Daugavas zīmes

Turpinājums no “LV”, 06.01.2005.

30. Ako

Kopš cilvēki apmetās uz dzīvi mūsu zemē, tie dzīvojuši Daugavas krastos. No senvēstures kā milzu sargi mūsu lielākās upes lejtecē rindojas pilskalni – viens netālu no otra. Tālā pagātnē jau laiks, kad katrs no tiem bija kāda novada centrs, kad tur kūsāja dzīve, skanēja dziesmas un kaujas saucieni. Savstarpējās cīņās ik pa brīdim liesmoja kāds pilskalns, un pienāca laiki, kad tie sāka degt abos Daugavas krastos. Tas bija 12.–13.gadsimts. Vācu varai pirmās par upuri krita līvu ciltis Ikšķilē un Salaspilī, kurām bija jāstājas pretī daudz viltīgākam, gudrākam un stiprākam ienaidniekam.

Ako zīme. Autors Ģirts Burvis Foto: Vaida Villeruša

Gauži maz ziņu nonācis līdz mums no tiem tālajiem laikiem, un tās pašas ienaidnieku roku rakstītas, svešinieku skatījumā redzētas un tulkotas. Taču arī starp skopajām hroniku rindām jaušama varonība, drosme un bezbailība. “Livonijas Indriķa hronikas” X nodaļā tādas ir lappuses, kas stāsta par līvu sacelšanos 1206.gadā. Kristības jūgs viņiem ar varmācību uzspiests un noturēts, saistās ar asiņainiem notikumiem, krustnešu viltībām un nodevībām. Izmisums spiež sacelties, nokratīt svešo kundzību, kas slēpjas aiz kristietības vairoga.
Mēģinājumi rast kādu risinājumu miera ceļā cieš neveiksmi: līvi atklāti piesaka karu: “... viņi sauca, ka vairs mieru ar vāciešiem negrib un neturēs, un viņu mutes bija lāstu un rūgtuma pilnas...” Uz pēdējo nolikto tikšanos sarunām pie Vogenas (Ogres upes) savukārt neieradās vācieši, un karš kļuva neizbēgams. Līviem norunātā pulcēšanās vieta ir pie Salaspils (Mārtiņsalas). Tur, kā hronists raksta, viņi sāk lasīties vienkopus no visām zemes daļām. Vieni no pirmajiem ar laivām lejup atbrauc Daugavas krastu līvi, tad ciltis no Daugavas grīvas, turaidieši, leiši. Latgaļi vēl nav baudījuši vācu varas sūrmi, tādēļ paliek nomaļus, kriviči no Polockas kavējas. Bīskaps, uzzinājis par draudošo uzbrukumu topošajai Rīgai, nolemj uzbrukt pirmais divos kuģos un sūta savus karavīrus uz Salaspili. Skaitliski vāciešu nav daudz, taču katrs no viņiem ir neievainojams – viņus sargā bruņukrekli un bruņas, dzelzs, vairogi un ķiveres. Nekā no tā nav ne līviem, ne viņu sabiedrotajiem. Arī hronists saka, ka līvi bijuši “neaizsargāti” un katra vācu bulta nesusi kādam nāvi. Kauja pie Mārtiņsalas ir smaga un ilga – tā ir cīņa uz dzīvību un nāvi, sākumā pie Salas krastiem, pēc tam pie pils sienām. Līvi un to sabiedrotie nepadodas, krīt kaujā cits pēc cita, līdz vairs nav kam pili aizstāvēt – dzīvie visi ievainoti. Tos saņem gūstā, iekaļ važās, “kā tie to pelnījuši”, bet pilī nometina vāciešus. Kritis arī Salaspils līvu vadonis Ako, kuru vācieši uzlūko par visas nodevības un ļaunuma vaininieku: “... kurš Polocku mudinājis karam, leišus savācis, turaidiešus un visu Livoniju saucis cīņā...” – tātad pirmo reizi panācis sīko cilšu apvienošanos kopīgai rīcībai.
Ako galvu bīskaps Alberts Doma baznīcā saņem kā uzvaras zīmi.
Traģiskā kauja pie Salaspils pāršķir mūsu vēstures nākamo lappusi – sākas līvu zemju sadalīšana, lielākas pretestības Daugavas lejtecē vairs nav, vāciešiem virzīšanās pa upi augšup atvieglota.
Senajai kaujas vietai – Mārtiņsalai – pāri skalojas Rīgas hidroelektrostacijas ūdeņi. Tie pārklāj arī citus senās varenības lieciniekus: Rēznu kapulaukus, brīvo Vidzemes ķēniņu zemes Daugavas krastos iepretī Mārtiņsalai un Ķēniņa salas (vēlāk sauktas par Doles salu) augšgalu. Senā baznīca uzspridzināta, līvu pilskalnam un vācu pilij pāri iet dambis.
Lai kaut nedaudz liecinātu par šīs vietas vēsturisko nozīmīgumu, 1994.gada rudenī te atklāta Kultūras fonda un Salaspils pašvaldības kopīgi veidotā Ako piemiņas vieta. Deviņus metrus augsto piemiņas zīmi kokā veidojis mākslinieks Ģirts Burvis. Zīme ir “A” burta veidā, kura šķērslis ir laiva – Ako pārvaldītās Salas saikne ar krastu, abu Daugavas krastu vienotāja, Kultūras fonda simbola zīme. Uz šīs zīmes ir raksts: “Mūžīga piemiņa Ako un visiem, kas krituši līdz ar viņu, pirms un pēc viņa brīvības vārdā.”

Vaida Villeruša