1990.gada 22.oktobra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; / – atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Dūma tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu rezultātu. 127 deputāti. Par darba kārtību 22., 23. un 24.oktobrī. Lūdzu – deputāts Birkavs.

V.Birkavs: Es lūdzu 24.datumā dienas kārtībā ieslēgt trešajā lasījumā Civilprocesa, Kriminālprocesa un Labošanas darbu kodeksa labojumus, kurus nepieņēma otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Civilprocesa...

V.Birkavs: Kriminālprocesa kodeksā un Labošanas darbu kodeksā...

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāts Kehris.

O.Kehris: Mūsu komisija lūdz likumprojektu par iedzīvotāju ienākuma nodokli otrajā lasījumā divu iemeslu dēļ neizskatīt 23.oktobrī. Sesijā mēs esam praktiski vienojušies, ka turpināsim nodokļu likumprojekta skatīšanu otrajā lasījumā pēc tam, kad būsim izskatījuši pirmajā lasījumā. Otrs iemesls ir tas, lai mums paliktu vēl kāda nedēļa, lai varētu apkopot priekšlikumus, kuri būs pēc projekta publicēšanas.

Priekšsēdētājs: Komisija šo jautājumu no izskatīšanas noņem un acīmredzot balsot nav nepieciešams.

Lūdzu – deputāts Zaļetajevs.

S.Zaļetajevs: */Saskaņā ar lēmumu par uzņēmējdarbības likuma spēkā stāšanos valdībai līdz 15.oktobrim bija jāiesniedz lēmuma projekts par uzņēmumu reģistrāciju, bet mums nav nekādu ziņu par šo projektu. Tāpēc es lūdzu dienas kārtībā iekļaut valdības uzstāšanos ar atskaiti šajā jautājumā, konkrēti, kādā stāvoklī ir Latvijas Republikas uzņēmumu un uzņēmēju reģistrācijas projekts./

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kādi iebildumi vai papildinājumi? Lūdzu – deputāts Špoģis.

K.Špoģis: Valdība sola šodien iesniegt aizkavējušos likumprojektu par Uzņēmumu reģistru.

Priekšsēdētājs: Deputāt Zaļetajev un pārējie kolēģi, tas jums zināšanai. Vēl ir kādi priekšlikumi? Nav. Mēs pat varam balsot kopumā par iesniegto darba kārtību. Vai par papildinājumu būtu jābalso atsevišķi jeb varam balsot kopā? Papildinājums, ko iesniedza deputāts Birkavs, ir tikai viens – labojumi Kriminālprocesa, Civilprocesa un Labošanas darbu kodeksā. Varam balsot par šo papildinājumu kopā ar darba kārtību? Varam. Ir vajadzīga reģistrācija. Lūdzu reģistrēties. Rezultāts: 139. Lūdzu, balsosim darba kārtību ar deputāta Birkava iesniegto papildinājumu. Rezultāts: par – 115, pret – 2 un atturas – 11. Darba kārtība 22., 23. un 24.oktobrim ir apstiprināta.

Sākam izskatīt šīsdienas darba kārtību. Es lūdzu likumprojekta par valsts pensijām otrā lasījuma apspriešanu, t.i., sēdi, vadīt Dainim Īvānam.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

I.Silārs: Pirms mēs sākam izskatīt likumprojektu par pensijām otrajā lasījumā, es izsaku protestu Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijai par to, ka man nebija dota iespēja piedalīties šīs komisijas sēdē, kad tika izskatīti labojumi. Labojumus es iesniedzu pirmajā nedēļā pēc atvaļinājuma, t.i., septembra pirmajā nedēļā, ar lūgumu tad, kad tiks izskatīti visi labojumi, pieaicināt mani. Šajā sēdē pieaicināts es netiku. Tajā pat dienā es uzzināju, ka ir izskatīti visi mani iesniegtie labojumi. Šajā sakarībā es gribu izteikt protestu arī Prezidija sekretāram, lai gan man ir personīgas simpātijas pret Daudiša kungu, ka deputātiem nav nekāda priekšstata par to, kādi likumprojekti un kurā brīdī komisijās tiek apspriesti. Līdz ar to mums nav iespējams ņemt dalību šo likumprojektu apspriešanā komisijās. Tādēļ man ir lūgums – dot man iespēju plenārsēdē aizstāvēt savu viedokli un runāt debatēs kā pēdējam. Paldies.

Priekšsēdētājs: Jūsu panti mums šeit ir, mēs tos skatīsimies un... Lūdzu protestu nodot Mandātu un deputātu ētikas komisijai.

B.Salītis: Pagājušajā reizē, kad izskatījām pirmajā lasījumā, es lūdzu, lai, izskatot otrajā lasījumā, būtu Ministru padomes noteiktā kārtība par pensiju piešķiršanu nodarbinātiem atsevišķās profesijās, kas saistītas ar smagiem, kaitīgiem un sevišķi smagiem darba apstākļiem, kā arī par izdienas pensiju noteikšanu profesijām. Jo arī šodien, saņemot likumprojektu otrajā lasījumā, šīs kārtības un šo sarakstu nav. Kamēr nebūs šo sarakstu, likumprojektu būs ļoti grūti skatīt.

Priekšsēdētājs: Vairāk neviens negrib izteikties pirms ziņojuma? Lūdzu, vārds komisijas priekšsēdētājam par pensiju likumu.

I.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Vispirms es gribētu atvainoties deputātam Silāram par šo pārpratumu, un vienlaicīgi es gribētu atgādināt, ka neviena no mūsu komisijas sēdēm slēgta nav. Komisijas katras sēdes darba kārtība ir izlikta Augstākās padomes telpās. Es domāju, ka nevarēja būt nekādu problēmu, lai ierastos uz sēdi. Ja atļauts, varbūt deputāta Salīša ierosinājumu mēs varētu skatīt tad, kad nonāksim līdz attiecīgiem pantiem.

Principā pēc pirmā lasījuma komisija saņēma pāri par četri simti vēstuļu un citāda veida rakstisku ierosinājumu. Visi šie ierosinājumi būtu sadalāmi vairākās lielās grupās. Pirmā, skaitliski vislielākā, grupa ir ierosinājumi, kuros teikts, ka pensiju likums ir pārāk skops, teiksim tā, un tiek maksāts par maz. Otra, skaitliski ļoti neliela, grupa uzskatīja, ka pensiju likums ir pārāk labs, ka paredzētas pārāk lielas pensijas. Trešā grupa, arī ārkārtīgi liela grupa, faktiski saistībā ar to jautājumu, ko aizsāka Salīša kungs, ārkārtīgi daudzu profesiju pārstāvji – gan arodbiedrību, gan atsevišķu darbavietu pārstāvji – lūdz iekļaut zināmas profesijas, zināmas specialitātes tajos sarakstos, kuri paredz pensiju piešķiršanu uz atvieglotiem noteikumiem, kā arī izdienas pensiju kategorijās. Faktiski, ja to visu uzskaitītu, tad varētu teikt, ka šādus atvieglojumus prasa visi tie, kas strādā uz ūdens, visi tie, kas strādā svaigā gaisā, visi tie, kas apstrādā zemi, visi tie, kas strādā rūpnīcās un tā tālāk, un tā joprojām. Faktiski, ja to visu ņemtu vērā, tad nepaliktu neviena profesija, kura saņemtu pensiju pēc vispārējiem noteikumiem, varbūt izņemot ārstus, kas pagaidām neprasa neko.

Bija atsevišķi ļoti interesanti, vērā ņemami priekšlikumi, kurus iesniedza atsevišķi iedzīvotāji, arī deputāti. Mēs mēģinājām visu to apkopot, un man būtu priekšlikums – nevilkt garumā un sākt, kā jau tas paredzēts otrajā lasījumā, izskatīt pa atsevišķiem pantiem.

Priekšsēdētājs: Acīmredzot jums tiks uzdoti jautājumi. Jautājumus grib uzdot deputāts Caune.

I.Caune: Man ir tāds jautājums. Sakiet, lūdzu: 4.panta 4.apakšpunkts paredz, ka līdz 16 gadiem maksā bērniem invalīdiem. Bet tajā pašā laikā 24.pantā teikts, ka bērni līdz 18 gadiem ir darba nespējīgi. Līdzīgi tas ir arī 66.pantā. Es domāju, ja jau bērns ir invalīds līdz 16 vai 18 gadiem, viņš taču nekad nepaliks darba spējīgs. Tas ir pirmais jautājums.

I.Krastiņš: Es atvainojos, Caunes kungs, te ir runa par dažādām pensijām. 4.pantā runāts par sociālo pensiju. Jūsu minētajā 24.pantā – par pensiju apgādnieka zaudējuma gadījumā. Tās ir pilnīgi dažādas pensijas.

I.Caune. Bet vajadzētu tad pacelt līdz 18 gadiem, ne tikai līdz 16 gadiem.

I.Krastiņš: Jā, bet pastāvošā kārtība ir tāda, ka invaliditāte ir līdz 16 gadiem. Tad tiek pārskatīts un viņam tiek piešķirta grupa, un invaliditāte turpinās.

Priekšsēdētājs: Jums vēl ir jautājums? Lūdzu.

I.Caune: Attiecībā uz lēmuma, ko šodien mums izdalīja, 9.4.punktu. Es tur nesaprotu, kā tas punkts viss saprotams: maksimālais pensijas apmērs kopā ar piemaksām nevar pārsniegt divkāršu attiecīgajam pensiju veidam paredzētās minimālās pensijas apmēru. Es to nesaprotu, lūdzu man paskaidrot.

I.Krastiņš: Redziet, katram pensijas veidam ir likumā paredzētais minimālais apmērs, un šo minimālo apmēru koriģē arī lēmums, kura projektu jūs šodien saņēmāt. Piemēram, minimālā vecuma pensija 1991.gadā tātad būtu 100 rubļu mēnesī. Tas nozīmē, ka 9.4.punkts nosaka, ka maksimālā vecuma pensija nevar pārsniegt 200 rubļu mēnesī. Invaliditātes pensijai šie skaitļi rubļos būs citi, un līdz ar to mainīsies tās apmērs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā deputāts Rešetņikovs, gatavojas Ščipcovs.

A.Rešetņikovs: */Es zinu, ka komisijā iesniegti dzelzceļa transporta darbinieku ierosinājumi par virknes profesiju iekļaušanu 34.pantā, kurā runa ir par izdienas pensijas piešķiršanu. Kāpēc likumprojektā otrajam lasījumam dzelzceļnieki nav pieminēti?/

I.Krastiņš: Redziet, tas ir tas pats jautājums par izdienas pensijām. Ļoti daudzu profesiju pārstāvji vēlas saņemt izdienas pensijas. Principā, komisijā ilgi un gari spriežot par kritērijiem, pēc kuriem vadoties, būtu zināms, kādām profesijām pienāktos izdienas pensija, mēs vienojāmies par diviem. Pirmais – profesijas, kurās cilvēks, sasniedzot zināmu vecumu, vairs nespēj šajā profesijā strādāt. Otrs – sociālā bīstamība. Komisija neuzskatīja, ka dzelzceļnieki atbilst šīm abām prasībām vai abiem kritērijiem.

Priekšsēdētājs: Jautā deputāts Ščipcovs, nākamais – deputāts Kostins.

O.Ščipcovs: */Pašreizējā pensiju likumdošanā pedagogiem ir paredzētas izdienas pensijas. Pie manis kā pastāvīgās tautas izglītības komisijas locekļa griezās liela grupa skolu skolotāju, kuri gribētu dzirdēt atbildi, kāpēc jaunajā likumā nav paredzēta izdienas pensija pedagogiem, kuri nostrādājuši vairāk nekā 25 gadus./

I.Krastiņš: Atbilde taisni tāda pati kā iepriekšējam vaicātājam. Komisija uzskata, ka arī skolotāja profesija nekādi neatbilst šiem izdienas pensijas kritērijiem, proti, pēc zināma vecuma sasniegšanas nav iespējams profesijā strādāt vai arī rodas sociālā bīstamība. Komisija uzskata, ka skolotāja profesija neatbilst šiem kritērijiem... Jo tādā gadījumā tiesības prasīt izdienas pensiju automātiski būtu arī augstskolu pasniedzējiem, bērnudārzu audzinātājiem un tā tālāk, visiem, kas darbojas pedagoģijā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāts Kostins. Nākamais – deputāts Zaščerinskis.

V.Kostins: */Cienījamais kolēģi, es gribētu pie jums precizēt vienu jautājumu. Lēmuma pirmajā projektā, kuru mēs izskatījām agrāk, 9.pants saucās “Vecuma pensijas kara invalīdiem”. Tajā tika norādīts, ka tiesības uz pensiju ir invalīdiem – militārpersonām, kuras kļuvušas par invalīdiem ievainojuma, kontūzijas, sakropļojuma vai saslimšanas rezultātā, pildot kara vai alternatīvo dienestu. Tagad pants saucas “Vecuma pensijas invalīdiem”, t.i., tajā pazudusi preambula, kurā bija teikts, kam no invalīdiem ir tiesības uz pensiju. Es negribu apšaubīt, ka to izņēma pavisam, ja man nav taisnība, tad pasakiet priekšā, kur varētu par to izlasīt, ja to patiešām izņēma./

I.Krastiņš: Redziet, komisija balsojot 9.pantā ņēma vērā deputāta Ābiķa priekšlikumu, un faktiski pašreizējais 9.panta formulējums ir deputāta Ābiķa dotais formulējums. Komisija piekrita, ka visi invalīdi ir vienādi. Pieņemot to par pamatdomu, tātad kara invalīdus atsevišķi neizdalīja. Protams, viņi ietilpst joprojām arī 9.pantā. Tikai klāt ir nākuši arī darba invalīdi, ne tikai kara invalīdi.

Priekšsēdētājs: Tātad viss? Deputāts Zaščerinskis...

V.Kostins: */Es lūdzu atvainot par otro jautājumu. Tātad vecā projekta 36.pantā bija uzskaitīti darbu veidi, kuru darba stāžs tiek ieskaitīts. Es toreiz ierosināju šī panta 3.punktā likt komatu un rakstīt: “IeM, VDK, alternatīvais dienests”. Pašlaik otrajā projektā tas nav izdarīts./

I.Krastiņš: Komisija palika pie formulējuma – karadienestu un tam pielīdzinātos dienestus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāts Zaščerinskis, gatavoties deputātei Ždanokai.

J.Zaščerinskis: 20.pantā ir teikts, ka 1. un 2.grupas invalīdiem, ja viņiem ir vecuma pensijas saņemšanai nepieciešamais darba stāžs, pensiju aprēķina pēc tā. Vai tādā gadījumā neiznāk tā: ja invalīdam nav stāža, tad pensiju viņam aprēķina 55 procentus no izpeļņas plus 50 procentus no invaliditātes. Turpretim, ja ir stāžs, tad izveidojas sliktāka situācija.

I.Krastiņš: Nē, nebūs tiesa. Tas rēķins invaliditātes pensijai ir 55 procenti no izpeļņas plus 50 procenti no sociālās pensijas. Sociālā pensija apmēra ziņā ir vismazākā pensija. Bez tam invalīdam jebkurā gadījumā, ja nu viņam ir tas stāžs, viņam ir izvēles iespējas. Viņš var izvēlēties to pensiju, kas sanāk lielāka.

J.Zaščerinskis: Bet ko tad dod piebilde, teiksim, 20.pantā, – ja 1. un 2.grupas invalīdiem ir vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamais darba stāžs, invaliditātes pensiju piešķir vecuma pensijas apmērā. Tas taču ir mazāk, nekā ja ir 55 procenti plus 50 procenti no sociālās pensijas.

I.Krastiņš: Nedomāju gan, ka visos gadījumos tas būs mazāk. Es domāju, ka šī piebilde tieši dod šo izvēles iespēju. Varbūt neko vairāk. Jo domāju, ka var būt gadījumi, kad šī izvēle palīdzēs invalīdiem uzlabot savu materiālo stāvokli.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāte Ždanoka, nākamais – deputāts Drobots.

T.Ždanoka: */Man ir jautājums par 1.pantu. Sakiet, lūdzu, lūk, pieņemsim, cilvēks ir Latvijas Republikas pilsonis un 1995.gadā iesniedz iesniegumu par pensiju. Vai uz viņu attiecas pirmā rindkopa? Es saprotu, ka – jā. “Latvijas Republikas pilsoņiem ir tiesības uz pensijas nodrošinājumu”, t.i., viņam priekš sevis ir jāatrod tā 1.panta daļa, kura attiecas uz viņu – tas ir pirmā rindkopa, ja?/

I.Krastiņš: Gadījumā, ja likuma spēkā stāšanās brīdī viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republika, tādā gadījumā – jā.

T.Ždanoka: */Nē, ja viņš ir Latvijas Republikas pilsonis. Nav svarīgi, vai viņš strādāja utt. Latvijā pirms tam, t.i., uz viņu attiecas pirmā rindkopa. Lūk, 1995.gadā viņš ir Latvijas Republikas pilsonis. Tātad uz viņu attiecas pirmā rindkopa, tā?/

I.Krastiņš: Uz šo pilsoni pirmā sadaļa attiecas tādā gadījumā, ja viņš likuma spēkā stāšanās brīdī pastāvīgi dzīvo Latvijas Republikā. Jūs sakāt 1995.gadā, ja viņš gadījuma pēc uz šejieni atbraucis 1994.gadā?

T.Ždanoka: Jā, viņš ieradās 1994.gadā...

I.Krastiņš: Nē, tad uz viņu neattiecas...

T.Ždanoka: Viņš saņēma pilsonību un 1995.gadā sniedz iesniegumu, lai saņemtu pensiju.

I.Krastiņš: Nē, pašreizējā formulējumā 1.1.pants uz viņu neattiecas.

T.Ždanoka: Tad kurš formulējums uz viņu attiecas? Ja viņš ir pilsonis, tad uzreiz 1.rindkopa, vai ne?

I.Krastiņš: Jā. Te ir zināma pretruna, un ne velti Ekonomikas komisija ierosina šo punktu svītrot. Patiesību sakot, es būtu priecīgs, ja šos jautājumus uzdotu tad, kad mēs runātu par atsevišķiem konkrētiem pantiem. Es piekrītu, ka tagad varētu būt runa par 1.pantu, tad lēnām virzīties uz priekšu, nevis jaukt kopā izdienas pensijas un sevišķi kaitīgo profesiju sarakstus.

T.Ždanoka: Vai jūs saprotat, uz ko attiecas mans jautājums? Es jau savā uzstāšanās un savos labojumos, ko esmu iesniegusi...

Priekšsēdētājs: Bet varbūt pēc tam debatēs?

T.Ždanoka: Jā. Man tagad ir jautājums. Tātad cilvēks 1995.gadā nav pilsonis, teiksim, Latvijas pilsonis. Viņš ir Krievijas Federācijas pilsonis, bet viņš bija pastāvīgs iedzīvotājs. Kāds pants attiecas uz viņu no tā pirmā? Kura rindkopa?

I.Krastiņš: Otrā rindkopa, protams.

T.Ždanoka: Bet kāpēc pirmais, otrais taču arī? Vai nu pirmais, vai nu otrais.

I.Krastiņš: Nē, atkal ir jāņem vērā apstākļi, kurā mirklī šis Krievijas Federācijas pilsonis ir sācis pastāvīgi dzīvot Latvijas Republikā.

T.Ždanoka: Bet viņš dzīvoja...

I.Krastiņš: Likuma spēkā stāšanās brīdī?

T.Ždanoka: Jā.

I.Krastiņš: Tādā gadījumā – pirmā rindkopa.

T.Ždanoka: Bet kāpēc? Otrā taču arī. Kura ir jāizvēlas? Un kā tie cilvēki, kuri lems viņu likteni? Šie cilvēki var izvēlēties arī otro.

I.Krastiņš: Nē, bet princips jau nemainās. Gan pirmais, gan otrais nosaka, ka ir tiesības uz pensiju. Viņam ir šīs tiesības...

T.Ždanoka: Jā, bet otrajā, tur jau stāžs un tā tālāk...

I.Krastiņš: Tas ir tiem pilsoņiem, kas ierodas Latvijas Republikā uz dzīvi pēc likuma spēkā stāšanās.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es domāju, ka ir ļoti daudz jautājumu, un mēs debatēs noteikti nonāksim pie sapratnes. Lūdzu – deputāts Drobots, nākamais – deputāts Silārs.

J.Drobots: */Vēl pirmajā lasījumā, kad mēs apspriedām likumu par valsts pensijām, tika izteikts ierosinājums, lai līdz otrajam lasījumam mums būtu strādnieku saraksti tajās profesijās, kuru darbiniekiem būtu tiesības uz atvieglojumiem pensiju saņemšanā. Pašlaik mums šo sarakstu nav. Es uzskatu, ka šajā gadījumā apspriest likumu nav iespējams, jo mēs nezinām, kuriem būs atvieglojumi, bet tādu cilvēku būs ievērojams skaits. Pieņemot likumu bez minētajiem sarakstiem, mēs varam pavisam vienkārši apmānīt savus vēlētājus. Gribētu uzdot jautājumu, kāpēc tomēr saraksti nav parādījušies un vai tādā gadījumā var apspriest likumu?/

I.Krastiņš: Jā, es domāju, ka likumu noteikti var un vajag apspriest. Redziet, ja jūs izlasītu lēmumprojektu, ko izdalīja šodien, tad jūs redzētu, ka tur ir skaidri rakstīts – līdz tam brīdim, kamēr tiek izstrādāti jaunie saraksti, tā saucamie saraksti Nr.1 un Nr.2. Pagaidām tiek piemēroti esošie saraksti. Kāpēc vēl nav izstrādāti jaunie saraksti? Šis darbs saskaņā ar likumprojektu ir uzticēts Ministru padomei, un jāsaka, ka tas ir garš un sarežģīts darbs. Mēs nedrīkstētu pieļaut tās kļūdas, kas ir vecajos sarakstos. Es vēlreiz atkārtoju: kamēr šis darbs nav galā, kamēr saraksti nav izstrādāti, saskaņā ar lēmumprojektu tiek piemēroti esošie saraksti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāts Silārs, nākamais – deputāts Celmiņš. Lūdzu, tikai jautājumus.

I.Silārs: Sakiet, lūdzu, no kāda vecuma saņem sociālo pensiju 1., 2. un 3.grupas invalīdi, kuriem nav tiesību uz darba pensiju?

I.Krastiņš: Neatkarīgi no vecuma.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāts Celmiņš, nākamais – deputāts Kide.

J.Celmiņš: Man jautājums par 7.pantu “Pensijas izmaksāšana pilsoņiem, kas izbraukuši uz ārvalstīm”. Tajā ir paredzēts, ka pensijas tiek izmaksātas saskaņā ar sociālās apdrošināšanas līgumu, kas noslēgts ar šīm valstīm. Bet man ir tāds jautājums: ja šāds līgums nav noslēgts, un, protams, Latvijas Republikai nebūs šādi līgumi noslēgti ar visām ārvalstīm, tādā gadījumā kā tiks izmaksātas pensijas un kādā naudā?

Un otrs jautājums par šo pašu tēmu – vai mums likumā nevajadzētu paredzēt arī to, kā saņems pensijas tie ārvalstu pilsoņi, kas iebrauc Latvijas Republikā un apmetas šeit uz pastāvīgu dzīvi?

I.Krastiņš: Atbildot uz jūsu otro jautājumu, jāsaka, ka tas ir paredzēts. Pirmais jautājums ir vairāk vai mazāk konceptuāls. Sākotnēji pirmajā lasījumā bija paredzēts, ka visi Latvijas Republikas pilsoņi, kas izbrauc uz citām valstīm, neatkarīgi ne no kā, joprojām tur saņem Latvijas Republikas pensiju. Otrajā lasījumā saskaņā ar vairākiem ierosinājumiem šo pantu mēs izmainījām un faktiski palikām pie tā, ka Latvijas pensiju šis pilsonis saņems tādā gadījumā, ja būs attiecīgs līgums ar valsti, kurā Latvijas Republikas pilsonis tagad dzīvo. Ja šāda līguma nav, tad šis pilsonis paliks bez Latvijas pensijas.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kide...

J.Celmiņš: Otrā daļa – par tiem, kas iebrauc.

I.Krastiņš: Tas ir paredzēts. Ja mēs sāktu skatīt 5.pantu, tad redzētu, ka tas ir šajā likumprojektā.

E.Kide: Mani interesē, kā tiks aprēķinātas pensijas par uzņēmējdarbību pašiem uzņēmējiem? Un šajā sakarībā arī, kādi pensiju likumā ir paredzēti griesti pensijām?

I.Krastiņš: Pašā pensiju likumā šie griesti nav paredzēti. Tas atkal ir principā konceptuāls jautājums. Normālā sabiedrībā, es domāju, nevienam nekas nevarētu būt pretī, ka tad, ja cilvēks ir saņēmis lielu algu, viņš saņem arī lielu pensiju. Cita lieta, ka patlaban mēs to nevaram atļauties. Līdz ar to šie griesti tātad ir divkāršs minimālās pensijas apmērs. Katram pensijas veidam tie ir paredzēti likumprojektā. Bet principā es ceru, ka varētu paredzēt, ka tie ir ierobežojumi uz laiku.

E.Kide: Bet tomēr kā tiks aprēķināta pensija uzņēmējam? Vai no viņa peļņas vai no viņa algas, kas viņam ir...

I.Krastiņš: Tā tiks aprēķināta no tās summas, no kuras viņš maksās sociālās apdrošināšanas maksājumus, 36.pants, ja nemaldos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāts Plotnieks, nākamais – deputāts Morozļi.

A.Plotnieks: Godātam referentam tāds jautājums. Saskaņā ar 3. un 36.pantu ir skaidrs, ka pensijas saņems strādnieki, kalpotāji un tā tālāk, kas šobrīd noslēguši darba līgumu, visi pārējie – ja ir kārtoti sociālās apdrošināšanas maksājumi. Kā jūs paredzat, kā tiks risināts jautājums par tiem cilvēkiem, kas šodien strādā individuālu darbu uz patenta?

I.Krastiņš: Neviens neliedz arī šiem cilvēkiem kārtot sociālās apdrošināšanas maksājumus.

A.Plotnieks: Sākot ar dienu, kad būs pieņemts likums?

I.Krastiņš: Sākot ar likuma spēkā stāšanās dienu.

A.Plotnieks: Bet par pagājušajiem gadiem?

I.Krastiņš: Redziet, tas ir lēmumprojektā iekšā. Darba veidi, to skaitā tur ir arī individuālais darbs, ko mēs ieskaitām darba stāžā, tā teikt, ar atpakaļejošu datumu, neatkarīgi no tā, vai ir kārtoti sociālās apdrošināšanas maksājumi vai nav.

A.Plotnieks: Redziet, piekrītot jūsu nostājai, es tomēr ierosinātu arī pašā tekstā izdarīt attiecīgas atrunas, jo lēmums un likums ir ar dažādu juridisku spēku. Tas ir pirmais. Otrais...

Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs, lūdzu, tikai jautājumus.

A.Plotnieks: Jā, par 13.pantu. Ja jūs tagad salīdzināt 13.pantu ar 6.pantu un 1.pantu, sakiet, kā komisija uzskata, no kādiem fondiem jūs nodrošināsiet vecuma pensijas plus šīs piemaksas tiem demobilizētajiem PSRS Bruņoto spēku karavīriem un virsniekiem, kuri dzīvo republikā un šodien saņem pensijas no PSRS Aizsardzības ministrijas fondiem? Jo 1.pants neizslēdz iespēju, ka šīs pensijas būs jāmaksā republikai.

I.Krastiņš: Jā, bet republikai pensijas būs jāmaksā tikai saskaņā ar šo likumu. Tas nozīmē, ka izmainīsies pensionēto virsnieku pensijas apmērs, ja pensijas tiks aprēķinātas saskaņā ar šo likumu. Ja PSRS Aizsardzības ministrija no saviem līdzekļiem grib pensionētajiem virsniekiem maksāt lielāku pensiju, tad nevienam nekas nevarētu būt pretī.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāts Morozļi, nākamais – deputāts Zatuliviters.

G.Morozļi: */Par 1.panta 2.punktu es gribētu jautāt. Sakiet, lūdzu, vai jums ir dati, cik ārvalstu iedzīvotāju un iedzīvotāju bez pilsonības pašlaik dzīvo republikā, t.i., tādu, kuri ilgu laiku (1, 10 gadus) nostrādājuši Latvijā. Mani interesē, kāpēc mēs viņus šeit ierakstām? Es domāju, ka tādu ir ļoti maz vai pat nemaz./

I.Krastiņš: Es nevarētu gluži piekrist. Ja es pareizi sapratu jautājumu, tad es domāju, ka tādu ārvalstu pilsoņu, kas ir ļoti ilgstoši strādājuši Latvijā, tieši otrādi, ir ļoti daudz, nevis ļoti maz.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāts Zatuliviters, nākamais – deputāts Stroganovs. Vēl būs trīs jautātāji – deputāti Endele, Bojārs un Jundzis...

V.Zatuliviters: */Man jums ir divi nelieli jautājumi. Pirmais jautājums: vai jūs nevarētu nosaukt naudas summu, kāda būtu nepieciešama šī likuma realizācijai pilnā apjomā? Kas mums būs vajadzīgs?/

I.Krastiņš: Redziet, tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Faktiski par to būtu jārunā, apskatot šo lēmumprojektu. Tika rēķināti dažādi varianti, dažādas izmaksas. Skaidrs, ka maksimālajā variantā, tādā, kāds ir likums, mēs diemžēl patlaban nevaram atļauties šo pensiju likumu īstenot. Tas, kas ir lēmumā, ar tiem ierobežojumiem, kas ir lēmumā, šī naudas summa, aptuveni rēķinot, varētu sastādīt ap miljardu rubļu.

V.Zatuliviters: */Paldies. Un otrs jautājums, arī ļoti īss. Sakiet, lūdzu, ko jūs domājat par to, ka, apspriežot tik svarīgu likumprojektu, mēs zālē neredzam ne sociālās nodrošināšanas ministru, ne finansu ministru?/

I.Krastiņš: Sociālās nodrošināšanas ministrs un viņa pirmais vietnieks sēž zālē, tā ka jūs viņiem varat uzdot jautājumus. Kas attiecas uz jūsu otro jautājumu, pagājušo trešdien Ministru padomes sēdē tika izskatīts šis lēmumprojekts, kas dotajā brīdī faktiski ir gandrīz vai galvenais dokuments. Tas noteiks, cik tad valstij izmaksās jaunais pensiju likums. Un šis lēmums ir saskaņā ar Ministru padomes lēmumu. Tur Siliņa kungs arī uzstājās. Līdz ar to tas ir izskatīts Ministru padomē un nav bez viņa ziņas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāts Stroganovs, nākamais – deputāts Endele.

F.Stroganovs: */Man ir divi jautājumi. Jūs daļēji atbildējāt par sarakstiem, kuri jāapstiprina Latvijas Republikas Ministru padomei. Mēs esam iepazīstināti ar vecajiem sarakstiem, kuri pilnīgi neatbilst darba apstākļiem šodien. Tajos sarakstos nemaz nav [minētas] lauksaimnieciskās profesijas. Manuprāt, šie vecie saraksti mums šodien jāizmanto, lai mēs varētu iesniegt savus ierosinājumus par to izmaiņām, jo mums attiecībā uz šiem sarakstiem jau ir vēlētāju norādījumi./

I.Krastiņš: Principā jums ir pilnīga taisnība, ka šie saraksti nevienu īpaši neapmierina. Bet zināmā mērā te jau slēpjas atbilde uz jūsu jautājumu. Jaunu sarakstu sastādīšana atbilstoši šodienas prasībām diemžēl nav pāris nedēļu darbs. Es vēlreiz atkārtoju: saskaņā ar likumprojektu jauno sarakstu sastādīšanas un apstiprināšanas darbs ir uzticēts Ministru padomei. Tā ka visus savus priekšlikumus... Pagaidām, kamēr nekā cita nav, reāli turpinās darboties patlaban esošie nepilnīgie saraksti.

F.Stroganovs: Paldies. Man ir otrs jautājums.

*/36.pants. Tur norādīts, kam tiek piešķirta pensija, bet man nav skaidrs, kādā veidā atbilstoši 36.pantam tiks noteikta pensija jaunsaimniekiem, jo ģimenes locekļi, tie var būt 3, 4 un 5, bet izpeļņa tiek aprēķināta, izejot no kopējās saimniekošanas. 36.pantā atbildes uz šo jautājumu nav./

I.Krastiņš: Es īsti nesaprotu jūsu jautājumu. Ja, likumam stājoties spēkā, šis jaunsaimnieks kārto sociālās apdrošināšanas maksājumus, es domāju, tur nekādu problēmu nav... Es principā nesaskatu te nekādu pretrunu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāts Endele, nākamais – deputāts Bojārs.

J.Endele: Man ir tāds jautājums – šajā sarakstā, kas attiecas uz to cilvēku stāžu, kuri mācās, praktiski ir visi, izņemot vidusskolēnus. Kāda tam ir motivācija? Kāpēc šajā sarakstā nav iekļauti vidusskolēni?

I.Krastiņš: Jūs uzdodat jautājumu, kas savā laikā izraisīja ļoti karstus strīdus komisijā. Proti, tas atkal ir principiāls jautājums, vai mēs vidējo izglītību ieskaitām darba stāžā vai ne, vai arī vidējo izglītību dalām dažādos tās veidos: vispārējā vidējā izglītība un speciālā vidējā izglītība, kad tiek iegūta kaut kāda profesija. Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka nevajag vidējo izglītību. It īpaši tādēļ, kā agrāk bija postulēts, ka tā ir obligāta, tā nebūtu jāieskaita darba stāžā. Komisijas vairākums tomēr domāja, ka vidējā speciālā izglītība, tātad dažādas profesionāli tehniskās skolas un tā tālāk, tomēr būtu ieskaitāma darba stāžā.

J.Endele: Pie tā vēl viens mazs papildu jautājums. Tā kā izglītības likumā šobrīd tiks atļautas arī, nu kā lai to saka, vispārējās izglītības skolas ar specializāciju, piemēram, ģimnāzijas, liceji un tā tālāk, kuros būtībā jau tiek likti pamati noteiktai profesijai, vai jūs uzskatāt, ka šīm mācību iestādēm arī nebūtu tiesību uz stāžu?

I.Krastiņš: Principā tādā gadījumā, ja atstāj profesionāli tehniskās skolas, tādā gadījumā, protams, jā. Es tikai gribu jums atgādināt, ka vēl joprojām 36.pants pastāv divos variantos un acīmredzot būtu mērķtiecīgi šodien nobalsot par vienu no viņiem. Tātad tīri konceptuāli – vai jebkura veida vidējā izglītība tiek ieskaitīta darba stāžā vai netiek.

J.Endele: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāts Bojārs, nākamais – deputāts Jundzis.

J.Bojārs: Man ir dažas neskaidrības attiecībā uz 37.pantu. Pirmajā punktā – “aktīvo armiju sastāvā”. Šeit mūsu teritorijā pēdējā laikā ir darbojušās trīs armijas. Kura no tām ir domāta un vai visas trīs? Tas ir pirmais jautājums.

I.Krastiņš: Visas.

J.Bojārs: Otrais – partizānu vienības. Vispirms rodas jautājums – kas ir partizānu vienība un kas nav partizānu vienība? Un, ja mums tas ir skaidrs, pēc tam rodas jautājums – kurās partizānu vienībās?

I.Krastiņš: Visās.

J.Bojārs: Tālāk. Nepamatoti represētie. Mums represijas ir bijušas dažādas un izsūtījums ir bijis arī uz Vāciju, teiksim, darbos, vai ne? Tas arī tiks ieskaitīts, vai ne?

I.Krastiņš: Jā, jā, pilnīgi pareizi.

J.Bojārs: Skaidrs, paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāts Jundzis, nākamais – deputāts Punovskis. Ir ierosinājums jautājumu uzdošanu pēc tam pārtraukt.

T.Jundzis: Krastiņa kungs, 34.pantā uzskaitītas kategorijas, kurām ir paredzētas izdienas pensijas. Sakiet, vai šis uzskaitījums ir domāts izsmeļošs, tātad tāds, kuru nevarēs papildināt Ministru padome, vai arī Ministru padomei būs tiesības vēl šo uzskaitījumu papildināt? Bet, ja tas būtu izsmeļošs, tad man ir jautājums par prokuratūras darbinieku kategoriju – vai jūs uzskatāt, ka arī šeit ir sociāli bīstami darba apstākļi un prokuratūras darbinieku daži amati arī būtu ieslēdzami izdienas pensiju sarakstā?

I.Krastiņš: Atbildot Jundža kungam, varu teikt, ka 34.pantā, pēc komisijas domām, būtu jāuzskaita tās profesijas vai vismaz tās profesiju grupas, kurām principā mēs atzīstam par nepieciešamu piešķirt izdienas pensiju. Taču, kurām iekšlietu darbinieku kategorijām jāpiešķir izdienas pensijas, bet kurām nav jāpiešķir, tas tad saskaņā ar šo pantu būtu jāapstiprina un jāizlemj Ministru padomei. Jautājums par prokuratūru, protams, ir sarežģīts. Arī komisija saņēma Latvijas Republikas ģenerālprokurora parakstītu iesniegumu. Jautājums paliek atklāts, vai prokuratūras darbinieku varētu ietilpināt šajos divos kritērijos... grupās. Proti, profesionālo iemaņu zudums, sasniedzot noteiktu vecumu – tas ir viens, un sociālā bīstamība – tas ir otrs. Ja deputātu vairākums domā, ka tas tā ir, mēs šo sarakstu varētu papildināt arī ar prokuratūras darbiniekiem.

T.Jundzis: Krastiņa kungs, acīmredzot šo raksturojumu, cik sociāli bīstams vai cik nebīstams ir prokuratūras dažu kategoriju darbinieku darbs, varētu dot ģenerālprokurora vietnieks. Viņš patlaban arī ir zālē. Jums nebūtu nekādu iebildumu, ja viņš debatēs raksturotu šo bīstamību?

I.Krastiņš: Nē, man absolūti nav iebildumu, vienīgi, ja priekšsēdētājam tādu nav.

Priekšsēdētājs: Vadoties pēc parastās kārtības, debatēs piesakās. Lūdzu – deputāts Punovskis.

A.Punovskis: Ja drīkst, man ir divi jautājumi, bet ļoti īsi. Pirmais ir par 6.pantu, kurā ir teikts, ka pensijas tiek izmaksātas no pensijas fonda, un 3.apakšpunktā teikts, ka šajā fondā tiek iemaksāts... tātad darba devēja iemaksas, kas paredzētas pensijām, kuras piešķir uz atvieglotiem noteikumiem. Kāds mehānisms noteikts, kā izdarāmas šīs darba devēja iemaksas?

I.Krastiņš: Darba devēju iemaksas ir atspoguļotas iedaļas “Pensijas ar atvieglotiem noteikumiem” 12.pantā, kas nosaka, ka darba devējam jāiemaksā 50 procenti no attiecīgajām summām.

A.Punovskis: Pirmajā lasījumā 12.pantā šī frāze bija, otrajā lasījumā šīs frāzes vairs nav.

I.Krastiņš: Paldies jums par atgādinājumu, mēs noskaidrosim, kāpēc tā pazudusi.

A.Punovskis: Un otrs jautājums – par 54.pantu. Tātad pensiju palielināšana sakarā ar darba algu pieaugumu apstākļos, kad vienā nozarē, bet dažādos uzņēmumos strādājošie saņem dažādu darba algu par faktiski vienu un to pašu padarīto darbu. Ko nozīmē šī frāze – “darba algas pieaugums”?

I.Krastiņš: Esiet tik laipns, formulējiet jautājumu citādi, es īsti nesapratu.

A.Punovskis: Ko nozīmē frāze 54.pantā – “darba algas pieauguma apstākļos, kad strādājošie dažādos uzņēmumos par vienu konkrētu darbu var saņemt dažādu darba algu atkarībā no uzņēmuma, kurā viņi strādā”? Ko nozīmē šis “darba algas pieaugums”? Kā tas tiek aprēķināts?

I.Krastiņš: Darba algas pieaugums nozīmē, ka uzņēmuma īpašnieks jeb darba devējs nolemj, ka konkrēto pilsoni viņš turpmāk atalgos ar lielāku naudas summu. Es īpaši nesaprotu, kādas tur varētu būt problēmas. Protams, ka vienā profesijā strādājošie, un tā tam normāli vajadzētu būt, saņems dažādu darba algu, dažādu samaksu.

A.Punovskis: Es atvainojos, es saprotu, ka šīs pensijas tiek aprēķinātas pēc tam, kad mainīsies dzīves izmaksas indekss un arī darba algas. Tad arī šīs pensijas tiks pārrēķinātas, bet cilvēks jau atradīsies pensijā.

I.Krastiņš: Protams. 1992.gadā, jādomā, būs pavisam cits iztikas minimums, tad ir skaidrs, ka visu pensiju saņēmēju pensijas tiks pārrēķinātas atbilstoši jaunajai dzīves dārdzības pakāpei, kāda būs tajā dotajā gadā. Visas pensijas tiek pārrēķinātas, protams, atkarībā no dzīves dārdzības.

Priekšsēdētājs: Paldies. Līdz ar to jautājumu uzdošana tiek pabeigta.

Vadoties pēc mūsu reglamenta, otrajā lasījumā likumprojektu apspriež pa pantiem, bet, tā kā vairākiem deputātiem par daudziem pantiem ir priekšlikumi, acīmredzot mums būs jārīkojas pēc tās shēmas, kā mēs parasti esam rīkojušies, t.i., deputāti uzstājas un visus savus priekšlikumus izsaka debatēs. Priekšlikumus iesniedz, ja viņi ir, rakstiski. Šeit ir pavairotie priekšlikumi, bet visus pārējos – rakstiskā veidā. Pēc tam mēs pāriesim pie balsošanas pa pantiem.

Debatēs ir pieteikušies 15 deputāti: Caune, Šapovālovs, Endele, Rešetņikovs, Ščipcovs, Silārs, Salītis, Morozļi, Eglītis, Apsītis, Ivans Ivanovs, Gerasimovs un Černajs, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks Andris Zorgevics, deputāts Buls un Latvijas Republikas ģenerālprokurora vietnieks Edvīns Ziediņš.

Lūdzu, sākam debates. Vārds deputātam Caunem. Gatavoties deputātam Šapovālovam.

I.Caune: Tad, kad saņēmu pensiju likuma otro lasījumu, man likās, ka tur ir daudz domāts, ir daudz kas labi uzrakstīts un patiešām cilvēki būs ieinteresēti strādāt un izpelnīt lielāku pensiju. Bet šorīt, saņemot likumu par šā pensiju likuma spēkā stāšanās kārtību, viss tiek apgāzts otrādi. Un rodas tāds iespaids, ka bijis viss tas pats vecais un tas pats arī palicis, jo tur visi tie likumi ir apcirpti... visas iespējas izpelnīt pensiju ir apcirptas, viss ir nostādīts atkal vecajā vietā. Un mūsu Latvijas likums tiek nostādīts zemāk un sliktāk nekā Savienības likums. Nu, kaut vai viens konkrēts piemērs. Maksimālais pensijas apmērs it kā noteikts divu minimālo pensiju apmērā, tas ir, darba pensija 200 rubļu apmērā. Kāda vajadzība tad vairs mums runāt un debatēt par tiem procentiem, par tiem 55 procentiem, par diviem procentiem, par ko palielina pensiju par katru nostrādāto gadu. Ja cilvēkam izpeļņa ir 400 rubļi – un tādas izpeļņas šobrīd nav mazums –, tātad viņš jau no tiem 55 procentiem saņem vairāk... ir tiesīgs saņemt vairāk par tiem 200 rubļiem. Tādēļ viņš vairs nav ieinteresēts strādāt ilgāk, lai viņam pēc tam būtu it kā lielāka pensija. Vairs nav vajadzīgi ne divi procenti un nekas cits, to visu tad vajag svītrot. Vajag svītrot arī par visām pārējām privilēģijām, par kurām rakstīts, ka par tām vēl var saņemt papildu procentus un tamlīdzīgi, jo tā saucamie griesti – 200 rubļi – jau visu noliek, nosvītro un atstāj to, kas ir bijis vecajos labajos, – principā – stagnācijas, laikos. Tā ka es uzskatu, ja šis likums... par pensiju likuma stāšanos spēkā mums bija izsniegts tikai šodien, tad varbūt arī ne visi viņu ne tā ir izlasījuši un aptvēruši. Es domāju, ka šinī gadījumā likums otrajā lasījumā vispār nav pieņemams, jo tajā ir ļoti daudz tādu punktu, kuri nav ņemti vērā. Konkrēti – komisija ir apspriedusi tikai principā deputāta Silāra un deputāta Ščipcova priekšlikumus, bet pārējo deputātu priekšlikumi tajā sarakstiņā, kurā bija parādīts, kuri priekšlikumi ir apspriesti un kuri nav, – tie tur neparādās. Tā ka es domāju, ka pie tā vajadzētu atgriezties.

Un tagad varbūt konkrēti pa punktiem. Man ir ievērojami iebildumi tieši attiecībā uz 1.pantu. Redziet, kas piemēram, 1.pantā sanāk. Ja mēs lasām 1.panta 1.apakšpunktu – “visiem Latvijas iedzīvotājiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta bija Latvijas Republika likuma spēkā stāšanās brīdī” –, pirmajā lasījumā bija 4.maijs. Tātad iznāk: ja viens cilvēks ir atbraucis no citas valsts, piemēram, vakar, bet šodien mēs pieņemam likumu, tad viņš būs tiesīgs saņemt pensiju tāpat kā visi tie, kas Latvijas labā ir strādājuši visu mūžu. Iebraucēji – tie taču nav strādājuši Latvijas labā. Viņiem jāsaņem pensija no tās valsts, kuras labā viņi ir strādājuši.
Bet šajā pašā sakarībā 2.apakšpunktā rakstīts, ka “ārvalstu pilsoņiem un personām bez pilsonības, ja ne mazāk kā divas trešdaļas no nepieciešamā darba stāža veido darbs Latvijas Republikā, ir tiesības uz pensiju, uz Latvijas Republikas pensiju”. Kas iznāk? Iznāk, ka divas trešdaļas no nepieciešamā darba stāža (vīrietim – 25 gadi) ir nepilni 17 gadi. Tātad tas cilvēks, kas iebraucis no citas valsts, šeit nostrādā 17 gadus un saņem tāpat pilnu Latvijas Republikas pensiju kā tas cilvēks, kas ir strādājis visu laiku Latvijā un vairojis Latvijas nacionālo un dažādu citu bagātību. Es domāju, ka tas nav pareizi. Tādēļ man ir priekšlikums 1.punktu izteikt pavisam citādā redakcijā, proti, Latvijas Republikas pilsoņiem un iedzīvotājiem ir tiesības uz valsts pensionāro nodrošinājumu vecumā pilnīgas vai daļējas darba spējas zaudēšanas gadījumā un citos šajā likumā paredzētajos gadījumos, ja ir likumā paredzētais darba stāžs. Es uzsveru – likumā paredzētais darba stāžs. Ja visiem 25 gadi, tad visiem. Ja iebraucējs šeit nav nostrādājis 25 gadus, lai griežas tajā valstī, kurā ir strādājis, un lai kārto jautājumus ar Latvijas Republiku par pensiju izmaksu. Tas viss ir ļoti iespējams.

Un tālāk – izdarīt izmaiņas apakšpunktos. 1.panta 1.apakšpunktu svītrot otrā lasījuma redakcijā un izteikt šādi: “Latvijas Republikas pilsoņiem, kas atgriežas no citām valstīm, darba stāžā neieskaitīt darbu ārpus Latvijas Republikas.” Tātad tas ir tas, ko jau es teicu, ka vajag ieskaitīt tikai to darba stāžu, ko veido darbs Latvijas Republikā. 2.apakš­punkts. Ārvalstu pilsoņiem un personām bez pilsonības, ja pensijas saņemšanai ir nepieciešams, darba stāžu veido Latvijas Republikā. Tātad vēl to, ko es teicu.

Trešais – dienestu un darbu padomju armijas un Valsts drošības komitejas rindās, izņemot obligāto karadienestu, kuram esam bijuši pakļauti visi un neesam bijuši tiesīgi atteikties, jo toreiz tāda alternatīva dienesta nebija, Latvijas Republikā neieskaita darba stāžā. Arī šajā gadījumā pensijas saņemšana jākārto no tās valsts, kuras labā dienē un strādā. Jo šodien mēs zinām, ka ne padomju armija, ne Valsts drošības komiteja mūsu Latvijas Republikas likumiem, mums visiem kopumā nepakļaujas. Un, ja tās mums nepakļaujas, tad kādas tiesības tās darbiniekiem pretendēt uz mūsu Latvijas Republikas pensiju?

Un ceturtais – pārējos ārvalstu pilsoņus un personas bez pilsonības nodrošina ar sociālām pensijām. Pie 3.panta man ir priekšlikums – pirmajā rindkopā svītrot vārdu “karadienesta”, jo tas sasaucas ar 1.pantu, ar tādu kārtību, par kādu jau es teicu. Par 12.pantu, arī par 34.pantu man tomēr būtu priekšlikums – 1.apakšpunktā vārdu “Ministru padomes” vietā rakstīt “Augstāko padomi”. Līdz ar to sarakstu par izdienas pensijām un uz atvieglotiem noteikumiem jau izstrādātu Ministru padome. Un tomēr lai Augstākajā padomē viņu apstiprinātu, jo, lai nu kā tas arī būtu, tomēr Ministru padomē mazāk ir praktisku cilvēku, lai tieši saprastu un izvērtētu, kura kategorija, kura profesija ir kaitīgāka un kura mazāk kaitīga. Augstākajā padomē mēs tomēr esam deputāti no visas republikas, kuri pārstāvam visas iedzīvotāju kategorijas un visas profesiju grupas. Tādēļ es domāju, ka šo sarakstu vajadzētu uzticēt apstiprināt Augstākajai padomei. Izstrādāt Ministru padomei un apstiprināt Augstākajai padomei. Jo līdz tam šajā sarakstā, kā jau iepriekšējie runātāji teica, bija ļoti daudz nepilnību. Man ļoti negribētos, ka šīs nepilnības no jauna vai nu tādā, vai citādā veidā atkal parādītos jaunajā sarakstā. Man būtu priekšlikums 13.panta pirmajā rindkopā svītrot vārdus “un nepamatoti represētos”. Tur ir runa par to, ka var saņemt pensiju augstāku par 80 procentiem no izpeļņas. Tā jau praktiski nebūs, jo 220 rubļi principā ir 80 procenti. Es domāju, ka šos vārdus vajadzētu svītrot. Ne jau tādēļ, ka es gribētu kaut ko pateikt pret represētajiem, bet tas laiks, ko viņi pavadījuši tajā izsūtījumā, jau tiek ieskaitīts trīskāršā apmērā. Tas ir tāpat kā atrašanās frontē. Es domāju, ka vienu kategoriju par daudz izcelt nevajadzētu. Tikai invalīdus, kuri var saņemt vairāk par 80 procentiem no izpeļņas, bet represētos piemērot vispārējiem noteikumiem, t.i., līdz 80 procentiem. Paldies. Man bija tādas piezīmes. Nododu savus priekšlikumus un lūdzu par tiem balsot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu priekšlikumus precīzi formulēt un nodot komisijai. To var darīt arī ar sekretariāta starpniecību, komisija saņems.

Vārds deputātam Šapovālovam, gatavoties deputātam Endelem. Informācija deputātam Silāram.

Šo paziņojumu tikko man atnesa no Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijas, kurš apmēram divas nedēļas atradies uz Augstākās padomes ziņojumu dēļa. Paziņojumā ir darba kārtība ar Krastiņa parakstu, par to ir ziņots arī pa radio.

P.Šapovālovs: */Cienījamie deputāti! Es gribu apstāties pie 34.panta – “Izdienas pensiju piešķiršana”. Es runāšu par milicijas vai iekšlietu orgānu darbiniekiem, jo iekšlietu orgāni ir plašāks jēdziens nekā milicija. Komisijas priekšsēdētāja atbildēs teikts, ka līdz tam laikam, kamēr Ministru Padome izstrādās speciālos sarakstus, 34.pantā minētiem darbiniekiem ejot pensijā, tiks izmantoti vecie saraksti. Taču IeM darbiniekiem nav “veco sarakstu”, viņiem bija speciāls likums par militārpersonu un IeM darbinieku pensijām. Sakarā ar to, ka Savienībā no 1.janvāra stāsies spēkā jauns pensiju likums, es uzskatu par nepieciešamu, nenogaidot kamēr mēs izstrādāsim šos sarakstus (un vai mēs paspēsim tos izstrādāt), tomēr pieņemt likumu vai likuma papildinājumus, kuri pielīdzinātu Latvijas Republikas IeM darbiniekus Padomju Savienības IeM darbiniekiem.

Gribu vērst uzmanību uz stāvokli iekšlietu orgānos. Es neatklāšu lielu noslēpumu, ja teikšu, ka oktobra pirmajā nedēļā republikā izdarīti 305 kriminālnoziegumi, no kuriem atklāti tikai 50, nākošajā nedēļā – jau 412 noziegumi, atklāti – tikai 51. Jūs redzat, kādu augošu rezultātu dod noziedzības pieaugums. Tas grauj mūsu jau sašķobījušos ticību iekšlietu orgānu auglīga darba iespējamībai. Es zinu, ka daudzi iekšlietu orgānu darbinieki atrodas kaut kādā nenoteiktā stāvoklī, kad domā par to, kas ar viņiem būs tālāk. Viņiem, ja tā var teikt, nolaižas rokas, bet pensiju likumā IeM darbiniekus nepieminam. Tas sarežģī radušos stāvokli. Es gribu vērst uzmanību uz to, ka jau pašlaik iekš­lietu orgānos trūkst 1018 darbinieku. Ja mēs neveiksim pasākumus, tuvākajā laikā pensijā aizies vēl ap 800 IeM darbinieku, t.i., iznāk, ka iztrūkums štatos sasniegs 25 procentus. Tas ir šausmīgs stāvoklis, un es nezinu citu nozari, kurā tā būtu. Turklāt mēs paši palīdzam radīt negatīvu attieksmi pret IeM darbiniekiem, pret pārvaldes un varas orgāniem, t.i., pret mums pašiem. Varu atgādināt amnestijas likumu, ko mēs paši pieņēmām otrajā lasījumā. Ja to pieņemtu maijā, kā to izdarīja Lietuva, pēc neatkarības proklamēšanas, tas būtu kaut kā attaisnojams, bet tagad, kad pie mums pieaug noziedzības līmenis, kad cilvēki baidās iziet uz ielas, mēs atbrīvojam ap 800 noziedznieku un izlaižam viņus no cietumiem. Es domāju, ka paldies mums par to neteiks. Vēl vairāk, atdalījām kaut kādu kategoriju, tautā sauktu par tirdzniecības mafiju, kurai uz pusi samazinājām ieslodzījuma laikus. Tagad pensiju likumā, par ko priekšsēdētājs jau runāja, kaut kur izmanto vecos sarakstus, bet priekš IeM tādu nav. Tas vēl vairāk sarežģī stāvokli. Komisijā mēs izskatījām koncepciju par policiju. Izstrādātajā dokumentā tika norādīts, ka tikai Latvijas Republikas pilsoņi var būt policijas darbinieki, t.i., Latvijā puse darbinieku, ievērojot Pilsoņu kongresa lēmumu, pēdējās Tautas frontes rezolūcijas, nesaņems pilsonību, bet tas nozīmē, ka pilnīgi tiks paralizēts iekšlietu orgānu darbs. Es nezinu, vai tas notiek apzināti, bet, ja izanalizējam visus gadījumus, nākam pie secinājuma, ka kaut kādi spēki ir ieinteresēti, lai vispār paralizētu iekšlietu orgānu darbu, lai ļaudis patiešām baidītos iziet uz ielas, lai pieprasītu kārtības ieviešanu un kaut kāda fīrera, kā Kārļa Ulmaņa, “stipro roku”. Es domāju, ka mums no tā ir jābaidās…/

Priekšsēdētājs: Šapovālova kungs, lūdzu, runājiet par pensiju likumu...

P.Šapovālovs: */Es domāju, mēs nedrīkstam pieļaut, ka iekšlietu orgāni sabruktu pilnīgi. Es ierosināju rakstiski savus labojumus vēl pirms sarakstu sastādīšanas, iesniedzu tos savlaicīgi, vēl pirms divām nedēļām, bet tie nav ievēroti arī otrajā projektā, nav nodrukāti kā labojumi. Es tomēr ierosinu pieņemt, kaut vai tikai līdz sarakstu pieņemšanai, lēmumus, kuri pielīdzinātu mūsu republikas IeM darbiniekus Savienības IeM darbiniekiem. Labojumus iesniedzu sekretariātā./

Priekšsēdētājs: Vēlreiz atgādinu Šapovālova kungam un pārējiem deputātiem, kas gatavojas uzstāties, ka jāapspriež konkrēts likumprojekts pa pantiem un jārunā tieši par šo likumprojektu.

Vārds deputātam Endelem, nākamais uzstāsies deputāts Rešetņikovs.

J.Endele: Cienījamie kolēģi! Kā jau mūsu priekšsēdis aizradīja, jārunā konkrēti par atsevišķiem pantiem, nefilozofējot par visu likumu kopumā.

Pirmais – par 13.pantu. Tātad šis pants ir galvenais pants, pēc kura vadoties turpmāk tiks rēķinātas pensijas. Ja mēs mazliet paskaitļojam, ir uzlikti augšējie griesti – 80 procenti, un ir runa par divu procentu piemaksu par katru nostrādāto gadu vīriešiem virs 25 gadiem un sievietēm – virs 20 gadiem. Tātad, lai sasniegtu šos griestus – 80 procentus, iznāk, ka vīriešiem ir jāstrādā gandrīz 38 gadi un sievietēm 32 gadi. Ja mēs sākam savu darbu no 22 gadiem, tad mēs šos griestus esam sasnieguši.
Taču tie, kas sāk strādāt ātrāk, strādā, tā sakot, dažus gadus, pensijai neko klāt nepieliekot. Es sapratu, ka cienījamais Krastiņa kungs brīdināja un teica, ka šie griesti šobrīd uzlikti zināmas nabadzības dēļ un noņemt tos nevar. Tātad sākam strādāt no 16 gadiem un runa maksimāli ir par 6 gadiem. Seši gadi, reizināti ar diviem procentiem, – tas maksimāli un reāli ir 92 procenti: 80 procenti plus vēl šie 12, tātad 92 procenti. Tātad jautājums ir par to: ja mēs noņemam 80 procentus vispār nost, tad maksimāli, rēķinot pēc 2 procentiem, kurus katru gadu pieliekam klāt, pensija no izpeļņas var sasniegt 92 procentus. Varbūt izņēmuma gadījumos, ja sāk strādāt no 14 gadiem, tas būtu 94 procenti. Tātad vajadzētu padomāt – vai šodien mēs varam šos griestus noņemt vai nevaram?

Otrs – šajā pantā ir iestrādāts ļoti labs riska moments. Otrā rindkopa skan tā: “Par darbu pēc pensijas vecuma sasniegšanas, atsakoties no tās saņemšanas, pensiju paaugstina par 10 procentiem apmērā no pensijas par katru nostrādāto gadu, bet ne vairāk par 50 procentiem.” Šeit ir vairākas neskaidrības. Es sapratu, un tā arī teica ministra kungs, ka te ir domāts, ka to var sasniegt piecu gadu laikā. Taču tā nav. Ja, sākoties pensijas vecumam, riskējot es gadu atsakos no pensijas, tad man pensija ir 80 procenti no izpeļņas.
Pēc pirmā gada pensija man jau ir 88 procenti. Tātad pensija ir 88 procenti. Ja es no nākošā gada atsakos, tad taču jārēķina ir nevis no 80, bet no 88 procentiem. Ja pensija uz šo brīdi ir 88 procenti, tad šis rēķins parāda, ka četru, nevis piecu gadu laikā principā tiek sasniegta augstākā robeža, iznāk apmēram 117 procenti. Es ieteiktu nosvītrot pēdējo daļu – “bet ne vairāk par 50 procentiem”. Jo tas galu galā katram cilvēkam ir zināms risks, ja viņš strādās bez pensijas jeb atteiksies no pensijas. Cik gadus viņš riskēs? Ņemot vērā vīriešu īso mūžu, viņi šo risku nevar uzņemties. Tā kā sievietes Latvijas Republikā tomēr dzīvo ilgāk, viņas var riskēt un cerēt uz kuplām, labi nodrošinātām vecumdienām, kad pensija varētu sasniegt 120 procentus. Bet valdība bez riska varētu noņemt šo pēdējo daļu nost, t.i., augšējo robežu par 50 procentiem.

Turpmākās piezīmes jau ir profesionāla rakstura, un tās attiecas uz skolu. Es jau uzstādīju jautājumu par vidusskolēniem, kāpēc viņi nav iekļauti. Gribētu motivēt ar to, ka, izstrādājot jaunu izglītības likumu, stipri mainīsies arī vidusskolēns, jo jaunajā likumā vidējā izglītība nebūs obligāta. Un mēs ceram, ka, izstrādājot izglītības likumu, vidējā izglītība tomēr būs jau zināmā mērā profesionalizēta. Zināms pamats tam būs ģimnāziju un liceju darbība, sagatavojot mūsu nākamo inteliģenci. Un tāpēc es tomēr būtu par to, lai šajā pantā, tas ir, 36.pantā, tiktu iekļauti vidusskolēni un tomēr tiktu diskutēts un balsots arī par to, ka vidusskolas laiks jāieskaita stāžā.

Un pēdējās piezīmes, kuras es izsaku arī savu kolēģu deputātu Kides un Brieža vārdā, t.i., par izdienas pensijām. Saprotams, ka katra profesija nāks un cīnīsies par savējiem. Mums ir šādi motīvi, tā kā jaunajā izglītības likumā tiek iestrādāts, ka pedagoģiskie darbinieki slēdz līgumu uz noteiktu laiku un līdz ar to droši vien intelektuālajā tirgū nespēs ilgi izturēt šo konkurenci un labi, ja nostrādās tos 20 vai 25 gadus. Līdz ar to varētu motivēt, ka būtu nepieciešams, kas attiecas uz izdienas pensiju, iekļaut pedagoģiskos darbiniekus. Protams, varētu meklēt arī citu izeju, nerunājot par kategorijām, bet par procentiem no vecuma pensijas, cik šodien mums visiem varētu maksāt. Es gan tikko saņemto lēmumprojektu par pensijas likuma stāšanos spēkā neesmu pietiekami labi izstudējis. Taču 9.3.punkts, man liekas, ir ļoti diskutējams un nav pieņemams, jo tādā gadījumā skolā var iestāties liela krīze ar pedagoģiskajiem darbiniekiem. Tas ir, šajā pārejas periodā sakarā ar tiem 50 procentiem, kuri tiek maksāti dažus gadus. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāts Rešetņikovs, nākamais runās deputāts Ščipcovs.

A.Rešetņikovs: */Es gribu vērst cienījamo deputātu uzmanību uz to, ka vasarā mēs noraidījām Savienības līguma Latvijas Republikas teritorijā ratifikāciju ar mērķi panākt, lai pensiju likums Latvijas Republikā izskatītos labāks nekā Savienībā. Savā runā gribu pievērst klātesošo uzmanību divu pantu saturam.

Tas ir 34.pants, kurā teikts, ka izdienas pensijas tiek piešķirtas pilsoņiem atsevišķās profesijās, kurās darbs pēc zināma stāža sasniegšanas saistīts ar profesionālo darba iemaņu zaudēšanu vai sociālo bīstamību. Un iekavās seko uzskaitījums – lidotāji, profesionālie sportisti, atsevišķas mākslinieku kategorijas, atsevišķas iekšlietu orgānu darbinieku kategorijas. Es jau paudu sašutumu par to, ka, neskatoties uz ierosinājumu, šajā sarakstā nav iekļauti dzelzceļnieki. Mediķi lieliski zina, ka pie 47 – 50 gadiem dzelzceļa transporta pamata profesiju pārstāvji – mašīnisti, dispečeri, virkne citu – ir ieguvuši pilnu profesionālo slimību buķeti, pie kurām pieder hipertonija, radikulīts, kuņģa slimības, sirds un asinsvadu slimības, dzirdes zudums, plaušu slimības. Un šajā ziņā darbinieki, kuri sasnieguši 50 gadus, līdz 55 gadu vecumam praktiski nostrādā ar zināmām atlaidēm no medicīnisko komisiju puses, kuras viņus “izvelk” līdz pensijas vecumam. Neiekļaujot šajā sarakstā norādīto profesiju darbiniekus, manuprāt, var novest pie sociālas bīstamības, jo pensijas vecuma palielināšana par pieciem gadiem, bet es tikai tā saprotu 34.panta saturu, novedīs pie tā, ka pie lokomotīves vai dispečera pults būs darbinieki, kuri būs spiesti strādāt, t.i., viņi varēs radīt briesmas jau sava veselības stāvokļa dēļ. Tāpēc es ierosinu 34.pantā iekļaut virkni darbinieku profesiju dzelzceļa transportā.

Tālāk gribu vērst deputātu uzmanību uz 6.pantu divos aspektos. Tas ir pirmās rindkopas saturs, kura skan: “Pensijas netiek apliktas ar nodokļiem. Ja strādājošajam pensionāram ir ārpus pensijas citi ienākumi, tie tiek aplikti ar nodokļiem likumā noteiktajā kārtībā”. Es lieliski saprotu, komisija secināja, ka strādājošo pensionāru pensijas netiek apliktas ar nodokļiem, bet tomēr šis punkts ir jākonkretizē un jāsaka, ka pensijas netiek apliktas ar nodokļiem, ar nodokļiem tiek aplikti citi ienākumi.

Tālāk gribu vērst uzmanību uz 6.panta 3.punkta saturu, kurš skan, ka arī no darba devēja iemaksām tiek veidots pensiju fonds uz atvieglotiem noteikumiem piešķirto pensiju izmaksām. Šajā gadījumā iznāk, ka dzelzceļi bija, ir un praktiski arī būs valsts uzņēmumi, un valsts maksās valstij šīs iemaksas. Man nav gluži saprotams šī punkta saturs. Ja valsts uzņēmums nebūs spējīgs izdarīt šīs iemaksas darbinieku nodrošināšanai ar pensijām uz atvieglotiem noteikumiem, tad tas provocēs darbam pāri principā dzīves noteiktajam laikam.

Kopumā gribu teikt, ka, manuprāt, šis likumprojekts šodien jānoraida 1. un 2.saraksta par pensiju piešķiršanu uz atvieglotiem noteikumiem trūkuma dēļ, kā arī tāpēc, ka tas izskatās sliktāk nekā Savienības pensiju likums. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Deputāts Ščipcovs, un man ir pierakstīts deputāts Salītis, Silārs. Bet jūs lūdzāt, ka vēlaties uzstāties pats pēdējais. Es domāju, ja nav iebildumu, tad atļausim runāt deputātam Silāram. Deputāts Salītis būs nākamais, ja paspēsim.

O.Ščipcovs: */Cienījamais sapulces priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es nesāktu tik negatīvi kā iepriekšējais runātājs vērtēt visu iesniegto likumprojektu. Visumā, cik es paspēju ar to iepazīties, personīgi man tas izsauc pozitīvu attieksmi. Tomēr šaubu nav: tas prasa rūpīgu piestrādāšanu un labojumus. Par vienu no tiem savas uzstāšanās beigās runāja deputāts Endele.

Es gribētu sīkāk apstāties pie viena panta un detalizētāk argumentēt nepieciešamību to koriģēt, lai visi radioklausītāji un visi deputāti zinātu, ka pastāvīgā tautas izglītības komisija darīja visu iespējamo, lai pārliecinātu jūs par koriģēšanas mērķtiecīgumu. Es domāju pedagogu izdienas pensijas.

Viens no runātājiem teica, ka katrs runās par savu profesiju un pierādīs tās nozīmīgumu. Iespējams, ka tā. Es pats esmu zinātnieks un augstskolas pedagogs un neizvirzu jautājumu par tādas izdienas nepieciešamību augstskolas darbiniekiem. Taču es gribētu sevišķi pasvītrot, ka skolotāja profesija, manuprāt, un ne tikai manuprāt, jebkurā sabiedrībā ir pirmā profesija. Varētu ilgi un pastāvīgi runāt par to. Es atsaukšos tikai uz vienu: kad kādam lielam kancleram jautāja, kas vainīgs kaujas zaudēšanā, viņš atbildēja, ka tie ir skolotāji. Un, lūk, ievērojot iepriekšminēto, mums šodien skaidri jāsaprot, ka attiecībā pret šo mūsu sabiedrības darbinieku kategoriju mums jāizturas nevis formāli, bet ar pilnīgu problēmas izpratni. Es nerunāšu par emocionālajām pārslodzēm, par darba sarežģītību – to visu jūs lieliski zināt. Bet viena lieta ir zināt, bet cita – līdzpārdzīvot, t.i., iedomāties sevi otra vietā. Starp klātesošajiem ir pietiekami daudz skolotāju un viņi lieliski saprot, par ko es runāju. Runa ir par mūsu skolotājiem un par mūsu bērnu skolotājiem. Man šķiet, ka pie tās darba līgumu sistēmas, kāda tiks paredzēta jaunajā izglītības likumā, skolotājs, kuram tā ir vienīgā profesija, faktiski kļūs par sociāli neaizsargātu personu gadījumā, ja viņš nevarēs noslēgt darba līgumu savā profesijā.

Vēl es gribētu atzīmēt to, ka ilgstošs un visai nopietns disputs par šo pašu tēmu notika PSRS Augstākajā padomē, kur, neskatoties uz daudzām runām un argumentāciju, ierosinājums par izdienas pensiju saglabāšanu skolotājiem, kuri nostrādājuši skolā ne mazāk kā 25 gadus, tika noraidīts. Es negribētu, lai mūsu parlaments parādītu tādu pašu sabiedrības svarīgākās problēmas neizpratni attiecībā skolotājiem, kā to izdarīja PSRS Augstākā padome. Un es ļoti ceru uz jūsu izpratni.
Sakarā ar to man šķiet, ka 34.pants ir jārediģē, t.i., pēc remarkas iekavās papildināt: “kā arī pedagogiem, kuri nostrādājuši skolās ne mazāk kā 25 gadus sakarā ar darba specifiku un tā sevišķo sabiedrisko nozīmīgumu”. Turklāt, profesiju sarakstu izdienas pensiju piešķiršanai es ierosinu apstiprināt Augstākās padomes sēdē pēc Ministru padomes ieteikuma.

Cienījamie deputāti! Mums ir jāsaprot sava darba nozīme un sava atbildība sabiedrības priekšā. Mums ir jādeleģē savas pilnvaras Ministru padomei sarakstu sastādīšanai, bet apstiprināšanas tiesības jāpatur sev. Mums ir jābūt varai un nav jāvairās no tās. Es gribētu vēl teikt dažus vārdus Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijai, kura noraidīja ierosinājumu, par kuru es uzstājos, ar šādu formulējumu: “Komisija neatbalsta, jo uzskata, ka profesijas sarežģītības un atbildības mērs ir darba alga, bet ne atvieglojumi pensiju piešķiršanā.” Sakarā ar šo argumentāciju, ja mana argumentācija neder un ierosinājums netiek pieņemts, ierosinu noteikt skolotājiem vienu no augstākajiem darba algu līmeņiem. Paradoksāli taču, ka trolejbusa vadītājs, teiksim, Maskavā pašlaik saņem 700 rubļus plus daudzus atvieglojumus, bet mūsu skolotāji atrodas tādā stāvoklī, kuru jūs zināt. Vēlreiz lūdzu padomāt par 34.pantu, par argumentiem, kurus minēja arī citi deputāti. Gribētos, lai mana uzstāšanās tiku uzņemta ar izpratni. Pateicos par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Deputāts Salītis varēs izteikties piecās minūtēs?

B.Salītis: Cienījamie deputāti! Izskatot pensiju likumprojektu pirmajā lasījumā, es uzstājos un jautāju likumprojekta gatavotājiem, kā būs ar dažu profesiju sarakstiem, kas noteikti Ministru padomes kompetencē. Arī šodien, skatot šo projektu otrajā lasījumā, mēs tos šodien neredzam un tāpēc atsevišķās reizēs varbūt ir ļoti grūti runāt par vienu vai otru daļu, sadaļu vai pantu. Bet tomēr vispirms es gribu apstāties pie 12.panta. Ja šodien ir noteikta kārtība, kādā var saņemt pensijas uz atvieglotiem noteikumiem, tad, ja šā saraksta nav, ir grūti runāt vispārējos vilcienos. Mēs dzirdējām Krastiņa izteicienu, ka daudzu profesiju darbinieki, kuri strādā svaigā gaisā, gribot saņemt pensijas uz atvieglotiem noteikumiem. Ļoti sāpīgi un bēdīgi, ka mūsu republikas valdība pēdējos 50 gados ar jūrnieka profesiju tikpat kā nav nodarbojusies. Vienīgi, pensiju līdzekļiem nākot no PSRS sociālās nodaļas un apdrošināšanas budžeta, republikas jūrnieki saņēma pensijas. Lai pētītu, kāpēc uz atvieglotiem noteikumiem jau šodien dažas jūrnieku profesijas saņem, vajadzēja laikam daudz dziļāku analīzi un izpēti. Ir daudzas profesijas, kurās nevar nostrādāt savā jūras profesijā līdz 60 vai 55 gadiem. Pētījumi ir arī pieradījuši, ka daudzi jūrnieki nemaz nenodzīvo līdz 60 gadiem. Kur nu vēl sagaidīt šo pensijas vecumu! Tāpēc mans priekšlikums ir tāds: kamēr nebūs šis saraksts, likumprojektu otrajā lasījumā nemaz nevar pieņemt.

Attiecībā uz 34.pantu – par izdienas pensijām. Arī par izdienas pensijām ir ļoti neliela sadaļa, kura nenosaka to profesiju kārtību vai profesiju skaitu vai daudzumu, kuras varētu saņemt izdienas pensiju. Ir nosaukti dažu kategoriju mākslinieki, sportisti un citi. Un, kas ir zem vārda “citi”, to mēs šodien nezinām. Tāpēc es ļoti lūgtu gan republikas Ministru padomi, gan arī mūsu komisiju, kas strādāja pie šī likumprojekta, lai tuvākajā laikā deputāti varētu saņemt šos sarakstus un kārtību, kādā piešķiramas pensijas gan uz atvieglotiem noteikumiem, gan izdienas pensijas. Pagājušo trešdien sociālās nodrošināšanas ministrs atbildēja, ka jūrnieki saņems izdienas pensijas, bet šodien nostāja jau ir cita. Tāpēc mēs, balstoties uz tādu nostāju, nevaram arī balsot par pieņemšanu otrajā lasījumā.

Arī 13.pants nosaka, ka pensiju var paaugstināt, ja cilvēks, kurš sasniedzis pensijas vecumu, atsakās no pensijas saņemšanas un turpina strādāt. Tātad 10 procenti par nostrādāto gadu. Bet tajā pašā laikā Ministru padome ir pieņēmusi lēmumu, ka maksimālā pensija nevar būt lielāka par 200 rubļiem. Un, ja lēmums ir pieņemts, tad principā šai normai jau nav vairs lielas jēgas. Es apspriedos ar savu komisiju, un Jūras lietu komisija ir vienprātīga, ka par šādu lēmumprojektu otrajā lasījumā balsot nevar. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Pārtraukums 30 minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Morozļi.

G.Morozļi: */Cienījamie deputāti! Es gribu vērst jūsu uzmanību uz apspriežamā likuma 1.panta 2.punktu. Par šo punktu runāja deputāts Silāra kungs, kurš ierosināja to izmainīt. Es uzskatu, ka šis punkts ir jāmaina, taču šai izmaiņai ir jāatšķiras no Silāra kunga ierosinājuma. Lieta, lūk, tāda. Visiem zināms, ka pašlaik Latvijā, kaut arī man neatbildēja uz manu jautājumu, nav ārvalstu pilsoņu, kuri ir nostrādājuši divas trešdaļas nepieciešamā pensijas stāža (14–17 gadus), bet pēc tam atkal būtu atbraukuši uz Latviju, lai saņemtu pensiju. Vēl vairāk, Latvijā šodien nav ārvalstu pilsoņu, t.i., atbraukušo pie mums, lai saņemtu mūsu nabadzīgo sociālo pensiju. Nu, kāpēc tad šajā likumā šajā punktā tas minēts. Es domāju, ka atminējums ir ļoti vienkāršs 1.panta 2.punkts orientēts uz nākotni, uz to laiku, kad Latvijas Republikā būs pieņemts pilsonības likums, un cilvēki, kuri pašlaik ir PSRS un Latvijas PSR pilsoņi, nesaņems Latvijas Republikas pilsonību. Lūk, tad – vai nu uz tiem attieksies ārvalstu pilsoņu, vai personu bez pilsonības statuss, tad arī vajadzēs, lai šie cilvēki, ja gribēs saņemt pensiju, katrā ziņā nostrādātu Latvijā, bet nevis kādā citā republikā, tās divas trešdaļas nepieciešamā stāža (14–17 gadus). Skaidrs, ka daudziem nebūs tāda darba stāža Latvijas Republikā. Tie, kuri atbraukuši šurp pirms desmit, astoņiem, pieciem gadiem, paliks bez pensijas vai saņems sociālo pensiju kā ārvalstu pilsoņi, kuriem likums garantē pensiju: vīriešiem no 65 gadu vecuma, sievietēm – no 60 gadu vecuma, turklāt pensijas apmērs, kā jau teicu, būs pats niecīgākais. Tas viss notiks gadījumā, ja šo likuma 1.panta 2.punktu mēs pieņemsim, neraugoties uz to, ka daudzi cilvēki 20, 25,
30 savas dzīves gadus nostrādājuši valsts labā, kārtīgi maksājuši nodokļus un sociālās nodrošināšanas maksājumus un devuši savai valstij, tās sastāvā ietilpstošajām republikām desmitus un simtus tūkstošus rubļu ienākumu. Tagad mēs viņiem par to noteiksim sociālo pensiju, pie tam domājot par demokrātiju un taisnīgumu. Iznāk, ka cilvēks vainīgs, ka 10, 15 gadus bija likumam paklausīgs savas valsts pilsonis un brauca uz turieni, kur viņu nosūtīja darbā. Tātad viņam jau toreiz vajadzēja zināt, ka pēc gadu desmitiem viņam jautās, kāpēc viņš brauca šurp? Un par to viņam vēl vajadzēs zaudēt normālu pensiju? Sekojot šādai loģikai, jāsaka, ka daudzi no deputātiem pirms 10 gadiem strādāja ne pie tām problēmām, pie kurām strādā pašlaik. Kāpēc citi darbinieki tiek nostādīti citos apstākļos? Tādā kārtā likums faktiski iegūst atpakaļ­ejošu spēku, t.i., cilvēkam būs jāatbild par to, ko viņš izdarījis pirms 10, 15 gadiem, kas nav pieļaujams ne pēc mūsu, ne pēc starptautiskajiem likumiem. Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 22.pants taču saka, ka katram cilvēkam ir tiesības uz nodrošinājumu bezdarba, slimības, invaliditātes, pienākošā vecuma gadījumos. Tāpēc nevar būt tāds stāvoklis, kad cilvēks, nostrādājis visu savu apzinīgo dzīvi, pēkšņi sāk saņemt pensiju atkarībā no tā, kur viņš strādājis, kādā republikā. Tāpēc es ierosinu likuma 1.panta 2.punktā izdarīt šādas izmaiņas: ārvalstu pilsoņiem un personām bez pilsonības, kuri pastāvīgi dzīvo republikā, ir tiesības uz pensiju uz vispārējiem pamatiem. Lūdzu nobalsot par to./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Eglītim, gatavoties deputātam Apsītim.

E.Eglītis: */Cienījamie deputāti! Es piekrītu iepriekšējam runātājam par 1.panta 2.punktu. Domāju, ka šodien dalīt cilvēkus tajos, kuri strādājuši PSRS labā, un kuri – Latvijas labā, nav iespējams. Un nevajag likt mīnas zem pašu likumdošanas. Par 3.pantu ierosinu tomēr precizēt, kas tās tādas – “personas, kurām ir tiesības uz darba pensiju”? Tālāk tekstā [ir] pāreja uz jēdzienu “pilsoņi”.

Un par 12.pantu. Nevaru neizteikt vēlreiz savu attieksmi pret profesiju sarakstu pensiju par kaitīgu darbu saņemšanai trūkumu, kuri ir jāapstiprina Latvijas Republikas Ministru padomei. Es domāju, ka tie kritēriji, par kuriem runāja komisijas priekšsēdētājs, nespēj atvairīt ar šiem darbiem saistītās briesmas, tie nepilnīgi parāda izskatīšanas nosacījumus. Kritēriji ir, bet sarakstu tomēr nav. Tiek atzīts, ka spēkā esošie saraksti prasa nopietnu pārskatīšanu, bet mēģinājums radīt kaut ko izteikti savu, republikānisko, noved pie milzīgā darba ignorēšanas, ko veikusi PSR Savienības Augstākā padome un valdība, kura jau noteikusi galveno profesiju kaitīgumu un iekļāva tās likumā. Kas traucē mums izmantot šo pieredzi un sastādīt profesiju ar kaitīgiem darba apstākļiem sarakstu un visīsākajos termiņos iesniegt apspriešanai sesijā? Ierosinu šodien uzdot to valdībai. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Apsītim, gatavoties deputātam Ivanam Ivanovam.

R.Apsītis: Godātie kolēģi! Šis likumprojekts tiešām izraisa ārkārtīgi lielu uzmanību visā mūsu republikā. Jāsaka, ka likumprojekta apspriešanā piedalās arvien vairāk un vairāk ļaužu, to skaitā arī speciālisti. Tā, piemēram, kopā ar Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docentu Kārli Švānu, kas ir speciālists pensiju likumdošanā, mēs pētījām šo likumprojektu, un mums radās dažas atziņas un priekšlikumi.

Vispirms jāsaka, ka neprecīzs ir 1.panta pirmās daļas formulējums par gadījumiem, kad rodas tiesības uz valsts pensiju. Veselības un sevis apkopšanas spēju zaudēšanas gadījumos pensiju vispār nepiešķir, jo šie apstākļi var būt saistīti ar pārejošu darba nespēju, tas ir, saslimšanu. Saskaņā ar likumu pensiju piešķir, sasniedzot noteiktu vecumu, kļūstot invalīdam, zaudējot apgādnieku. Ar šiem apstākļiem saistītas arī sociālās pensijas. Bet arī šo apstākļu uzskaitījums 1.pantā nemaz nav vajadzīgs, jo tas ir ietverts 2.pantā. Tāpēc 1.panta pirmā daļa izsakāma citā redakcijā. No 1.panta otrās daļas būtu izslēdzams 1.punkts, kas piešķir tiesības uz pensiju visiem Latvijas Republikas iedzīvotājiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta likuma spēkā stāšanās brīdī bija Latvijas Republika. Jo, pirmkārt, jēdziens “pastāvīgie iedzīvotāji” aptver gan savas valsts pilsoņus, gan personas, kas bauda speciālu starp­tautisku tiesību aizsardzību, piemēram, diplomāti un tā tālāk.

Otrkārt, ārvalstu pilsoņi un personas bez pilsonības. Tiesības uz pensiju ārvalstu pilsoņiem un personām bez pilsonības paredz arī 1.panta otrās daļas 2.punkts ar noteikumu, ja ne mazāk kā divas trešdaļas nepieciešamā darba stāžu veido darbs Latvijas Republikā.
Tātad Latvijas iedzīvotāji, kas šīs divas trešdaļas stāža nostrādājuši Latvijā un pēc tam emigrējuši uz citām valstīm, piemēram, Izraēlu, Vāciju, Amerikas Savienotajām Valstīm vai kādu citu valsti, iegūstot šo valstu pilsonību vai paliekot pat bez pilsonības, varēs pretendēt uz Latvijas Republikas pensiju, nebūdami Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji. Tāpat PSRS pilsoņi, kas pēc šo divu trešdaļu stāža iegūšanas Latvijā izbraukuši uz citām republikām, varēs pretendēt uz Latvijas Republikas pensiju.

Treškārt, saskaņā ar 1.panta 1.punktu ar Latvijas pensijām jāno­drošina arī tie ārvalstu pilsoņi un personas bez pilsonības, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā, bet kuri nav guvuši divas trešdaļas stāža, strādājot Latvijā, ieskaitot arī PSRS pilsoņus, kam nav vēl Latvijas Republikas pilsonības. Tātad sakarā ar 1.panta 1. un 2.punktu ir juridiska kolīzija, pretruna. Saskaņā ar 1.punktu no ārvalstu pilsoņiem un personām bez pilsonības, kuri ietilpst Latvijas pastāvīgajos iedzīvotājos, netiek prasītas divas trešdaļas darba stāža, kas iegūts Latvijā. Bet saskaņā ar 1.panta 2.punkta noteikumiem ārvalstu pilsoņiem un personām bez pilsonības tāds stāžs tiek prasīts.

Ceturtkārt, no 1.panta 1.punkta izriet, ka tas veltīts Latvijā dzīvojošajiem PSRS pilsoņiem, kuri vēl nav ieguvuši Latvijas Republikas pilsonību. Tādējādi iznāk, ka 1.panta 1.punkts pēc savas būtības ir separāts Latvijas pilsonības jautājuma risinājums, kas nebūt neietilpst pensijas likuma kompetencē. Bez tam šādam pilsonības jautājuma risinājumam pensiju likumā nav reālas nepieciešamības ne sociālā, ne arī politiskā aspektā, jo uz tiem Latvijā pastāvīgi dzīvojošajiem PSRS pilsoņiem, kuri vēl nav ieguvuši Latvijas Republikas pilsonību, attiecas PSRS 1990.gada 15.maija likums “Par pilsoņu pensionāro nodrošināšanu PSR Savienībā”. Saskaņā ar šo likumu Latvijas pastāvīgo un arī nepastāvīgo iedzīvotāju grupa, sākot ar 1991.gada 1.janvāri, nodrošināma ar PSRS valsts pensijām. Tāpēc PSRS pensiju likuma attiecināšana uz šo iedzīvotāju kategoriju Latvijas Republikā būtu ļoti loģiska, un, mūsuprāt, varbūt attiecībā uz šiem pilsoņiem šo PSRS likumu šajā daļā vajadzētu ratificēt.

Vispār jāsaka, ka pašlaik mums nav īstas skaidrības, kādas attiecības Latvijas Republikā regulēs PSRS likumi un kādas attiecības regulēs Latvijas Republikas likumi. Šādam risinājumam būtu arī tīri ekonomiska nozīme, jo PSRS valsts pensijas izmaksātu no PSRS pensiju fonda, bet nevis no Latvijas Republikas pensiju fonda. Tāpēc 1.panta 1.punkts no likumprojekta būtu izslēdzams. Jāizslēdz būtu arī 1.panta 2.punkts, jo tas ir kolīzijā, tātad pretrunā, arī ar likumprojekta 19.panta 1.daļu un 29.panta 1.daļu, kas paredz, ka gadījumā, ja invaliditātes un apgādnieka nāves cēlonis ir bijis darbā iegūts sakropļojums vai arodslimība, tad invaliditātes vai apgādnieka zaudējuma pensija arī ārvalstu pilsoņiem vai personām bez pilsonības piešķirama neatkarīgi no darba stāža ilguma. Mēs liekam priekšā izteikt 1.pantu šādā redakcijā: “Tiesības uz valsts pensionāro nodrošināšanu. Tiesības uz Latvijas Republikas valsts pensijām šajā likumā paredzētajos gadījumos ir: 1) Latvijas Republikas pilsoņiem; 2) ārvalstu pilsoņiem un personām bez pilsonības, kas Latvijas Republikas likumos noteiktajā kārtībā imigrējušas Latvijas Republikā uz pastāvīgu dzīvi, ja Latvijas Republikas likumdošanā nav paredzēts citādi.” Varētu arī piebilst, ka šāda vai līdzīga redakcija ir ietverta arī attiecīgā PSRS likuma, kas pieņemts šā gada 15.maijā, 1.pantā.

Mums ir arī vēl vairāki citi priekšlikumi, kurus mēs iesniegsim rakstveidā, bet katrā ziņā gribētu vēl šeit publiski pateikt vismaz pāris šādu priekšlikumu. Tā, piemēram, 10.pantā vajadzētu paredzēt, ka pensijas ar atvieglotiem noteikumiem ir piešķiramas arī daudzbērnu mātēm. Tā ir tā iedzīvotāju kategorija, kas noteikti pelna minētos atvieglojumus. Visbeidzot, ļoti būtiski ir tas, ka pēc 54.panta, mūsuprāt, būtu nepieciešams iekļaut noteikumus ar apmēram šādu nosaukumu: “Agrāk piešķirto pensiju pārrēķināšana”. Apmēram tādā redakcijā, kā tas savulaik bija izstrādāts un paredzēts mūsu Sociālās nodrošināšanas ministrijas likumprojekta 101. un 102.punktā. Attiecīgas normas ir ietvertas arī PSRS pensiju likuma 125., 126. un 127.pantā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ivanam Ivanovam, gatavoties Gundara kungam.

I.Ivanovs: */Cienījamie kolēģi! Gribu atgādināt, ka frakcija “Līdztiesība” savā laikā pirms pirmā lasījuma ierosināja ratificēt Savienības likumu par pensijām. Vairākuma frakcija to noraidīja, tagad kolēģis ierosina kādu daļu paņemt no Savienības fonda. Bet, atvainojiet, nodokļus mēs atstājam šeit, republikā, bet pensijas gribam saņemt no Savienības budžeta. Tā, visticamāk, neiznāks. Tagad mēs saņēmām tabuliņu, kurā salīdzinātas Savienības un Latvijas pensijas. No vēlētāju pozīcijām es, protams, esmu par to, lai pensija būtu lielāka. Pirms pirmā lasījuma mēs runājām par minimālo pensijas apmēru 120 rubļu, par maksimālo – bez ierobežojuma. Mūsu vēlētāji jau sāka aprēķināt maksimālo pensiju. Otrajā lasījumā, kad mēs saskaitījām, kas mums ir kabatā, mēs iztaisījām minimālo – līdz 100, maksimālo – līdz 200, bet sociālo pensiju – līdz 70 rubļiem, jo jau sākām rēķināt. Esmu pārliecināts, kad mēs pienāksim pie trešā lasījuma, tad tabuliņas droši vien izlīdzināsies, bet varbūt labā puse būs sliktāka nekā kreisā. Kāpēc?

Mēs zinām, iekams saņemt pensiju, jārada pensiju fonds. Šis fonds tiek radīts no tā, ka pensiju budžetā darba devējs ieskaita 37 procentus par katru strādājošo un 1 procentu katrs topošais pensionārs. Bet, ievērojot, ka, pārejot uz tirgus ekonomiku, uzņēmumu skaits, gribam mēs to vai negribam, samazināsies, šie atskaitījumi pensiju fondā, bez šaubām, samazināsies. Tas ir skaidrs arī tam, kurš nav ekonomists.

Otrs jautājums. Pieņemsim, ka minimālā pensija būs 100 rubļu, maksimālā – 200 rubļu Pašlaik minimālā pensija aprēķināta, ievērojot pašreizējās cenas. Ministru padomes priekšsēdētājs teica, ka pensijas netiks paaugstinātas, bet atvainojiet… Lūk, es burtiski vakar iegāju veikalā: zaļie zirnīši vienmēr maksāja 37 kapeikas, tagad – minimums 1 rubli 20 kapeikas, vietām pat 1 rubli 80 kapeikas, vistu olas maksāja rubli divdesmit, tagad – trīs ar kaut ko. Sakarā ar to, ka pensiju fondā tiek atskaitīti 37 procenti no darba algas fonda, tad, gribam mēs to vai negribam, no 1.janvāra burtiski visas cenas paaugstināsies divas trīs reizes. Un, lūk, iznāks, ka pensionārs praktiski būs nabags, jo 100 rubļi – tas jau ir nabadzības līmenis... (No zāles: “Bet septiņdesmit rubļi?”) 70 rubļu pagaidām tiek nodrošināti. Es saku, ka pagaidām ekonomiskā pamatojuma nav, bet es neesmu pret šo likumu. Tas ir jāpieņem, bet lieta tāda, ka pie tā vēl jāstrādā. Kā mēs radīsim pensiju fondu – tas ir galvenais jautājums, ko mēs noklusējam. Pašlaik runā par 7– 10 procentiem bezdarbnieku, kuri vairs nepārskaitīs pensiju fondā 37 procentus. Un, lūk, tādu republikā saradīsies 200 tūkstošu vai vairāk. Tāpēc pašlaik Sociālās nodrošināšanas ministrijai, Ekonomikas ministrijai un republikas valdībai līdz jaunajam gadam ir ekonomiski jāpamato šie momenti, lai trešajā lasījumā, kad mēs pieņemsim likumu, viss būtu precīzs un skaidrs deputātiem un vēlētājiem. Ja mēs sakām, ka pensija – tā ir pilsoņa sociālā aizsargātība, tad tai arī jābūt aizsargātai. Man viss. Paldies./

Priekšsēdētājs: Vārds ministram Gundara kungam, gatavoties Gerasimova kungam.

U.Gundars, sociālās nodrošināšanas ministrs: Cienījamie Augstākās padomes deputāti! Šodien mēs izskatām otrajā lasījumā Latvijas Republikas likumu par valsts pensijām. Tādēļ atļaujiet arī man izteikt dažas savas domas un ieskatus par to, kas šodien šeit tika teikts par vienu vai otru pantu. Ar to es negribu, kā saka, ietekmēt mūsu kopējo platformu, par kuru ziņoja Augstākās padomes pastāvīgās komisijas priekšsēdētājs Krastiņa kungs.

Šeit tika runāts par 1.pantu, par pilsonību, bez kuras katrā ziņā normāli likums nevarēs darboties. Es personīgi uzskatu, ka likums par pilsonību noteikti tiks pieņemts. Ja viņš arī šodien nav, acīmredzot ir plāns, kā pie viņa tikt, viņš tiks pieņemts, un tādā gadījumā 1.punkts viennozīmīgi pasacīs to, ka Latvijas Republikas pilsonim ir tiesības uz pensiju. Turpmākie punkti – 1. un 2.punkts, kā šeit viņi arī tika izskatīti, – dod dažādus variantus. Es, piemēram, personīgi uzskatu, ka 2.punkts ļaus PSRS pilsoņiem, ja viņi šeit būs divas trešdaļas no sava darba stāža nostrādājuši, kas pensijai nepieciešams, šo pensiju arī šeit saņemt.

Vēl par 9.pantu. Uzskatu, ka ir ļoti labs variants. Otrajā lasījumā šā panta darbība ir paplašināta un ir attiecināma uz visiem invalīdiem.

Par 10.pantu. Mūsu, kā saka, kopējais viedoklis ar Augstākās padomes pastāvīgo komisiju ir tāds, ka nav lietderīgi pazemināt pensijas vecumu daudzbērnu mātēm, toties tām jāsniedz lielāka palīdzība, kamēr bērni vēl mazi, kamēr viņi vēl tiek audzināti. To regulēs likumdošana par mātes un bērna aizsardzību. Šās likumdošanas projekts patlaban jau tiek izstrādāts. Uzskatām, ka vecuma cenzs pazemināms tikai tām mātēm, kuru bērni ir invalīdi.

Par 12.pantu jau diezgan daudz runāts. Mūsu viedoklis ir tāds, ka kaitīgo un smago darbu saraksts nav jāizskata šobrīd, jo, pirmkārt, saraksti ir likumpakļauti normatīvi akti. Tātad tie var tikt pieņemti tikai pēc paša likuma pieņemšanas. Otrkārt, sarakstu izstrādāšana prasa ļoti rūpīgu, kā mēs jau to dzirdējām, darba apstākļu ekspertīzi visās darbavietās. Tas ir darbietilpīgs process un nepavisam nebūtu pareizi varbūt pat ar balsošanu novērtēt kaitīgo faktoru iedarbību uz cilvēku veselību, kā arī to, vai šie faktori ir novēršami vai nav. Patlaban ir izveidota darba grupa, kas strādā pie šā saraksta sastādīšanas un izstrādāšanas līdz tā apstiprināšanai. Es personīgi uzskatu, ka, lai piešķirtu pensijas uz atvieglotiem noteikumiem, tiešām var piemērot tos sarakstus, kas patlaban ir spēkā. Vismaz būtu sistēma, pie kuras turēties. Treškārt, pieejot šim jautājumam formāli, mums jau patiešām nebūtu grūti uzrakstīt sarakstu, jo tādi ir izstrādāti, kaut vai tie, kuri ir izstrādāti Padomju Savienībā. No tiem varētu paņemt tās profesijas, kas būtu it kā piemērojamas mūsu republikā. Bet tas būtu zināmā mērā tāds kantora darbs. Domāju, ka kvalitāte šajā gadījumā stipri vien zaudētu.

Par 16.pantu. Šeit derētu atcerēties, ka lēmumā par... strādājošiem pensionāriem mēs maksāsim tikai 50 procentu pensijas. Kā jau jūs zināt, tik bagāti mēs neesam, lai varētu pilnībā ar 1.janvāri vai kādu citu datumu uzreiz ieviest jauno pensiju likumu. Tādēļ mēs arī domājam, ka ar nodokli vajadzētu aplikt tikai nopelnītā darba daļu, tas ir, pensionāra nopelnīto algu.

Par 19.punkta 2.apakšpunktu. Pieņemamāk liekas: karadienesta laikā vai pildot alternatīvā dienesta pienākumus iegūtie ievainojumi, sakropļojumi vai slimība. Tātad – dienesta laikā vai alternatīvā dienesta laikā. Jo mums ir zināms no prakses, cik tomēr grūti ir panākt, lai PSRS militārās iestādes atzīst saslimšanas saistību ar pienākumu pildīšanu karadienestā. To parasti vienmēr mēģina kaut kā atlikt otrā plānā. Vēl šeit var piebilst, ka tādu redakciju atbalsta arī Latvijas Sieviešu līga, kurai katrā ziņā šajā jautājumā ir pietiekami daudz materiālu.

Par 24.pantu. Atbalstām 5.apakšpunkta otro variantu. Šeit es lietoju vārdu “atbalstām”. Katrā ziņā es negribu sacīt, ka mēs tikai to atbalstām, bet līdz trešajam lasījumam deputātiem varbūt būtu lietderīgi paskatīt ministrijas šādas domas vēlreiz, t.i., ka apgādnieka zaudējuma gadījumā tiek paredzēta pensijas izmaksa ģimenes loceklim, kurš kopj mirušā bērnu līdz astoņu gadu vecumam. Tas saskan ar citiem likumdošanas aktiem, kas paredz iespēju nestrādāt līdz laikam, kad bērns sasniedz astoņu gadu vecumu. Turklāt vēl derētu pievērst uzmanību tam apstāklim, ka pensijas izmaksa šajā gadījumā paredzēta tikai nestrādājošam ģimenes loceklim, bet, atklāti sakot, būtu maz ticams, ka, piemēram, māte, kura būs zaudējusi vīru – galveno ģimenes apgādnieku –, varētu iztikt ar pensiju, nestrādājot līdz bērns sasniegs 16 gadu vecumu.

Par 34.pantu. Šeit ir jābūt ļoti konkrētai, kā saka, redakcijai, un šim kategoriju uzskaitījumam jābūt izsmeļošam. Katrā ziņā “un citi” te nederētu, jo šīs profesijas tiešām būtu jānosaka Augstākajai padomei. Ja tas būtu atstāts Ministru padomes ziņā, tad katrā ziņā šis process atkal varētu vilkties bezgalīgi. Viens no deputātiem jau sacīja, ka tomēr Augstākās padomes deputāti pārstāv savus vēlētājus un viņi varbūt tiešām var labāk spriest par izdienas pensijām.

Par 36.pantu. Mēs atbalstītu un iesakām paskatīties “A” variantu, vadoties no uzskata, ka stāžā ieskaitāms laiks, kad cilvēks apgūst profesiju, tas ir, vidusskolu šeit neparedzēt, vispār izsvītrojot to visu.

Par 40.pantu. Domājam, ka “A” variants ir labāks, tas ir, izpeļņas izrēķināšana par pieciem gadiem pēdējo 15 gadu laikā pirms pensijas pieprasīšanas. Šajā sakarā vēl deputāts minēja... dažs viedoklis bija, ka PSRS pensiju likums nemaz nav daudz sliktāks un ka mēs savas nabadzības dēļ līdz trešajam lasījumam varam nonākt apmēram pie tādām pašām robežām. Domāju gan, ka ne, jo mums ir arī pienākums pret mūsu ziņā esošo kontingentu. Un es domāju, ka iztikas minimums tiešām nedrīkstētu būt augstāks par minimālo pensiju. Tā ka, izskatot rūpīgi lēmumu par spēkā stāšanos, es domāju, mēs atradīsim visas atbildes uz jautājumiem, kas mūs šajā ziņā interesē.

Ko es vēl gribētu teikt. Katrā ziņā ministrijas darbinieku kolektīvs un visi mūsu sistēmas darbinieki ļoti gaida trešo lasījumu, jo jāķeras ir pie konkrēta darba. Kā jūs zināt, mūsu ziņā ir ap 640 tūkstoši pensionāru, kuru visu lietas nāksies pārskatīt. Lēmumā par ieviešanu ir noteikts termiņš, ka visi dokumenti pieņemami līdz nākamā gada 31.decembrim, lai mēs tiktu galā ar šo darbu. Vēl varu pateikt, ka minimālās pensijas gan mēs varētu ieviest ar gada sākumu, attiecīgi 3–4 mēnešu laikā veicot visus pārējos pārrēķinus saskaņā ar tiem dokumentiem, kurus Augstākā padome pieņems, tas ir, ar likumu par pensijām un lēmumu par tā spēkā stāšanās kārtību. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Gerasimovam, gatavoties deputātam Černajam.

V.Gerasimovs: */Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Šodien izskatāmais likums ir sabiedrības brieduma pakāpes mērs, demokrātiskas sabiedrības, kura kā vienu no savas uzbūves principiem pasludina sirmgalvju un bērnu interešu aizstāvību. Pensiju likums – viens no šī saraksta likumiem. Cik tas ir pilnīgs, tik aizsargātas būs mūsu sabiedrības locekļu vecumdienas, tik daudz varam spriest arī par humanitāti sabiedrībā, kuru mēs ceļam – pirmo reizi ievēlēti bez norādījumiem no augšas.

Runājot par likuma projektu, var teikt, ka tas ir pilnīgāks nekā pašreiz spēkā esošais likums, un pēc galīgās izstrādāšanas to varam pieņemt. Taču mēs ceļam sabiedrību, kuras stūrakmens ir likums. Pamatojoties uz to, mūsu pienākums ir izstrādāt un pieņemt likumus, kuri būtu izsmeļoši un kuru skaidrojumos republikas Ministru padomes un ministriju izstrādātās instrukcijas nevarētu ieviest savus interpretējumus. Tā tam obligāti jābūt un pirmām kārtām pašlaik – jaunās sabiedrības pamatu likšanā. Mēs taču visi esam vakardienas sabiedrības bērni, nesam sevī kā labo, tā slikto no tās. 12. un 34. pants paredz, ka republikas Ministru padome apstiprina profesiju sarakstu, kuru [darbiniekiem] tiek dotas tiesības uz atvieglojumiem pensiju saņemšanā. Manuprāt, tas nav pareizi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šodien pirms sesijas es gaidīju, ka mēs šos sarakstus saņemsim, taču saraksti neienāca. Tas ir tas pats kā pielikumi pie slepenā Molotova-Ribentropa pakta. Tie visi tiek glabāti slepenībā, bet no tiem atkarīgi ļoti daudzu cilvēku likteņi. Profesiju sarakstam ir jābūt pielikumā pie šī likuma, jo par pieņemtajiem likumiem ir atbildīga Augstākā padome. Bet kā var atbildēt par pieņemtā likuma taisnīgumu, ja mēs to neesam pat redzējuši?

Es pārstāvu transporta nozari, vienu no nozarēm – dzelzceļa transportu. Pašlaik šī nozare atrodas ļoti smagā stāvoklī. Mēs visi saduramies ar atsevišķiem tā saucamajiem trūkumiem, kad esam pasažieri, un vēl lielākiem – kad esam kravu nosūtītāji. Pirmskara Latvijā, ja jūs teicāt sarunu biedram, ka strādājat uz valsts dzelzceļa, tas jau izsauca cieņu, jo tas nozīmēja, ka jums ir izpeļņa, augstāka nekā citās nozarēs, jums ir sociālās garantijas. Un tas ir pareizi. Dzelzceļu tīkls Latvijā bija un arī šodien ir pēc blīvuma visattīstītākais Savienības Eiropas daļā, un praktiski jaunas līnijas kopš pirmskara laikiem nav būvētas, tikai pastāvošās ir modernizētas un apgādātas ar jaunām iekārtām. Un tas runā jau pats par sevi. Visefektīvākais masveida pārvadājumu transports – tas ir dzelzceļa transports.

Kas mums ir šodien? Dzelzceļnieku, sevišķi līnijstrādnieku, algas ir tālu no vidējās algas republikā, tas izsauc strauju cilvēku aizplūšanu no uzņēmumiem. Tā no 1986.gada tikai dzelzceļa Rīgas nodaļā darbinieku skaits samazinājies par 25 procentiem, vairāk nekā četri tūkstoši cilvēku pametuši dzelzceļa transportu. Atsevišķās profesijās darbinieku trūkums kļūst katastrofāls, un tas nevar mani neuztraukt, jo tas ir saistīts ar vilcienu kustības drošību. Virknes profesiju darbinieku darbs nav pievilcīgs, tas prasa lielu fizisku un nervu piepūli, kas neļauj līdz 90 procentiem darbinieku nostrādāt līdz noteiktajai pensijas vecuma robežai. Arodbiedrības un vadība griezās visās instancēs ar ierosinājumiem paplašināt ar kaitīgiem un bīstamiem darba apstākļiem saistīto profesiju sarakstu. Un ko mēs redzam šodien? Dzelzceļniekus vai nu pārpratuma dēļ, vai pēc kāda ļaunprātības aizmirsa ieskaitīt ar smagiem darba apstākļiem saistīto profesiju sarakstā. Tāds stāvoklis nekādi nestimulē auglīgu, efektīvu darbu, kurš visā pasaulē tiek uzskatīts par smagu, pat ar visiem tehniskajiem līdzekļiem normāli apgādātajās darba vietās (piemēram, lokomotīvju mašīnisti, vilcienu dispečeri, kontakttīklu elektromontieri utt).

Šī likuma projekts, kas šodien iesniegts otrajam lasījumam, kā es jau teicu, atkal ir piedauzības akmens ar to, ka mums nav sarakstu. Tāds stāvoklis šodienas politiski un ekonomiski nestabilajā situācijā nevar uzlabot noskaņojumu darba kolektīvos un veicināt savstarpēji izdevīgas tirdzniecības normalizēšanos ar Austrumiem un ar Rietumiem, nodrošināt pasažieru pārvadājumus, kuru plūsma Latvijā un sevišķi Rīgas pilsētā ir 3.vietā, pēc Maskavas un Ļeņingradas. No šejienes var secināt, ka piepilsētas vilcienu kustības traucējumu rezultātā zaudējumi daudzkārt pārsniegs to, ko iegūsim no ekonomijas pensijās. Atsauces uz to, ka darba kolektīvi var lemt par atvieglotu noteikumu ieviešanu pensiju piešķiršanā atsevišķām darbinieku kategorijām, nav pamatotas, jo dzelzceļa transports visās valstīs ir valsts iestāde, un dzelzceļnieki atskaita budžetā sociālajai apdrošināšanai tādus pašus līdzekļus kā visas nozares un uzņēmumi. Nu kā var uzdot darba devējiem saskaņā ar 34.pantu pārskaitīt papildus līdzekļus pensiju piešķiršanai uz atvieglotiem noteikumiem, ja viņi strādā valsts uzņēmumā un strādās tikai valsts uzņēmumā?

Šorīt notika sapulce pēc lokomotīvju depo, energoiecirkņu un vilcienu dispečeru darba kolektīvu prasības, kurā man tika uzdots iesniegt darba vietās sastādītos sarakstus (sarakstus nododu sekretariātā). Ja strādnieku prasības netiks apmierinātas, viņi atstāj sev tiesības veikt jebkurus pasākumus, lai sasniegtu izvirzīto mērķi. Kopā ar sarakstiem es nododu sekretariātā [Dzelz]Ceļu arodbiedrības komitejas aicinājumu, kurš tika izsūtīts visām instancēm, taču nekur netika ņemts vērā. Varbūt šeit tas tiks izskatīts. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Černajam, gatavoties Zorgevica kungam.

R.Černajs: Cienījamie deputāti! Likumprojekts, ko mēs šodien apskatām, skar katru ceturto piekto mūsu republikas iedzīvotāju un netiešā veidā kā potenciālos pensionārus arī katru no mums. Tāpēc, izskatot šo likumu, Ekonomikas komisija tomēr uzskatīja, ka likums par valsts pensijām visā pilnībā nevar aptvert tik plašu iedzīvotāju grupu. Tas var būt tikai pašā sākumā, jo praktiski pašlaik visa uzņēmējdarbība saistās ar darbu valsts uzņēmumos.
Bet tuvākajā nākotnē tomēr uzņēmējdarbība mainīsies, un tāpēc reizē ar šī likuma pieņemšanu trešajā lasījumā būtu tomēr nepieciešams izstrādāt likumdošanas pamatus par pensijām vispār mūsu republikā, kas dotu jau zināmus likumdošanas pamatus par apdrošināšanas pensijām, darba devēja pensijām un, iespējams, arī cita veida pensijām. Valsts pensijas acīmredzot nespēs visā pilnībā nodrošināt mūsu republikas iedzīvotājus vecumā.

Otrs priekšlikums, ka šo likumu mums tomēr vajadzētu izskatīt kontekstā ar likumu par sociālo nodokli. Šodien daudzi runātāji iestājas par to, ka atsevišķām strādājošo grupām pensijas ir par mazām un tās vajadzētu paaugstināt. Man ir lielas aizdomas, ka tad, kad mēs izskatīsim likumu par sociālo nodokli, varbūt šie paši, varbūt citi runātāji iestāsies par to, ka sociālais nodoklis ir par lielu un attiecīgajiem uzņēmumiem to vajadzētu samazināt. Acīmredzot tādā veidā mēs nonāksim pretrunās. Un tieši tāpēc būtu labi, ja mēs šos divus likumprojektus tomēr skatītu saistītus vienā paketē.

Kas attiecas uz šo likumu, jāsaka, ka vairāki deputāti jau runāja par šī likuma 1.pantu. Es arī domāju, ka minētais pants ir diezgan neveikls un nav izdevies. Tas tomēr būtu jāizskata citādākā redakcijā. Pašlaik 1.pants izskatās kā tāds savdabīgs nulles variants, tikai attiecībā uz pensiju piešķiršanu. Uz Latvijas Republikas pilsoņiem šis likums attiecas pilnā mērā, t.i., uz pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuriem ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss pensiju likuma pieņemšanas brīdī. Mans priekšlikums tomēr būtu, ka likums par valsts pensijām ir piemērojams tikai tiem pilsoņiem un iedzīvotājiem, kuri ir strādājuši un sasnieguši pensijai nepieciešamo darba stāžu, strādājot Latvijas Republikas uzņēmumos, iestādēs un organizācijās. Pārējiem iedzīvotājiem un pilsoņiem pensiju saņemšanai būtu piemērojams šā likuma 44.pants. Acīmredzot 44.panta normas vajadzētu pārcelt jau kaut kur likuma sākumā, jo tajā ir diezgan skaidri teikts, ka par darbu ārzemju uzņēmumos, iestādēs un organizācijās pensijas tiek maksātas atbilstoši starptautiskajiem nolīgumiem.

Turpmākā darbā pie šā likumprojekta būtu arī jānovērš pretruna starp 6. un 16.pantu, jo 6.pantā ir teikts, ka pensijas nav apliekamas ar ienākuma nodokli. Turpretī 16.pantā ir paredzēts aplikt ar ienākuma nodokli visus ienākumus. Arī grupai, kura izstrādā jautājumu par ienākuma nodokli, pieņemamākais tomēr ir tāds variants, ka pensijas ar ienākuma nodokli nebūtu jāapliek. Jāapliek tikai tā ienākuma daļa, kuru saņem par darbu.

Kas attiecas uz 40.pantu, tad Ekonomikas komisija, to izskatot, sliecās tomēr uz “B” variantu, kurš nosaka, ka pensiju vajadzētu aprēķināt par 10 gadiem pēc izvēles. Šāds lielāks laika posms tomēr reālāk atspoguļo patieso darba ieguldījumu. Tad darba dzīves pēdējos gados nav jāformē kaut kāds mākslīgs darba ražīguma pieaugums vai varbūt vienkāršs pierakstījums. Desmit gadus pēc kārtas tas tomēr ir grūtāk izdarāms, un, kā jau teicu, reālāk atspoguļojas īstenība.

Kas attiecas uz lēmumprojektu, kas mums ir izsniegts par pensiju likuma spēkā stāšanās kārtību, acīmredzot šis lēmumprojekts arī vēl ir stipri negatavs. Tas turpmāk būtu izskatāms komisijās. Jāsaka, ka liels mīnuss šim projektam par spēkā stāšanos ir tas, ka, ja pensiju likumā mēs izvairījāmies no absolūtajiem skaitļiem un rubļiem, tad lēmumā par spēkā stāšanos tomēr minēti ir 100 un 200 rubļi. Acīmredzot arī šeit būtu jāatstāj iztikas minimums un divas minimālās pensijas. Jo dzīves iztikas minimums var mainīties ne gadu, bet mēnešu laikā. Tā tas būtu jāsaglabā arī uz nākamo gadu. Un tomēr jāskatās, lai lēmums par spēkā stāšanos nebūtu tāds, ka likumā mēs ar vienu roku pensiju piešķiram un pensionāri un potenciālie pensionāri jau rēķina, kādu pensiju saņems, bet ar spēkā stāšanās kārtību mēs divām rokām pensionāram atņemam to, ko viņš ir nopelnījis. Protams, varētu būt piemaksu un maksimālo pensiju ierobežojumi, bet tomēr šajā likumā būtu jānosaka tas, ka minimālajām pensijām ir jābūt iztikas līmenī, ka strādājošiem pensijas ir jāpārrēķina atbilstoši dzīves līmeņa un cenu indeksam, nevis tā, kā tas ir pašlaik.

Teiksim, pilsonis, kas ir saņēmis pensiju pirms gadiem 20, un šī pensija ir aprēķināta no kādiem 150 rubļiem, šodien acīmredzami būs zaudētājs. Viņam par šiem 20 gadiem atļaus saņemt pensiju aprēķinā no šiem 150 rubļiem. Acīmredzot alga, kas kādreiz bija 150 rubļu, tagad jau ir tuvu 300 rubļu līmenim. Tāpēc pārrēķinot šī alga būtu attiecīgi jāindeksē. Tātad kopsavilkumā – manas domas ir tādas, ka šis pensiju likums būtu jāizskata otrajā lasījumā un jāskata kopumā ar likumu par sociālo nodokli un kopā ar lēmumu par pensiju likuma spēkā stāšanās kārtību. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds Zorgevica kungam – Latvijas Brīvo arodbiedrību apvienības priekšsēdētāja vietniekam, gatavoties Ziediņa kungam.

A.Zorgevics, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks: Cienījamie deputāti! Latvijas Republikas likums par valsts pensijām ir ilgi gaidīts likumdošanas akts. Atļaujiet izteikt pateicību komisijas priekšsēdētājam Krastiņa kungam par doto iespēju piedalīties komisijas darbā un darba gaitā izteikt savus priekšlikumus.

Tagad īsumā par to, kas, manuprāt, gūst atspoguļojumu likumprojektā. Vispirmām kārtām Latvijas Republikas likums par valsts pensijām nedrīkst būt sliktāks par attiecīgo PSRS likumu. Nebūtu arī pieļaujama pensijas vecumu sasniegušo pilsoņu stāvokļa pasliktināšanās attiecībā pret spēkā esošo likumdošanu. Kas attiecas uz izdienas pensiju noteikšanu, tad likumprojekta otrajā lasījumā nav paredzētas pat tās strādājošo kategorijas, kuras paredz spēkā esošā likumdošana. Tā, piemēram, tautas izglītības, medicīnas darbinieki. Nemaz nerunājot par to, ka izdienas pensijas saņēmēju loku Savienības likumdošanā iecerēts paplašināt ar tādām strādājošo kategorijām kā lokomotīvju brigāžu locekļi, kuru darbs saistīts ar kustības drošību, dokeri utt. Tāds pats ir stāvoklis, ja vadāmies pēc tiesībām saņemt atvieglinājumus, pamatojoties uz tā saucamajiem sarakstiem Nr.1 un Nr.2. Šogad PSRS sarakstos iekļautas sekojošas kategorijas: mehanizētās slaukšanas operatori, cūkkopji, lauku darbu mehanizatori, kuriem darba stāžs ir 20 gadi, no kuriem specialitātē nostrādāti 15 gadi. Te nevar nerunāt arī par to, ka priekšrocības tiesībās tiek paredzētas arī autovadītājam, kura darbs saistīts ar pasažieru pārvadājumiem. Tas attiecas uz vīriešiem, kuri sasnieguši 55 gadu vecumu un 25 gadu darba stāžu, no kuriem 12 gadi un 6 mēneši nostrādāti profesijā. Šeit vietā būtu piezīmēt, ka atvieglojumi, nosakot pensijas vecumu, ir izcīnīti ar nozaru arodbiedrību starpniecību. Pēc informācijas, kas saņemta pagājušajā nedēļā, uzzinām, ka autovadītājam šādas priekšrocības var paredzēt Turkmēnijas likumdošanā. Lai mani pareizi saprastu, vēršu jūsu vērību uz to, ka sešdesmitgadīgi mehanizatori, mašīnisti un pilsētas transporta autovadītāji šodien nav likumsakarība, bet gan izņēmums. Sasnieguši 55 gadu vecumu, viņi ir tā fiziski un garīgi iztukšoti, ka turpina savu darbu citās profesijās, kuras parasti ir neadekvāti apmaksātas. Tā, piemēram, Maskavas un Ļeņingradas padomes ir radušas iespēju no autotransporta uzņēmuma līdzekļiem apmaksāt, līdz darbinieks sasniedz 60 gadu, bet sievietes 55 gadu vecumu. Arī mēs varbūt varētu par to padomāt.

Ja runājam par pantu formulējumu, tad 34.pants par izdienas pensiju piešķiršanu ir, maigi sakot, ļoti vispārējs. Būtībā tas tikai norāda uz to, ka likumdevēji šo jautājumu atstāj valdības pārziņā. Mani – un, domāju, vēl daudzus – nepārliecināja cienījamā Krastiņa kunga atruna, ka dzelzceļniekiem – es vēlreiz vēršu uzmanību uz autovadītājiem, pasažieru pārvadātājiem, – ka arī viņiem pēc noteiktā darba stāža sasniegšanas darbs profesijā nebūtu saistīts ar sociālo bīstamību un profesionālo spēju zudumu. Par pretējo taču liecina prakse.

No projekta ir pazudusi doma, saskaņā ar kuru daudzbērnu mātēm ar pieciem un vairāk bērniem ir tiesības uz vecuma pensiju. Kritiku neiztur 14.panta otrā daļa un 21.panta otrā daļa. Atruna, ka piemaksas pensijas netiek aprēķinātas par to laiku, kad pensionāri uzturas slimnīcā. Es domāju, ka te morālie zaudējumi, lielāki nekā praktiskie ieguvumi.

40.pantā iestājamies par “A” variantu. Taču vispār, godīgi izvērtējot, jājautā: vai dotā likuma realizācija garantēs sabiedrībā visnenodrošinātākās kategorijas izdzīvošanu daudzmaz civilizētos apstākļos? Neiedziļinoties skaitļu valodā, skaidrs ir viens, ka apstākļos, kad notiek pāreja uz tirgus ekonomiku, noteicošā kļūst kompensāciju sistēma. Lēmumā par likuma stāšanos spēkā tas būtu skaidri jāparāda. Un vēl, manuprāt, ir jārada pilnīgi jauna vientuļo un slimo pensionāru, kuri dzīvo avārijas dzīvokļos, kā arī pensionāru–invalīdu apgādes sistēma. Zviedrijā uzņēmums, kurš izmanto invalīdu darbu, ir piektais lielākais Zviedrijā. Šajā sakarā uzskatām, ka dotā likuma pieņemšana nav punkts, tā teikt, godīgi paveiktam darbam, bet gan pamatakmens parlamenta un valdības radītai likumdošanai un konkrētai rīcības programmai, kura nepieļaus mūsu darba cilvēkiem cilvēka cieņu pazemojošas vecumdienas.

Republikas nozaru arodbiedrību pārstāvju sanāksmē tika izteiktas bažas par to, ka tiks noteikti diferencēti tarifi darbam kaitīgos apstākļos. Te varētu rasties daudz subjektīvisma. Esam solidāri ar tiem deputātiem, kuri no šīs tribīnes izteica bažas attiecībā uz saraksta Nr.1 un saraksta Nr.2 izstrādāšanu. Tika arī izteikts viedoklis, ka varētu būt paplašinātas tiesības attiecībā uz atvieglinājumiem. Bet, ja līdzekļi neatļauj, tad to paredzēt 90.gados... ieviešanas termiņi varētu būt dažādi. Tika izteikts arī viedoklis, ka pensija nevarētu tikt aplikta ar ienākuma nodokli. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds ģenerālprokurora vietniekam Ziediņam, gatavoties deputātam Bulam.

E.Ziediņš, ģenerālprokurora vietnieks: Cienījamie deputāti! Latvijas Republikas ģenerālprokurors, izmantojot savas likumdošanas ini­ciatīvas tiesības, kas noteiktas Latvijas PSR Konstitūcijā, ir griezies pie jums, lai papildinātu Latvijas Republikas likumprojekta par valsts pensijām 34.pantu un izteiktu šādā redakcijā: “Izdienas pensijas piešķir pilsoņiem, kas strādā atsevišķās profesijās, darbs kurās pēc noteikta darba stāža sasniegšanas saistāms ar profesionālo iemaņu zudumu vai sociālo bīstamību (lidotāji, profesionāli sportisti, atsevišķas skatuves mākslinieku un prokuratūras darbinieku kategorijas). Kārtību, kādā piešķir izdienas pensijas, apstiprina Latvijas Republikas Ministru padome.”

Cienījamie deputāti! Kāpēc ģenerālprokurors ir griezies pie jums ar ierosinājumu, lai šajā pantā tiktu ietverti atsevišķu kategoriju prokuratūras darbinieki? Mēs domājam, šādas kategorijas: izmeklētāji un brīvības atņemšanas iestāžu prokuratūras darbinieki. Jaunās struktūras prokuratūrā paredzēti 105 izmeklētāji. Jūs zināt, ka saskaņā ar likumu prokuratūras izmeklētāji veic izmeklēšanu sevišķi smagās lietās. Un šīs profesijas pārstāvji praktiski ir spējīgi radoši nostrādāt apmēram 15 gadus. Pēc tam šie cilvēki ir morāli un fiziski iztukšoti. Kāpēc tas notiek? Praktiski lielākajai daļai izmeklētāju, kas strādā sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanā, darbs ir saistīts ar sistemātiskiem komandējumiem uz dažādiem mūsu republikas rajoniem. Šie komandējumi ilgst no pāris nedēļām līdz pat pāris gadiem. Līdz ar to šie komandējumi ir saistīti ar dažādām neērtībām. Tas ir, dzīvošanu viesnīcās, attiecīgu ēšanas režīmu, ja tā var teikt. Tāpat šis laiks tiek pavadīts bez ģimenes. Izmeklētājs pastāvīgi atrodas stresa stāvoklī. Turklāt gan izmeklētājam, gan viņa ģimenes locekļiem tiek draudēts no noziedznieku puses. Turklāt izmeklētājam darba slodze sistemātiski pieaug ar katru mēnesi, jo pieaug arī noziedzība. Praktiski katram izmeklētājam lietvedībā ir līdz 15 krimināllietām. Lielāko daļu sava darba izmeklētājs dara izmeklēšanas izolatorā, tas ir, strādā ar apsūdzētajiem. Kā zināms, jebkura nozieguma izmeklēšana ir saistīta ar izmeklētāja izbraukšanu uz vietas, tas ir ar nozieguma vietas apskati, neatkarīgi no tā, vai ir sniegs vai lietus, vai tā ir nakts vai diena. Notiek pārbaudes, tikšanās ar noziedzniekiem. Izmeklētāji faktiski veic arī visu noformēšanas darbu, kas ir saistīts ar noziedznieka aizturēšanu. Un pēdējā laikā ne velti arvien biežāk izmeklētāji pieprasa, lai viņiem tiktu izdoti ieroči. Jāņem vērā arī tas fakts, ka iekšlietu daļas darbiniekam, neatkarīgi no tā, vai viņš strādā par izmeklētāju vai par kadru inspektoru, vai pasu galdā, vai atskurbtuvē, pastāv šāda izdiena – teiksim, pēc 20 gadiem viņš var saņemt attiecīgo pensiju. Bet prokuratūras izmeklētājam tādas iespējas līdz šim nav bijušas. Beigu beigās minētais jautājums ir saistīts ar izmeklēšanas kadru nostiprināšanu. Šā jautājuma pozitīvs atrisinājums ir arī sava veida garantija, lai prokuratūrā tiktu nokomplektēti kvalitatīvi izmeklētāju kadri. Jo praktiski izmeklētājam nepieciešams nostrādāt vismaz piecus gadus, lai varētu prasīt no viņa atbilstošu profesionalitāti. Ja runājam, cik šāda izmaiņa varētu izmaksāt valstij, tad jāsaka, ka runa ir tikai par pāris desmitiem cilvēku. Pašlaik prokuratūrā ir divi trīs cilvēki, kas par izmeklētājiem ir nostrādājuši vairāk nekā 15 gadus.

Runājot par speciālo prokuratūru, tas ir, prokuratūru, kura realizē likuma uzraudzību brīvības atņemšanas vietās, varu pateikt to, ka tās darbinieki praktiski ir brīvprātīgie cietumnieki, kuri sava darba laika lielāko daļu pavada brīvības atņemšanas un soda izciešanas vietās, reāli darot savu darbu. Tas ir darbs ar notiesātajiem. Izskatot viņu sūdzības, tiek pārbaudīts, kā tiek uzturēts režīms. Turklāt pēdējā laikā ļoti aktuāls ir jautājums par masu nekārtību novēršanu šajās iestādēs. Var pieminēt gadījumu, kas piektdien bija izmeklēšanas izolatorā, kad kamerā ieslodzītie izrāvās ārā no kameras un uzbruka administrācijas pārstāvjiem, sāka dedzināt inventāru. Šādu darbību novēršanā bija jāpiedalās prokuratūras darbiniekiem. Ir bijuši gadījumi, jūs zināt, ka tā notika Daugavpilī, kad praktiski pārrunas ar šādām personām, kuras ir saņēmušas ķīlniekus, veic nevis cietuma administrācijas darbinieki, bet tieši prokuratūras darbinieki, kuriem ir jāiet uz pārrunām. Un dabiski, ka tas viss ir saistīts ar šo darbinieku veselību. Tiek apdraudēta arī dzīvība. Tāpēc lūdzu deputātus atbalstīt ģenerālprokurora priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Priekšlikumu lūdzu iesniegt rakstiskā veidā komisijai.

Es esmu pieteicis deputātu Bulu, pēc viņa ir pieteicies deputāts Silārs. Vēl ir pieteikušies deputāti Preinbergs, Kostins, Zatuliviters un Briedis. Komisija lūdz debates pārtraukt, lai varētu sākt balsot par likumprojekta pieņemšanu otrajā lasījumā. Deputātu Bulu esmu pieteicis, deputātam Silāram ir ļoti daudz labojumu, kuri ir iesniegti rakstiski un par kuriem tiks balsots otrajā lasījumā. Acīmredzot viņam vajadzētu dot vārdu. Taču, ja nav nekādu iebildumu, tādā gadījumā dodam vārdu vēl deputātam Silāram un pēc tam balsojam par debašu pārtraukšanu. Es nedzirdu nekādas iebildes.

Lūdzu, vārds deputātam Bulam, gatavoties deputātam Silāram. Ar viņa uzstāšanos debates acīmredzot arī beigsim.

A.Buls: Godātie deputāti! Pirmajā lasījumā es izteicu savu neizpratni, kāpēc pensijām jātērē budžets. Pārstāvis no ministrijas man atbildēja, ka tas tādēļ, ja nu gadījumā pietrūks naudas. Uzskatu, ka šāda atbilde ir nenopietna un uz tādu aprēķinu pensiju likumu balstīt nevar un nedrīkst. Pensijām ir jāpietiek no tās naudas, kura ir paredzēta šim mērķim, t.i., 37 procenti no sociālā nodokļa, kā arī no tiem nelieliem avotiem, kuri ir paredzēti ārpus budžeta. Tāpēc iesaku svītrot no 6.panta 5.punktu – “Valsts budžets”. Vēl jo vairāk, iepriekšējā nedēļā, izskatot likumus par nodokļiem, jumta likumu, tāpat peļņas nodokļu likumu, mēs jau tad no Finansu ministrijas dotajām izziņām redzējām, ka budžeta izdevumu daļu 5,8 miljardi ar nodokļiem segs tikai 3,5 miljardu apmērā. Protams, tur vēl nav ārpusnodokļu ienākumi, bet man radās iespēja runāt ar Finansu ministrijas darbiniekiem. Viņi uzskata, ka tie nebūs sevišķi lieli. Tātad reāls deficīts ir apmēram 2 miljardi. Un pie tāda deficīta mēs vēl tērēsim budžetu pensijām. Ja nu reiz esam tik bagāti, tad to naudu labāk novirzīsim zemniekiem, viņu atbalstīšanai. Tātad vēlreiz uzstāju un lieku uz balsošanu, ka 5.punkts jāizslēdz no 6.panta.

Par 13.pantu. Tas paredz maksimumu 80 procentus. Turklāt divus procentus ik gadu. Tātad ir vajadzīgi 12,5 gadi, lai sasniegtu šo maksimumu. Vai mēs tiešām esam tik bagāti, ka varam tērēt šo naudu vairāk nekā kaimiņu zemēs? Es domāju, ka gan Krievija, gan Baltkrievija pieņems tādas pašas normas, kādas ir PSRS likumā. Tāpēc patlaban nevajadzētu, tā teikt, izlikties bagātākiem. Un redzot, ka mūsu pensijas likums ir ļoti dārgs, viņš izmaksā pilnā apjomā ap miljards 300 miljonu, pēc esošā aprēķina kaut kur 650 miljonu, un PSRS likums, kas pašreiz jau stājies spēkā, izmaksā ap 900 miljonu. Tad kāpēc mums pie mūsu nabadzības speciāli vajadzētu būt tik dārgiem? Iesaku šīs normas mainīt. Maksimumu atstāt 75 procentus, saglabājot 12,5 gadus, līdz ar to koeficients, ikgadējais paaugstinājuma procents ir 1,6 procenti.

Nākamā rindkopa šajā pantā runā par riska momentu, ja strādā pēc pensijas vecuma sasniegšanas un nesaņem pensiju. Te ir iestrādāti pieci gadi, kuru laikā var saņemt to pašu maksimumu, pusi pensijas. Tad parēķināsim: ja reiz 80 procenti tajā variantā, kas ir patlaban, ir maksimums, plus vēl puse, tas ir, vēl 40 procenti, tas ir 120 procenti no izpeļņas. Tātad vīrietis savos labākajos gados – 65 gadu vecumā, ja Dievs dod veselību, viņš, aizejot pensijā, saņems 120 procentus no izpeļņas. Vai tad ir vajadzīgs šādi radīt pensionāru ar lielāku, tā teikt, savu personīgo budžetu nekā strādājošam? Es uzskatu, ka tas ir nepareizi. Nedrīkst pensionārs 65 gadus vecumā saņemt vairāk, nekā viņš vispār saņēma, kad strādāja. Es iesaku mainīt normu šādi: noteikt nevis 10 procentus par katru gadu, bet tikai septiņus procentus, saglabājot tos pašus piecus gadus, bet maksimumu – 30 procentus. Līdz ar to tiktu ievērots princips, ka, aizejot pensijā pēc pieciem gadiem, viņš saņemtu tikpat lielu pensiju, kāda bija izpeļņa. Precīzi – 101 procentu, tas tā noapaļojot. Šajā gadījumā es nepiekrītu deputāta Endeles aprēķinam. Viņš rēķinājis ar tā saucamā ķēdes indeksa palīdzību, kad pensija tiek no gada uz gadu ar šo procentu... Nebūt ne. Vajag uzskatīt par nominālu, tātad manā gadījumā 75 procentus par nominālu, un pret nominālu arīdzan rēķināt tos septiņus procentus.

Un, visbeidzot, par 30.panta variantiem. Es balsoju par “B” variantu, vadoties pēc tiem pašiem apsvērumiem. Stāžs pilnīgi pietiekošs, lai pensiju aprēķinātu, pamatojoties uz “B” variantu. Vēl, runājot par pensijas dārgumu ierobežošanu, patlaban varbūt būtu jēga strīdēties par pašiem procentiem un tamlīdzīgi, ja šodien nebūtu saņemts lēmums un 9.4.punkts praktiski nelikvidē te visus tos procentus. Tad kāda tur jēga iestrādāt šo punktu pie esošām normām. Tāpēc labāk iestrādāsim zemākas normas pašā likumā un ar nākošo gadu ieviesīsim pilnā apmērā šo pensijas likumu un strīposim no lēmuma 9.4.punktu.

Paldies par uzmanību. Rakstiski es savus priekšlikumus iesniedzu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Silāram.

I.Silārs: Godājamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Tad, kad es saņēmu un izlasīju šo likumprojektu otrajam lasījumam, es uzdevu sev jautājumu: vai mums bija 4.maija Deklarācija vai es to esmu nosapņojis. Iespaids ir tāds, ka bez PSRS likuma mūsu likums nebūtu tapis. Nolikuši priekšā PSRS likumu, esam centušies savējo vēl uzlabot. Bet esam aizmirsuši, kādas konceptuālas atšķirības ir starp mūsu valstīm. Tādēļ man ir pilnīgi nepieņemams jau pats 1.pants un 3.pants. Jo šeit mēs it kā vadāmies nevis pēc tā, kur pensijas saņēmējs ir strādājis, kur viņš ir maksājis iemaksas, bet gan – kur viņš likuma spēkā stāšanās brīdī ir dzīvojis. Tas nozīmē, ka mēs no sava mazā budžeta maksāsim pensijas visiem tiem simtiem tūkstošiem demobilizēto PSRS Bruņoto spēku veterāniem un viņu ģimenes locekļiem, kuri vispār ne dienu nekur nav strādājuši.

Cienījamie deputāti! Mēs nevaram maksāt saviem pilsoņiem tādas pašas sociālās pensijas, kādas mēs maksājam tiem, kuri tikai ir ienākuši. Saviem pilsoņiem visas valstis maksā vienmēr lielākas sociālās pensijas. Tādēļ, lūdzu, esiet tik laipni un atšķiriet komisijas izskatītos variantus. Es uzskatu, ka mums ir jāraksta, ka tiesības uz darba pensiju ir pilsoņiem... tā vispirms, piedodiet... pie 1.punkta: Latvijas Republikas pilsoņiem ir tiesības uz valsts pensionāro nodrošināšanu šajā likumā paredzētos gadījumos pilnā apjomā atšķirībā no bezpavalstniekiem un citu valstu pilsoņiem. Kā jūs redzat, skatoties pēc 2.panta, pensijas dalās: darba pensijās un sociālās pensijās... Darba pensijas tiek izmaksātas neatkarīgi no pilsonības. Svarīgi ir tas, ka savu darba periodu šis cilvēks ir nostrādājis Latvijas Republikā vai Latvijas Republikas iestādēs un uzņēmumos ārpus Latvijas Republikas, bet Latvijas Republikas uzņēmumos. Tādēļ es uzskatu, ka tādas pat tiesības uz nodrošinājumu ar darba pensijām ir Latvijas Republikā pastāvīgi dzīvojošiem ārvalstu pilsoņiem un personām bez pilsonības atbilstoši šā likuma 3.panta noteikumiem. Lūk, mani varianti: “Gadījumos, ja ārvalstu pilsoņiem un personām bez pilsonības nav tiesības uz darba pensiju Latvijas Republikā un tie nesaņem pensiju no citas valsts, tie tiek nodrošināti ar ikmēneša sociālo pabalstu 50 procentu apmērā no oficiālā iztikas minimuma.” Šie 50 procenti jau ir paredzēti arī šā likuma 65.pantā, kur no pensijām atskaita alimentus un tā tālāk, saglabājot 50 procentus. Tātad nekas netiek pārkāpts.

Tālāk. 3.pants, manuprāt, ir ļoti būtisks pants. Uzskatu, ka tiesības uz darba pensiju ir pilsoņiem, kuri darba periodā karadienesta, alternatīvā dienesta laikā ir pakļauti valsts sociālajai apdrošināšanai un kuru darba stāžu veido darbs Latvijas Republikā un tās iestādēs un uzņēmumos ārpus Latvijas, kā arī dienests Latvijas Republikas armijā. Es šeit neuzskatu, ka armiju mēs veidojam, Latvijas Republikas armija bija līdz 1940.gadam. Tādas pašas tiesības uz darba pensiju ir pilsoņiem, kuru nodarbinātības laiku ieskaita darba stāžā saskaņā ar šā likuma 36.pantu, ja šajā periodā ir izdarīti apdrošināšanas maksājumi. Tādēļ arī tālāk ir vajadzīgs, ka nepamatoti represētajiem ir tiesības saņemt darba pensijas arī par ieslodzījuma vietās, nometinājumā un izsūtījumā pavadīto laiku, jo šis laiks būs ārpus Latvijas un nebūs Latvijas uzņēmumos un iestādēs. Tas būs vai nu Vācijā darba nometnēs, vai Sibīrijā. Tālāk: ārvalstu armijās un bruņotajos spēkos nokalpotie gadi nedod tiesības par šo laiku saņemt Latvijas Republikas darba pensiju neatkarīgi no kalpošanas vietas un laika. Latvijas Republikas pilsoņu pensionāro nodrošinājumu par citu valstu bruņotajos spēkos nokalpoto laiku regulē Latvijas Republikas un attiecīgo valstu valdību savstarpējie nolīgumi.

Es varu iedomāties jūsu iebildes. Gandrīz 75 procenti mūsu vīriešu ir dienējuši PSRS Bruņotajos spēkos, bet tad man ir jautājums – kurā brīdī šie Bruņotie spēki ir okupācijas armijas turpinājums un kurā brīdī viņi pārstāj eksistēt. Vai tad, kad šo formu uzvelkam mēs, šī armija maina savu statusu? Vai tiešām šie pāris gadi un daži desmiti rubļu jau maina šo statusu? Ja viņi skar manu kabatu, tad šis statuss ir cits. Vai mēs esam spējīgi būt konceptuāli izturēti, vai mēs atkal iesim un centīsimies savam lielkungam nolasīt no acīm viņa vēlmes un ar kumpu muguru skriet pildīt to, ko viņš vēlas? Vai arī mēs turpmāk iesim ar paceltu galvu? Skatoties, kas ir iestrādāts 37.pantā: aprēķinot darba stāžu, karadienestu aktīvo armiju sastāvā karadarbības periodā, kā arī atrašanos partizānu vienībās ieskaita darba stāžā trīskāršā apmērā, izņemot kara noziedzniekiem. Es jums atgādināšu aktīvu kara darbību. 1939.gada 17.septembrī PSRS Bruņoties spēki iebrūk Polijā. Tālāk – PSRS Bruņotie spēki iebrūk Somijā. Pēc tam Baltijas valstu okupācija, Besarābija, Ziemeļbukovina, 1956.gads – aktīva karadarbība Ungārijā, 1968.gads – Prāgas pavasara apspiešana. Tālāk – aktīva karadarbība Afganistānā. Šie veterāni dzīvo pie mums. Un mēs viņiem vienu gadu ieskaitīsim par trijiem gadiem? Un darīsim to no sava Latvijas budžeta, lai gan viņi nekad nav devuši nekādu atskaitījumu Latvijas budžetā. Es uzskatu, ka tas ir absurds, uz ko mēs ejam. Es nepakavēšos pie pārējiem pantiem. Šeit ir pati būtība. Un mana visdziļākā pārliecība ir, ka šis likumprojekts ir atdodams atpakaļ pirmam lasījumam. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Līdz ar to, ja nav iebildumu, mēs debates beidzam. Vai būtu jābalso? Iebildumu nav. Tātad debates mēs varam uzskatīt par pabeigtām, un mēs varētu izlemt tālāko šī likumprojekta likteni.

Lūdzu, galavārds Krastiņa kungam.

I.Krastiņš: Es gribu pateikties tiem deputātiem, kas izteica savus priekšlikumus un ierosinājumus. Vienlaicīgi es gan gribētu atgādināt, ka likumprojekts pirmajā lasījumā bija publicēts augustā un bija minēts termiņš 15.septembris. Un būtu bijis ārkārtīgi jauki, ja priekšlikumus mēs būtu saņēmuši tad. Es principā ļoti augsti vērtēju Černaja kunga runu, jo viņš pateica to, par ko mēs līdz šim šeit nerunājām. Proti, ka šim likumam faktiski ir pārejas likuma raksturs. Ja mēs sākam ceļu uz apdrošināšanu sociālajā sfērā, tad mēs diemžēl nevaram to izdarīt vienā dienā, ieviešot vienu likumu. Un šis likums, vēlreiz atkārtoju – pārejas likums, ir pirmais solis ceļā uz to. Un pilnīgi skaidrs, un pilnīgi var viņam piekrist, ka pēc īsa laiciņa šie likumdošanas pamati būs jāmaina un jāmaina principā. Patlaban diemžēl šāda veida likums mums ir nepieciešams. Zorgevica kungs lieliski teica un runāja par to, kas būtu jādara arodbiedrībām, ja mums būtu patiešām brīvas arodbiedrības. Te vairs nav ne ko piebilst, ne atņemt.

Mani mazliet pārsteidza šī cīņa par izdienas pensijām un par sarakstiem Nr.1 un Nr.2. Vai tiešām cienījamie deputāti iedomājas, ka, teiksim, dzelzceļnieku problēmas, visas samilzušās sociālās problēmas – zemo atalgojumu, sliktos darba apstākļus – visu pēkšņi kā ar burvja nūjiņu tad varēs atrisināt, ierakstot vienu vai otru profesiju kaut kādā sarakstā. Es domāju, ka tā, piedodiet, ir zirga jūgšana no astes gala. Un pavisam jocīgi izteicās Gerasimova kungs, kurš mums pārmeta to, ka nav redzējis sarakstu. Tajā pašā laikā viņš brīnišķīgi zina, ka dzelzceļnieki nav iekšā. Kā tad viņš to var zināt, ja neviens sarakstu nav redzējis? Tiešām, tas ir tā kā ar Molotova–Ribentropa pakta protokoliem. Neviens nav redzējis, bet visi zina, kas tajos rakstīts. Man principā būtu lūgums, es saprotu, ka tas īsti neatbilst, teiksim, otrā lasījuma principiem, bet vairākas reizes izskanēja priekšlikums – nepieņemt šo likumprojektu otrajā lasījumā un atgriezt viņu vēlreiz atpakaļ. Es gribētu, lai cienījamie deputāti izsaka savu viedokli par šo priekšlikumu jo vairāk tāpēc, ka tas bija izteikts atkārtoti. Es tikai gribētu, lai pirms nobalsošanas vispirms padomātu par to, ka Latvijā tiešām ir 650 tūkstoši pensionāru. Un, cīnoties varbūt par saviem šauriem vai varbūt mazliet plašākiem principiem un noraidot šo likumprojektu, jūs nolemjat, ka tas ar 1.janvāri nestāsies spēkā. Vienīgais, uz ko varēs cerēt mūsu cienījamie pensionāri, ir kaut kāds pabalsts no Godmaņa kunga. Es domāju, kamēr nav zināma principiālā attieksme, likumprojektu tagad nav vērts skatīt pa pantiem.

Priekšsēdētājs: Mēs principā it kā balsojam par tiem papildinājumiem, par variantiem. Un pēc tam nobalsojam kopumā, jo var būt tāds variants, ka tas ir jāatgriež atpakaļ komisijai. Domāju, ka šodien ir diezgan daudz priekšlikumu, kuri noteikti jāizskata komisijai, jo mēs nevaram šobrīd balsot par viņiem, tikai viņus dzirdot. Tātad komisijai uz nākamo lasījumu šie priekšlikumi būtu vēl jāapsver un jāsakārto. Bet ir būtiskākie papildinājumi, par kuriem mēs varētu balsot tūlīt, par tādām principiālākām lietām, kas arī ir redzamas deputātiem. Laika ziņā ir tā, ka mums it kā ir pārtraukums, bet, tā kā šodien šī mums ir tikai viena sēde, mēs pabeigsim un tad iesim pārtraukumā un uz savu frakciju sēdēm. Kā, lūdzu? Es labprāt uzklausītu jūsu priekšlikumus. Var jau pieņemt komisijas priekšlikumu, ka pieņemt pirmajā lasījumā, akceptēt vai neakceptēt, un komisija pati tad iestrādās šos variantus, kas šodien priekšlikumos tika izteikti.

I.Krastiņš: Gluži tāds gan nebija komisijas priekšlikums. Vienkārši mūsu viedoklis bija tāds: ja principā sesija jau iepriekš skaidri zina, ka viņu noraida, tad mums nav vērts skatīt atsevišķus pantus, pie tiem jāatgriežas komisijā. Veltīgi nav jātērē laiks.

Priekšsēdētājs: Var arī tā, ka no dažu pantu nobalsošanas vai nenobalsošanas, manuprāt, ir atkarīgs arī tas, vai viņš tiks akceptēts otrajā vai pirmajā lasījumā.

Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Cilinskis: Domāju, ka mums nav nekāda pamata pārkāpt reglamentu. Kā reglaments paredz skatīt lasījumu, tā arī mums vajadzētu darīt.

Priekšsēdētājs: Reglaments paredz skatīt pa pantiem un tad balsot kopumā.

E.Cilinskis: Tādā gadījumā mums ir jāskata šie iesniegtie labojumi, un tad tikai var balsot kopumā.

Priekšsēdētājs: Es arī domāju, ka tā ir loģiskāk. Krastiņa kungs, balsosim un tad izlemsim par pieņemšanu.

I.Krastiņš: Jautājumā par 1.pantu...

Priekšsēdētājs: Jo mums vienkārši ir iespējas izskatīt tad, kad mēs esam balsojuši pa pantiem. Mums ir iespējams apturēt likumprojekta pieņemšanu un nodot vēl komisijai, lai pārbaudītu, vai nav pretrunu un vai vēl var iestrādāt citus papildinājumus. Tas ir reglamentā paredzēts. Tā ka, lūdzu, sāksim no sākuma.

I.Krastiņš: Par 1.pantu. Manuprāt, ļoti vērtīgi priekšlikumi bija Apsīša kungam. Man ļoti žēl, ka mēs tos nesaņēmām ātrāk. Un es domāju, ka patlaban mēs tos vienkārši nebūsim spējīgi balsot, taču jebkurā gadījumā tie ir vērā ņemami. Pavairotajos priekšlikumos vēl ir 1.panta trīs varianti, proti, kurus iesnieguši deputāti Ždanoka, Silārs un Freimanis. Komisijas viedoklis ir visur izteikts apakšā. Es domāju, ka nevajag atkārtoties. Ja cienījamie deputāti uzstāj, ka vajag balsot par viņu variantiem, tad acīmredzot to vajag darīt.

Priekšsēdētājs: Tātad par 1.pantu pirmais priekšlikums ir deputātei Ždanokai – visur tekstā nomainīt vārdus “Latvijas PSR”. Acīmredzot par šo priekšlikumu jābalso.

Lūdzu, pirmais mikrofons.

V.Eglājs: Man ir tāds priekšlikums: otro lasījumu tomēr turpināt kādā no nākamajām sēdēm, jo acīmredzot tur vēl ir liels darbs un otrais lasījums, es uzskatu, nav beidzies, jo nevar noraidīt balsošanu, otrā lasījuma pieņemšanu kopumā. Mums vispirms otrā lasījumā visi šie priekšlikumi ir jāizskata. Es ierosinu kādā no nākamajām sēdēm turpināt izskatīt otro lasījumu. Lēmumu pieņemt tad, kad visi priekšlikumi ir izskatīti un pavairoti...

Priekšsēdētājs: Kā komisija raugās uz šādi priekšlikumu?

I.Krastiņš: Es domāju, ka tas būtu loģisks priekšlikums, ja mēs vienkārši pārtrauktu darbu un kādā sēdē atgrieztos pie šā otrā lasījuma. Man šķiet, ka mēs šodien tikai laika trūkuma dēļ nespēsim...

Priekšsēdētājs: Pēc pārtraukuma mēs uzreiz iesim konkrēti pa pantiem un strādāsim balsojot...

I.Krastiņš: Es domāju, ka priekšlikums bija cits, ka vajadzētu pieturēties pie darba kārtības. Es vismaz tā sapratu, ka pārtraukumā noturēt frakciju sēdes un atgriezties pie otrā lasījuma kādā no nākamajām sēdēm.

Priekšsēdētājs: Es arī tā sapratu jūsu priekšlikumu. Es domāju, ka tas būtu loģiski un tad mēs sāksim izskatīt pantus. Jūs būsiet izskatījuši komisijā, un mēs atkārtosim.

Lūdzu, trešais mikrofons.

T.Ždanoka: Es gribu piebilst, ka mums vispār tādā veidā darbs neiznāks, jo, teiksim, mani labojumi bija pirmajam variantam, un termiņš bija 1990.gada 4.maijs. Tagad otrajā variantā mums parādījās pavisam cits virziens, t.i., likuma stāšanās spēkā. Tad nemaz nav jēgas balsot manu priekšlikumu, kas bija dots pirmajam variantam. Es domāju, ka turpmāk būs tie paši pārpratumi. Man liekas, ka komisijai vēl jāpastrādā un jāiesniedz mums visi priekšlikumi.

Priekšsēdētājs: Tātad divas reizes jau ir izskanējis priekšlikums otro lasījumu turpināt, bet šodien uzskatīt, ka mēs otro lasījumu pārtraucam. Komisija apspriedīs un izskatīs visus iesniegtos priekšlikumus. Tā mēs esam strādājuši vairākkārt, arī vecā sesija. Visi, kuri ir ieinteresēti šā likumprojekta pieņemšanā, jāinformē, kad šie jautājumi tiks izskatīti komisijā, lai viņi varētu tur ierasties un aizstāvētu savu viedokli. Un tad mēs turpināsim otro lasījumu. Ja mēs varam balsot par tādu priekšlikumu, varbūt balsojam. Nav iebildumu balsot? Tad, lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 142.

Tātad balsosim priekšlikumu pārtraukt likumprojekta izskatīšanu otrajā lasījumā, nodot likumprojektu komisijai turpmākai izstrādāšanai un tad, kad tas būs izdarīts, turpināt otro lasījumu. Krastiņa kungs, vai jūs varētu pateikt termiņu, kad tas varētu būt?

I.Krastiņš: Iespējams, ka nākamajā pirmdienā.

Priekšsēdētājs: Iespējams, ka nākamajā pirmdienā.

I.Krastiņš: Vajadzētu nobalsot arī par šo termiņu, varbūt tas nav pieņemams.

Priekšsēdētājs: Vai ir pieņemams termiņš – nākamā pirmdiena? Tas nozīmē, ka pirmdien notiks plenārsēde. Tā varētu būt. Neviena iebilduma nav? Tātad, lūdzu, balsosim par tikko izteikto priekšlikumu. Rezultāts: pieņemts priekšlikums nākamajā pirmdienā turpināt otro lasījumu. Un visiem, kuriem ir priekšlikumi, lūdzu tos iesniegt rakstiski. Vienu mirklīti, ir daži ziņojumi. Dokumentu projektus rītdienas plenārsēdei var saņemt vestibilā. To ziņo Augstākās padomes kanceleja. */Lūdzu jūs paziņot, ka krievvalodīgajiem deputātiem, kuri vēlas mācīties vācu valodu, jāsapulcējas trešdien, 24.oktobrī, plkst. 8.30 plenārsēžu zālē./

Deputāts Kurdjumovs un deputāts Ščipcovs lūdz vārdu, lai pateiktu īsu paziņojumu.

O.Ščipcovs: */Cienījamie deputāti! Man ir divi paziņojumi. Es griežos pie abu frakciju deputātiem. Kad mēs apspriedām valdības programmu, tad virkne deputātu izteica rūpes par cilvēku stāvokli avārijas stāvokļa un komunālajos dzīvokļos. Es ierosinu organizēt darba grupu graustu un komunālo dzīvokļu iedzīvotāju izvietošanas problēmas risināšanai. Uzdevums – valsts programmas radīšana un palīdzības sniegšana pašvaldību orgāniem avārijas stāvoklī esošo namu likvidācijai un mājokļu pilnveidošanai. Lūgums tiem, kuri vēlas strādāt šajā grupā, pierakstīties sekretariātā.

Un nākošais moments. Cienījamie kolēģi! Saskaņā ar Latvijas Republikas likumā par tautas deputāta statusu 6.pantu deputātam ir tiesības iesniegt deputāta pieprasījumu. Man šķiet, ka šis statuss ne sevišķi tiek ievērots mūsu darbā. Es neesmu saņēmis atbildes uz deputāta pieprasījumu, kas septembrī tika iesniegti Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijā, un saņēmu tikai netiešu atbildi uz dažiem jautājumiem, kurus uzdevu Augstākās padomes Prezidijam 1990.gada 4.oktobrī. Es iesniedzu ierosinājumu, lai sekretariāts kontrolētu likuma par statusu, konkrēti, 6.panta “Deputāta pieprasījums” – darbību. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Tātad deputāta Ščipcova priekšlikumu var iesniegt Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijai, un Prezidijā mēs to varam izlemt. Formulējumu par komunālajiem dzīvokļiem es īsti neatceros. Lūdzu, pirmais 1.mikrofons.

J.Dinevičs: Kolēģi! Pulksten 15.00 šajā zālē kā vienmēr notiks frakcijas sēde.

Priekšsēdētājs: Deputāt Gulbi, lūdzu, pie pirmā mikrofona.

J.Gulbis: Privilēģiju likvidēšanas komisija, lūdzu, uzmanību! Mūsu sēde notiks 24.oktobrī pulksten 9.00 blakus zālē.

*/Privilēģiju likvidēšanas komisija, lūdzu uzmanību! Mūsu sēde ceturtajā pulkst. 9.00 šeit blakus./

Priekšsēdētājs: Viss, ziņojumu vairāk nav. Paldies. Uz redzēšanos.

(Sēdes beigas)