Tas kolorītais politisko vēstnieku laiks

Jānis Dripe, Valsts protokola vadītājs, intervijā “Latvijas Vēstnesim” mūsu valsts de iure atzīšanas gadskārtā

Jānis Dripe Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Dzimšanas diena ar karalieni

– Vakar, 26.janvārī, apritēja 84 gadi kopš mūsu valsts atzīšanas de iure.

– Latvijas diplomātijā tā ir ļoti nozīmīga diena, kas samērojama gan ar 18.novembri, gan 21.augustu, gan 4 maiju. Tāpēc Ārlietu ministrija, kā ik gadu, atzīmēja šo dienu kopā ar saviem tuvākajiem partneriem – ārvalstu diplomātiem. Ārlietu ministrs Artis Pabriks vakar nolika ziedus pie Zigfrīda Meierovica kapa, jo mūsu pirmais ārlietu ministrs bija Latvijas juridiskās atzīšanas īstais arhitekts un stratēģis. Mēs nolikām ziedus arī pie savu mirušo kolēģu atdusas vietām. Jāuzsver, ka līdz Latvijas juridiskajai atzīšanai pagāja samērā īss laiks un tas noteikti bija Latvijas diplomātijas liels panākums. Šajā ceļā, loģiski, sava nozīme bija arī 1920.gada 11.augustā noslēgtajam Miera līgumam ar Krieviju. Taču jau 1919.gadā pastāvēja Latvijas Valsts protokols, tā pirmais vadītājs bija Vilis Šūmanis.

– Bet kā vakar jutās pašreizējais Valsts protokola vadītājs, kurš nesen sabiedrību pārsteidza ar atklāto paziņojumu par vēlēšanos atgriezties arhitekta profesijā?

– Arī man vakar bija svētku diena, ko vairoja ārlietu ministra rīkotā pieņemšana Valsts Mākslas muzejā.

– Diplomātu dzīve ir pārsteigumiem bagāta. Jūsu nesenā dzimšanas diena iekrita tieši Latvijas Valsts prezidentes oficiālās vizītes laikā Nīderlandes Karalistē, un šo dienu vainagoja karalienes Beatrikses rīkotās oficiālās vakariņas. Kā jutāties šajā visai neparastajā situācijā?

– Es atvainojos savai ģimenei un teicu, ka tas varbūt tiešām nav sliktākais veids, kā pavadīt savu dzimšanas dienu – būt vakariņās ar karalieni. Austrumnieki gan teic, ka divreiz nevar iekāpt vienā un tajā pašā upē, tomēr es tādu mirkli jau esmu piedzīvojis: manos vēstnieka gados Zviedrijas Karalistē tieši 18.janvārī bija lielās vakariņas, ko Zviedrijas karalis reizi gadā rīko redzamākajiem zviedru sabiedrības pārstāvjiem un ārvalstu vēstniekiem. Tas tikai liecina, ka līdzīgas situācijas dzīvē tomēr var atkārtoties. Un tad mēs pavelkam it kā tādu treknu svītru apakšā. Jo dzīve jau sastāv no skaistiem un mazāk skaistiem mirkļiem. Tie tad arī paliek, jo pelēkā ikdiena agri vai vēlu pazūd no atmiņas.

– Vai būtiski atšķiras valsts protokols monarhijā un republikā?

– Protams! Karaļnama klātbūtne valstij un valstsvizītēm vienmēr piešķir savas nianses. Ir tā sauktais pils protokols, un ir valsts protokols. Valsts protokols – parasti tā ir Ārlietu ministrija – koordinē lietas starp valdības vadītāju un ārlietu ministru. Bet pilī savukārt ir savi ceremonijmeistari, maršali, galma dāmas, adjutanti... Tas valstij piešķir papildu krāsu un šarmu. Tāpat kā Latvijas Valsts prezidente piešķir papildu šarmu un krāsu mūsu valstij. Gan ar savu personību, gan ar Rīgas pils atribūtiku.

– Ārvalstu vēstnieki ļoti atzinīgi izsakās par svinīgo mūziku, kas akreditācijas dienā skan Rīgas pilī, kamēr vēstnieks uzkāpj līdz Ģerboņu zālei. Tā bija jūsu ideja.

– Pils sliktā tehniskā stāvokļa dēļ mums nav pieejama svētku zāle un Baltā zāle, tāpēc akreditācija ir samērā vienkārša. Un es sāku domāt: ko mēs šajā ziņā varētu uzlabot? O, mēs varam ienest papildu elementu – mūziku. Jo Latvija, kā mūs reklamē arī Valsts tūrisma aģentūra, ir “zeme, kas dzied”. Kāpēc to neuzsvērt arī vēstnieku akreditācijas ceremonijā?! Es esmu pateicīgs Jurim Karlsonam par atsaucību – viņš uzrakstīja īsu, bet situācijai ļoti atbilstošu skaņdarbu, kas mazliet sakņojas mūsu tautas mūzikā. Tagad pie pils vārtiem ir arī sardzes vīri... Man tas viss liekas ļoti simboliski – gan kā tērpti mūsējie godasardzes kareivji, gan kā noformēta sarga mājiņa... Arī mums jāpadara sava ikdiena skaistāka.

– Esmu ne reizi vien pārliecinājies, ka jums gribas izdarīt ko vairāk ārpus ierastajiem amata ietvariem.

– Jā, tas tiesa. Visur esmu centies sakārtot vidi ap sevi. Paldies Dievam, Latvijas vēstniecība Zviedrijā bija labā stāvoklī, un tomēr mēs tur izdarījām vairākus uzlabojumus. Bijušais vēstnieka kabinets pārtapa par bibliotēku un ērtu sarunu vietu. Divos vēstnieka darba gados Londonā veicām daļēju vēstniecības rekonstrukciju ar stipri ierobežotu budžetu. Man prieks, ka tagadējais vēstnieks Apvienotajā Karalistē Indulis Bērziņš pozitīvi vērtē izdarīto un var vairāk laika atlicināt saviem tiešajiem vēstnieka darbiem.

Par karjeras diplomātiem un …

– Pērn nomainījās daudzi Latvijas vēstnieki ārzemēs. Kāds šai straujākajai rotācijai bija iemesls?

– Katrs gadījums ir individuāls. Mums nomainījās arī virkne ārlietu ministru. Latvijai iestājoties NATO un ES, mainījās arī vēstnieku kvalifikācijas prasības. Tas ir vesels kritēriju kopums, bet runa ir par dažādu prasību līmeni attiecībā uz katru konkrēto valsti. Taču domāju, ka Latvijas vēstnieku rotācijas gadījumā ikvienu pārmaiņu ministrijas vadība bija rūpīgi pārrunājusi ar katru konkrēto cilvēku. Piemēram, to, ka no Londonas Rīgā atgriezīšos 2004.gada vasaras beigās, mēs ar ministrijas vadību bijām izrunājuši jau pērnā gada sākumā.

– Pērnā gada izskaņā Valsts prezidente intervijā “Latvijas Vēstnesim” visai asi runāja par biežo valdības maiņu Latvijā. Ka ministri aizsāk svarīgus projektus, bet mainās valdība, un projekti netiek īstenoti. Kā tas izskatās no vēstnieka viedokļa?

– Vēstnieks vienmēr bijis valdības viedokļa paudējs. Citādi tas nevar būt. Pats esmu pieredzējis gadījumu Stokholmā, kad kādas nesen demokrātiju atguvušas valsts vēstnieks komentēja masu medijiem sava valdības vadītāja partijas finanšu lietas, pēc trim nedēļām vēstnieks aizbrauca uz mājām. Šis mazais incidents vien liecina par demokrātijas procesa un diplomātijas profesionālisma loģiskām augšanas grūtībām. Viena no attīstītas demokrātijas pazīmēm ir diplomātiskā dienesta nemainīgums politiskās varas maiņas gadījumā. Domāju, ka tieši Latvija šajā ziņā ir sasniegusi atzīstamu līmeni.

– Latvijas vēstniekus varētu sadalīt divās grupās. Vieni ir karjeras diplomāti – Ārlietu ministrijas darbinieki, kas izauguši līdz vēstnieka statusam un mūsu vēstnieku plejādē veido aizvien lielāku īpatsvaru. Bet ļoti nozīmīgu darbu veikuši un vēl joprojām veic arī vairāki tā sauktie politiskie vēstnieki – citu profesiju pārstāvji, kuriem šis augstais amats uzticēts uzreiz. Jānis Peters, dzejnieks, kļuva par Latvijas vēstnieku Krievijas Federācijā, rakstniece Anna Žīgure – vēstniece Somijā, muzikologs Valdis Krastiņš – Čehijā, žurnālists Aivars Baumanis kļuva par Latvijas misijas ANO Ņujorkā vadītāju... Jūs pats, arhitekts, sākumā tikāt uzaicināts par kultūras ministru, pēc tam kļuvāt vēstnieks Zviedrijā. Acīmredzot šāda prakse bija nepieciešama, jo Latvijai deviņdesmito gadu sākumā vēl nebija savu profesionālo diplomātu. Taču vārds “politiskie”, kas ņemts no starptautiskās prakses, Latvijas apstākļos šķiet neatbilstošs, jo daudzi no Latvijas “politiskajiem vēstniekiem” nebija nevienas politiskās partijas biedri.

– Jā, arī es nebiju politiķis un valdībai pievienojos kā profesionāls arhitekts. Kad Valdis Birkavs kļuva par ārlietu ministru, viņš man

teica: “Ja jau tu varēji sakarīgi vadīt Kultūras ministriju, tad jau tiksi galā ar vēstniecību Zviedrijā.” Protams, jutos nekomfortabli – neērti pret saviem kolēģiem Ārlietu ministrijā, kuri tolaik, 1995.gada nogalē, jau bija kļuvuši par karjeras diplomātiem, nostrādājot Ārlietu ministrijā kādus piecus gadus. Bet toreizējais arguments bija, ka tolaik šie jaunie karjeras diplomāti reizēm tiešām bija fiziski par jauniem, lai viņus nozīmētu par vēstniekiem.

– Kad Aivis Ronis tika nominēts vēstnieka darbam ASV, pat Valsts prezidente izteica šaubas, vai šis visādi citādi ļoti profesionālais diplomāts nav par jaunu tik atbildīgam amatam. Taču šaubas izrādījās veltas.

– Jā, tāpat Normans Penke bija labs vēstnieks Londonā un Maskavā, bet brīdī, kad viņš tika iecelts par vēstnieku Lielbritānijā, bija dramatiski jauns. Jo Londonas diplomātiskais korpuss tradicionāli ir tāda solīda vecuma kungu bāzēšanās vieta.

– Acīmredzot daudziem Latvijā un arī pasaulē jāmaina domāšana, jo jaunā paaudze ļoti ātri kļūst profesionāla.

– Jā, es domāju, Māra Riekstiņa Arta Bērtuļa, Aivja Roņa, Normana Penkes un citu Ārlietu ministrijas gados jaunu cilvēku nokļūšana atbildīgos amatos ir viena no atjaunotās Latvijas vērtībām ar tālejošu perspektīvu. Arī Elitas Kuzmas, Ivetas Šulcas un Baibas Laizānes, pašreizējo vēstnieču Vīnē, Prāgā in Hāgā, tāpat veselas virknes citu mūsu profesionālo diplomātu karjera ir vienkārši briljanta.

Vēstnieki no brīvdomības klubiem

– Zīmīgi, ka gandrīz visi mūsu politiskie vēstnieki bijuši radošo profesiju pārstāvji.

– Šeit nostrādāja divas lietas: pirmkārt, laikā, kad atjaunojās mūsu valsts neatkarība, radošās savienības bija sava veida brīvdomības klubi.

– Atmoda taču būtībā sākās ar Radošo savienību plēnumu.

– Tieši tā. Tad arī radošo profesiju pārstāvji nokļuva sabiedrības uzmanības centrā. Neticu, ka atradīsim vēl kādu citu valsti, kurā tik daudz radošo profesiju pārstāvju būtu nonākuši diplomātijā. Otrs faktors – mēs vienmēr esam lepojušies ar savu kultūru, kas allaž bijusi arī Latvijas labākā eksporta prece. Jānis Peters ar saviem kontaktiem Maskavas dzejnieku aprindās uzreiz tika, tā teikt, pie krievu tautas dvēseles. Annai Žīgurei, pateicoties valodas prasmei, bija jau labi kontakti ar somu intelektuāļiem... Jo kas tad bija mūsu pirmais uzdevums? Pierādīt, ka mums ir savs pienesums Eiropas saimei. Un drošākais ceļš bija to darīt caur kultūru. Šī savdabīgā Latvijas diplomātijas lappuse arī liecina, cik nozīmīga mums ir kultūras bāze un cik svarīgs bija Latvijas radošo cilvēku statuss mūsu Atmodas procesā. Tas arī raksturo mūsu valsts straujo attīstību. Tagad mums ir jau stabila bāze, un varam izvēlēties labus vēstniekus no esošo karjeras diplomātu vidus.
Un paralēli ir cits loģisks process: rakstniece un tulkotāja Anna Žīgure bija spoža vēstniece Somijā, un Jānis Peters, dzejnieks, bija spožs vēstnieks Krievijā. Viņi, piedzīvojuši savu zvaigžņu stundu, izlēma nepalikt ārlietu dienestā. Arī mans personīgais viedoklis ir, ka vēstniekiem jābūt karjeras diplomātiem. Un kolorītajam politisko vēstnieku laikam, kurā iekrita arī mana vēstnieka pieredze, jāpieder vēsturei. Tagad mēs jau esam citā savas valsts attīstības stadijā, augstākā un profesionālākā. Arī vairāk specializētā.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv