Grāmatas “Latvijas vēsture: 20.gadsimts” atvēršanā Rīgas pilī 2005.gada 25.janvārī:

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga grāmatas “Latvijas vēsture: 20.gadsimts” atvēršanas reizē Rīgas pilī 2005.gada 25.janvārī. No kreisās: izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete, ārlietu ministrs Artis Pabriks, kultūras ministre Helēna Demakova Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Ekselences! Dāmas un kungi!
Šis – 2005.gads mums ļauj jau pašās pirmajās janvāra dienās atskatīties uz iepriekšējo gadsimtu ar šo 100 gadu atkāpi un perspektīvu, un mēs redzam, ka jau pašos pirmajos iepriekšējā gadsimta gados Latvijai tie ir bijuši vētraini un daudznozīmīgi. Galvenokārt gan ideālisma, ilgu un cerību pilni, gan arī dziļas vilšanās, ciešanu un netaisnību piemeklēti. 100 gadu vēstures tecējumā nav ļoti ilgs laiks salīdzinājumā ar to, kā simt gadi iezīmējas citu tautu laika tecējuma perspektīvā. Tomēr latviešu tautai šis ir bijis ļoti piesātināts gadsimts, un noteikti varētu teikt, ka pats svarīgākais mūsu vēsturē, – tas pieredzēja Latvijas valsts piedzimšanu, tās neatkarības atkalzaudēšanu, un puse no šā gadsimta pagāja Latvijai nevis vairs kā suverēnai nācijai, bet teju kā ērkšķrozītei, guļot dziļā miegā, atrodoties pilnīgi svešas varas un sistēmas pilnīgā pakļautībā.
Starplaikā Latvija ir piedzīvojusi ļoti daudz cīņu gan kara laukā, gan uz ielām, mājās, mežos, pagalmos. Latvijas zeme ir asinīm slacīta gan tiešā, bruņotā konfrontācijā starp divām naidīgām pusēm, gan gluži nevainīgu civiliedzīvotāju asiņu slacīta, vai nu piektajā gadā pieliekot pie soda priedes, bez tiesas sprieduma nošaujot, vai holokausta laikā veselus iedzīvotāju slāņus industrializētā veidā un masveidā iznīcinot. Šajos 100 gados Latvija, varētu teikt, ir piedzīvojusi gandrīz visu iespējamo. Tajā pašā laikā mums ir bijušas galvenokārt pašiem savas un savas ģimenes atmiņas par to, kas notika un kā tas iztulkojams, ko tas nozīmē. Ir ļoti grūti bijis tādos apstākļos nonākt pie vēsa, objektīva un arī pilnīga faktu apkopojuma un izvērtējuma.
Vēsture, manā izpratnē, ir viena no neatkarīgas nācijas nepieciešamībām. Savas tautas, savas valsts, savas nācijas vēsture ir neatņemama daļa no nacionālās pašapziņas, no nacionālās sevis izpratnes. Tā ir nepieciešama, lai uz pagātnes kā pamata varētu veidot tagadni un nākotni. Iespējami objektīva vēstures izpratne ir nepieciešama arī sabiedrības kopīgo piederības sajūtu veidošanai, agrāko konfliktu vai pretrunu nolīdzināšanai, sāpīgo pāridarījumu izpratnei un ar laiku arī ja ne piedošanai, tad samierināšanās procesam. Tie visi ir arī psiholoģiski procesi, kas balstās uz to, kas objektīvi notika. Vēsturei ir savs objektīvais un subjektīvais aspekts. Ir svarīgi zināt, kas notika, kur notiek, cik un ko katrs darīja, un arī kāpēc. Bet tikko jau nonākam pie kāpēc, mēs nonākam pie interpretācijas. Pats darītājs, pats aģents, kā vācieši saka, der Täter, savējo rīcību izskaidro savas ideoloģijas, savu mērķu, savu vajadzību kontekstā, bieži tik tālu sagrozot realitāti, ka tā jau kļūst par brutālu propagandu, tie kļūst par meliem, kur balts tiek veidots par melnu un melns par baltu. Šādos apstākļos nonākt pie visiem izprotama un pēc iespējas objektīva vēstures traktējuma ir liels izaicinājums, un tas nav darāms vienā dienā. Tas prasa materiālu apkopošanu, tas prasa pieeju materiāliem, kuri, piemēram, Latvijas gadījumā, vēl aizvien mums nav visi pieejami, mums ir vēl ļoti būtiski svarīgi arhīvi, kas ir aizvesti uz Krievijas Federāciju un mūsu vēsturniekiem vēl arvien nav pieejami. To mums sāpīgi pietrūkst daudzu jautājumu izvērtēšanai. Liels darbs mums vēl ir priekšā, tie ir fakti.
Šobrīd, jau 15 gadus pēc neatkarības atgūšanas, vismaz neatkarības deklarācijas pasludināšanas, varam teikt, ka tieši prezidentūras paspārnē strādājošā Vēsturnieku komisija ir ļoti daudz spējusi šajos gados panākt, lai mēs varētu jau pierādīt pasaulei, ka Latvija nav šajā jaunajā gadsimtenī gatava ienākt uz seno propagandas dažādo sagrozījumu drupām, bet gan gatava ar vēsu prātu un, lai cik tas kādreiz būtu sāpīgi, izvērtēt visu, kas šeit ir noticis, un uz šīm pagātnes drupām censties veidot tādu nāciju, kāda jau no seniem laikiem, tūliņ pēc Franču revolūcijas mājoja mūsu sirdīs, – šīs ilgas pēc tiesībām, cilvēktiesībām, cilvēka cieņas, savas nācijas identitātes saglabāšanas iespējas un, jā, arī prasības pēc savas neatkarīgas, suverēnas valsts.
Apstākļos, kad valsts kā suverēna nācija ir dzīvojusi tikai ļoti īsu laiku, tieši tā pietrūkst visvairāk – šīs iespējas gādāt, lai tās balss tiktu sadzirdēta, lai tās redzējums pievienotos tam, kā citi skatās uz notikumiem. Man kā cilvēkam, kas lielāko daļu sava mūža pavadīja rietumu trimdā, jau no bērnības bija ļoti būtiski, jau sākot ar savām skolas grāmatām, sekot līdzi un redzēt ar citu acīm, kāda izskatās Latvija no attāluma, kāda tad izskatās Latvija franču skolu grāmatās, Kanādas skolu grāmatās, amerikāņu, angļu un citu skolu grāmatās. Kāda tā izskatās populārās enciklopēdijās, kāda tā izklausās dažādos publiskos medijos, vai tā būtu televīzija, žurnāls vai kas cits. Man jau no bērnības bija pilnīgi skaidrs, ka ziņas, kas citur ir pieejamas par Latviju, ziņas, ko citi ir gatavi pieņemt par Latviju, ir, pirmkārt, lielākoties vispār neeksistējošas, Latvija vienkārši tur nefigurē un tātad ir vienkārši terra incognita, balts laukums uz kartes. Nākamais: ja kaut kas parādījās, tad tas bija ļoti fragmentārs un ļoti bieži arī tendenciozi prezentēts. No tā viedokļa mums, latviešiem, kas bijām atstājuši savu zemi kā politiski bēgļi, tas bija nepieņemams. Te nu es nerunāju par Padomju Savienības vai par nacisma laika Vācijas propagandas izdevumiem, es šeit runāju par brīvu, demokrātisku zemju brīvi izvēlētiem traktējumiem no tā, kas viņiem bija pieejams.
Arī kā zinātniecei painteresējoties katrā zemē, ko apciemoju, par to, kas viņu nacionālajās bibliotēkās un lielāko universitāšu bibliotēku kartotēkās bija pieejams ar Latvijas vārdu, varu jums tiešām pateikt, ka arī tur reakcija var būt ļoti sāpīga. Te nu atkal ir tā pati situācija – vai nu vispār tur nekas nefigurē, vai tur ir kaut kāds nenozīmīgs pamflets no 20.gadsimta 30.gadiem, kas tur nevilšus iemaldījies, vai, un tas notiek itin bieži, ir plauktā vesela virkne ar rupju vēstures falsifikāciju, kas izdota Padomju Savienības laikā un kas traktē to, kas notika visās trīs Baltijas valstīs no savas absolūti komunistiskās un, varētu teikt, Padomju Savienības imperiālistiskās politikas viedokļa. Tā ir situācija jau būtībā mums politiski draudzīgās valstīs, kas pat nekad nav atzinušas to, ka Latvija tika okupēta un inkorporēta Padomju Savienībā, kur nu vēl, ja domājam par saviem kaimiņiem visās tajās zemēs, kas ilgus šos gadus dzīvoja zem padomju sistēmas, kam skolā, tāpat kā skolēniem un jauniešiem un visiem šeit Latvijā, vēsture tika prezentēta izteikti ideoloģiski iekrāsotā traktējumā.
Pagājušais gadsimts mums ir bijis ne tikvien pretrunīgs un dažāds, sāpīgs tīri fiziskā nozīmē, jo daudzi cilvēki nevajadzīgi gāja bojā, tika spīdzināti, mocīti, nogalināti, izsūtīti, badā mērdēti, bet arī patiesība ir tikusi sagrozīta, apslēpta, melns ir padarīts par baltu. Mana māte, kad devās trimdā, teica, ka viens iemesls, kamdēļ viņa ir gatava pamest gan visu to mazumu, kas viņai pieder, gan arī savus tuvos cilvēkus, savu mīļo zemi, ir tas, ka viņa vienkārši nespēj dzīvot tādā sistēmā, kur tev oficiāli jādeklarē, katru dienu avīzēs jālasa un jāklausās arī radio, ka melns ir kļuvis par baltu un balts par melnu. Viņa vienkārši nebija spējīga ar ko tādu sadzīvot. Viņai jau ārsts teica: jums, kundze, rodas sirds simptomi tamdēļ, ka jūs par daudz uztraucaties par to, ko dzirdat. Daudziem cilvēkiem, protams, nebija izvēles, latviešiem bija jādzīvo visdažādākajās sistēmās. Līdz ar to ir arī trešais aspekts, par ko es tikko runāju, – mums ir vai nu nezināšana, vai propagandiska sagrozīšana, un starp šo propagandisko sagrozīšanu ir īpaši ļoti īpatnējā attieksme, kas ir pret mazām valstīm vēstures kustību vējos. Ļoti īpatnēji, ka tās lielās nācijas, kas īstenībā ir tās darītājas, der Diktator, kā vācieši saka, tās mēģina un arī atrod veidus, kā bieži lielu savas vainas daļu novērst it kā uz viņu pašu upuriem, un iznāk nu tā, ka tie, kas ir bijuši viņu rīcības upuri, ļoti veiklā propagandas pagriezienā tiek padarīti par pašiem vainīgajiem, un upuriem vēl beigu beigās ir jāatvainojas pasaules priekšā, ka viņi, lūk, tur ir trāpījušies ļoti neērti lielajiem pasaules spēkiem pa kājām, un kā nu viņi tā uzdrošinājās, kā nu viņi tur ir reaģējuši un kas viņi tādi ir.
Ticiet man, šī cīņa, kas ir cilvēku sirdīs par to, kas pasaulē ir svarīgs un kas nav, par to, ka jebkuras nācijas cilvēki un viņu ciešanas ir tikpat svarīgas kā jebkuras citas, un izpratne par to, ka katram cilvēkam būtu jāspēj atzīt, ka ne tikai manas ciešanas un manas valsts vai manas puses pāridarījumi ir vienīgie, kas pastāv pasaulē, bet ka cilvēks ir vērtība, ka pāridarījums cilvēkam kā dzīvai būtnei ir pāridarījums mums visiem kā Ādama un Ievas bērniem un viņu pēcnācējiem, ka mēs visi esam brāļi zem saules, ne tuvu nav vēl pienākusi. Tamdēļ ir ļoti svarīgi darīt visu, lai pirmām kārtām apkopotu vēstures faktus un liecības, un tas ir tas, ko vēsturnieki ir izdarījuši. Paldies vēsturnieku komandai, kas šo darbu paveikuši, paldies ministrijām, paldies vēstniecībām, paldies visiem, paldies izdevniecībai, kas ir atbalstījusi šo pasākumu.
Mums ir ļoti svarīgi, lai būtu vienā sējumā apkopots daudzpusīgs, pēc iespējas objektīvs traktējums par pagājušā gadsimta Latvijas vēsturi, un ir ļoti svarīgi, lai šis traktējums būtu pieejams arī krievu valodā. Ir tik daudzi miljoni ļaužu, kas par to, kas šeit notika, nav neko citu dzirdējuši kā tikai vienu vienīgu versiju un vienu vienīgu izskaidrojumu, kam nav zināmi fakti par to, kas šeit notika, kam visu laiku viss ir pasniegts absolūti kategoriskas ideoloģiskas propagandas mērcē. Šeit nu beidzot ir sējums, kur katram, kam ir interese, vismaz ir pieejama faktuāli šī informācija. Es lūgtu arī visus interesentus, visas atbildīgās personas gādāt par to, lai šie divi sējumi, kas mums ir divās valodās, visdrīzākā laikā tiktu papildināti ar angļu valodas versiju, nepieciešama būtu arī versija vācu, franču valodā, un ideāli būtu redzēt šo sējumu arī spāņu valodā izdotu, ņemot vērā, cik daudzi miljoni pasaulē runā spāņu valodā. Tas būtu ļoti svarīgi, lai mēs būtu vēl veikuši kādu progresa soli uz priekšu.
Pagājušais gadsimts ir pagājis zem ļoti daudziem un dažādiem lozungiem un saukļiem, kuri cits par citu bijuši maldinošāki. Mēs tūliņ dodamies uz Aušvicu, un es domāju, ka nav šausmīgāka uzraksta par to, kas virs Aušvicas vārtiem rakstīts “Arbeit macht frei”, “Darbs dara brīvu”. Tas ir izsmiekls un ņirgāšanās par cilvēku, par darbu un par brīvību. Bet es gribētu teikt, ka mūsu vēsturniekiem un mums, visiem politiķiem, ir jāatceras Jāņa evaņģēlija vārdi un tie jāpatur sirdīs: “Patiesība darīs jūs brīvus” – gan mūs, latviešus un visus Latvijā dzīvojošos, gan visus mūsu kaimiņus, tuvus un tālus, un visus citus visur pasaulē. Patiesība darīs mūs brīvus, bet bez patiesības mēs staigāsim gan mūsu pagātnes ceļus, gan savu ideoloģiju važās, un grūti mums būs progresēt un atrast mieru, saticību un pārticību – to, ko mēs visi gribētu redzēt pasaulē valdām.