Latvijas zelta nezūdošais mirdzums

Lielbritānijas un Padomju Savienības abpusējās finansiālās pretenzijas un Latvijas zelts

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums — “LV”, 15.12., 22.12.2004., 05.01., 12.01., 20.01., 26.01.2005.

Kamēr turpinājās Padomju Savienības centieni iegūt Lielbritānijā deponēto Latvijas zeltu, mūsu tautai okupētajā Latvijā uzspieda mācīties “Staļina konstitūcijas” “taisnīguma” principus. Attēls no “Saglabāt sudrabā. Latvija staļinisma varā”, Jumava, 2004.

Trimdas latvieši cīnās

Lielbritānijas arhīva dokumenti apliecina, ka A.Klīves memorands izraisīja zināmu rezonansi Anglijas Bankas vadībā. Tās pārstāvis 1967.gada 17.maijā nosūtīja vēstuli Finanšu un Ārlietu ministrijai, kurā norādīja, ka pēc padomju un angļu februāra vienošanās vairāk nepastāv risks, ka PSRS varētu pretendēt uz Baltijas valstu zeltu. Līdz ar to valdībai, no vienas puses, ir brīvas rokas un tā var rīkoties ar šo īpašumu. No otras puses, tomēr ir saglabājušies arī zināmi riski. Tie saistīti ar bijušo Baltijas valsu centrālo banku pārstāvju vai to tiesību pārmantotāju prasījumiem. Šajā sakarā pieminēta A.Klīves un trīs Igaunijas centrālās bankas pārstāvju vēstules, kurās izteiktas pretenzijas pret Anglijas valdības politiku. Vēstulē paustas bažas par to, ka bijušo Baltijas valstu centrālo banku pārstāvji varētu pieprasīt kontroli pār šo valstu zelta depozītu Anglijas Bankā.
Latviešu trimdas organizācijas Lielbritānijā un citās rietumvalstīs šajā laikā mēģināja iegūt pēc iespējas vairāk informācijas par Baltijas valstu zelta depozītu Anglijā un koordinēt savu tālāko rīcību. 1967.gada martā LSDSP priekšsēdētājs Bruno Kalniņš nosūtīja protesta vēstuli britu premjeram H.Vilsonam. Tajā viņš izteica protestu pret neatkarīgās Latvijas valsts zelta konfiscēšanu. B.Kalniņš pārmeta H.Vilsonam Angliju kompromitējošu rīcību pret sevi aizstāvēt nespējīgo latviešu tautu. Arī Latviešu nacionālā padome Lielbritānijā (LNPL) uzsāka aktivitātes šajā virzienā. Tās prezidija priekšsēdētājs Jānis Ranka marta vidū apmeklēja Zviedriju, kur ar baltiešu trimdas pārstāvjiem apsprieda rīcību Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zelta depozīta jautājumā. Baltiešu trimdas organizācijas nolēma izvērst plašu protesta vēstuļu akciju, rakstot Lielbritānijas parlamenta deputātiem, Ārlietu ministrijai, premjeram, un norādīt uz britu un padomju vienošanās nelikumību. Tika pieņemts lēmums lūgt starptautiski atzīta jurista slēdzienu par Baltijas valstu zelta problēmu. LNPL sagatavoja arī speciālu memorandu un 31.maijā to nosūtīja visiem Lielbritānijas parlamenta deputātiem. Kopumā tika saņemts vairāk nekā 100 atbilžu, no kurām trīs ceturtdaļas bija baltiešiem labvēlīgas.

Kā “likumīgi” atņemt Latvijai piederošo zeltu

Neraugoties uz baltiešu trimdas organizāciju protestiem, H.Vilsona valdība 1967.gada vasarā turpināja risināt Baltijas valstu zelta jautājumu. Bija nolemts, ka Latvijai, Lietuvai un Igaunijai piederošā zelta pārņemšana Anglijas valdības pārziņā notiks uz speciāla likuma bāzes. Bet šāda likumprojekta sagatavošanai un pieņemšanai abās parlamenta palātās bija nepieciešams ilgāks laiks. Lai to nezaudētu, britu valdība nolēma riskēt un pārdeva Baltijas valstu zeltu vēl pirms likuma pieņemšanas. H.Vilsons cerēja uz leiboristu partijas deputātu vairākuma atbalstu parlamentā. Baltijas valstu zelta depozītu pārdeva 29.jūnijā par 5 803 122 mārciņām. Parlaments par šo darījumu netika informēts.
Līdzekļus, ko Lielbritānijas valdība ieguva, pārdodot Baltijas valstu zeltu, noguldīja bankā, sevišķā valdības kontā, lai tie dotu depozīta noguldījuma procentu ienākumus. Padomju Savienībai, kā to noteica 1967.gada 12.februāra vienošanās, no šā konta atvēlēja pusmiljonu mārciņu. Tā ka nekāda Baltijas valstu līdzekļu nodošana PSRS nebija notikusi. Mazāko daļu no šiem līdzekļiem valdība ieguva, pārdodot Padomju Savienībai Lielbritānijā ražotās plaša patēriņa preces, bet lielāko daļu sadalīja tiem britu pilsoņiem, kuri bija cietuši finansiālus zaudējumus Baltijas valstīs.
Lai gan darījums ar Baltijas valstu zeltu jau bija noticis, 5.jūlijā Anglijas parlamentā atkal notika debates par šo problēmu. Deputāts Gvinfors Evanss jautāja ārlietu ministram, kāds ir sakars starp padomju un angļu nesenajām sarunām un tajās panākto vienošanos un pirmskara Latvijas, Lietuvas un Igaunijas noguldījumiem Anglijas Bankā. Ārlietu ministra vietnieks Džordžs Tomsons atbildēja, ka nekāda sakara starp šiem jautājumiem nav. 13.februāra vienošanās atspoguļoja tikai padomju puses apņemšanos izbeigt prasības pēc Baltijas valstu zelta, kas atradās Apvienotajā Karalistē. G.Evanss, turpinot diskusiju, prasīja skaidru atbildi, vai valdība atzīst de iure PSRS izdotos nacionalizācijas likumus Baltijas valstīs. Dž.Tomsons paskaidroja, ka de iure atzīšana neattiecas uz citās valstīs pieņemtiem likumiem. Ārlietu ministra vietnieks bija spiests atbildēt arī uz jautājumu, kā britu valdība rūpējas par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas īpašuma tiesību uz zeltu saglabāšanu. Dž.Tomsons atbildēja noliedzoši, paskaidrojot, ka Baltijas valstu zelts kopš 1941.gada ir nodots ienaidnieka īpašuma pārziņa rīcībā.

PSRS un Anglijas vienošanās

1967.gada vasarā un rudenī deputāti britu parlamentā vairākkārt diskutēja par PSRS un Anglijas 12.februāra vienošanos, Baltijas valstu juridisko statusu un to zelta depozīta likteni Anglijā. Arvien noteiktāk skanēja atziņa, ka valdība vēlas šo zeltu pārdot un sadalīt to finansiālus zaudējumus cietušajiem britu kreditoriem. Pēc trimdas organizāciju lūguma Anglijā pazīstamā autoritāte starptautiskajā likumdošanā H.A.P.Fišers sagatavoja savu atzinumu Baltijas valstu zelta jautājumā. Viņš uzskatīja, ka saskaņā ar starptautisko tiesību principiem un Lielbritānijas likumdošanu valdības rīcība Baltijas valstu zelta jautājumā nav apstrīdama. H.A.P.Fišers rekomendēja baltiešiem savas pretenzijas turpmāk vairāk balstīt uz politiskas un morālas dabas iebildumiem.
Jauns akcents valdības pārstāvju skaidrojumos britu parlamentā par Baltijas valstu zelta likteni parādījās 20.novembrī. Konservatīvo partijas deputāts Taftons Bīmišs jautāja ārlietu ministram, kāpēc ir atsauktas valdības prasības pret PSRS par 1940.gadā Baltijas valstīs britiem nodarītajiem zaudējumiem, bet Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zelta depozīts Londonā konfiscēts. Ārlietu ministra vietnieks Goronvijs Robertss atbildēja, ka valdība tā rīkojusies, tikai domājot par britu pilsoņu zaudējumu atlīdzināšanu. Viņš arī atzīmēja, ka detalizētāku informāciju par angļu un padomju vienošanos nevar atklāt, jo tā vēl nav līdz galam saskaņota. G.Robertss parlamenta deputātiem nepateica, ka valdība ir pārdevusi Baltijas valstu zelta depozītu. Laikam zinādams valdības lēmumu, opozīcijas deputāts T.Bīmišs 28.novembrī jautāja Tirdzniecības pārvaldes prezidentam, kāds ir Anglijas Bankā noguldītā Baltijas valstu zelta svars un tā pašreizējā vērtība. Pārvaldes viceprezidents Džordžs Dārlings paskaidroja, ka zelta depozīta svars ir 460 220 unces. Viņš arī atklāja, ka zelts ir pārdots par 5 803 122 mārciņām un 13 šiliņiem, kas ieguldīti Finanšu ministrijas vērtspapīros. Darījums neilgā laika posmā (apmēram četros mēnešos) jau devis 80 tūkstošus mārciņu ienākumu.

Anglijā iespiestā Latvijas Bankas naudas zīme – brīvās Latvijas labklājības simbols, ko izņēma no apgrozības pēc padomju okupācijas. No grāmatas “Nauda Latvijā”, Rīga, 1995.

Padomija iepērkas par Latvijas zeltu

1968.gada 5.janvārī, gandrīz gadu pēc formālās vienošanās panākšanas, tika parakstīts Lielbritānijas un PSRS līgums par abu valstu savstarpējo finansiālo un īpašuma pretenziju atrisināšanu. Līgumam bija tikai 7 panti. 1.pantā britu valdība apņēmās turpmāk neizvirzīt nekādas finansiālas prasības pret PSRS par laika posmu pēc 1939.gada 1.janvāra. Tas attiecās uz tādiem jautājumiem kā īpašumi, banku noguldījumi, komerciālas un finansiālas intereses Latvijas, Lietuvas un Igaunijas padomju sociālistiskajās republikās, kā arī Ukrainas, Moldāvijas un Baltkrievijas padomju republiku rietumu apgabalos un Krievijas Federācijā. Savukārt PSRS līguma 2.pantā atteicās izvirzīt jebkādas pretenzijas pret īpašumiem un noguldījumiem, kas atrodas Anglijas teritorijā, britu valdības aizturētajiem kuģiem, kas kādreiz piederēja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vai Ukrainas, Moldāvijas un Baltkrievijas rietumu apgabalu un Krievijas Federācijas republiku iedzīvotājiem. Līgums paredzēja, ka netiks izvirzītas prasības arī pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zeltu, kas atrodas Anglijas Bankā. Abas puses arī uzņēmās atbildību turpmāk katra savā valstī nokārtot fizisko un juridisko personu pretenzijas. Līguma 5.pants noteica britu valdībai līdz 1968.gada 12.janvārim pārskaitīt uz padomju valdības speciālo kontu Anglijas Bankā 500 tūkstošus mārciņu. Šī summa bija jāizlieto Lielbritānijā ražoto plaša patēriņa preču (apģērbu, tekstilizstrādājumu, apavu u.c.) iepirkšanai Padomju Savienības vajadzībām. Līgums stājās spēkā tā parakstīšanas dienā (7.pants). No Anglijas puses līgumu parakstīja ārlietu ministrs Džordžs Brauns, no PSRS – Mihails Smirnovskis.

Turpinājums sekos