Trešā pasaules kara un dabas stihiju ēnā

Ēriks Jēkabsons, iekšlietu ministrs, – intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Ēriks Jēkabsons Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Vai Iekšlietu ministrija ar visām iestādēm, dienestiem un citām struktūrām, kas pašlaik atrodas tās pakļautībā un pārraudzībā, var garantēt drošību? Gan drošību visas valsts mērogā, gan katra atsevišķa šajā valstī dzīvojoša indivīda drošību.

– Tā kā Latvija nu ir pilntiesīga ES dalībvalsts un NATO locekle, nenoliedzami drošības garantijas pašlaik mums ir daudz augstākas, nekā tas bija pirms pāris gadiem. Tomēr mēs nevienam nevaram dot absolūtu drošības garantiju. Gluži tāpat kā to nevar tādas lielvalstis kā ASV vai Spānija. Jo, neraugoties ne uz materiālajiem, ne tehniskajiem resursiem, kas pasaulē tiek izmantoti šiem mērķiem, mūsdienās absolūta un pilnīga drošības garantija vienkārši nemaz nav iespējama. Protams, pats lielākais drauds pašlaik ir starptautiskais terorisms. Tajā pašā laikā terorisms ir kompleksa parādība, kas cieši saistīts ar citiem noziedzības veidiem, tādiem kā kontrabanda, naudas atmazgāšana, nelegālā imigrācija, nelegālā ieroču tirdzniecība un citi. Savukārt ar tiem cīnīties var, tikai veicot vairākus preventīvus pasākumus un attiecīgajiem dienestiem pēc iespējas efektīvāk sadarbojoties gan tepat uz vietas, gan starptautiskā mērogā. Jāteic, par laimi, līdz šim darbs ir bijis pietiekami veiksmīgs un efektīvs. Neiedziļinoties sīkumos, bet, ja atceraties, pateicoties tieši tam, mums oktobra beigās izdevās novērst pilnīgi reālus starptautiskā terorisma draudus. Kaut kas tāds notika pirmo reizi Latvijas vēsturē. Es te runāju gan par briesmām, kas draudēja mūsu valstij, gan par to, kā tās tika novērstas.

– Un kā tās tika novērstas?

– Draudētājs tika apzināts, lokalizēts un neitralizēts. Bet tas notika, sadarbojoties ar skandināvu un ASV drošības dienestiem. Te gan gribu piebilst, ka ar 1.februāri darbu uzsāk mūsu pašu pretterorisma centrs Drošības policijas paspārnē. Domāju, tas būs vēl viens vērā ņemams garants mūsu drošībai. Jo, lai cik triviāli arī tas skanētu, attiecībā uz terorismu nav lielu vai mazu valstu. Mēs visi esam vienlīdz apdraudēti. Turklāt īstenībā terorisms ir akls. Kaut vai tajā pašā Spānijas variantā, kuras attieksme pret karu Irākā bija stipri rezervēta, bet tas vienalga netraucēja kādam atsevišķam grupējumam vai fanātiķiem realizēt šo masu slepkavību. Tāpēc gribot negribot jāpiekrīt tiem politologiem, kas apgalvo, ka sācies trešais pasaules karš. Tas, protams, ir pilnīgi citāds nekā pirmie divi pasaules kari. Bet arī pasaule ir pilnīgi cita, nekā tā bija toreiz.

– Iestāšanās Eiropas Savienībā no visām Iekšlietu ministrijas struktūrvienībām, šķiet, visvairāk skāra tieši robežsargus. Vai viņi tiek galā ar pienākumiem, kurus diktē jaunā situācija?

– Es domāju, ka jā. Par to varēja pārliecināties salīdzinoši nesen, kad tika atklāts Indras apvienotais robežkontroles punkta komplekss. Gan tehniskā aprīkojuma, gan darba organizācijas ziņā tas pilnībā atbilst ES prasībām, tāpat kā citi mūsu robežpunkti. Par to liecināja somu, poļu, franču robežsardzes speciālistu klātbūtne tajā pašā Indras punktā un viņu vērtējums. No tā varēja spriest, ka mēs strādājam tādā pašā līmenī kā viņi. Protams, tā uzmanība, kas mums tiek pievērsta, un arī palīdzība, ko saņemam, vistiešākā veidā saistīta ar to, ka esam viena no valstīm, kurā ir ES ārējā robeža. Tomēr, tieši tāpat kā ar starptautisko terorismu, arī te, manuprāt, būs mūžam neatrisināmas problēmas. Ņemsim atkal to pašu ASV. Diezin vai pasaulē ir vēl kāda valsts, kurā darbotos tik visaptverošas novērošanas un izsekošanas sistēmas. Tur ir satelīti un vismodernākās datu pārraides iekārtas, tur ir speciāli aģenti un specvienības. Tur ir viskautkas, bet tik un tā… Uz ASV un Meksikas robežas ik pa laikam tas likums vienalga tiek apiets, un sistēma, kas šķietami izstrādāta tik perfekti, ka perfektāk nemaz nevar, ik pa laikam izrādās galīgi bezspēcīga.

– No grēcīgās Amerikas atgriezīsimies tepat mūsu grēcīgajā Latvijā. Jautājums, par kuru pēdējā laikā jūs esat runājis vairāk nekā par jebkuru citu, – ceļu satiksmes drošība, milzīgais avāriju skaits, tajās bojāgājušie, agresivitāte, kas valda uz ceļiem, dzērāji pie stūres un autovadītāji, kas brauc bez tiesībām. Ko darīt?

– Deviņdesmito gadu sākumā autoavārijās Latvijā gāja bojā ap tūkstoš cilvēku. Tagad vidēji ap piecsimt. Turklāt automašīnu skaits ir trīskāršojies, bet ceļi pamatā palikuši tādi paši kā toreiz. Tātad it kā varētu teikt, ka virzība ir pozitīva un pat uzlabojusies, tomēr bojāgājušo skaits vienalga ir ļoti liels un, pat ja tas būtu par simtu, divsimt vai trīssimt mazāks, mēs tik un tā ar to nedrīkstētu samierināties.
Es domāju, galvenais, ko mums pēdējā gada laikā izdevies panākt, ir tas, ka šai problēmai tagad ne tikai pievērsta visas sabiedrības uzmanība, bet mainījies arī redzesleņķis. Vairs netiek apcerēta problēma un meklēti vainīgie, bet konkrēti tiek vaicāts, ko mums visiem vajadzētu darīt, lai šo problēmu atrisinātu. Un tieši šī pilsoniskās apziņas mošanās ir ļoti svarīga. Sava nozīme te ir arī jaunajai sodu sistēmai – punktu ieviešanai. Tie ļauj summēt visus pārkāpumus. Arī tā dēvētos sīkos. Lūk, nepiesprādzējos vienreiz. Lūk, nedaudz ātrumu pārsniedzu otrreiz. Un, lai arī bailēs no soda, tomēr kopumā tas nenoliedzami maina braukšanas kultūru pozitīvā virzienā. Kas attiecas uz braukšanu dzērumā, tad pašlaik tieši pēc manas iniciatīvas tiek gatavotas izmaiņas likumdošanā, kas paredz daudz bargākus sodus gan par braukšanu dzērumā, gan par braukšanu bez tiesībām.

– Ļoti nopietns pārbaudījums Iekšlietu ministrijas dienestiem bija nesenais orkāns, kura nodarītos postījumus tikai tagad tā īsti esam apzinājuši. Kāds ir jūsu vērtējums ne tikai par attiecīgo ministrijas struktūrvienību darbu, bet par gatavību šādām ārkārtas situācijām valstī kopumā?

– Ar ministrijas struktūrvienību darbu esmu gandarīts un apmierināts. Varbūt drusku pietrūkst, lai teiktu, ka tas bija teicams un izcils, bet tas bija pietiekami operatīvs un profesionāls. Par to esam saņēmuši uzslavu gan no Valsts prezidentes, gan Ministru prezidenta. Tomēr tajā pašā laikā kopumā aina nemaz nav tik pozitīva, kā varbūt liekas pirmajā brīdī. Tieši tāpēc tūlīt pēc vētras es uzdevu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšniekam Aivaram Straumem apkopot visu informāciju no visām ministrijām un resoriem. Kas tika un kas netika darīts? Kāpēc vietumis, kur šī palīdzība bija nepieciešama, tā netika saņemta pat vēl pēc sešām, septiņām un astoņām stundām? Kā izskaidrot, ka, piemēram, Aizsardzības ministrija saka – jā, mums ir ģeneratori, resursi, cilvēki, bet mums neviens neko neprasīja, mēs nezinājām, ko ar to visu darīt. Tātad acīmredzot ir bijušas problēmas ar komunikāciju. Un tas jau ir nenormāli. Tāda situācija nav pieļaujama. Lūza koki – tos var novākt arī vēlāk. Daudzi palika bez elektrības, bet, galvenais, mēs iztikām bez cilvēku upuriem. Un tieši tāpēc tagad, skatoties patiesībai acīs, varam pateikt paldies Dievam… Tik tiešām – paldies Dievam, ka vētra notika naktī. Ja tas būtu dienā, tad pilnīgi noteikti bojā ietu cilvēki. Un tad mūs neviens vairs neslavētu. Tad prasītu, kurš ir atbildīgs, kā tas varēja notikt, kāpēc viņi netika izglābti un kāpēc palīdzība kavējās, kāpēc atsevišķi resori nespēja laikus koordinēt savu darbību. Tagad pat grūti iedomāties, kas būtu, ja, piemēram, kādam bērnudārzam vai skolai uzkristu koks, norautu jumtu vai kaut kas iebruktu brīdī, kad tur iekšā atrastos cilvēki. Lūk, tieši tāpēc mums rūpīgi jāizanalizē šie notikumi, jāapzina notikušais un jāizstrādā shēma, kā rīkoties šādās situācijās. Attiecīgie dienesti ir speciāli trenēti un apmācīti, kā rīkoties. Viņiem ir plāni un rīcības shēmas. Bet tiem cilvēkiem, kuriem ārkārtas situācijā šī palīdzība nepieciešama, nav nedz plānu, nedz rīcības shēmu. Viņi ir apjukuši, nezina ko darīt, kur un kā šo palīdzību meklēt. Tātad mans uzdevums būtu apkopot rezultātus, izanalizēt tos un izstrādāt priekšlikumu, kā panākt, lai ikviens iestādes vai organizācijas vadītājs, ikviena atbildīga amatpersona valstī zinātu, kas viņai tamlīdzīgā situācijā jādara. Apmēram kādi desmit punkti, kur zvanīt vispirms, ko darīt pēc tam… Īsi un konkrēti. Var turēt uz galda sev priekšā, var piespraust pie sienas vai iemācīties no galvas.

– Jautājums par Iekšlietu ministrijas darbinieku sociālajām garantijām. Tas taču nav normāli, ka policistiem jāsūdz tiesā savs darba devējs, lai panāktu sev likumīgi pienākošos pabalstu izmaksāšanu. Arī jautājumā par policistu stāšanos arodbiedrībā domas dalās. Kāds ir jūsu viedoklis?

– Pašlaik Valsts policijas lēmumu neizmaksāt pabalstus ir apstrīdējuši 338 darbinieki. Tiesā pret Iekšlietu ministriju ir 113 prasības. 42 no tām jau apmierinātas, un, cik esmu iepazinies ar jautājuma būtību, domāju, ka tās visas tiks apmierinātas. Tātad šā vai tā beigu beigās tos pabalstus vajadzēs izmaksāt. Par laimi, summu, kas šim nolūkam nepieciešama, mums izdevās budžetā izcīnīt. Pirms tam jau tās naudas ministrijai nemaz nebija. Kādi tam iemesli? Tā ir neatbilstība likumdošanā, kas jānovērš, jo, no vienas puses, saskaņā ar likumu arī policisti ir civildienesta ierēdņi ar visām no tā izrietošajām sociālajām garantijām. No otras puses, viņi ir konkrēta dienesta pakļautībā, kas šādas garantijas neparedz, un līdz ar to nauda, kas nepieciešama šo garantiju realizēšanai, budžetā nemaz netika paredzēta. Tātad pēc iespējas ātrāk jānoregulē tiesiskā bāze, un līdz ar to jautājums būs atrisināts. Lai gan tas jādara, ņemot vērā visus aspektus. Jo runa jau nav tikai par pabalstiem. Piemēram, var gadīties arī tādas pilnīgi kuriozas situācijas kā tad, ja robežsardzei vai policijai būs nekavējoties jānosūta atsevišķi darbinieki uz kādu objektu, lai, teiksim, uz laiku nodrošinātu tā pastiprinātu apsardzi vai arī novērstu kādu noziegumu, tad robežsargi un policisti kā civildienesta ierēdņi var pateikt: piedod, bet man vakarā ir treniņš. Vai arī – man bērni jāved uz skolu. Vai pavisam vienkārši – tas psiholoģiski traumēs mani, manu ģimeni, tāpēc es nekur nebraukšu. Un daļēji tas jau sāk notikt. Tāpēc šīs izmaiņas likumā prasa rūpīgu pieeju un visu aspektu ņemšanu vērā. Jo ne policijā, ne robežsardzē tāda situācija nedrīkst būt. Tas pats attiecas arī uz arodbiedrībām. Es esmu par jebkuru veidu, kas atvieglotu policistu darbu, uzlabotu sociālās garantijas un tamlīdzīgi. Tomēr tajā pašā laikā, par to lemjot, jābūt skaidrībā, kā tas ietekmēs policistu attieksmi pret reglamentu, vai viņiem būs tiesības streikot… Ir rūpīgi jāizpēta citu valstu pieredze, nevis mehāniski jākopē, bet jāpaņem labāko variantu kopums. Es nedomāju, ka mums šobrīd pats pieņemamākais būtu tas galējais dažu Eiropas augsti attīstīto valstu politkorektums.

– Iekšlietu ministra rokās koncentrējas ļoti liela vara. Un joma, kas saistīta ar drošību, noziedzību, dažādiem nelaimes gadījumiem, vienmēr ir bijusi sabiedrības uzmanības centrā. Līdz ar to arī pašam iekšlietu ministram tiek pievērsta lielāka sabiedrības uzmanība nekā citiem ministriem. Un tad ir diezgan viegli ne tik daudz strādāt to ikdienišķo ministrijas darbu, ko neviens neredz, cik izmantot radušos iespēju paspodrināt savu paštēlu. Turklāt tas notiek it kā cēlu mērķu vārdā. Piemēram, žurnālistu ielenkumā doties uz tirgu, lai ķertu kontrabandistus, televīzijas kameru priekšā skarbi rāt sagrēkojušos autovadītājus, uz ielas pārbaudīt pilsoņu somas vai nākt klajā ar kādu grandiozu kampaņu, solot acumirklīgi atrisināt sasāpējušu problēmu. Bet cilvēki skatās un domā: redz, cik tas ministrs dūšīgi šiverē, lai gan ministrs patiesībā dara to, kas viņam nav jādara. Kā jūs tiekat galā ar šo problēmu?

– Jāteic godīgi – atrodoties šajā amatā, arī pats jūtos kā dienestā. Un mazāk kā politiķis. Nenoliedzami, šī politiskā atbildība ir, tomēr ir arī ikdienas atbildība par to, kas notiek policijā, Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, robežsardzē un citās struktūrās. Jāsaka, tā nebūt nav tā vieglākā nasta, jo dienesti ir augsti profesionāli, specifiski organizēti, arī bruņoti. Un specifiski, ļoti nopietni ir arī jautājumi, kas tiem jārisina.
Runājot par sevi… Varbūt man tīri cilvēciski nav raksturīga tāda zīmēšanās un šovi, tomēr reizēm, lai pievērstu sabiedrības uzmanību kādam jautājumam, lai to aktualizētu, ir nepieciešama gan masu saziņas līdzekļu klātbūtne kādā pasākumā, gan pašam jāuzstājas televīzijā vai jārunā ar preses starpniecību. Citādi nemaz nevar. Svarīgi tikai, cik tas kalpo kopīga mērķa labā un cik tajā visā pašmērķa.

– Kā jūs raksturotu savu darba stilu? Un kāda ir jūsu darba diena?

– Mēģinu celties maksimāli agri. No rīta pasportoju, paskrienu. Tad sākas preses pārlūkošana, dokumentu parakstīšana… Vispār visa darbdiena ir saplānota pa minūtēm, koncentrējoties uz pašu galveno, atsakoties no liekā. Bez tā nevar, jo pretējā gadījumā man ar divdesmit četrām stundām diennaktī nepietiktu, lai gan ik pa laikam šos plānus koriģē dažādi iepriekš neparedzami notikumi, par kuriem parasti skaļi nerunā un kuri saistīti ar valsts drošības jautājumiem. Ir arī starptautiskas aktivitātes, sanāksmes, tikšanās ar citu valstu ministriem. Vismaz reizi, divreiz mēnesī. Tajās parasti tiek spriests gan par Latvijai svarīgiem jautājumiem, gan par būtiskām lietām visas Eiropas kontekstā. Bet tad, kad esmu Rīgā, darbdiena beidzas pavēlu – ap deviņiem desmitiem vakarā, ja ne vēlāk.

Aivars Kļavis, “LV”

aivars.klavis@vestnesis.lv