Ar dziņu pēc gaismas

Pirms 70 gadiem – 1935. gada 28. janvārī, kad pirmoreiz skanēja “Draudzīgais aicinājums”, tā vadmotīvu izteica vārdi: “Savu dziņu pēc gaismas lauki rāda un arī pierāda darbos. Iesim viņiem talkā!”

Un talcinieku netrūka: gan aicinājuma aizsācējs – Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, gan simtiem un tūkstošiem sabiedrībā pazīstamu un nepazīstamu cilvēku atjaunoja šo gaismas saikni: dāvinājumi ar “Draudzīgā aicinājuma” ielīmēm – vārpu vainaga ieskautu grāmatu – sasniedza katru, arī visattālāko, Latvijas skolu.
Vladimirs Kaijaks atceras, ar kādu bijību bērnībā vēris vaļā “Draudzīgā aicinājuma” grāmatas: katra no tām ne tikai solīja miegam atrautās stundas pārvērst brīnišķīgā piedzīvojumā, bet ļāva uzdīgt arī klusam cerību asnam – iespējams, kādreiz, tāltālā nākotnē, kāds tikpat nepacietīgi turēs rokās grāmatu, kuru būšu sarakstījis es pats. Un tagad ceļu uz daudzām Latvijas skolām sāk arī Vladimira Kaijaka grāmatas. Rakstnieks kopā ar grupu “Lādezers” un apdrošināšanas sabiedrību BTA, līdzi ņemdami krietnu grāmatu vezumiņu, dodas uz Dobeles ģimnāziju, uz Jaundubultu un Bauskas vidusskolu, uz Bebru pamatskolu.
Tā izdevniecības “Zvaigzne ABC” grāmatas tiks aizvestas uz 30 skolām. Un, iespējams, kāds šajās dienās skolēniem atgādinās “Draudzīgā aicinājuma” vārdus: “Nebūs mums tautskolas, kas nebūtu pirmo gaišumu dzīves ceļā līdzi devusi simtiem un atkal simtiem skolnieku. Simts, divi un trīs simti tagad būs spējīgi daļu sniegtās gaismas dot atkal atpakaļ savai vecajai skolai, lai spēcinātu šo stiprāko mūsu tautas gaismas avotu, lai spožāk gaisma atspīdētu tiem, kas tagad mērī ceļu uz šīm skolām.”
Tikšanās un izpratnes gaišums arī tagad sevišķi vajadzīgs lauku bērniem. Internets diskrēti neatklāj, kad, situāciju izvērtējot, ir tapis Jāņa Čakstes 10. vidusskolas bibliotekāres Edītes Tiltiņas ne pārāk priecīgais secinājums: “Skolas iespējas un varēšana nemaz negrib vērsties plašumā. Stipri to izjūtam mēs, skolas bibliotekāri. Viss finansējums gada garumā uz vienu skolēnu ir 3 lati un daži santīmi. Zinot mācību grāmatu cenas un mācību priekšmetu skaitu, komentāri lieki. Daiļliteratūrai finanšu vispār nav. Un ir skumji noskatīties, kā mazie bērni (līdz 5., 6. klasei, lielākie jau vairs necer ieraudzīt kaut ko savam vecumam interesantu) mēģina plauktos atrast pievilcīgu grāmatiņu starp nolasītajiem, noplukušajiem 60., 70. gadu izdevumiem.”
Tāpēc lielas cerības bibliotekārei saistās ar “Draudzīgo aicinājumu”: iekritīs cilvēkiem sirdī atgādinājums par bērnību, par to, cik platām un zinātkārām acīm mazais cilvēks skatās pasaulē, un – dāvinātās grāmatas no skolas bibliotēkas plauktiem ātri vien nokļūs to rokās, kam tās ir visvairāk nepieciešamas.
“Draudzīgā aicinājuma” vārdi par gaišu realitāti ir kļuvuši daudzviet Latvijā. Piemēram, par saviem tos jau septīto gadu uzskata Valmieras deputāti: ikviena pilsētas skola šajās dienās saņem savu gaismas stariņu. Un arī Izglītības un zinātnes ministrija akcijā dod savu artavu, lai dziņa pēc grāmatas, pēc tradīciju pārmantojamības turpinātos, aicinājumam ieejot arī astotajā gadu desmitā.

Baiba Šāberte