Ovīšu piekrastes Dāvids

No Ovīšiem rietumos sākas Lībiešu krasts – šaura piekrastes josla, apjožot Kolkasragu līdz Ģipkai, tas kopš 1991.gada ieguvis valsts īpaši aizsargājamas kultūrvēsturiskas teritorijas statusu. Izsenis piekrastē būvēja buriniekus un zvejoja zivis. Sūra, bet rosīga dzīve sešpadsmit zvejniekciemos, kurus tagad apvieno Lībiešu krasts, turpinājās līdz Otrā pasaules kara beigām.

Ovīšu zvejnieks Leonīds Dāvids uz savas zvejas laivas “Māra-2” Foto: Andris Kļaviņš

Arot jūru un sijājot oļus

Vilis Veldre savā 1937.gada Ovīšu aprakstā saskaitījis ciemā 47 mājas ar 175 iedzīvotājiem. Katru dienu te divas reizes piestāja Ventspils – Dundagas mazbānītis, tautā saukts par “tējmašīnu”, kas vienīgais ienesa ārpasaules troksni. Citādi ovīšnieki iztika ar saviem un dabas trokšņiem. Ciemniekiem nebija nevienas motorlaivas, tikai trīs četras ar burām. Vientuļam zvejotājam ķeroties pusotra kāla mazu plekstīšu katrā metienā. Par plekstēm sauc butes, kuras pītā grozā pats zvejnieks iznēsāja pa ciema mājām.
Par zivīm uzpircēji maksāja maz, tāpēc ovīšnieki, lai izdzīvotu, vāca sienu purva pļavās, kuras gan bija tik purvainas, ka “tām pats velns basām kājām netiek pāri”. Tāds purva siens govis nedara pienīgas, tāpēc zvejnieksievas sacīja, ka Ovīšos govis ir noburtas. Vairāk nekā zvejodami vīri nopelnīja piekrastē, sijājot un vedot oļus uz staciju. Oļus veda uz Rīgu asfaltam un parku celiņiem, un par tiem maksāja četrus latus kubikmetrā. Ovīšnieki visvairāk zvejoja reņģes, galvenokārt pavasarī un rudenī, jo vasarā daudz citu darbu. Dzīve te nevienu nelutināja, tāpēc Vilis Veldre nebija pārsteigts, 1937.gadā lasot Ovīšu kapos uzrakstu: “Še dus no zemes grūtībām izrauts Fricis Ozols.”

Cerot un nākotni zīlējot

Kaut arī, salīdzinot ar tēvtēviem, mūsdienu ovīšnieks Leonīds Dāvids zvejai uzbūvējis gandrīz vai kuģi, daudzas zvejnieku dzīves nedienas palikušas vecu vecās – kā zivis noķert, kur noķertās likt, kā savilkt galus kopā, lai nopirktu visu zvejai nepieciešamo. Viņš uzbūvējis uz okeāna glābšanas laivas izturīgā korpusa labu kuģīti, kas aprīkots ar satelīta sakaru sistēmu. Atliek sapņot par modernu motoru, kas maksā ap seši septiņi tūkstoši latu, jo krievu traktora dzinējs nav ekonomisks, kā arī par mazu radaru, lai miglas laikā kuģītis paliktu redzīgs. Esot interesējies par Eiropas strukturālajiem fondiem Ventspils konsultāciju birojā. Samaksājot procentus, projektu varētu uztaisīt. Bet vai naudu iedos? Jo reizē jābūt iestrādātiem videi draudzīgiem nosacījumiem, jāparedz citas zivju kastes utt. Kā jau latviešiem raksturīgi, tiek vēl domāts, izsvērts, “punktierēts”. Vajadzētu apvienoties šiem ģimenes uzņēmumiem. Tagad katrs algo grāmatvedi.
Pirmais darbs ir zivis noķert. L.Dāvids galvenokārt nodarbojas ar bušu zveju. Ar apakšdelma resnuma virvi butes jūras dibenā tiek ielenktas. Tā kā plekste nelec pāri virvei, loks tiek pamazām savilkts. Beigās tās nonāk bušu murdā. Zvejnieki sūdzas, ka jūra aizaug. Pērn tā bija pilna ar aļģēm, tāpēc mazos lucīšu murdus L.Dāvids nemaz neesot izlicis, jo, piedzenoties ar aļģēm un uznākot vējam, tie tiek saplēsti. Tīkli tomēr nav lēti. Tas, ka kāpās sāk augt tādas zāles, kas agrāk neauga, liecina par jūras piesārņošanu. Jūra paliek saldāka. Otra problēma ir zivju nodošana. “Uzpircēji uzvedas tāpat kā Garoza – ja redz, ka labs loms, saka – varu dot divdesmit santīmu. Ja es sāku šūmēties, viņš iet prom.”
Leonīds Dāvids liek lielas cerības uz moderno, Eiropas standartiem atbilstošu zivju nodošanas termināli Ventspilī. Tas būtu lieliski, ja zvejnieks varētu nodot lomu par saprātīgu cenu terminālī, kurš aprīkots ar ledu un kura darbinieki rūpētos par zivju tālāko realizāciju. Bet zvejnieku atvēsina SIA “Grifs” direktors, ka terminālis paredzēts tikai nozvejoto zivju sagatavošanai atbilstoši visām prasībām. Tas neesot biznesa projekts. Ovīšnieks cer sadarboties ar igauņiem Sāmsalā, jo tur esot uzpircējs, kas sūtot zivis uz Ukrainu. Pagaidām līgumu nevar noslēgt, kaut Ovīši nav tālu no Sāmsalas, jo piekrastes mazie zvejnieki nevar nodrošināt prasīto apjomu – 100 t. Šovasar sāks kursēt prāmis Ventspils – Sāmsala. Varbūt tad varēs sadarboties sekmīgāk.

Leonīds Dāvids ar satelītiekārtu aprīkotajā kuģīša stūresmājā Foto: Andris Kļaviņš

Nespējot pretoties senču aicinājumam

Leonīds Dāvids dzimis Jaunupē senā zvejnieku dzimtā un ir pārliecināts, ka viņa dzīslās rit lībiešu asinis. Vecaistēvs bija dūšīgs zvejnieks, arī tēvs, bet tad krievi sāka būvēt raķešu bāzes, piekrastes zveju aizliedza, mazbānīti nojauca, un tēvs bija spiests četrdesmit gadus nostrādāt par mežsargu Jaunupē. Jūras aicinājumam L.Dāvids nespējot pretoties, kaut arī tā pirms četriem gadiem paņēmusi abus brāļus – Juri un Romānu. Ka darbs jūrā joprojām ir bīstams, liecina mīklainā brāļu bojāeja. Abi sestdienas vakarā likuši tīklus un nav atgriezušies, kaut arī laiks bijis samērā mierīgs. Zvejnieku līķi pēc tam atrasti, arī laiva. Leonīds turas pie versijas, ka viens no brāļiem kaut kāda iemesla dēļ iekritis ūdenī, otrs neapdomīgi meties glābt, jo Romānam neesot bijuši zābaki kājās. Marta mēnesī ūdens bija četri grādi. “Tāda ir zvejnieku dzīve,” nopūšas Leonīds Dāvids.

Zvejojot, lai vai kādi vēji pūš

Jautāts par izdzīvošanu, zvejnieks attrauc, ka pērnruden gājis ļoti smagi, jo biežais stiprais vējš neļauj iet jūrā.
“Ejot pa Užavas plačiem, bute ir tīri smuka, bieza. Tā ir rudens bute. Pavasarī, pat līdz Jāņiem savilktās mēs saucam par kuriņiem. Tās ir mazākas, bet garšīgas. Tad, tikko no jūras ārā, tā sakurinām būdu un nožāvējam pavisam svaigas. Mums jau galvenie noņēmēji ir “savas kundes” – individuālie pārstrādātāji. Ir vēl, kas prot nokūpināt buti tā kā reiz ventiņos vai mūsu piekrastē. Veselu kasti uz ziemu, kad iekārojas – tik paņem. Zivju kombināts nemaz negrib ņemt, jo esot liela ķēpa, šķēres nederot.
Vasarā mums ir problēmas ar zivju nodošanu. Ja vienā dienā es nozvejoju trīsdesmit kastes, tās man paņem kundes, bet, ja otrā dienā atkal trāpās tāds loms, tad man nav kur tās likt. Butes tagad var zvejot no 15. maija līdz februārim. Aizpagājušajā gadā man limits bija desmit tonnas, par licenci samaksāju sešus latus par tonnu. Rudenī iedeva septiņas tonnas. Ja stipri pūš, nevarēšu tās nozvejot, tad man nākamgad samazinās limitu. Ar bušu zveju nav tik bēdīgi, ja pietrūkst, var dabūt papildus.
Zvejojot citas zivis, kā asarus, vimbas, sīgas, tīklos iekļūst arī mencas. Mēs esam “nolikti zem sitiena inspektoram”, nav noteikts, cik procentu mencu var būt manā bušu vadā. Reiz mums iznāca nepatikšanas. Vilkām ārā vadu, kad vējš arvien pieņēmās, draudot pieliet laivu. Lasām ārā mazās akmeņbutes, kuras ir saudzējamas atšķirībā no plekstēm – ātēm, bet vētra pieņemas spēkā. Esam spiesti pārtraukt šo ķēpāšanos un braukt uz malu. Kā piestājam malā, tā inspektors klāt. Akmeņbutēm ir pieprasījums ārzemēs, tās pirms gadiem astoņiem izkāsa pa tīro. Tagad ir liegums.”
Tā stāsta Ovīšu Dāvids, kas ar savu laiviņu iespraucies piestātnes Goliātu armādas vidū – starp lielajiem zvejas kuģiem.

Andris Kļaviņš