Laužot stereotipus un rutīnu, mācoties un mācot domāt

Andris Zvirgzds, dendrologs, bioloģijas zinātņu doktors, profesors un Cēsu domes Vides attīstības padomes priekšsēdētājs, – intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Andris Zvirgzds Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Jau no 2002.gada Cēsu pilsētas domē, balstoties uz iedzīvotāju sabiedrisku iniciatīvu – Vinterupītes sakopšanas grupu un citām tās aktivitātēm, piemēram, Cēsu pilsētas dendroloģisko un publisko stādījumu inventarizāciju un uzskaiti, vietējās nozīmes kultūrvēsturisko objektu aizsardzības apstiprināšanas ierosmi, lekciju cikla sagatavošanu par vides jautājumiem, aktīvu līdzdalību pilsētas attīstības plāna izstrādes vides apakšgrupā, darbojas Vides attīstības padome. Oficiāli tā ir sabiedriski konsultatīva domes struktūra, kuras uzdevums ir sekmēt Cēsu dabas, arhitektūras un kultūrvēsturisko vērtību apzināšanu, saglabāšanu un attīstību, kamēr pilsētas dome nav izveidojusi citu algotu struktūru visu šo darbu veikšanai. Par padomes priekšsēdētāju ievēlēts Andris Zvirgzds – bioloģijas zinātņu doktors, profesors un izcils Latvijas dendrologs, kas sava darba mūža vairākus gadu desmitus pavadījis, Salaspils botānisko dārzu vadot, bijis Rīgas galvenais dārznieks un īsts skolotājs šīs jomas studentiem. Saskarsmē tie ir savstarpēji saliedējušies domubiedri. Vides entuziasti un valdošo komercnosacījumu ignorētāji. Taču nenoliedzami lietpratēji.

Andris Zvirgzds: – Pašvaldības dome un tās apstiprinātās struktūras – komisijas, padomes – tiek ievēlētas uz laiku. Pieaicinot darbā, arī ievēlot cilvēkus šādās struktūrās un komandās, nereti tie būtiski pārvēršas. Pēdējos gadus man ir sadarbības pieredze ar Cēsu pilsētas domi. Padomus lūdz arī citas pašvaldības. Es ar to nedomāju nevienu konkrētu cilvēku, ko pazīstu. Tas ir vispārinājums.

– Pārvēršas labā vai sliktā nozīmē?

– Vienkārši pārvēršas. Deputāti, darbinieki izjūt sevi kā ļoti atbildīgu, kompetentu, kas visu zina, kam nav jāmācās. Neatkarīgi no tā, ka iepriekš bijuši nodarbināti citā nozarē. Esmu nonācis pie secinājuma, ka diemžēl mūsu informācijas pārbagātajā laikmetā cilvēks no piedāvājuma spēj aptvert tikai nelielas porcijas. Tās nav primitīvas, taču nelielas. Cēsu domē mūsu padome nodarbojas ar vides jautājumiem. Lai cik dīvaini tas sākumā kādam šķiet, vide skar un ietekmē visu. Balstoties uz pieredzi, es nosaukšu veselu duci stereotipu, pēc kuriem cilvēki vadās vides jautājumos. Pietiek pusei domāt un rīkoties pēc tiem, lai sekas būtu neprognozējamas un nenovērtējamas. Pirmais stereotips – katrs koks ir mūžīgs. Te jāpiebilst, ka šāda attieksme formējas zemapziņā. Apziņā mēs apjaušam, ka tā nav. No pirmā stereotipa izriet otrs – jo vairāk kādā teritorijā koku, jo labāk. Iedomājieties kaut šo telpu un cilvēku skaitu, kas būtu optimāls, lai visi dzīvie organismi te justos komfortabli. Katrai telpai ir sava ietilpība. Līdzīgi ir ar vidi, arī tai ir piemērojams optimuma princips. Ja prevalē abi minētie stereotipi, vides speciālisti atzīs, ka tas traucē strādāt.

– Taču koki vidē un īpaši pilsētvidē pilda arī citu – estētiskas vērtības – funkciju. Ja ir jāizvēlas starp teritoriju, kurā nav neviena koka, un tādu, kur, kaut nevietā, aug kaut pāris vecu egļu, lielākoties cilvēka izvēle kritīs uz otru.

– Tiesa. Tas ir stereotips, ka jebkurš koks jebkurā vidē ir labs un vērtīgs. Koki ir plaušas utt. Diemžēl aizmirstam, ka koki ir dzīvi organismi ar savām vajadzībām. Mūsu mērenā klimata joslas ziemeļu daļā lapu kokiem dabīgas lapas ir vidēji četrus mēnešus gadā. Skuju kokiem skujas gan ir visu gadu, taču tās strādā vienīgi tad, ja saule ir 15 grādu leņķī virs horizonta. Pārējā laikā jebkurš koks tikko spēj saražot sev eksistencei vajadzīgās barības vielas. Rīgas pilsētā un tās apkārtnē esošie koki un mežu stādījumi gada laikā saražo 2% no tā skābekļa, kas patēriņam vajadzīgs iedzīvotājiem, automašīnu benzīna un kurtuvju kurināmā sadedzināšanai. Pārējo skābekļa daudzumu mums atnes vēji no Atlantijas okeāna. Tas nozīmē, ka daudz sarežģītāka, nekā pierasts uztvert, ir koku kā skābekļa avota nozīme pilsētvidē.
No šā stereotipa izriet nākamais. Vēl daudziem atmiņā ir notikums ar zirgu badā mērdētāju Astrīdu Bušmeistari un nosodījumu, kādu viņa pamatoti bija pelnījusi. Bet, ja paejam pa Rīgas ielām, nevar nepamanīt, cik daudz tajās ir dzīvu organismu, kas tāpat tiek mērdēti badā, spīdzināti. Runa nav tikai par kaķiem, suņiem – tie ir arī koki, kas šādos apstākļos ne vien nespēj savai eksistencei saražot skābekli, bet arī patērē to, kas ir vidē, nīkst un nesaņem palīdzību. Aizvadītajā gadā kopā ar ģeogrāfijas studentiem veicām Rīgas vēsturiskā centra izpēti un secinājām, ka no šai teritorijā esošiem apmēram 10 tūkstošiem koku seši tūkstoši ražo mazāk skābekļa, nekā paši patērē.
Vēl divi paradoksi saistīti ar nosusināšanu – problēmu, kas skar visu Latviju, tai skaitā pilsētu un ceļu infrastruktūru. Stereotips ir šāds – mitru vietu var padarīt sausāku, uzvedot vajadzīgo daudzumu zemes. Un gandrīz katrs mazdārziņa īpašnieks ir pārliecināts, ka viņa dārzs kļūs auglīgs, ja uz tā būs uzvests liels daudzums labas zemes no citas vietas. To dēvē par īsākās caurules un mirkļa tirānijas principu. Tai brīdī domājot un sakot, ka būtiskākais ir šai mirklī ietaupīta nauda.

– Kas rada šos stereotipus? Vai tie rodas tikai nespeciālistu virspusēju zināšanu dēļ? Vai nav tā, ka pret jebkura koka nociršanu protestē galvenokārt vides aizstāvji?

– Man ir kauns to atzīt, taču jums taisnība – mums ir ne viena vien vides organizācija, kas sevi uzdod par lielākajiem vides jautājumu zinātājiem un pazinējiem. Pasniedzot šos jautājumus vienkāršā trīs rindiņu tekstā, tiek kultivēti minētie stereotipi.
Esmu domājis, kad tie sākuši darboties. Tas noticis padomju laikā, kad valdīja princips – runāt, lai mazāk tiktu darīts, tādējādi izdarīts nepareizi. Pretēji senākai pieredzei jāmin 19.gadsimta beigu Rīgas dārzu un parku vēsturiskais veidotājs vācietis Georgs Kūfalts un jau 20.gadsimta Rīgas galvenais dārznieks Andrejs Zeidaks. Viņi savu darbu sāka ar to, ka bez žēlastības retināja stādījumus, lai panāktu optimālu līdzsvaru. Eiropas vides arhitekti savā darbībā šodien izmanto kādu īpašu rādītāju – lapu koeficientu. Tas nozīmē noteiktas teritorijas optimālo apgādātību ar augiem, respektīvi, cik kvadrātmetriem lapu jābūt noteiktajā teritorijā. Ja koku ir par daudz, koeficients būs mazāks un nelietderīgs. Turklāt, jo vārgāks koks, jo zemāks lapu koeficents. Ir aprēķināts, ka Eiropā, arī Rīgā, optimāli uz vienu kvadrātmetru apstādījumu jābūt sešiem kvadrātmetriem lapu. Kopā ar studentiem esam trenējušies veikt šos aprēķinus, un tas nav grūti izdarāms.

– Mēs atvirzījāmies no sarunas par Cēsīm un jūsu pieredzes šai pilsētā.

– Esmu sešus gadus bijis Rīgas galvenais dārznieks. Bet vēl par manis novērotajiem stereotipiem, kas vairāk attiecināmi uz cilvēkiem. Vairums latviešu ne vien zina, bet arī cenšas izpildīt par stereotipu kļuvušu principu, ka katram cilvēkam savas dzīves laikā ir jānosit čūska, jāiestāda koks un jāizaudzina dēls. Kad to pārrunāju ar ķīniešu kolēģiem, secinājām vienu – Dievs pasarg, katram cilvēkam ļaut stādīt koku! Tā ir liela māksla, amats, kuru pie laba skolotāja mācās divus trīs gadus. Arī no ES vides politikas izriet, ka ar koku stādīšanu, to kopšanu un vainagu veidošanu drīkst nodarboties īpašu teorētisko un praktisko mācību kursu apguvušie. Ar to es nedomāju iešanu šauras specializācijas virzienā. Runa ir par cilvēka zemapziņā ietvertu psiholoģisko saderību noteikta darba veikšanā, šai gadījumā – koku stādīšanā.
Pirms vairāk nekā trim gadiem daži Cēsu cilvēki mani uzaicināja piedalīties unikālās Vinterupītes, kuras kritums 2,8 km tecējumā ir 28 m, sakopšanas talkās. Kad aizbraucu pirmoreiz, redzēju, ka pieteikušies bija ap septiņdesmit cilvēku. Kad sākām strādāt, darītāji sākumā bija deviņi, vēlāk palikām seši. Pārējie atbilstoši visiem iepriekšminētajiem stereotipiem sāka mūsu darba uzraudzīšanu un padomu sniegšanu. Mēs daudz tajā neiedziļinājāmies. Līdz rudenim Vinterupītes gravā būtiskāko pieveicām.

– Ko nozīmē – pieveicām?

– Sākām ar to, ka veicām upītes abu krastu inventarizāciju. Sadalījām tos nespeciālista acij 100 atšķirīgos posmos. Padomju gados upītes krastu sakopšana notika diezgan vienkāršoti. Tika izcirsti krastos augošie kārkli, krūmi, atstājot kokus. Darbojās pēc principa – nost visu, kas acij nav tīkams. Rezultātā 20 gados upes krastos bija saauguši vienīgi sērkociņu kastītes resnuma alkšņi. Mēs tos retinājām paralēli gaismai un krāvām paralēli krastam. Tas ir viens no 12 ekoloģijas principiem – strauji nemainīt dabā esošo. Paralēli notika arī upes tīrīšana, izvācot no teknes un krastu nogāzēm pārdesmit ledusskapjus, bērnu ratiņus, automašīnu riepas, atkritumu maisus un citu drazu. Vinterupīte kļuva tīra, un Cēsu dome, novērtējusi veikumu, 2002.gadā piedāvāja mums izveidot Vides attīstības padomi. 14.marta domes sēdē padomi apstiprināja.

– Pārskatos par trīs gadu darbu minēts, ka padome ir domes sabiedriski konsultatīva struktūrvienība. Kādi cilvēki ir tās sastāvā – Cēsu aktīvisti, domes administrācijas darbinieki, deputāti?

– Esam 13 locekļi. Apmēram puse ir domes politiķi un administrācijas darbinieki. Otra puse ir tādi kā es – entuziasti un profesionāļi – vides speciālisti no Gaujas Nacionālā parka, mežsaimnieki, Vides reģionālās inspekcijas darbinieki, novadpētnieki. Pie tā, kas minēts katra gada darba pārskatos, 2003.gadā, veiksmīgi startējot ar diviem projekta pieteikumiem Ziemeļvalstu padomē, saņēmām 5000 eiru finansējumu. Par šo naudu tika iegādāts dārza inventārs, un padomes locekļi devās pieredzes ekskursijā pa Igauniju. Braucienā to vien darījām, kā rādījām cits citam – redzi, kā viņi to dara! Kopumā mūsu darbs nozīmē to, ka mācāmies un mācām citus domāt pa jaunam. Kā bērnudārzā rotaļājoties.

– Mācāties paši un mācāt domi?

– Vēlos uzsvērt, ka augsti vērtējama pašreizējās domes politika – morāli ētiska apņemšanās attīstības plānošanā. Neatkarīgi no turpmākajiem pašvaldību vēlēšanu rezultātiem dome kā nemaināmu līdz 2014.gadam veido pilsētas vides politiku. Uzskatu, ka tas arī ir Vides attīstības padomes darba novērtējums. Padomē, kā jau minēju, darbojas gan politiķi, gan praktiķi, gan entuziasti. Atradināšanās no vecajiem stereotipiem var notikt palēnām, iesaistot cilvēkus, pieradinot, pārliecinot un veidojot jaunu domāšanu. No administrācijas, deputātiem līdz domes priekšsēdētājam.

– Kā spējat panākt, ka jūsu padomi un padomus tik augstu novērtē politiķi?

– Kā jau teicu, mācāmies kopā domāt pa jaunam. Pēc Imanta Ziedoņa “tik un tā principa”. Cēsīs darbojās Vides attīstības padome, bet nebija ainavu arhitekta. Dīcām kā mušas domes priekšsēdētājam, ka tas ir svarīgi. Tika izsludināts konkurss, pieteicās pretendenti, un mēs piedalījāmies atlases konkursā. Kad no telpas izgāja pēdējais kandidāts, es domes priekšsēdētājam Gintam Šķenderam, kurš neuzkrītoši sēdēja zāles stūrī, bērnišķīgā priekā teicu – šis man patika! Viņš smējās, un par ainavu arhitektu kļuva mūsu ieteiktais pretendents.

– Un kā panākat autoritāti iedzīvotāju un privātuzņēmēju vidū?

– Mēs ignorējam biznesa rutīnu un savstarpējas apšmaukšanas principus. Kādā no aizvadītā gada padomes sēdēm uzaicinājām uz sarunu Žagarkalna īpašnieku Juri Žagaru. Sākumā bija saruna par to, kāda vide uzņēmēja apsaimniekojamajā teritorijā ir patlaban, kā tā tiek veidota. Izteicām savus priekšlikumus, ieteikumus. Vēlāk tikāmies Žagarkalnā, izstaigājām, apskatījām visu dabā. Mūsu ieteikumi tika ņemti vērā. Vēl vairāk – šo jauno gadu mūsu padome, izņemot mani, sagaidīja Žagarkalnā un sūtīja man telefoniskus sveicienus.

– Līdz jauno domju un padomju ievēlēšanai ir nepilni divi mēneši. Kādus deputātu kandidātus, balstoties uz pieredzi un sastrādājoties ar pašreizējo Cēsu domi, jūs ieteiktu izvēlēties vēlētājam?

– Jāraugās uz tiem, kas ir šīs vietas patrioti. Kas šeit dzimuši, pēc izglītības iegūšanas atgriezušies dzimtajā pusē. Vērtīgi cilvēki bezdarbībā apkārt nemētājas.

Zaida Kalniņa, “LV”

zaida.kalnina@vestnesis.lv