Latvijas zelta nezūdošais mirdzums

Lielbritānijas un Padomju Savienības abpusējās finansiālās pretenzijas un Latvijas zelts

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums — “LV”, 15.12., 22.12.2004., 05.01., 12.01.,
20.01.2005.

Kamēr turpinājās Padomju Savienības centieni iegūt Lielbritānijā deponēto Latvijas zeltu, latviešu jauniešus ar demagoģiskiem lozungiem sūtīja meklēt laimi Kazahstānas stepēs. Attēls no “Saglabāt sudrabā. Latvija staļinisma varā”, Jumava, 2004.

PSRS iepērkas Anglijā par Latvijas naudu

Laikā no 1967.gada 6. līdz 12.februārim Lielbritānijā viesojās Padomju Savienības Ministru padomes priekšsēdētājs Aleksejs Kosigins. Vizītes ietvaros notika abu valstu sarunas par ekonomiskiem un politiskiem jautājumiem. Britu premjers Herolds Vilsons bija ieinteresēts paplašināt tirdznieciskos sakarus ar PSRS un panākt atbalstu savam plānam par Anglijas starpniecību Vjetnamas kara izbeigšanā un konflikta politiskā noregulēšanā. H. Vilsonam neizdevās iegūt PSRS labvēlību savām iecerēm. Ar Padomju Savienības valdības vadītāju tika pārrunāts arī jautājums par abu valstu finansiālajām pretenzijām. Sarunu rezultātā tika panākta principiāla vienošanās, kas apmierināja gan Lielbritāniju, gan PSRS, parakstot abu valstu kopīgu komunikē. Padomju Savienība atļāva Anglijas valdībai pārdot Baltijas valstu zelta krājumus, kas kopš 1940. gada jūlija bija nobloķēti Anglijas Bankā. Lielbritānijas un Padomju Savienības vienošanos publiskoja 12.februārī. Pēc tam abas valstis izstrādāja īpašu līgumu, ko parakstīja gadu vēlāk (1968.gada 5.janvārī).
1967.gada 12.februāra vienošanās ar PSRS noteica, ka abas puses atsakās no savstarpējām finansiālām pretenzijām, uzskatot tās par dzēstām. Padomju Savienība piekrita, ka Anglijas valdība izmanto savām vajadzībām Anglijas Bankā bloķēto Baltijas valstu zeltu 6 miljonu mārciņu vērtībā. Lielbritānijai no šiem līdzekļiem 500 tūkstoši mārciņu bija jānodod Padomju Savienībai. Tā savukārt bija tiesīga iepirkt Anglijā par šo summu plaša patēriņa preces britu un padomju savstarpējā tirdzniecības līguma ietvaros.
Vienošanās arī noteica, ka Lielbritānija un PSRS atsakās no abpusējām pretenzijām ne vien Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, bet arī tā sauktajās atdotajās teritorijās – Čehoslovākijā, Polijā, Rumānijā, kā arī Mēmelē un Viļņā. Dokumenta 3.punktā bija noteikts, ka atteikšanās no pretenzijām aptver visus īpašuma veidus, tajā skaitā individuālo īpašumu. Anglija un PSRS vienojās, ka līdzekļu sadali kā vienā, tā otrā pusē kārto attiecīgā valdība no tiem bloķētajiem vai atsavinātajiem līdzekļiem, kas ir to kontrolētajā teritorijā. Praktiski tas nozīmēja, ka pēc 500 tūkstošu mārciņu nodošanas Padomju Savienībai Anglijas valdība ieguva apmēram 6 miljonus mārciņu. Tā varēja šos līdzekļus sadalīt personām un uzņēmumiem, kam pienācās atlīdzība vai nu par Baltijas valstīs zaudētiem īpašumiem, vai arī par Ļenas un Tetjuhes uzņēmumos ieguldītajiem līdzekļiem.

Anglijā iespiestā Latvijas Bankas naudas zīme – brīvās Latvijas labklājības simbols, ko izņēma no apgrozības pēc padomju okupācijas. No grāmatas “Nauda Latvijā”, Rīga, 1995

Premjers Herolds Vilsons lepojas

H.Vilsons ļoti lepojās ar panākto vienošanos ar Padomju Savienību, un britu parlamenta apakšnamā to novērtēja kā lielu panākumu. Viņš pat saņēma opozīcijā esošās konservatīvās partijas līdera Eduarda Hīta apsveikumus par attiecību uzlabošanu ar Padomju Savienību. Bet britu preses reakcija nebūt nebija nepārprotami pozitīva. “Financial Times” korespondents Maikls Konnoks rakstā “Beigas 21 gadu ilgajām nesaskaņām” atzīmēja, ka Anglijas finansiālās prasības pret PSRS bija 12,4 miljonu mārciņu vērtībā, bet PSRS – 7,5 miljoni. Neraugoties uz to, Lielbritānija, lai beidzot panāktu atrisinājumu visu pēckara periodu ilgušajai smagajai diskusijai, piekrita Padomju Savienībai vēl papildus piemaksāt 500 tūkstošus mārciņu plaša patēriņa preču veidā. Laikraksts uzsvēra, ka tas premjeram šķitis taisnīgs un pieņemams darījums, jo lielāko daļu Baltijas valstu zelta saņēma Anglija. Kopējā Baltijas valstu zelta vērtība Anglijas Bankā, pēc laikraksta korespondenta domām, bija 6 – 7 miljoni mārciņu. M. Konnoks konstatēja, ka, lai Baltijas zeltu varētu pārdot un iegūto naudu sadalīt Baltijas vērtspapīru turētājiem, Anglijas parlamentā vispirms jāpieņem speciāls likums. Savukārt “Daily Telegraph” rakstīja, ka Baltijas vērtspapīru īpašnieku ilgā gaidīšana beigusies veiksmīgi un, iespējams, pēc gada, varbūt mazliet vairāk, ir cerības saņemt atlīdzību par finansiāliem zaudējumiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Laikraksts pievērsa uzmanību tam, ka biržā sākušās celties Igaunijas bankas, kā arī Rīgas un Viļņas pilsētas aizņēmumu vērtspapīru cenas. Arī viens no lielākajiem britu laikrakstiem “The Times” reaģēja uz H. Vilsona un A. Kosigina panākto vienošanos. Avīzes ievadrakstā bija uzsvērts, ka PSRS un Anglija apskatāmajā laikā aizvadījušas vairāk nekā simt tikšanās par abpusējiem finansiālo pretenziju jautājumiem. PSRS galvenā prasība bija saistīta ar Baltijas valstu zelta depozītu Anglijas Bankā. Šī zelta piederība ilgu laiku bija galvenais klupšanas akmens abu valstu sarunās. Vērtējot biržas reakciju uz angļu un padomju panākto vienošanos, “The Times” atzīmē, ka te sākusies spekulatīva Baltijas vērtspapīru pirkšana. Viļņas pilsētas aizņēmuma vērtspapīru cena dažās dienās pieaugusi trīs, bet Igaunijas – gandrīz piecas reizes.

Baltijas valstu aneksiju atzīst de facto, nevis de iure

Lielbritānijas parlamenta apakšnamā 1967.gada 20. un 27.februārī notika debates par angļu un padomju panākto vienošanos. Piemēram, deputāts Viljams Tīlings uzdeva jautājumu ārlietu ministram, kad plānots parakstīt abu valstu fināllīgumu un vai bijušo Baltijas valstu zelta depozīts un to pārējie īpašumi tiks sadalīti starp britu pilsoņiem, kuri šajās valstīs ir cietuši zaudējumus. Ministrs paskaidroja, ka abu valstu vienošanās aptver visas pretenzijas, kas radušās pēc 1939.gada, tajā skaitā britu zaudējumi t.s. atdotajās teritorijās. Debašu laikā tika atgādināts arī par PSRS veikto Baltijas valstu aneksiju un Lielbritānijas nostāju pret to. Ārlietu ministra vietnieks parlamentā Džordžs Tomsons atzīmēja, ka Anglijas valdības nostāja kopš 1945.gada 29.decembra ir konsekventi nemainīga. Tā ir atzinusi Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksiju de facto, bet neatzīst to de iure. Aneksijas atzīšanas jautājums pēdējās sarunās ar A. Kosiginu netika pārrunāts.
Līdz ar to var konstatēt, ka H. Vilsons un A. Kosigins, vienojoties par Baltijas valstu zeltu, tomēr neatrada kopēju valodu par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas juridiskā statusa maiņu. Tas palika iepriekšējais. Anglijas valdība turpināja neatzīt Baltijas valstu okupāciju par leģitīmu. Panāktā ekonomiskā vienošanās neattiecās uz Baltijas valstīm kā starptautisko attiecību subjektu. Tā tikai noteica, ka Baltijas valstu zelta depozīts netiek atdots Padomju Savienībai, bet to pārņem Anglija. Britu valdība, skaidrojot šo jautājumu, centās uzsvērt, ka runa nav par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zelta nodošanu PSRS, bet gan par britu noguldītāju prasību apmierināšanu. Juridiski tas nozīmēja, ka Anglijai turpmāk jāuzņemas atbildība atmaksāt šos līdzekļus Baltijas valstīm, kad tās atgūs neatkarību.
Trimdas vēsturnieks I. Kažociņš, vērtējot H. Vilsona un A. Kosigina vienošanos, atzīmēja, ka H. Vilsonam sarunās ar Padomju Savienību nemaz nebija veicies. Viņš nebija guvis nekādus taustāmus panākumus attiecību uzlabošanā ar PSRS vai tās atbalstu svarīgu starptautisku problēmu risināšanā. H. Vilsona nodoms plašai sabiedrībai Anglijā un Eiropā parādīt, ka leiboristi var labāk saprasties ar komunistiem, draudēja izgāzties. A. Kosigins labi izprata H. Vilsona situāciju, un tāpēc arī viņam izdevās izspiest pusmiljonu mārciņu no Baltijas valstu zelta vērtības. Britu premjers H. Vilsons nevarēja nezināt, ka Baltijas valstu zelta depozīta izmantošanai viņam padomju atļauja nemaz nebija vajadzīga. Depozīts atradās Londonā, un britu valdība ar to varēja rīkoties pēc saviem ieskatiem.

Angļi Latvijas viedokli “pieņem zināšanai”

Latvijas Bankas padomes pēdējais priekšsēdētājs A. Klīve 1967.gada 24.februārī iesniedza Lielbritānijas valdības vadītājam H. Vilsonam un Anglijas Bankas prezidentam memorandu. Tajā viņš atzīmēja: “Pēc preses ziņām, Lielbritānija un Padomju Savienība nokārtojušas savas savstarpējās prasības, kas cēlušās ar Baltijas valstu okupāciju un aneksiju no Padomju Savienības puses 1940.gada jūnijā. Ja tas tā būtu, es atļaujos aizrādīt uz sekojošo. Kā Latvijas Bankas priekšsēdim līdz Latvijas varmācīgai okupācijai no Padomju Savienības puses 1940.gada jūnijā man bija pirmklasīga informācija un ziņas par noteiktu Latvijas fondu nodošanu Anglijas Bankas glabāšanā. Šais fondos bija zelta stieņi, daļa no tiem iezīmēta, un citas vērtības. Ievērojot sacīto, es atļaujos ļoti noteikti uzsvērt, ka iepriekš minētos Latvijas Bankas depozītus nedrīkst uzskatīt un lietot kā objektus sarunās Lielbritānijas un Padomju Savienības starpā. Latvijas tauta, atbrīvojusies no Padomju Savienības tagadējās okupācijas, atprasīs šos depozītus kā to vienīgais likumīgais īpašnieks.” A. Klīve savulaik rakstīja – uz nosūtīto memorandu saņēmis atbildi, ka viņa viedoklis britu oficiālajās iestādēs pieņemts zināšanai.

Turpinājums sekos