Sniegs neapklāj problēmas…

Ojārs Kalniņš, Latvijas institūta direktors

Ik reizi, kad paužu savas domas “Latvijas Vēstnesim”, snieg. Taču baltais sniegs, lai kā mums gribētos, tomēr neapklāj problēmas...

Starptautiskajai holokausta upuru piemiņas dienai veltītajā piemiņas ceremonijā 27. janvārī Rumbulas memoriālā Latvijas ārlietu ministrs Artis Pabriks Latvijas vārdā atvainojās par okupācijas varu noziegumiem mūsu zemē Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Kurš vairāk atbalsta prezidenti

Atskatoties uz pagājušo nedēļu, visvairāk palicis prātā, kā Saeimas deputāti strīdējās, kurš vairāk atbalsta Valsts prezidentes lēmumu maijā braukt uz Maskavu.
9.maijs pašlaik noteikti ir aktuālākā ārpolitiskā problēma. Mūsu prezidente jau vairākkārt par šo jautājumu runājusi arī ārzemēs, viņa arī uzdāvināja mūsu jauno vēstures grāmatu Krievijas Federācijas prezidentam Vladimiram Putinam, un man šķiet, ka Latvijas Valsts prezidentes uzsāktā kampaņa rit pozitīvā virzienā. Un tad nu skaidri parādās ironiskā situācija, kad divas partijas, kas ir vienā koalīcijā, abas atbalstot prezidenti, tomēr nevar vienoties, kādā veidā viņu atbalsta. Bet es ceru, ka deputāti šo jautājumu atrisinās iespējami drīz. Tas ir ļoti svarīgi, jo mūsu auditorija šajās dienās nav tikai Krievija un prezidents Vladimirs Putins, bet arī Rietumeiropa, Amerika... – visa pasaule, ko tagad cenšamies informēt un izglītot par 9.maija izvērtējuma svarīgumu.

Krievijas dotā iespēja

Jau daudzus gadus dzirdēts, ka mums vairāk jāinformē pasaule par mūsu traģisko vēsturi. Protams, tas ir pareizi. Bet es kā cilvēks, kas bieži sadarbojas ar ārzemju žurnālistiem, esmu daudzkārt pārliecinājies, ka ārzemju presi neinteresē vēstures jautājumi. Ļoti grūti panākt, lai šis jautājums nonāktu ārvalstu preses uzmanības lokā. Līdz ar to šis 9.maijs mums ir tikpat kā uzdāvināts – kā iespēja. Pēkšņi šis jautājums kļuvis aktuāls, jo prezidents Vladimirs Putins un Krievijas valdība šo jautājumu nolikuši pasaules uzmanības centrā – ar to, ka viņi ieņem Latvijai pretēju pozīciju. Līdz ar to, manuprāt, Rietumu pasaules valstīm ir zināms pienākums mūs aizstāvēt. Īpaši Amerikai un Lielbritānijai, kas 50 okupācijas gadus atzina Latvijas sūtniecības savās galvaspilsētās. Viņiem nekas jauns nav jāpasaka. Tikai jāatkārto savas valsts oficiālā politika – ka Baltijas valstu aneksija bijusi nelikumīga. Protams, viņi grib veidot labas attiecības ar Krieviju un baidās nokaitināt Maskavu. Bet Krievija tieši to izmanto. Līdzīgi bija argumenti, kad mēs vēl kandidējām uz NATO. Rietumos daudzi mūs atbalstīja, bet arī teica: “Kamēr Krievija pretojas, mēs nevaram izdarīt spiedienu.” Bet Krievija, to zinot, izdarīja vēl lielāku pretspiedienu. Taču beigās, kad NATO valstis parādīja, ka ir vienotas, un parādīja Krievijai, ka atpakaļceļš vairs nav iespējams, Krievija piekāpās. Es domāju, arī tagad, ja ASV un citas Rietumeiropas valstis vienoti pateiktu – laiks beidzot arī Krievijai atzīt, ka 1940. gadā notikusi Baltijas valstu okupācija, pasaule šo jautājumu varētu beidzot nolikt malā un sākt risināt citas problēmas.

Neesam vainīgi, bet esam atbildīgi

Es domāju, mūsu ārlietu ministra Arta Pabrika rīcība pagājušajā nedēļā, holokausta upuru piemiņas ceremonijā atvainojoties Latvijas vārdā par to, ko svešas varas okupācijas laikā darījušas Latvijā, ir ļoti labs paraugs arī Krievijai. Pat ja mūsu paaudze Otrā pasaules kara laikā vēl nebija piedzimusi, tomēr varam pateikt: mēs neesam vainīgi, bet esam atbildīgi. Jo tas ir noticis mūsu zemē. Tāpat arī Krievijas pašreizējā politiķu paaudze varētu pateikt: mēs jūtamies atbildīgi par to, ko darījusi Padomju Savienība un Staļins. Mēs to nosodām. Tas tikai parādītu šīs tautas spēku un drosmi. Es nezinu vēl nevienu gadījumu, kad kāds politiķis, nosodot savu priekšgājēju pastrādātos noziegumus, būtu morāli zaudējis. Gluži otrādi – šie cilvēki ir tikai palielinājuši savu autoritāti.