Darbu nezūdamības likums

“Rodas bikls jautājums: valdība jau kuro gadu stāsta, ka tiek meklēta vietējā “Nokia” – intelektuāli piesātinātākā eksportprece, ar ko iekarot pasaules tirgu. Dīvaini, ka līdz šai baltai dienai nav pamanīts Latvijas Organiskās sintēzes institūts.”

Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis prof. Ivars Kalviņš Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I

Latvijas Organiskās sintēzes institūts 26. janvārī pulcēja gan Latvijas, gan ārzemju zinātniekus – notika akadēmiķa Solomona Hillera pirmie piemiņas lasījumi.
Astoņpadsmit gadus profesors S.Hillers bija paša izveidotā Organiskās sintēzes institūta vadītājs. Un visi, kam nācies strādāt līdzās Solomonam Hilleram, atzīst: izcilāku zinātnes organizatoru būtu grūti atrast. Institūta pašreizējais direktors profesors Ivars Kalviņš saka īsi:

– Gandrīz vai līdzība ar Bībeli – Jēzus teica Pēterim: tu būsi tā klints, uz kuras es celšu savu baznīcu. Un profesors Solomons Hillers izveidoja pamatu – klinti, uz kuras celt zinātnes ēku: Organiskās sintēzes institūtā tapa ceturtā daļa visu PSRS zāļu. Latvijas zinātnieku kontā bija 17 oriģināli preparāti un 65 tehnoloģijas citur izveidotiem preparātiem. Tas nozīmē: tika ielikti pareizie pamati un mērķtiecīgi veidots pats vērtīgākais, kas ir Latvijas būtiskākā bagātība, – smadzeņu potenciāls.
Laikiem mainoties, no Organiskās sintēzes institūta kuplā kolektīva atpumpurojās Latvijas Universitātes Biomedicīnas studiju un pētījumu centrs, ko ikdienas valodā dēvē par Elmāra Grēna institūtu, – molekulārā bioloģija un gēnu tehnoloģija, kā arī akciju sabiedrība “Grindeks”. Bet Latvijas Organiskās sintēzes institūts, tikai nosaukumu nedaudz pamainījis, kā stāvējis, tā stāv, un no gada gadā turpina nostiprināt savulaik iegūto pasaulē atpazīstamo medicīnas preparāta radītāja zīmolu. Un, lai cik dīvaini tas nespeciālistam izklausītos, par daudzu jau esošu un vēl tikai zinātnieku iecerēs eksistējošu preparātu radīšanu jāpateicas visnotaļ peltajam un jau izbijušajam PSRS militāri rūpnieciskajam kompleksam un … raķešu degvielai. Akadēmiķis Ivars Kalviņš, kuru kā jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku raķešu degvielas pētniecībai piekomandēja Solomons Hillers, rimti secina:
– Visās valstīs pašas progresīvākās tehnoloģijas un vislielākās naudas šo tehnoloģiju radīšanai diemžēl tiek dotas militāri rūpnieciskajam kompleksam. Tā tas bija Padomju Savienībā, tā tas ir NATO. Un zinātniekam būtu grēks šīs iespējas neizmantot, lai izgudrotu jaunas tehnoloģijas. Jo tehnoloģijas nav ne sliktas, ne labas. Slikti ir cilvēki, kas tās izmanto sliktu nolūku īstenošanai. Un lūk: reiz iegriezts, militārā kompleksa ritenis turpina griezties. Bet kamēr, paldies Dievam, nav kara, viss, kas saražots, pēc laika ir jāmet ārā. Tas attiecas gan uz sprāgstvielām, gan uz raķešu degvielām – uz jebko. Tad nu ķīmiķu uzdevums ir pārveidot šīs nekam nederīgās, nekam nevajadzīgās, toksiskās, sprāgstošās vielas kādā derīgā produktā. Šādu uzdevumu pagājušā gadsimta 70. gados saņēma arī Organiskās sintēzes institūts, un mēs pamanījāmies uz raķešu degvielas bāzes izveidot veselu derīgu produktu paleti: kvaterīnu – lauksaimniecībai, mildronātu un leakadīnu – medicīnai, alāru – augkopībai un daudzas citas vielas.
Un, kaut vai par pasaulē tik iecienīto mildronātu runājot, problēma ir tā, ka savulaik, kad bija PSRS, mums šīs izejvielas bija diezgan. Bet pēc neatkarības atgūšanas – tas notika Ivara Godmaņa laikā – mūsu politiķi diemžēl piespieda Krievijas armiju izvest no Latvijas visu šo izejvielu un to paziņoja par lielu politisku uzvaru. Tādējādi mēs palikām bez būtiski nepieciešamas un lētas izejvielu bāzes. Un deviņdesmito gadu vidū mums radās problēma: no kā mēs ražosim mildronātu, jo Krievija mums, protams, raķešu degvielu vairs nepārdeva.

– Kāpēc gan zinātnieki – tie, kuri zināja, kā šo raķešu degvielu lietderīgi izmantot, nepateica valdībai: lūdzu, neuzspiediet aizejošajai Krievijas armijai to, no kā tā labprāt atbrīvotos? Vai ceļš no zinātnieku pilsētiņas Teikas rajonā līdz valdības augstajam namam tiešām bija tik tāls?

– Nelaime, ka nepārvarami tāls: deviņdesmito gadu sākumā politiķi pārstāja vaicāt padomu zinātnei. Un neviens pat neinformēja ne Latvijas ķīmiķu biedrību, ne arī kādu institūtu, ko valdība grasās darīt. Ikviens būtu pateicis, ka dimetilhidrazīnu gluži vienkārši nedrīkst laist no rokām ārā, jo tā mums ir ārkārtīgi nepieciešama izejviela, uz kuras bāzes mēs arī tagad ražojam šo nozīmīgu eksportpreci. Zaudējumus tā – visai aptuveni – mēs varam novērtēt uz 100 miljoniem dolāru.

– Taču tagad, kad mēs esam Eiropas Savienībā, kad esam NATO, problēma ir viegli atrisināma – neba jau Krievijai vienīgajai ir raķešu degviela…

– Ja tas būtu tik vienkārši! Ikvienas zāles reģistrē kopā ar to ražošanas procesu, un, tikko maina ražošanas procesu vai izejvielas, uzreiz jāsāk viss no gala. Tie būtu atkal daudzi desmiti miljonu un zemē nomests laiks un darbs. Neiet tā lieta tādā veidā krastā.

– Tādā gadījumā palūkosimies uz krastu, ko par savu pasaulē pašlaik dēvē Latvijas Organiskās sintēzes institūta lolojums mildronāts.

– Mildronāta ražošana, pārdošana un lietošanas aspekti ļoti strauji attīstās. Visas pasaules zāļu konkurencē, piemēram, Ukrainas un Baltkrievijas tirgū, tas kā stari visām zālēm ieņem trešo vietu pēc pārdošanas apjoma. Ļoti strauji attīstās tā pārdošana Krievijā un citās valstīs. Un mildronāta ražošanas licences mēs esam pārdevuši gan Francijā, gan Amerikā, gan Japānā. Gatavojamies to plaši izplatīt arī Eiropas Savienībā.
Un, tieši par šo Latvijas intelekta radīto un pašlaik būtiskāko eksportpreci domājot, rodas bikls jautājums: valdība jau kuro gadu stāsta, ka tiek meklēta vietējā “Nokia” – intelektuāli piesātinātākā eksportprece, ar ko iekarot pasaules tirgu. Dīvaini, ka līdz šai baltai dienai nav pamanīts Latvijas Organiskās sintēzes institūts. Jo tagad, lai iegūtu rezultātu (un tas nav iespējams bez līdzekļu primārā ieguldījuma), institūts meklē līdzekļu āderes ārzemēs. Un divas izstrādnes, kas radītas angļu un zviedru firmai – oriģinālas darbības pretvēža preparāts un pretiekaisumu preparāts –, aizvadītajā gadā tikai par patentu pārdošanu vien šo firmu īpašniekiem ir atnesušas 150 miljonus dolāru. Produktam, ko kopā ar vāciešiem izstrādājam pret vecuma prāta mazspēju – pret Alcheimera slimību, šobrīd pārdošanas apjoms mēnesī sasniedz 37 miljonus dolāru. Arī šā preparāta otro paaudzi esam izstrādājuši mēs te, Rīgā, bet – par vāciešu naudu. Tāpēc tas ir viņu preparāts. Un peļņa – arī galvenokārt viņu. Taču laikam ne velti saka: cerība mirst pēdējā. Varbūt pienāks laiks, kad Latvija pati vēlēsies plūkt sava intelekta briedētos augļus.
Bet akadēmiķa Solomona Hillera piemiņas lasījumu nobeigumā aplausi skanēja, sveicot mildronātu un tā autoru – Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktoru profesoru Ivaru Kalviņu: viņš kļuvis par Solomona Hillera vārdbalvas pirmo laureātu.

Baiba Šāberte