbs bija neatsverams. Koncepcijā esam ietvēruši, ka pašvaldībām vairāk jāiesaistās šo komisiju darbā, un tas izrādījās pareizi. Piemēram, Ventspilī pats Aivars Lembergs sēdēja ugunsdzēsības un glābšanas dienesta postenī un atbalstīja darbu, tāpat Valmierā Vitauts Staņa. Pašlaik šo komisiju vadītāji ir vietējo VUGD struktūru priekšnieki, taču domāju, ka tiem tomēr vajadzētu būt pašvaldību vadītājiem.
Šai darbā var izdalīt vairākas daļas, un tie pirmām kārtām ir preventīvie pasākumi, normatīvās bāzes sakārtošana valsts līmenī, normatīvu ieviešana pašvaldībā kopā ar būvvaldi, ugunsdzēsējiem, veterināro dienestu u.c. Krīzes gadījumā man, kā arī Ministru prezidentam būtu tikai jāsaņem informācija un jāspiež pogas, jādod komandas; dienestiem ir jāstrādā. Pirms tam Ministru kabinetam ir jāpieņem attiecīgi normatīvie dokumenti, Saeimai – likumi. Visai mūsu civilās aizsardzības sistēmai jābūt skaidrai un kā taisnai līnijai no apakšas līdz augšai, precīzi jāzina, kāds uzdevums kuram ir. CA koncepciju mēs saskaņojam arī ar Nacionālo bruņoto spēku (NBS) koncepciju.
Ievēroju, ka valstij civilās aizsardzības plāns ir, pašvaldībām plāns ir, bet ministrijās to nebija. Katrs strādāja, kā prata. Ar cilvēkiem, kuri realizē šos plānus, ir jāstrādā, jārīko mācības, jāskaidro normatīvie dokumenti. Tad vadīt un koordinēt nebūs grūti. Priecājos, ka pēdējā katastrofā, vētrā necieta daudz mūsu cilvēku, un arī par to, ka šī valdība guva sapratni par civilo aizsardzību kopumā.

– Cik tālu pieņemšanas procesā ir CA koncepcija?

– Tā ir sagatavota un iesniegta, taču vēl divu nedēļu laikā jāsaskaņo ar pārējām koncepcijām, kas iesniegtas valdībai, piemēram, ar NBS attīstības modeli. Sistēma ir pareiza, tā nav balstīta tikai uz vienu dienestu. Kodols ir VUGD, un ap to kā civilās aizsardzības sistēmas subjekti grupējas NBS, Valsts policija, robežsardze, Katastrofu medicīnas centrs (KMC), Zemkopības un Satiksmes ministrija, daži komunālie dienesti, piemēram, “Rīgas dārzi un parki”, Valsts meža dienests, kuri arī piedalījās ceļu attīrīšanā, lai mēs varētu sasniegt glābšanas objektus.
Jau no 2002.gada rakstām Civilās aizsardzības likumu, divreiz tas apspriests Saeimā, pašlaik – Ministru kabinetā. Tas ir kā karsts kartupelis – teorētiski visi saprot, ka tas vajadzīgs, bet praktiski – vēl neiznāk. No 1998.gada ir programma par tehnisko aprīkojumu, jau sen tam plānotos 11 miljonus latu vajadzēja realizēt, katastrofa parādīja, cik aktuāla ir šī problēma. Dzīvē ienāk tehniskais progress un līdz ar to – nelaimes gadījumu iespējamība. Pagaidām gan tehniskas katastrofas mums ir gājušas garām, izņemot atsevišķus gadījumus, piemēram, avārijas Vecumniekos un Līvbērzē. Citur pasaulē ķīmiskās katastrofas notiek salīdzinoši bieži, tāpat vilcienu sadursmes.

– Vai VUGD darbinieki, kas savulaik galvenokārt sagatavoti tradicionālākiem ugunsdzēsēju pienākumiem, šobrīd ir gatavi jaunajai situācijai – visdažādāko glābšanas darbu veikšanai?

– Jau no 90.gadu vidus tam veltām daudz pūļu. Tagad esam plaša profila glābšanas dienests, kura pienākumos ietilpst arī ugunsdzēsība. Ārkārtas situācijām gatavojas arī NBS, KMC, Pārtikas un veterinārais dienests.

– Vētra pierādīja, ka šādos gadījumos stipri cieš elektroenerģijas pievade un sakari. Kādi ir secinājumi un idejas?

– Iekšlietu ministrijas objektiem gandrīz visiem bija dīzeļelektrostacijas, tāpēc sakari tika saglabāti. Pa glābšanas dienestu tālruni 112 saņēmām kādus 14 000 zvanus. Centrālais sakaru punkts pārgāja uz divu maiņu dežūru, pieņēmām zvanus un pa savu sakaru sistēmu ziņojām vietējiem dienestiem, uz kurieni jābrauc.
Taču civilās aizsardzības sistēmas galvenais uzdevums ir preventīvie pasākumi. Jāparedz, kādos objektos ir jābūt stacionārām elektrostacijām. Piemēram, lielos, bīstamos objektos, kuros strāvas pārtraukuma dēļ var pārtrūkt tehnoloģiskais process un notikt ķīmiska vai cita avārija. Cilvēkiem ir jābūt gataviem tam, ka mājās var pazust elektroenerģija. Ir, piemēram, iespējams par 200 – 300 latiem nopirkt mazu dīzeļelektrostaciju, kuras jaudas pietiek vienai mājsaimniecībai. Svarīgi ir zināt, ka modernajiem apkures katliem elektrosūknis padod ūdeni un bez tā cirkulācijas katls var uzsprāgt. Jāapmāca cilvēki, kā šādos gadījumos rīkoties. Mums ļoti palaimējās, ka vētras laikā nebija 10 vai 20 grādu sals.

– Degvielas trūkums vētras laikā un arī pēc tam liek domāt, kā nodrošināt degvielas piegādi bezstrāvas apstākļos.

– Par to jādomā Iekšlietu ministrijai. Ugunsdzēsējiem rezerves bija, Talsos mēs degvielas uzpildes stacijai aizdevām savu ģeneratoru. Jāparedz arī, kā ārkārtas situācijās paēdināt cilvēkus, cept maizi, varbūt veikali drīkst strādāt bez kases aparātiem. Informācijai par vētru jābūt savlaicīgai, lai cilvēki var paspēt nopirkt baterijas un citas lietas.
Sirēnas strādā vēl 24 stundas bez strāvas, ar baterijām, bet šoreiz tās nedarbinājām, jo laikus bija informācija pa radio, televīzijā. Tomēr izrādās, ka diezgan daudzi nezināja par vētras tuvošanos. Šīs ziņas gan jādod bieži, varbūt ik pēc 15 minūtēm. Citās valstīs pārtrauc visus raidījumus, izņemot prezidenta runu, kad ziņojumus dod glābšanas dienesti.

– Pēc šīs vētras radies jautājums par “Ventamonjaka” un dažu citu potenciāli bīstamu objektu drošību. VUGD pienākums ir regulāra to kontrole. Kā turpmāk domājat nodrošināt, lai tādas ierīces kā strāvas ģeneratori šādos uzņēmumos patiešām būtu un arī darbotos?

– VUGD ir ugunsdrošības funkcijas. Civilajā aizsardzībā ietilpst gan darba drošība, gan ugunsdrošība un sprādzienbīstamība, ko kontrolē dažādas institūcijas, un “Ventamonjakam” no tām visām atļaujas darboties bija. Tādēļ kritisko infrastruktūru objektiem turpmāk būtu jānonāk visu ar drošību saistīto institūciju kopējā apspriešanā.

– Līdz šā gada 14. janvārim VUGD struktūrvienību priekšniekiem bija jāiesniedz priekšlikumi glābšanas darbu uzlabošanai.

– Tie ir iesniegti. Galvenās uzrādītās problēmas ir tehniskā aprīkojuma trūkums un nepieciešamība apmācīt ĀSOK locekļus praktiskajam darbam uz vietām.

– Jaunajā CA koncepcijā, kura ir saistīta ar kopējo valsts drošības koncepciju, paredzēta pāreja no totālās aizsardzības uz kolektīvo. Ko tas nozīmē praksē?

– Tā ir dienestu darbība plus iedzīvotāju iesaistīšana. Iestājoties NATO un ES, mēs uz to esam jau pārgājuši.

Taču jāņem vērā, ka VUGD personāls, kurš ir ļoti labi sagatavots, ir arī jāsaglabā, jo daudzi aiziet no darba. Pirmajā gadā mūsu darbinieki saņem 150–160 latus pēc nodokļu nomaksas. Varam nopirkt ideālu aprīkojumu, bet, ja nebūs, kas ar to strādā… Mums vēl vajadzētu ap 500 cilvēku ar speciālo izglītību, taču dienestam par šo darbu jāspēj viņiem drošināt iespēju uzturēt ģimeni. Jāņem vērā, ka darbs ir grūts, un daudzi no mums 60 gadu vecumā jau ir invalīdi, ar apdedzinātām plaušām, nervu vainām. Viņiem jāvelk ārā no mašīnām sakropļoti līķi, jānes apdeguši bērni. Ugunsdzēsējus brīvajā laikā pēkšņi izsauc uz darbu, un cieš ģimene. Aizejot pensijā, viņi saņem ap 150 latu mēnesī. Šobrīd tas ir salīdzinoši normāli, bet drīz, saistībā ar augsto inflāciju, tuvosies iztikas minimumam. Ja cilvēks strādā valsts darbā, viņam jāsaņem pietiekamas sociālās garantijas. Ko nozīmē normāli dzīvot? Lai nebūtu jāaizņemas no kaimiņiem pirms pensijas, lai varētu izskolot bērnus.

– Kā norit ugunsdzēsības struktūru pārņemšana no Valsts meža dienesta, kas VUGD pilnībā jāpaveic līdz 2011.gadam?

– Jauno depo celšanai kopā ar pašvaldībām meklējam vietas, sākam izstrādāt projektus. Finansējums tam ir plānots no 2006.gada, bet nav garantiju, ka tas tiešām būs.
No 27 meža dienesta struktūrvienībām atteicāmies, jo tās dublējas ar mūsējām. Taču ir jāizveido 33 jaunas vienības, jāceļ jauni depo, lai nosegtu tos baltos plankumus, kur iedzīvotāji ir bez pienācīgas aizsardzības. Patlaban cilvēkus šim nolūkam varētu savākt. Mūsu darbinieki strādā diennakti un pēc tam trīs diennaktis ir brīvas. Arī virsnieki, kas katru dienu ir darbā, nepieciešamības gadījumā brauc uz glābšanas darbiem. Jā, saviem cilvēkiem uzstādām augstas prasības – izglītību, fizisku un arī morālu sagatavotību. Kuru katru darbā mēs neņemsim. Taču gribu, lai mūsu cilvēki būtu motivēti strādāt, lai būtu labas atpūtas telpas, algas, tehnika. Viņiem ir jābūt noslogotiem, jāapmāca iedzīvotāji palīdzības sniegšanā, un to darīsim mēs paši, nevis atļausim apmācīt kādai firmai. No 1999.gada pārbaudām dzīvojamo sektoru, ko agrāk nedarīja. Kad iestājāmies ES, braucām uz citām valstīm skatīties kolēģu darbu, un jāatzīst, ka gandrīz nekur no viņiem neatpaliekam; tagad pat mācās no mums.

– Vai ugunsdzēsēju koledža sagatavo pietiekami daudz kadru?

– Jā. Pašlaik notiek akreditācija, lai beidzēji iegūtu pirmā līmeņa augstāko profesionālo izglītību. Viņi iegūst labas zināšanas ķīmijā, elektrotehnikā, iemaņas glābšanā, ūdenslīdēju darbā, dzēšanā. Taču jāņem vērā, ka tas viss tiek pieprasīts arī privātajā biznesā, kur algas ir lielākas. Koledžas direktoram ir tikai 27 gadi, arī beidzēji ir jauni, nāk jauna paaudze. ES nauda, ko realizē ar Skandināvijas valstu starpniecību, tiek izmantota mūsu speciālistu sagatavošanai šajās valstīs. Ja palaidīsim šos cilvēkus prom, tā nauda būs vējā.
Patiesībā šai dienestā jāstrādā cilvēkiem, kuriem ir motivācija palīdzēt citiem. Nevar skatīties tikai uz naudu. Tomēr nav jābūt arī tā, kā ir tagad, kad mani bijušie skolotāji, labi komandieri, izglābuši simtiem dzīvību, tagad ir nabagi un nevar samaksāt par dzīvokli. Gaidām cilvēkus, kas šeit strādās ar sirdi un dvēseli, bet arī zinās, ka vēlāk valsts par viņiem parūpēsies.

– Kāds bijis aizvadītais gads ugunsdrošības jomā?

– Situācija uzlabojusies, 2003.gadā bija 250 bojāgājušo, pērn – 195, diemžēl no tiem 11 bērni, kas tomēr ir par trim mazāk nekā aizpērn. Arī ugunsgrēku skaits mazinās jau trešo gadu, bet par stabilu tendenci varēs runāt vēl pēc kāda laika. Šajā ziņā svarīgs ir dzīves līmenis valstī, mūsu profilaktiskais darbs, publikācijas un pārraides plašsaziņas līdzekļos par ugunsdrošību. Savukārt jautājumi par kūlas dedzināšanu, kas arī ir nedaudz mazinājusies, vairāk ir jārisina pašvaldībām, jāatrod mehānismi, kā to novērst.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv