Kad mirušie māca dzīvos

“Ja viena cilvēka nāve ir traģēdija, tad miljona cilvēku nāve – vien statistika.” Šā baisā izteiciena autortiesības vēsturnieki piedēvē gan Hitleram un viņa ideologam Gebelsam, gan padomju ļaunuma impērijas ilggadīgajam diktatoram Staļinam. Taču, lai arī kurš no viņiem pirmais būtu formulējis šo “tēzi”, tās realizācijā vienlīdz aktīvi piedalījās kā brūnie, tā sarkanie fašisti.
Atgādinājums par baisajām vēstures lappusēm bija Osvencimas jeb Aušvicas koncentrācijas nometnes upuru atbrīvošanas 60.gadadiena vakar, 27.janvārī. Latvijas Valsts prezidente šajā dienā apmeklēja piemiņas pasākumus Aušvicas koncentrācijas nometnes vietā, bet mūsu ārlietu ministrs Artis Pabriks piedalījās nacisma upuru atceres pasākumos tepat Latvijā. Mēs pazīstam vajātas tautas sāpes un protam godāt citu tautu ciešanas.
Taču tā tas joprojām vēl nav visur pasaulē. Gribētos, protams, cerēt, ka starptautisko domu aizvainojusī Krievijas “kultūras darbinieku”, to skaitā arī deviņpadsmit Valsts domes deputātu, prasība “aizliegt ebreju reliģisko un sabiedrisko organizāciju darbību Krievijā”, par ko nupat ar sašutumu rakstīja arī Polijas “Rzeczpospolita”, ir vien vēsturisks anahronisms.
Tomēr smagā pagātnes pieredze rāda, ka pasaulei patiesi jābūt modrai. Un ka svarīgs priekšnoteikums, lai pagātne neatkārtotos, ir godprātīga savas vēstures izvērtēšana katrā valstī.
Artis Pabriks vakar uz piemiņas ceremoniju bija aicinājis arī Rīgas diplomātisko korpusu. Un Salaspils memoriālā līdzās Latvijas ārlietu ministram plecu pie pleca gāja Vācijas vēstnieks Ekarts Herolds un Izraēlas vēstnieks Garijs Korens. Traģiskā pagātne, principiāli izvērtēta, vairs nešķir vācu un ebreju tautas.
Šajās dienās notika vēl kāds zīmīgs notikums: Vācijas vēstnieks Ekards Herolds un Francijas vēstnieks Mišels Fušē – abi Sv. Jāņa baznīcā bija kopīgi sarīkojuši Ivetas Apkalnas ērģeļkoncertu, atzīmējot vēsturiskā Elizejas līguma 42.gadadienu. Līguma, kas darīja galu Vācijas un Francijas gadsimtiem ilgajai pretstāvei, padarot tās par partnerēm un sabiedrotajām.
Šķiet, līdzīgs liktenis lemts visām kaimiņvalstīm. Arī Latvijai un Krievijai. Un šīs nākotnes vārdā ir svarīgi, lai arī Krievija godprātīgi izvērtētu staļiniskā režīma noziegumus. Jo bez Aušvicas un Bēhenvaldes bija arī daudzās Gulaga arhipelāga nometnes, par kurām pasaule diemžēl zina daudz mazāk.
Pirms pāris dienām Vācijas pilsētā Neištatē (Reinzemes-Pfalcas federālajā zemē) tika atklāta Latvijas Okupācijas muzeja ceļojošā izstāde “Latvija atgriežas Eiropā: no okupācijas līdz brīvībai”.
Pirms tam šī izstāde – par latviešu tautas ciešanām gan padomju, gan vācu okupācijas jūgā – jau parādīta Berlīnē, Neibībergā, Minhenē un Leipcigā.
Droši vien šīs izstādes demonstrēšana arī Maskavā, Sanktpēterburgā vai kādā citā Krievijas pilsētā tuvinātu mūsu valstis un tautas. Jo liecinātu, ka esam gana stipri, lai atklāti runātu par savu pagātni.
Vai esam? …

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv