Aigars Kalvītis, ekonomikas ministrs, — "Latvijas Vēstnesim" vakar

Latvijas Republikas ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis intervijas laikā par savas darbības simts dienās paveikto vakar, 24.augustā

— Nule aizritējušas pašreizējās valdības darbības pirmās simt dienas. Šīs valdības darbs kopumā tiek vērtēts kā līdzsvarots un stabils, bez negaidītām reformām un pagriezieniem valsts politikā. Taču ekonomikas sfērā dažādu satricinājumu bijis gana. Kāds šis laika posms ir jūsu skatījumā?

— Laiks gan rit strauji! Šķiet, tas bija tikai vakar, kad sākām darbu pašreizējā komandā. Taču šīs simt dienas bijušas piedzīvojumiem bagātas. Pēc darba Zemkopības ministrijā šajā vētrainajā apritē man nācās iekļauties tūdaļ un bez jebkāda izpētes un apdomāšanas posma. Lai atceramies — pašās pirmajās šīs valdības darbības dienās notika Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas pilnvarnieku gada sanāksme, kurā man nācās sniegt informāciju par Latvijas ekonomiku un piedalīties diskusijās visaugstākajā līmenī. Protams, daudz zināšanu, spēka un laika prasījis viss, kas saistīts ar "Latvenergo" — privatizācijas lietas, iedzīvotāju parakstu vākšana un iespējamais referendums. Šobrīd ir vēl sarežģītāka situācija: konsorcija "Tilts Communications" ierosinātā prasība starptautiskajā šķīrējtiesā pret Latvijas valsti.

— Kas ir tie darbi, kas jums šajā laikā tomēr devuši gandarījumu?

— Šajos trijos mēnešos ir veikts pietiekami daudz nopietnu iestrāžu Latvijas tautsaimniecības turpmākajai attīstībai. Taču pirmām kārtām jāatskatās uz jau pieminēto ERAB pilnvarnieku gada sanāksmi Rīgā, kas noritēja ļoti veiksmīgi un daudz deva mūsu valsts prestiža celšanā starptautiskā mērogā. Sanāksmes ietvaros noritēja tikšanās ar daudzu pasaulē pazīstamu un nozīmīgu kompāniju vadītājiem, kuri par Latviju guva pozitīvu priekšstatu. Par nozīmīgu uzskatu tikšanos Vācijā ar japāņu potenciālajiem investoriem, lielāko firmu vadītājiem. Šobrīd jau redzams rezultāts — nesen Rīgā bija ieradušies pazīstamās kompānijas "Sanyo" vadītāji, un nopietni tiek domāts par investīcijām mobilo telefonu bateriju ražotnes izveidošanā Rīgā, kas varētu dot pustūkstoti jaunu darba vietu. Tās ir augsto tehnoloģiju produkts, kas mums ir ļoti svarīgi. Tie ir reālie darbi, kas šobrīd palikuši prātā.

Savukārt likumdošanas jomā pozitīvākais, ko šobrīd mēģinām darīt (un ceru, ka arī izdosies), ir reģionāli izlīdzināt investīciju piesaistes politiku. Kā zināms, Igaunija no šā gada 1.janvāra ir mainījusi savu nodokļu politiku, atbrīvojot uzņēmumus no ienākuma nodokļa, un, protams, tas jau ir atstājis zināmu iespaidu uz investīciju izvietošanu Baltijas reģionā. Latvija savas pozīcijas sāk zaudēt; patiesību sakot, mums līdz šim brīdim nav izstrādāta tāda kompleksa investīciju piesaistes programma un izveidota attiecīga likumdošana, lai potenciālos investorus patiešām ieinteresētu veikt ieguldījumus Latvijā, būvēt ražotnes un radīt jaunas darba vietas. Tālab acīmredzot tuvākajā laikā valdībā iesniegsim 2001.gada valsts budžetu pavadošo likumu par šīs likumdošanas paketes izveidošanu, tostarp, ienākuma nodokļa atvieglojumiem lieliem investīciju projektiem. Kā piemēru varētu minēt priekšlikumu ienākuma nodokļa atvieglojumus vismaz 40 procentu apmērā uz desmit gadiem piešķirt lielajiem projektiem augsto tehnoloģiju sfērā, ja tie ir vismaz 3 miljonu latu apjomā — lai uzņēmumiem būtu vieglāk šos ieguldījumus atmaksāt.

— Atvieglojumi paredzēti arī citās nozarēs, kas nav saistītas ar augstajām tehnoloģijām. Tas, iespējams, veicinātu celulozes rūpnīcas projekta ātrāku realizēšanu un arī citu projektu, piemēram, bioloģiskās degvielas ražotnes, izveidi. Mēs varētu šādus atvieglojumus piedāvāt jau minētajai "Sanyo"; nozīmīgas sarunas par iespējamo sadarbību jau vairāk nekā gadu notiek ar ASV koncernu "IBM", ne mazāk svarīgas ir arī ārvalstu investīcijas Latvijas ostās. Taču, protams, valdībā par mūsu priekšlikumiem notiks diskusijas, un daudz kas var mainīties.

— Šādu lielu uzņēmumu dibināšana mūsu valstī ir ļoti svarīga arī mazā un vidējā biznesa attīstības kontekstā. Jo patiesībā tieši lielās ražotnes ir īstās darba devējas mazajiem uzņēmumiem, kas tās apkalpo.

— Runājot par šo tematu — Latvijā ir vajadzīgi trīs četri ļoti lieli un spēcīgi uzņēmumi, kas arī būtu tās ekonomikas balsts. Ja palūkojamies uz daudzkārt pieminēto Somijas pieredzi — tad viena pati "Nokia" sev apkārt ir izveidojusi vairākus tūkstošus satelītuzņēmumu, kas nodarbojas ar šā giganta apkalpošanu. Lūk, tieši tā ir mazo un vidējo uzņēmēju niša. Pašlaik bez šiem lielajiem "vaļiem" tirgus Latvijā ir tik šaurs, ka nežēlīgā konkurencē šie mazie un vidējie uzņēmumi cits citu jau sāk iznīdēt. Šāda jaunu lielu uzņēmumu dibināšana dos jaunu elpu arī mazajam biznesam.

— Tikko Ministru kabinetā tika apstiprināta valsts investīciju programma nākamajam gadam. Kā jūs to īsumā raksturotu?

— Es esmu ļoti neapmierināts. Paradoksāli, bet Latvija ir viena no tām retajām pārejas ekonomikas valstīm mūsu reģionā, kur valsts investīciju apjoms gadu no gada samazinās. Mēs vairs nespējam tikt galā ar saviem sociālajiem maksājumiem, jo esam arī viena no valstīm, kur tiem tērē visvairāk naudas. Tas katrā ziņā neveicina to nozaru attīstību, kas nes naudu ekonomikā, lai šos sociālos maksājumus varētu veikt. Šogad apstiprinātā investīciju programma nākamajam gadam diemžēl liecina par to, ka atkal ir samazinājums: 1998.gadā valsts investīciju apjoms pārsniedza 60 miljonus latu, turpretī nākamajam gadam paredzēts tikai 41 miljons latu. Tas ir jāvērtē ļoti kritiski. Ja izpētām, kā šīs investīcijas tiek izlietotas, tad redzam, ka arī šeit viss nav kārtībā. Investīciju programmā ir ieslēpti tekošie izdevumi: par investīcijām paredzētajiem līdzekļiem tiek remontēti biroji, pirktas mēbeles un tamlīdzīgas lietas, kas principā neatbilst investīciju idejai. Darba apstākļu uzlabošana nekādi nav pieskaitāma investīcijām nākotnē. Par negatīvu uzskatāma arī ministriju līdzšinējā pieredze "ielikt kāju durvīs". Tas nozīmē, ka pirmajā gadā tās attiecīgiem projektiem pieprasa salīdzinoši nelielu finansējumu, nākamajos trijos gados to realizēšanai pieprasot arvien lielākas summas, un tas nu ir novedis pie tā, ka nākamā gada investīciju programmā vairs nav iespējams iekļaut nevienu jaunu projektu, jo visa summa, kas 2001.gada valsts budžetā piešķirta valsts investīcijām, ir jau sadalīta līdzšinējo saistību segšanai. Mums nebūs n e v i e n a jauna projekta.

— Tātad esam nonākuši stagnācijas stāvoklī?

— Lai neteiktu vēl skarbāk. Ekonomikas ministrija šoruden griezīsies Ministru kabinetā ar pilnīgi jaunu koncepciju par valsts investīcijām; pie tās patlaban ļoti intensīvi strādājam. Uzskatu, ka līdz šim esošās saistības ir ļoti būtiski jāpārskata un jāveido "nulles investīciju" budžets, lai 2001.gadā mēs nebūtu ar sasaistītām rokām un varētu atlicināt naudu tām prioritātēm, kuras valdība patiešām uzskata par vitāli svarīgām un aktuālām. Šobrīd iznāk, ka valdībai ir vesela rinda prioritāšu, bet nauda aiziet jau "iemānītiem" projektiem, kuros, kā jau minēju, nozīmīga daļa ir tekošo izdevumu segšanai. Investīcijām ir jābūt stratēģiski nozīmīgiem ieguldījumiem.

— Tātad atkal turpinās jau vairākus gadus ilgusī prakse, ka pienācīgu atbalstu nesaņem tās nozares, kas pēc dažiem gadiem varētu nest līdzekļus valsts budžetam, un arī turpmāk lūkosimies valsts caurajā maciņā?

— Jā, mēs neieguldām naudu tajās sfērās, kas valstij varētu pelnīt naudu. Ja no valsts kopbudžeta, kas ir 1,4 miljardi latu, 800 miljoni latu aiziet sociālo vajadzību segšanai, mums ir jādomā par racionālu un perspektīvu saimniekošanu, kas nestu līdzekļus valsts kasē. Šai proporcijai vajadzēja būt gluži pretējai.

— Kā Ekonomikas ministrijai veicas ar Rūpniecības attīstības stratēģijas pabeigšanu un nodošanu akceptam Ministru kabinetā? Tās izskatīšana valdībā pēc jūsu iniciatīvas pēdējā brīdī tika atcelta. Kādēļ?

— Kaut arī šī stratēģija skaitījās pabeigta un bija saskaņota ar daudzām institūcijām, tā būtībā bija kārtējais dokuments, kas iegultu ierēdņu plauktos un kas nedotu nekādu reālu ieguldījumu rūpniecības attīstībā. Tajā nebija skaidri definētas nedz prioritārās nozares, nedz pasākumi, kā šo stratēģiju īstenot. Tā bija faktiskā analīze bez risinājuma piedāvājuma. Tādēļ es uzņēmos atbildību atcelt šā stratēģijas varianta iesniegšanu valdībā; šobrīd tiek izstrādāta jauna stratēģija, kuru prezentēsim visdrīzākajā laikā. Tajā būs noteiktas prioritārās rūpniecības nozares, uz kurām Latvijas tautsaimniecība balstīsies tuvākajā nākotnē, kā arī iezīmēti konkrēti ceļi, kā šos mērķus sasniegt. Varu teikt, ka tas būs jauns skatījums uz valsts tautsaimniecības attīstības nākotni turpmāko desmit divdesmit gadu laikā.

— Kuras jūsu skatījumā ir šīs prioritārās nozares?

— Jau teicu — tās ir augstās tehnoloģijas, īpašu vērību pievēršot informācijas tehnoloģiju attīstībai, uz kurām balstīsimies, protams, nenoniecinot arī jau esošo nozaru nozīmīgumu. Padziļināta tautsaimniecības pašreizējās situācijas analīze rāda, ka, tikai attīstot Latvijā pašreiz pastāvošās nozares, piemēram, tekstilrūpniecību, metālapstrādi u.tml., nav iespējas panākt tik lielu iekšzemes kopprodukta pieaugumu, lai šajā ziņā kaut cik spētu līdzināties pārējām Eiropas valstīm. Iekšzemes kopprodukts, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, mums ir ļoti mazs — aptuveni desmit reižu mazāks nekā Eiropas Savienības valstīs. Taču statistika rāda, ka informācijas tehnoloģiju jomā viens strādājošais nopelna 20 tūkstošus latu, turpretim rūpniecībā tas nedaudz pārsniedz tikai divus līdz trīs tūkstošus latu gadā. Mēs varam izdarīt izrāvienu tikai uz šo augsto tehnoloģiju rēķina, un patiesībā arī visa rūpniecība strādās šo tehnoloģiju vidē. Mēs esam analizējuši arī Īrijas un Somijas pieredzi šajā ziņā, kas deviņdesmito gadu sākumā lika akcentu tieši uz augstajām tehnoloģijām un panāca ļoti strauju tautsaimniecības uzplaukumu. Mūsu jaunieši pašlaik ļoti tiecas pēc izglītības, Latvijā dubultojies studentu skaits, un vienīgi atliek šos centienus novirzīt vajadzīgajā virzienā. Protams, tas sabiedrībā var izsaukt dažādu attieksmi, taču mums ir pietiekami spēcīgi argumenti.

— Vai šajā sakarā jums ir arī kāds padoms, kā attīstīt un stimulēt inovatīvo ražošanu Latvijā? Mūsu zinātniekiem ir ļoti vērtīgas un pasaulē pieprasītas izstrādes, taču trūkst vien valsts atbalsta, lai no zinātnes laivas pārkāptu biznesa kuģī.

— Mēs runāsim arī par to. Augstās tehnoloģijas taču neietver tikai informācijas teholoģijas.

— Kaut arī jūs neilgi pēc stāšanās amatā bildāt, ka Ekonomikas ministrija nav galvenais privatizētājs valstī, tomēr lielo uzņēmumu privatizācija nerit gludi un Ekonomikas ministrija tomēr ir šo procesu virzītāja un vadītāja. Kas Ekonomikas ministrijā pašlaik notiek saistībā ar "Latvenergo"?

— Kā zināms, Ekonomikas ministrija akciju sabiedrību "Latvenergo" pārņēmusi savā valdījumā no Privatizācijas aģentūras; sakarā ar tautas nobalsošanas rezultātiem un grozījumiem Enerģētikas likumā energokompānija izslēgta no privatizējamo uzņēmumu saraksta. Pašlaik ļoti nopietni strādājam pie energokompānijas reorganizācijas plāna, divu trīs nedēļu laikā tas jāiesniedz izskatīšanai Ministru kabinetā. Šis plāns ir konceptuāli apspriests un sagatavots. Kā tika nolemts Saeimā, "Latvenergo" privatizācija nenotiks, taču uzņēmums nevar eksistēt tādā formā kā pašlaik, šī reorganizācija tuvākā gada laikā ir nepieciešama.

— Vai "Latvenergo" reorganizācijā tiks piesaistīti starptautiskie finansu konsultanti?

— Izsludinot konkursu par šiem finansu konsultantiem, Privatizācijas aģentūra vairāk orientējas tieši uz uzņēmuma privatizācijas procesa nodrošināšanu. Ja privatizācija nenotiek, šo konsultantu pakalpojumi faktiski nav nepieciešami. To pietiekami profesionāli spēj veikt Ekonomikas ministrijas, "Latvenergo" un citi pieaicinātie speciālisti.

— Vairāki autoritatīvi enerģētikas nozares un ekonomikas eksperti apgalvo, ka iespējamā apvienošanās ar Igaunijas kompāniju "Eesti Energia" Latvijai patiesībā būtu visai neizdevīga un mūsu valsts no tā vairāk zaudētu, nekā iegūtu. Kāds ir jūsu viedoklis?

— Katrā ziņā es nevaru piekrist, ka sadarbība starp abām energokompānijām nebūtu perspektīva. Tā ir ļoti perspektīva. Varbūt nebūtu pareizi apvienot divas monopolkompānijas, kā piedāvāja konsultanti. Arī es neatbalstīju šo variantu. Starp Igaunijas un Latvijas valdībām noslēgtais nodomu protokols paredz izpēti abu kompāniju ciešākai sadarbībai un — varbūt — apvienošanai. Konsultanti vēlējās apvienot uzreiz, taču mēs to, protams, vērtējām kritiski. Tomēr ciešāka sadarbība var veicināt reģiona energokompāniju konkurētspēju nākotnē; turklāt vairākas apakšnozares, pārvades tīkli, patiešām ir apvienojamas. Pie tā mēs nākotnē noteikti atgriezīsimies.Var gadīties, ka kāds no "Latvenergo" meitasuzņēmumiem pēc kāda laika, ja tas būs lietderīgi, nolems apvienoties ar radniecīgu uzņēmumu Igaunijā. Taču vispirms ir jāveic mūsu energokompānijas restrukturizācija.

— Un tagad par pāris aizvadīto nedēļu aktualitāti — konsorcija "Tilts Communications" (TC) ierosinātā prasība Starptautiskās tirdzniecības palātas (ICC) Arbitrāžas tiesā Parīzē 14.augustā. Vai tiešām šīs prasības iesniegšana Latvijas pusei bija pilnīgi negaidīta?

— Protams. Jumta līgums paredz, ka gadījumā, ja kaut kādu iemeslu dēļ vairs nav iespējams turpināt sarunas ar Privatizācijas aģentūru, par šādu soli Latvijas valdība iepriekš rakstiski jābrīdina. TC to neizdarīja.

— TC valdes priekšsēdētājs Kristers Nīkops preses konferencē apgalvoja, ka tāda ir starptautiski pieņemtā prakse — par šādu prasību iesniegšanu iepriekš nebrīdināt.

— Par starptautisko praksi šobrīd nevajadzētu runāt. Ja TC mums pārmet jumta līguma nosacījumu neizpildīšanu, tam pašam gan vajadzētu šo līgumu ievērot. Par to, kurus jumta līguma punktus TC vēl nav ievērojis, Ekonomikas ministrija jau izteikusi savu viedokli. Taču šobrīd ļoti kritiski esmu noskaņots pret Latvijas valdības un atbildīgo amatpersonu rīcību visu šo gadu garumā. Ja nemaldos, jumta līgums paredz katrus trīs gadus direktoru padomē pārapstiprināt attīstības plānu; to vajadzēja izdarīt 1997.gada rudenī, kad darbību uzsāka Ministru prezidenta Guntara Krasta valdība. Mūsu valsts pilnvarniekiem vajadzēja sekot, lai tas notiktu. Arī tādēļ mums pašlaik ir grūti pierādīt, ka "Lattelekom" nav pildījis savus uzdevumus. Ko lai saka, ja Latvijas valsts kā 51 procenta akciju turētāja (gan valsts pilnvarnieki, gan direktoru padomes locekļi, gan arī atbildīgie ministri) rīkojusies pilnīgi bezatbildīgi, nav pietiekami sekojusi, kā TC pilda līgumsaistības, kaut gan tas, ka tās netiek pildītas, bija acīmredzams. Tieši tādēļ bija nepieciešams ik pa trim gadiem dot šā monopoluzņēmauma darbības novērtējumu un apstiprināt jaunus attīstības plānus. Tagad mūsu rīcībā nav neviena dokumenta, kas apliecinātu, ka Latvijas puse TC būtu norādījusi uz jumta līguma saistību nepildīšanu. Ir jāprasa atbildība no tiem cilvēkiem, kuriem maksāja algas, turklāt lielas algas par to, ka viņiem bija jāseko līdzi visiem šiem procesiem, bet kuri to nedarīja. Mēs esam izturējušies ļoti vieglprātīgi un neprofesionāli. Tas būtu ļoti īpatnēji, ka tik lielas kompānijas gadījumā, kad ir runa par simtiem miljonu latu investīcijām un milzīgu apgrozījumu, pret savu biznesu izturētos diletantiski. Un, lūk, mēs esam nonākuši līdz tiesas procesam.

— Tagad Latvijas puse gatavojas tiesas procesam ar TC. Vai prognozējat iznākumu?

— Rezultātu ir ļoti grūti paredzēt. Katrā ziņā mums tā būs ļoti vērtīga skola. Tikai jājautā — vai par šādu skolu bija vērts tik dārgi maksāt? Pašlaik tiek veidota Latvijas puses stratēģija šajā šķīrējtiesā, tiek piesaistīti eksperti, pasaulē atzīti un autoritatīvi advokāti. Mēs strādājam. Tas arī viss, ko šobrīd varu pateikt.

Mudīte Luksa, "LV" nozares redaktore