1990.gada 17.oktobra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Deputāti, varbūt mēs visi īsti nesapratām, bet es sapratu tā, ka mēs nobalsojām par pusotru stundu ilgu pārtraukumu un tagad beidzas mums atvēlētais laiks. Es nokavējies neesmu. (Ilga pauze.)

Pirms mēs sākam izskatīt nākamos jautājumus, es gribētu vispirms jūs īsi informēt un tad izteikt jums arī lūgumu. Rīt pie mums viesosies Ziemeļu padomes delegācija. Es varu nosaukt tikai valstis, jo dažus uzvārdus ir pat grūti izrunāt un tie diezin vai mums kaut ko izteiks. Es tomēr nosaukšu valstis un to pārstāvju attiecīgos amatus.

Ziemeļu padomes delegācijas sastāvs:

Islande – Prezidija prezidents, Sociālās un apkārtējās vides komitejas loceklis; Dānija – Kultūras komitejas loceklis, Prezidija novērotājs; Somija – Prezidija loceklis, divi Kultūras komitejas pārstāvji; Norvēģija – Ekonomikas komitejas priekšsēdētājs; Zviedrija – Kultūras komitejas locekle un Ekonomikas komisijas loceklis, un Prezidija loceklis.

Ziemeļu padomes Prezidija sekretariāts: ģenerālsekretārs, Informācijas vadītājs un starptautiskais sekretārs.

Un vēl nacionālais sekretariāts: Dānija – ģenerālsekretārs. No visām zemēm: Dānijas, Somijas, Islandes, Norvēģijas, Zviedrijas – ģenerālsekretāri un no Ziemeļu Ministru padomes – pārstāvji un speciālais padomnieks, kuri pārstāv Centra grupu, Kreiso sociālisma grupu, Konservatīvo grupu un Sociāldemokrātisko grupu.

Mūsu Ārlietu komisija, kā jūs redzat, šodien un vakar ir ļoti norūpējusies, tā nemitīgi nodarbojas ar visām šīm problēmām, arī uzņemšanas problēmām, un šajā sakarā es gribēju lūgt jūsu atļauju man tālāk nepiedalīties sēdē, jo arī man būtu drusciņ mērķtiecīgāk jāsagatavojas rītdienai. Pie tam varu orientējoši teikt, ka pagaidām Tallinā piektdien var izmainīties Baltijas valstu padomes sēdes laiks un būs arī oficiālā Baltijas valstu padomes un Ziemeļu padomes tikšanās. Ja jūs gribat saņemt precīzāku un plašāku informāciju par pašu programmu, tad varu teikt, ka mūsu programma ir tāda: šodien ierodas šī Ziemeļu padomes delegācija, vakar kolēģi deputāti jau aizbrauca sagaidīt to uz robežas ar Lietuvu. Rīt būs oficiāla pieņemšana šeit, Latvijas Republikas Augstākajā padomē. Būs tikšanās ar sabiedriski politisko organizāciju vadītājiem, notiks preses konference, būs oficiālās pusdienas, kurās piedalīsies arī abu frakciju vadītāji, bet vakarā delegācija aizbrauks uz Igaunijas Republiku. Ja jūs konkrēti interesējaties par kādām detaļām, tad deputāts Bērziņa kungs jums var sniegt precīzāku un plašāku informāciju.

Tagad, lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret manu lūgumu. Vai jūs varat ņemt vērā manu lūgumu? Un tad es lūdzu tālāk sesiju vadīt Augstākās padomes sekretāram Imantam Daudišam. Vispirms, lūdzu, reģistrēsimies un izteiksim savu attieksmi balsojot. Lūdzu rezultātu: zālē ir 126 deputāti, bet tagad izsakiet savu attieksmi pret manu lūgumu, ko esmu jums izteicis. Lūdzu rezultātu. Par – 96, pret – 18, atturas – 4. Es domāju, ka lēmums ir pieņemts pozitīvi. Paldies.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes sekretārs Imants Daudišs.

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti, turpināsim darbu. Paldies par uzticēšanos vadīt sēdi, kaut gan godīgi jāsaka, ka, lai nodarbotos ar šo nopietno darbu, ir arī ļoti nopietni jāsagatavojas katram no jautājumiem. Diemžēl es nesolu kvalitatīvu šīs sēdes vadīšanu, jo tiešām nezināju, ka man tas šodien būs jādara.

Mūsu komisijas priekšsēdētājs deputāts Jundzis lūdz tūlīt izskatīt jautājumu par tautas tiesneša ievēlēšanu. Mēs uzņēmām šo jautājumu darba kārtībā, un to vajadzētu izskatīt pašu pēdējo. Taču, ņemot vērā to, ka te piedalās ministrs Viktors Skudra un arī pats tiesneša kandidāts, būtu lūgums to darīt tūlīt. Kāds ir jūsu viedoklis? Vai mēs varam pieņemt šo priekšlikumu un tūlīt izskatīt šo jautājumu? Nav nepieciešamības balsot? Paldies.

Vārds Viktoram Skudram.

V.Skudra, tieslietu ministrs: Godātie deputāti! Sakarā ar to, ka kopš 1990.gada 30.augusta Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajona tautas tiesā ir vakanta tautas tiesneša štata vienība, un pamatojoties uz Latvijas Republikas Konstitūcijas 152.pantu, republikas Tieslietu ministrija un Augstākā tiesa rekomendē ievēlēt par minētās tautas tiesas tautas tiesnesi Ingūnu Utāni, kura ir nokārtojusi kvalifikācijas eksāmenu. Republikas Tautas tiesnešu kvalifikācijas kolēģija rekomendē ievēlēt viņu par tautas tiesnesi. Ingūna Utāne no 1989.gada 1.augusta līdz šim laikam stažējusies Tukuma rajona tautas tiesā tautas tiesneša amatam. Būdama minētās tautas tiesas piesēdētāja, laikā no 1990.gada 3.jūlija līdz 21.jūlijam viņa izpildīja tautas tiesneses pienākumus. Bez tam Ingūnai Utānei ir divus gadus ilga juridiskā darba prakse. Pirms mācībām Juridiskās fakultātes dienas nodaļā ir strādājusi.

Priekšsēdētājs: Cienījamo ministr! Es atvainojos, taču mūsu deputāti ir saņēmuši anketas datus un tas, ko jūs stāstāt, viņiem varētu būt zināms.

V.Skudra: Tādā gadījumā lūdzu uzdot jautājumus kandidātei.

Priekšsēdētājs: Varbūt ir kādi jautājumi ministram? Nav jautājumu. Tagad mēs lūgsim tribīnē pašu kandidāti. Lūdzu, nāciet, un jums varbūt uzdos jautājumus, uz kuriem būtu jāatbild. Lūdzu, vai ir kādi jautājumi kandidātei? Tikai balsot? Nē, viens jautājums ir. Lūdzu, deputāts Zatuliviters. Lūdzu uzmanību.

V.Zatuliviters: */Man jautājums ir drīzāk ministram nekā jums.

Avīzes “Rīgas Balss” 2., 9. un 11.datuma numuros bija raksts turpinājumos ar nosaukumu “Negatīvs”. Tā būtība ir tāda, ka kāds pilsonis X krāpšanas rezultātā faktiski izvarojis septiņas nepilngadīgas meitenes, bet atrodas brīvībā, jo jūsu profila darbinieki nav saskatījuši nozieguma sastāvu. Paskaidrojiet mums, lūdzu, lai mēs saprastu, kā tomēr var būt tā. Bet varbūt arī jaunā kolēģe pievienosies šī jautājuma izskaidrošanā. Paldies./

V.Skudra: */Jautājums, protams, interesants, sevišķi no tā viedokļa, ka tas prasa paskaidrojumus no parlamenta tribīnes. Es, būdams kandidāts…/ strādādams par tiesnesi, atbildētu šādi: neviena krimināllieta nevar tikt apspriesta un tās liktenis nevar tikt izlemts parlamentā. Jo mēs un jūs, deputāti, esam nobalsojuši par tiesnešu neatkarību. Vairākkārt. Tāpēc šobrīd pateikt no šīs tribīnes, vai tas būtu es vai tā būtu tiesneša kandidāte, ka tā var būt, ir ļoti grūti. Kaut gan īsumā es varu pateikt tā, ka saskaņā ar cietušo vai cietušās iesniegumu par kāda nozieguma izdarīšanu, arī par izvarošanu, parasti notiek izmeklēšana. Šīs izmeklēšanas gaitā tiek savākti pierādījumi, kas apstiprina vainīgā vainu vai pierāda, ka viņš ir nevainīgs. Atkarībā no tā krimināllieta tiek nosūtīta uz tautas tiesu izskatīšanai vai tiek izbeigta nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Es šo avīzes rakstu lasījis neesmu, man grūti par to spriest, taču par to var runāt un atbildēt tikai izmeklēšanas iestādes, ja izmeklētājs ir nosūtījis lietu uz tiesu, tad tikai konkrēta tiesa, konkrētais tiesnesis un divi piesēdētāji, kas būs izlēmuši un izskatījuši šo lietu, varēs spriest.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, vai ir jautājumi kandidātei? Nav. Paldies. Jūs varat ieņemt savas vietas. Lūdzu balsošanas režīmu.

T.Jundzis: Es atvainojos, komisijas vārdā...

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, tā ir mana vaina – sēdes vadītājam ir jālūdz komisijas viedoklis.

T.Jundzis: Komisija ir izskatījusi šo...

Priekšsēdētājs: Tātad vārds deputātam Jundzim. Jūs pasakiet to skaļāk, jūs nepieteicāties.

T.Jundzis: Aizsardzības un iekšlietu komisijā mums šī kandidatūra ir izskatīta, un mēs vienprātīgi atbalstījām tās rekomendēšanu ievēlēšanai par tautas tiesnesi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Likumdošanas komisija, lūdzu!

A.Endziņš: Likumdošanas jautājumu komisija izskatīja abas kandidatūras, un par abām tai ir pozitīvs vērtējums un rekomendācija ievēlēšanai.

Priekšsēdētājs: Paldies. Zvans mums jau noskanēja. Jā, Dobeļa kungs, mēs vēl pagaidīsim minūti. Tā, acīmredzot balsosim. Lūdzu balsošanas režīmu. Reģistrēties vajag? Tad vispirms reģistrācijas režīmu. Pilnīgi pareizi. Lūdzu rezultātu. Zālē 124 deputāti. Varam ieslēgt balsošanas režīmu. Kurš ir par to, lai Ingūnu Utāni ievēlētu par Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajona tautas tiesas tautas tiesnesi? Lūdzu balsot. Trīs balsis tiks pieteiktas papildus. Lūdzu rezultātu. 102. Tātad par – 105. Līdz ar to Ingūna Utāne ir ievēlēta par Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajona tautas tiesas tautas tiesnesi. Apsveicam! (Aplausi.) Paldies.

Lūdzu, cienījamo ministr!

V.Skudra: Kopš 1990.gada 18.jūnija Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona tautas tiesā ir vakanta tautas tiesneša štata vienība, un, tāpat kā iepriekš, pamatojoties uz Konstitūcijas 152.pantu, republikas Augstākā tiesa un Tieslietu ministrija rekomendē šajā rajonā par tautas tiesnesi ievēlēt Valēriju Maksimovu. Tā kā sēdes vadītājs teica, ka pārējie viņa anketas dati jums ir, es tālāk par tiem neziņošu.

Priekšsēdētājs: Kādi ir jautājumi ministram? Nav. Paldies, tad mēs lūgsim tribīnē tiesneša kandidātu. Lūdzu, uzdosim jautājumus. Nav jautājumu? Ja nav jautājumu, ieslēgsim balsošanas režīmu! Kurš ir par to, lai Valērijs Maksimovs tiktu ievēlēts par Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona tautas tiesas tautas tiesnesi, lūdzu, balsot un izteikt savu attieksmi. Lūdzu rezultātu. 104 – par, par – 105, 106, 107. Līdz ar to Valērijs Maksimovs tiek ievēlēts par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tautas tiesas tautas tiesnesi. Apsveicam jūs! (Aplausi.)

Komisijas priekšsēdētājs Tālavs Jundzis lūdz izskatīt jautājumu par Latvijas PSR likumu “Par Latvijas tiesu tiesnešu un tautas piesēdētāju zvēresta piemērošanu”. Lūdzu, jums vārds.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Jums no rīta tika iedots šis lēmumprojekts par Latvijas PSR likumu “Par Latvijas PSR tiesu tiesnešu un tautas piesēdētāju zvēresta piemērošanu”. Šis likums ir pieņemts jau 1990.gada 1.martā, un šajā likumā ir paredzēts, ka saskaņā ar Konstitūciju tiesu tiesneši, kuri amatā ievēlēti pirmo reizi, dod zvērestu. Tāda ir noteikta jaunā kārtība, ka tautas tiesneši, kuri ir ievēlēti pirmo reizi, dod zvērestu Augstākās padomes sesijā. Tagad, redziet, ir izveidojusies tāda situācija, ka mēs kopā ar jums esam ievēlējuši visu Augstākās tiesas sastāvu, esam ievēlējuši un vēl ievēlēsim ļoti daudzus jaunus rajonu un pilsētu tiesnešus, un tīri tehniski tas mums būs ļoti liels laika patēriņš, ja mēs tagad, šajā pārejas periodā, kad jau pamatā visi tiesneši būs nodevuši zvērestu, sāksim visu šo lielo cilvēku skaitu aicināt uz Augstākās padomes plenārsēdi. Tāpēc radās priekšlikums, ka mēs varam šīs pilnvaras deleģēt Augstākās padomes Prezidijam, kurš jau pirmdien pulksten 9.00 varētu pieņemt zvērestu no vairāk nekā trīsdesmit Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesnešiem un arī oktobra un novembra mēnesī pieņemt zvērestu no faktiski visiem jau ievēlēto rajonu un pilsētu tautas tiesu tautas tiesnešiem. Pēc tam, kad mums jau ideālā kārtībā ritēs šī procedūra, tad plenārsēdē vienlaikus ar apstiprināšanu amatā turpmāk šie tiesneši varēs dot šo zvērestu. Tātad šo kārtību es gribētu attiecināt tikai uz diviem mēnešiem – uz oktobri un novembri. Jūsu izdotajā lēmumprojektā ir ierakstīts viens mēnesis – oktobris, bet, pārrunājuši šo jautājumu ar tieslietu ministru, mēs tagad lūdzam ierakstīt oktobri un novembri. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi deputātam Jundzim? Nav jautājumu. Tad mēs varētu balsot. Tātad, kurš ir par šo lēmumprojektu ar deputāta Jundža piebildi – oktobra un novembra mēnesī – lūdzu balsot. Rezultāts: 94, 95, 96, 97, 98 – mums pietrūkst trīs balsu, līdz ar to lēmums netiek pieņemts.

Tālāk, cienījamie deputāti, saskaņā ar mūsu apstiprināto darba kārtību mēs izskatīsim likumprojektu par grozījumiem Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksā un Civilprocesa kodeksā jautājumos par prokurora uzraudzību otrajā lasījumā. Kurš no komisijas locekļiem ziņos par izskatīšanas rezultātiem? Deputāt Birkav, lūdzu!

V.Birkavs: Godātie kolēģi! Pirms divām nedēļām pirmajā lasījumā mēs akceptējām formāli juridiskas izmaiņas Civilprocesa, Kriminālprocesa, kā arī Labošanas darbu kodeksā. Aizvietojot visus vārdus “PSRS ģenerālprokurors” ar “Latvijas Republikas ģenerālprokurors” un svītrojot liekos vārdus, tajā pašā laikā tika ierosināts (deputāts Linards Muciņš) vienlaikus civilprocesā un kriminālprocesā izdarīt grozījumus arī tajos pantos, kuri skar Latvijas Republikas Augstākās tiesas un PSRS Augstākās tiesas attiecības. Es baidos, ka daudzu no jums nebija klāt, kad pirmajā lasījumā dokuments tiks pieņemts, bet tagad ir klāt, un, ja tas ir izsniegts ar deputāta Muciņa ierosinātajiem Latvijas PSR Civilprocesa kodeksa un Kriminālprocesa kodeksa labojumiem, tad domāju, ka nav vajadzības pie tiem sīkāk pakavēties, jo visu šo labojumu būtība ir svītrot PSRS Augstākās tiesas lomu un fiksēt Latvijas Republikas Augstākās tiesas faktisko lomu. Bez tam Likumdošanas jautājumu pastāvīgā komisija papildus iesniedza vēl vienu grozījumu, kas saistīts ar termiņiem, proti, ka Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa 125.panta 2.daļā vārdi “bet ne vairāk kā par vienu mēnesi” ir jāaizstāj ar vārdiem “līdz trim mēnešiem”. Tas ir nepieciešams sakarā ar to, ka pašlaik pēc Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa normām izziņas termiņu krimināllietu izziņu uzraugošais prokurors var pagarināt līdz diviem mēnešiem, bet apcietinājuma termiņu – līdz trim mēnešiem. Tādējādi ir nepieciešams dot izziņu uzraugošajam prokuroram tiesības arī izziņas termiņu pagarināt līdz trim mēnešiem. Tāpēc arī ir šīs ierosinātās izmaiņas. Citu izmaiņu nav bijis, deputāti vairāk neko šajā starplaikā nav ierosinājuši, tādēļ, balsojot par šīm izmaiņām, mēs varētu to akceptēt otrajā lasījumā un nebūtu nepieciešams pie šīm formāli juridiskajām izmaiņām atgriezties vēlreiz.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir, lūdzu, kādi jautājumi?

A.Endziņš: Deputāt Birkav, ko jūs iesakāt, balsojot attiecībā uz deputāta Linarda Muciņa ierosinājumiem?

V.Birkavs: Es ierosinu balsot šīs izmaiņas kopumā, jo tieši tāpat mēs darījām iepriekšējā reizē, balsojot Civilprocesa, Kriminālprocesa un Labošanas darbu kodeksa izmaiņas attiecībā un katru svītrojumu un papildinājumu. Nebalsojām pa pantiem, bet balsojām visu kopā.

A.Endziņš: Skaidrs. Bet par pārējiem pantiem? Attiecīgie grozījumi un papildinājumi, kas ir projektā, mums acīmredzot katrs jābalso atsevišķi.

V.Birkavs: Kā auditorija izlems.

Priekšsēdētājs: Auditorija – tas ir viens, bet otrs – mūsu reglaments.

V.Birkavs: Es ierosinu tā: vispirms – nobalsot grozījumus Latvijas PSR Kriminālprocesa, Civilprocesa un Labošanas darbu kodeksā, to mēs esam pieņēmuši pirmajā lasījumā un nobalsojuši. Ja? Tātad – tas ir pamatdokuments. Es domāju, ka daudziem deputātiem tā patlaban nav. Ir? Pēc tam nobalsosim kopumā deputāta Muciņa ierosinātās izmaiņas, bet pēc tam nobalsosim grozījumus un papildinājumus Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksā, kur vārdi “ne vairāk par vienu mēnesi” ir jāaizstāj ar vārdiem “līdz trim mēnešiem”. Un viss. Tātad jābalso trīs reizes.

Priekšsēdētājs: Skaidrs. Tātad, cienījamie deputāti, es ierosinu tā, kā to ierosināja deputāts Birkavs: balsot kopumā Linarda Muciņa iesniegtos labojumus. Vai deputāts Endziņš grib arī ko teikt? Lūdzu.

A.Endziņš: Par balsošanas motīviem. Cienījamais sēdes vadītāj! Man būtu lūgums, lai sekretariāts tomēr parūpējas, ka tie deputāti, kuri pašreiz pīpē vai dzer kafiju, ierodas zālē, jo mēs jau tikko vienu lēmumu būtībā nepieņēmām tikai tāpēc, ka zālē nav cilvēku. Un tagad rindas palikušas vēl tukšākas.

Priekšsēdētājs: To mēs tūlīt izdarīsim.

A.Endziņš: Mēs varam pieņemt šos labojumus otrajā lasījumā, jo nekādi priekšlikumi, papildinājumi nav bijuši.

Priekšsēdētājs: Tos mēs varētu pieņemt galīgi – vai to jūs gribējāt teikt, ņemot vērā, ka nekas vairāk papildus nav iesniegts. Mēs tagad palūgsim dot zvanu, tas jau skan. Taču, kamēr pārējie deputāti ienāk zālē, mēs jau varētu balsot šos konkrētos labojumus, tam mums ir vajadzīgs tikai balsojošo deputātu balsu vairākums. Kā jau es teicu, tie ir Linarda Muciņa iesniegtie labojumi. Tātad – kuri ir par šiem iesniegtajiem labojumiem, lūdzu, balsojiet un izsakiet savu viedokli! Lūdzu balsošanas režīmu. Jūs aicināt vēlreiz reģistrēties? Arī Plotnieka kungs atvainojās. Reģistrēsimies. Deputāt Plotniek, mēs aicinām arī jūs to izdarīt. Rezultātu. Zālē esam 132 deputāti. Vai deputāts Endziņš vēl ko grib teikt? Redziet, nu, jūs pats jau pateicāt. Ir 133 deputāti. Tā mēdz būt. Tagad mēs balsosim kopumā deputāta Muciņa ieteiktos labojumus. Lūdzu balsošanas režīmu. Izsakiet savu attieksmi. Ja deputāts Škapars piedalītos balsošanā, būtu pavisam labi. Lūdzu rezultātu. 94, 21, 10. Tātad deputāta Muciņa priekšlikums ir guvis atbalstu. Šie labojumi tiek pieņemti.

Tālāk par Likumdošanas jautājumu komisijas papildinājumiem. Tātad: aizstāt Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa 125.panta 2.daļā vārdus “ne vairāk kā par vienu mēnesi” ar vārdiem “līdz trim mēnešiem”. Lūdzu.

V.Birkavs: Par balsošanas motīviem. Es lūdzu kolēģus ņemt vērā, ka te nav runas par apcietinājuma termiņa pagarināšanu, bet par izziņas laika – to laika periodu, kurā lietu faktiski izmeklē.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi, kādas neskaidrības šajā sakarībā? Nav. Lūdzu, balsosim šo grozījumu. Ieslēdziet balsošanas režīmu. Izsakiet savu attieksmi. Lūdzu rezultātu. Par – 93, ja deputāts Endziņš arī balso par. Līdz ar to arī šis Likumdošanas komisijas grozījums tiek pieņemts. Neviens cits papildinājums vai grozījums mums nav iesniegts. Vai varētu balsot šo likumu kopumā, deputāt Birkav? Un mums šinī gadījumā nav nekādas nepieciešamības to izskatīt arī trešajā lasījumā. Es nesapratu, man kaut kādas zīmes rāda deputāts Biezais. Viss kārtībā, ja? Tātad mēs varētu balsot kopumā un pieņemt otrajā lasījumā likumu par grozījumiem Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksā un Latvijas PSR Civilprocesa kodeksā sakarā ar likumu par prokurora uzraudzību Latvijas Republikā galīgajā variantā, jo vairāk mums nekādu papildinājumu nav bijis. Tādas tiesības mums ir saskaņā ar reglamentu. Vai tā, deputāt Endziņ? Pilnīgi pareizi. Es domāju, ka te nekādām domstarpībām nevajadzētu būt. Lūdzu, ieslēdziet balsošanas režīmu, un mēs balsosim šo likumprojektu kopumā. Rezultātu. Kas vēl, lūdzu, cēla rokas? Tātad par – 94 un vēl 5 balsis par, tas ir, par – 99. Tādējādi mums pietrūkst vēl divu balsu, lai šo likumu pieņemtu kopumā, jo mums nebija 101 balss “par”; līdz ar to mēs atgriežam šo likumu otrajā lasījumā. Otrajā lasījumā mēs esam to pieņēmuši, jo mums ir balsojošo deputātu balsu vairākums. Līdz ar to mums šis likumprojekts ir jāizskata vēlreiz trešajā lasījumā.

Tālāk, cienījamie deputāti, saskaņā ar mūsu darba kārtību izskatīsim likumprojektu par amnestiju otrajā lasījumā. Deputāte Ita Kozakeviča, lūdzu!

I.Kozakeviča: Godājamais sēdes vadītāj, godājamie kolēģi! Komisija ir izskatījusi tos priekšlikumus, kuri tika izteikti likumprojektā par amnestiju. Ar komisijas viedokli jūs varat iepazīties jums izsniegtajās uzziņās. Es vēlreiz paskaidrošu komisijas domas.

Pirmais priekšlikums (Andra Felsa un deputātu grupas) bija šāds: izslēgt likumprojektā 2.panta 2.punktu. Tomēr komisija apspriedusies sliecās šo 2.2.punktu atstāt spēkā, jo acīmredzot deputātus mulsināja vārdi “noziegumi, kuri ir izdarīti ar nodomu”. Pievērsīsim uzmanību vārdiem, ka tie ir noziegumi, kuri nav smagi. Uzziņā mēs dodam dažus piemērus par tiem noziegumiem, kuri attieksies uz šo 2.2.punktu. Kā jūs redzat, tādi, piemēram, ir pretošanās milicijas darbiniekiem bez vardarbības, patvaļīga transporta līdzekļa lietošana, bet nevis tā zādzība vai aizbraukšana. Deputāta Šapovālova priekšlikums bija izslēgt likumprojekta 4.punktu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ievērosim klusumu zālē!

I.Kozakeviča: Par amnestijas piemērošanu sievietēm grūtniecēm un mātēm, kurām ir bērni līdz 16 gadu vecumam un kuras ir izdarījušas noziegumus, kas paredzēti Kriminālkodeksa 88.panta 3.daļā, 89.1 pantā – par valsts un sabiedriskā īpašuma izlaupīšanu lielos un sevišķi lielos apmēros. Tomēr arī šeit komisija sliecās atstāt šā likumprojekta 4.pantu, īpaši pievēršot uzmanību diviem apstākļiem. Pirmkārt, amnestija netiek piemērota visām personām, kuras izdarījušas šos noziegumus, bet aiz humāniem apstākļiem tikai sievietēm mātēm un, otrkārt, pievērsiet uzmanību tam, ka šīs personas netiek atbrīvotas no soda izciešanas līdz ar likuma pieņemšanas brīdi, bet tikai viņu pāri palikušais soda izciešanas laiks tiek samazināts par pusi. Vēlreiz atgādinu, ka soda mēri ir lieli – līdz 15 gadiem.

Toties mēs visnotaļ piekrītam un labprāt pieņemam kolēģa Šapovālova otro priekšlikumu, proti, iekļaut likumprojekta 6.1.punktā, tas ir, tur, kur tiek runāts par personām, uz kurām amnestija neattiecas, Kriminālkodeksa 143.pantu – par izspiešanu; tātad kolēģis Šapovālovs to traktē kā preventīvu pasākumu pret reketu, jo tas ir pants, ar kuru varētu kombinēties citi panti. Šeit mēs kolēģim Šapovālovam piekrītam, bet noraidām kolēģa Dzintara Ābiķa priekšlikumu par to, lai netiktu ņemts vērā likumprojekta 6.3.punkts, proti, par režīma pārkāpumu. Es gribu teikt, ka amnestijai nepakļaujas tikai tās personas, kuras ir izdarījušas ļaunprātīgus režīma pārkāpumus ieslodzījuma vietās. To, kas tiek saprasts ar ļaunprātīgiem režīma pārkāpumiem, jūs varat izlasīt likumprojektam sekojošā lēmuma 10.punktā, kur tas, manuprāt, ir pietiekami skaidri atšifrēts.

Un vēl viens priekšlikums, kas ir nācis un izkristalizējies nedaudz vēlāk. Jums tas nupat ir izsniegts, un, proti, tas ir priekšlikums izslēgt no 6.1.punkta, tas ir, no uzskaitījuma, uz ko amnestija netiek attiecināta, arī Kriminālkodeksa 83.panta pirmo daļu, tas ir, par valūtas operācijām nelielos apmēros. Un attiecīgi papildināt likumprojekta 103.pantu ar punktu par to, ka amnestija ir piemērojama, atbrīvojot no soda izciešanas arī personas, kuras izdarījušas noziegumus, kas paredzēti 83.panta 1.daļā. Kādēļ atsevišķā punktā? Tāpēc, ka Kriminālkodekss paredz sodu no 3 līdz 8 gadiem. Tātad es aicinu kolēģus balsot par divām pieņemtajām izmaiņām – kolēģa Šapovālova priekšlikumu par Kriminālkodeksa 43.panta iekļaušanu likumprojekta 6.punktā un par 83.panta 1.daļas izslēgšanu. Un pēc tam pieņemt likumprojektu otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi jautājumi? Man ir pieteikušies, cienījamā kolēģe...

I.Kozakeviča: Es gribētu aicināt palīgā arī Iekšlietu ministrijas...

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu, protams. Tātad, ja kāds gribētu nākt talkā atbildēt uz jautājumiem, lūdzu.

I.Kozakeviča: Indrikova kungs, varbūt uz jautājumiem es varētu lūgt šodien atbildēt arī jūs?

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Šapovālovs.

P.Šapovālovs: */Cienījamā Kozakevičas kundze! Izskaidrojiet man, kāda ir starpība starp sievietēm grūtniecēm un sievietēm, kurām ir bērni līdz 15 gadu vecumam, kuras ir notiesātas pēc 39.panta 3.daļas uz ļoti ilgiem termiņiem (pieņemsim, uz 10 gadiem), kuras pēc šī likuma netiek amnestētas un arī sievietēm grūtniecēm, notiesātām pēc 89., 86.pantam arī uz 10 gadiem, un kuras tiek amnestētas? Kāda ir starpība starp šīm sievietēm?/

I.Kozakeviča: */Es atvainojos, cienījamais kolēģi Šapovālov, jo jūs runājat ne jau ar juristu. Es lūgšu jūs tūlīt atšifrēt. Es to parasti daru./

P.Šapovālovs: */Labi, atkārtoju jautājumu. Pēc mūsu amnestijas likuma 4.panta mēs samazinām termiņu uz pusi sievietēm grūtniecēm un sievietēm, ar bērniem līdz 15 gadu vecumam, kuras ir notiesātas par īpašuma zādzību lielos apmēros, izšķērdējot, ļaunprātības dēļ, utt. Tajā pašā laikā ir 139.panta 4.daļa – zādzība lielos apmēros, par ko paredzēta apmēram tāda pati kriminālatbildība. Ļoti garš termiņš. Saskaņā ar mūsu pieņemto papildinājumu – 6.pantam – šīs sievietes (arī grūtnieces un sievietes ar bērniem līdz 15 gadu vecumam) diezin kāpēc netiek amnestētas. Lūk, mans jautājums. Kāda ir starpība starp šīm divām sieviešu kategorijām?/

I.Kozakeviča: */Kāpēc mēs nolēmām amnestēt…/ Kāpēc mēs esam nolēmuši amnestijā īpašā punktā lūk, šajā – 4.punktā, iedalīt tās sievietes, kuras ir tiesātas par valsts un sabiedriskā īpašuma izlaupīšanu lielos un īpaši lielos apmēros? Divu iemeslu dēļ. Tās ir sievietes mātes. Pirmais ir iemesls, kas attiecas uz pašu soda ilgumu, jo mēs uzskatām, ka šie soda mēri, ja tā var izteikties, ir pat nedaudz hipertrofēti. Tad, kad mēs skatām šīs lietas... */Jūs saprotat? Jūs varbūt atgriezieties vietā, pie austiņām…/

P.Šapovālovs: */Labi./

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Morozļi...

I.Kozakeviča: Es vēl neesmu atbildējusi.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos...

I.Kozakeviča: Viņš bez tulkošanas nevar saprast manu atbildi. Tātad atkārtoju: tādēļ, ka vispirmām kārtām soda mēri šajos mūsu minētajos pantos ir lieli un, mūsuprāt, es teiktu, pat hipertrofēti, proti, līdz 15 gadiem. Tie ir ļoti lieli soda mēri. Bet otrais iemesls ir nedaudz subjektīvs, un tajā pašā laikā tas izriet no pavisam konkrētiem vērojumiem un arī no konsultācijām ar tiem cilvēkiem, kuri strādā 6., tas ir, sieviešu kolonijā. Sievietēm, kuras ir izdarījušas noziegumus, piemēram, valsts īpašuma izlaupīšanu, personības raksturojums parasti ir tāds, ka viņas a priori nav sliktas mātes, viņas a priori nav tās mātes, kuras pamet savus bērnus, tās ir personas, kuras sliecas saglabāt ģimeni atšķirībā no ļoti daudzām tām sievietēm, kuras atkārtoti tiek tiesātas par lielāka vai mazāka apmēra zādzībām. Tas ir otrs un, mūsuprāt, visai svarīgs arguments.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai jūs gribat ko piebilst?

I.Kozakeviča: Tātad, piebilst Indrikova kungs, tās ir personas, kurām nav sarautas sociālās saiknes, saiknes ar ģimeni, saiknes ar iespējamo darbavietu, un viņu resocializācija ir ļoti dabiska un vienkārša.

Priekšsēdētājs: Paldies, jautājumu uzdod deputāts Morozļi. Pēc tam deputāts Preinbergs.

G.Morozļi: */Es gribētu izprast jūsu domas un komisijas domas par nolikuma par amnestiju 2.pantu. Šajā pantā amnestēšanas tiesības piešķirtas iepriekšējās izmeklēšanas iestādēm, tas ir, mēs milicijas uzziņas un prokuratūras izmeklēšanas orgāniem piešķiram tiesības atzīt cilvēku par noziedznieku un amnestēt to. Bet tad rodas jautājums, par ko mēs runājam gadu desmitiem: kur tad ir nevainīguma prezumpcija un tiesiskā valsts, ja izmeklēšanas orgāni, nevis tiesa atzīst cilvēku par vainīgu? Es uzskatu, ka šis pants vispār jāizslēdz no likuma, un tiesības amnestēt piešķirt tikai tiesai. Un nevienam citam. Kā jūs uzskatāt?/

Priekšsēdētājs: */Es atbildēšu uz šo jautājumu. Ja iebilst tas, kurš skaitās vainīgs, tad jautājumu izskata tiesa./

G.Morozļi: */Atvainojiet, tātad nevainīguma prezumpcija nozīmē, ka mēs iepriekš uzskatām par nevainīgu, vai ne?/

Priekšsēdētājs: */Pagaidām Kriminālkodeksā, Kriminālprocesa kodeksā ir vesela virkne pantu, kuros šis noteikums netiek ievērots./

I.Kozakeviča: */Cienījamais kolēģi! Runājot par nevainīguma prezumpciju, es gribētu uzdot jautājumu: kā, jūsuprāt, ir ar nevainīguma prezumpciju izmeklēšanas izolatorā? Tas, es atvainojos, ir retorisks jautājums./

G.Morozļi: */Es tieši par to runāju. Mums tas reiz ir jāizbeidz. Un jārada patiešām tiesiska valsts, un, ja mēs to sāksim, tas būs ļoti labi./

I.Kozakeviča: */Es jums piekrītu./

Priekšsēdētājs: Paldies. Es atvainojos, deputāts Preinbergs bija pieteicies debatēs. Tā kā man vairāk neviens nav pierakstījies, kas gribētu uzdot jautājumus, debatēs lūdz vārdu deputāts Šapovālovs.

P.Šapovālovs: */Cienījamie deputāti, cienījamais priekšsēdētāj! Es tomēr nepiekrītu komisijas lēmumam, ka pastāv kaut kādas sieviešu grūtnieču un sieviešu ar bērniem līdz 15 gadu vecumam atšķirības pēc kaut kādām notiesāšanas kategorijām. Iedomāsimies tādu situāciju. Mēs neatbrīvojam ar mūsu likumu no atbildības personas, kuras veikušas smagus noziegumus. Tas ir rakstīts pantā. Pēc mūsu kriminālās likumdošanas pie smagiem noziegumiem pieskaitītas slepkavības, laupīšanas utt. Tagad iedomājieties tālāk: dzīvo ģimene, vīrs – dzērājs, pastāvīgi ņirgājas par savu sievu, saviem bērniem, sieva nevar paciest tādas mokas, paķer nazi un kaut kādā atriebības jūtu uzplūdā vai speciāli nogalina vīru. Iznāk, ka viņa veikusi smagu noziegumu un tiek tiesāta pēc 98. vai 99. panta – slepkavība vai slepkavība vainu pastiprinošos apstākļos, tas ir, veic smagu noziegumu un tiek notiesāta uz ilgu termiņu. Vēlāk, pēc mēneša – vai diviem, viņa nožēlo. Bet tomēr slepkavība ir slepkavība, tiesa viņu notiesā. Kas iznāk pēc mūsu likuma? Ja cilvēks ilgi un daudz zadzis, viņam termiņš tiek samazināts uz pusi, bet sieviete, kura kaut kādā savas nelaimes apziņas uzplūdā veikusi šo noziegumu, pēc mūsu likuma neatrod nekādu žēlastību. Jautājums – kur tad ir taisnīgums?

Cits piemērs. Pēc mūsu likumdošanas laupīšana – tā ir atklāta personīgā īpašuma piesavināšanās. Iedomājieties tādu situāciju, ieiet divas sievietes (es ņemu grupu, jo pēc 2.daļas tas ir smags noziegums). Viena no tām ierauga desas gabalu (viņai mājās bērni izsalkuši, vīrs pametis, dzērājs, visu nodzer, nav ar ko pabarot bērnus). Viņa atklāti vai divatā paķer šo desu un aizbēg. Pēc mūsu likumdošanas – veikts smags noziegums. Te vērtībai nav nozīmes, pat par 5–10 rubļiem – smags noziegums, veikts grupā. Pēc mūsu likumdošanas iznāk, ka šajā gadījumā sievietes netiek amnestētas, bet atkal tiek amnestētas tās, kuras zagušas ilgstoši. Atcerēsimies mūsu Čurbanovu, slaveno procesu, kad izmeklēšana pierādīja, ka viņš sazadzis miljonus, bet apsūdzības rakstā tika ieskaitīti tikai divsimt vai trīssimt tūkstoši, bet tiesa atzina viņu par vainīgu tikai desmitiem tūkstošu piesavināšanā. Viņš saņēma tikai 12 gadus. Ja tas būtu nevis Čurbanovs, bet Čurbanova, viņa saņemtu tikai 8 gadus. Sazagtā nauda izmeklēšanas laikā, kā likums, netiek konfiscēta. Un iznāk, ka sieviete, kura saistīta ar tirdzniecības uzņēmumu darbu, kura desmitiem gadu nodarbojusies ar spekulāciju, mahinācijām, zādzībām, saņem termiņa samazinājumu uz pusi, bet cita, notiesāta pēc 139.panta, nesaņem. Kur gan ir taisnīgums? Un tomēr man ir jautājums komisijai un Kozakevičas kundzei: es nevaru saprast, ar ko gan ieinteresējusi šī pilsoņu kategorija, tieši pēc šiem pantiem notiesāto sieviešu kategorija? Atliek tikai minēt – tā ir tautā sauktā tirdzniecības mafija. Paldies./

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Preinbergam. Pēc tam uzstāsies deputāts Morozļi.

G.Preinbergs: Cienījamie kolēģi, cienījamais sēdes vadītāj! Nav šaubu, ka amnestija ir humāns akts, bet tas ir noderīgs tikai humānā un cilvēciskā sabiedrībā. Manuprāt, šajā kriminogēnajā situācijā, kādā atrodas mūsu republika, šobrīd tas ir neiespējami. Lūdzu uzmanīgi manī ieklausīties un pareizi saprast. Masveidīga amnestija, manuprāt, šobrīd ir vienkārši neiespējama, jo šī amnestija situāciju vēl vairāk padziļinās. Lūdzu, ieklausieties ikvakara “Panorāmas” raidījumos, pievērsiet uzmanību noziegumu raksturam: kas gan tas ir – mazam bērnam nogriezt pirkstus! Tas ir viegls noziegums, un šāds cilvēks tiktu pēc dažām dienām izlaists laukā. Es uzskatu, ka tas ir neiespējami. Manuprāt, ir tikai viens alternatīvs ceļš: tas ir noziedznieku individuāla apžēlošana. Tikai un vienīgi.

Šajā sakarībā es gribu drusciņ izteikt tādu kā neizpratni par attiecīgās komisijas viedokli. Es iesniedzu rakstiski šo priekšlikumu, taču no šā priekšlikuma ir paņemts tikai viens punkts, bet uz pārējiem punktiem komisija neatrada par vajadzīgu atbildēt. Un tagad es turpinu tālāk. Alternatīvais ceļš tātad varētu būt noziedznieka individuāla apžēlošana. Pagājušo reizi mums bija runa, ka sakarā ar amnestiju tiks atbrīvoti no 350 līdz 500 cilvēku. Ja mēs ik dienu izskatītu tikai divas apžēlošanas lietas, tad gadā iznāktu vairāk nekā 700 lietu. Un es tik tiešām esmu pārliecināts, ka, individuāli izskatot šos jautājumus, mēs varētu atbrīvot cilvēkus, kam noziegums nav nozīmīgs, bet katrā ziņā šis filtrs būtu tāds, lai nopietnus noziedzniekus no ieslodzījuma vietas neizlaistu. Un, protams, šajā sakarībā ir jādomā arī par ceļu, kā to varētu izdarīt, jo es ļoti labi saprotu, ka komisija viena pati šo darbu izdarīt nevar. Tāpēc man bija priekšlikums šai nolūkā izveidot starpkomisiju, lai atbrīvotu Itas Kozakevičas vadīto grupu no papildu slodzes. Un šo starpkomisiju varētu veidot viens cilvēks no katras komisijas. Tātad šeit būtu gan juristi, gan arī cilvēki, kas stāv tuvu juridiskajām lietām. Lūk, tāds ir mans viedoklis. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pavisam maza uzziņa vienam faktam, ko minēja Preinbergs attiecībā uz bērna nogrieztajiem pirkstiem. Tikko Dainis Īvāns man parādīja laikrakstu, kurā ir teikts, ka šis puisēns tomēr ir samelojies un šis fakts neatbilst patiesībai. Tāda bija šī uzziņa. Tālāk vārds deputātam Morozļi.

G.Morozļi: */Cienījamie deputāti! Te jau atskanēja balsis arī pagājušo reizi, kad tika apspriests šis jautājums, tāpat kā šodien, ka amnestija šajos neparasti lielā noziedzības pieauguma apstākļos republikā vispār acīmredzot nav laikā. Bet es gribētu runāt arī par šī jautājuma otru pusi, par to, ka amnestēšanu uzticēt izmeklēšanas orgāniem šajos apstākļos galīgi neder. Ja šajā likumā paliks 2.pants par to, ka uzziņas un izmeklēšanas orgāni izlems jautājumus par amnestiju, tad kā tas izskatīsies praksē? Ļoti vienkārši. Izmeklētājam ir lieta, kuru viņš sācis pirms divām dienām. Pieņem amnestijas likumu. Ko dara izmeklētājs? Tā vietā, lai veiktu pilnīgu izmeklēšanu, viņš ieinteresēts atklāt tikai to noziegumu, par ko šodien ir iesniegums, nevis visus noziegumus, kurus jau paveikusi šī persona vai personu grupa. Izmeklētājs ies mazākās pretestības ceļu. Viņš izmantos amnestiju, atzīs par vainīgu tikai tajā daļā, kura ir piemērota. Pat tikai no šī viena viedokļa apskatāmo pantu nevar atstāt šajā likumā.

No otras puses, tas ir tas, par ko es runāju. Mēs jau daudzus gadus dzirdam, kā mūsu zinātnieki – juristi teorētiski un filozofiski skaisti pamato, ka mūsu sabiedrība ir demokrātiska, kurā pastāv tiesiska valsts, kas atzīst nevainīguma prezumpciju, tas ir, uzskata, ka cilvēks nav vainīgs, kamēr tiesa un tikai tiesa (nevis uzziņas un izmeklēšanas orgāni) pierādīs, ka viņš ir vainīgs. Nevis viņš viens pats uzskatīs, bet sabiedrība viņu uzskata par nevainīgu, visa sabiedrība, kamēr tas tiks atzīts tiesā. Es domāju, ka mums pie tā ir jānonāk, no bezgalīgām sarunām jānonāk pie prakses. Pie mums šodien lietas pārtrauc uzziņas un izmeklēšanas orgāni. Tiek pārtrauktas, atzīstot cilvēku par noziedznieku: atzīst par noziedznieku, pārtrauc lietu un pēc tam mēģini nu pierādīt, vai tā tas ir vai nav.
Tad, lūk, lai tā nenotiktu, uzskatu, ka mums beigu beigās ir jāatzīst un jāpieņem tas. Lai tās lietas, kuras šodien atrodas izmeklēšanā, tiek līdz galam izmeklētas un nodotas tiesā, kura tad arī amnestēs. Tad mēs pilnīgi pamatoti būsim garantēti no citas galējības, no tās, kad daudzi no tiem, kuriem nav jātiek amnestētiem, tiks amnestēti. Tam būs liela ietekme cīņā pret noziedzību. Tāpēc es pastāvu uz to, ka 2.pants ir jāizslēdz no šī likuma. Pateicos par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Simsonam.

P.Simsons: Cienījamie kolēģi! Esmu spiests runāt pretēji mūsu komisijas viedoklim šajā jautājumā to iemeslu dēļ, ka es nevaru piekrist iepriekšējo runātāju argumentācijai. Nenoliedzami – amnestija ir humāns akts, un mums ir grūti to pieņemt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mēs dzīvojam ļoti nežēlīgā sabiedrībā. Taču tas nebūt neizslēdz nepieciešamību izskatīt katru atsevišķu apžēlošanas gadījumu. Kādi šeit tika minēti argumenti? Tika minēti konkrēti piemēri, taču tikai ar vienu mērķi – lai ar konkrētiem faktiem pierādītu šā humānā akta absurdumu. Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka komisija ir strādājusi ilgi un pietiekami nopietni un ka šajā jautājumā pozitīvs viedoklis ar konkrētiem aprēķiniem un konkrētiem argumentiem ir arī Iekšlietu ministrijai un tām instancēm, kurām ir visciešākā saskare ar mūsu apcietināto un notiesāto pilsoņu soda izciešanu – soda izciešanas apstākļiem, pienākumu šos cilvēkus labot un pēc tam atgriezt atpakaļ dzīvē. Tas, ka mums katru vakaru televīzijā pasaka, kādas šausmas ir nodarījuši mūsu pilsoņi mūsu līdzcilvēkiem, tas nav un nevar būt par iemeslu, lai mēs katrā konkrētā gadījumā neiedziļinātos un necenstos izprast gan katra šā cilvēka vainu, gan apstākļus un reālo iespēju viņu labot un atteiktos no amnestijas kā humāna soļa, kurš mums dotu šādu iespēju. Ja mēs runājam par suverēnu valsti un domājam par šīs valsts pilsoņiem, tad mums kā augstākajam likumdevējam varbūt ir jāuzņemas arī atbildība un drosme rūpēties par šo musu sabiedrības pabērnu turpmāko likteni. Un tāpēc pirms balsošanas par vai pret amnestiju es aicinu pirmām kārtām vadīties pēc humānisma principa, atcerēties mūsu pienākumu un mūsu atbildību sabiedrības un konkrēto cilvēku priekšā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Muciņam.

L.Muciņš: Augstais priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Nebūtu pareizi, ja es, pēc profesijas būdams advokāts, neiestātos par šādu amnestijas likumu. Tādēļ aicinu jūs gan otrajā, gan arī vēlāk trešajā lasījumā noteikti pieņemt šādu likumu par amnestiju, jo es domāju, ka tas ir ne tikai juridisks akts, par ko mēs šeit runājam, bet tas ir arī politisks akts, un gribot negribot arī šie notiesātie ir mūsu sabiedrības daļa, kaut varbūt ne gluži tāda, kādu mēs to vēlētos redzēt. Mums šāds akts noteikti ir jāpieņem. Tas ir ne tikai humāni, tas ir arī profilaktiski, un mēs vēl nevaram zināt, vai tiešām šī noziedzība pieaugs, vai tā samazināsies pēc šāda amnestijas akta. Taču negribētu jūs šausmināt, kā to darīja mans kolēģis Šapovālovs ar dažādiem pastāstiem; es varētu pastāstīt vēl briesmīgākus un pilnīgi pretēji jūs noskaņot uz otru pusi. Taču es nedomāju, ka tas ir mans mērķis.

Manuprāt, mēs katrs varam izšķirties par vienu vai otru redakciju, attiecīgi izlemt un par to nobalsot. Ja mēs uzskatām, ka amnestēsim pēc 89.¹ panta notiesātos, tātad sievietes izlaupītājas, un neamnestēsim pēc 139.panta 3.daļas tiesātos, kur gan nav paredzēta brīvības atņemšana līdz 10 gadiem, bet līdz 7 gadiem, tad mēs to arī izdarīsim, ja mēs tā uzskatām. Ko es gribu teikt? Es gribu teikt to, un tas man patika arī kolēģa Morozļi runā, ka tiešām šo likumdošanas aktu ir iesniegusi Iekšlietu ministrija un faktiski tas kopē agrāko gadu PSRS amnestijas aktus, jo Latvijas Republikas līmenī šādi akti nav bijuši. Izmeklēšanas un uzziņas orgāniem vienmēr ir bijušas tiesības piemērot amnestiju pašām. Tiešām ir simtprocentīgi jāpiekrīt viņam, un ir patīkami, ka tas šoreiz nav izskanējis no mūsu, bet gan no opozīcijas puses, ka tad, ja mēs ceļam tiesisku valsti, tad šī amnestija ir jāpiemēro tiesai. Tādējādi es pilnībā un simtprocentīgi atbalstu to, ka nepieciešams likumā izslēgt 3.pantu un lēmumā izslēgt 1.panta 2.daļu, 1.panta 2.punktu. Visas lietas ir jāizskata tiesas ceļā. Tas būs gan audzinoši, gan arī zināmā mērā psiholoģiski ietekmēs noziedznieku, kurš izdarījis šo noziegumu. Lai pirmām kārtām to izdarītu publiski un otrām kārtām to izdarītu tiesa. Un tikai tad viņš, nevis kādos slēgtos kabinetos, bet publiski tiktu atbrīvots no atbildības. Un tas tiešām notiks valsts vārdā – ar šīs trešās neatkarīgās tiesu varas aktu. Citādi ir ar cilvēkiem, kuri jau izcieš sodu. Tur tiešām jāatstāj šī kārtība spēkā. Paldies. Es aicinu balsot par šo likumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Īvān!

D.Īvāns: Arī es gribētu dažos vārdos vērsties pie tiem deputātiem, kuri ir ieinteresēti, lai noziedzība Latvijas Republikā nepalielinātos, bet lai tā samazinātos. Amnestijas likums ir obligāti jāpieņem un jāpieņem tieši noziedzības samazināšanas dēļ. Mēs taču ļoti labi zinām, ka šobrīd Latvijas Republikas cietumi ne ar ko būtisku nav labāki par vienu otru padomju armijas daļu, kur cilvēki tiek pazemoti un iznīcināti. Un mēs ļoti labi zinām, ka cilvēks, kurš varbūt par nebūtisku noziegumu ir ieslodzīts cietumā vai izmeklēšanas izolatorā, ir spiests pēc kāda laika kļūt par noziedznieku. Cietumi šobrīd ir pārpildīti, ārprātīgs stāvoklis ir arī izmeklēšanas izolatorā. Atcerēsimies, ka Dostojevskis, runājot par noziegumiem, vienam no saviem personāžiem ir licis uzdot jautājumu: vai tad valsts mantas zagšana ir zādzība? Nē, tā nav zādzība, jo tolaik tā bija tautai ienīstā cara impērijas mantas zādzība. Pirms kāda laika tā bija tā saucamā sociālistiskā īpašuma zādzība. Taču cilvēks var jebkurā gadījumā pārmainīties. Nokļūstot cietumā un pastāvot mūsu pašreizējai sistēmai, viņš pārvēršas par noziedznieku, tas ir pilnīgi skaidrs. Tāpēc es domāju, ka mums ne tikai šobrīd jārunā par amnestiju, bet droši vien mūsu juristiem Likumdošanas jautājumu komisijā ir jādomā par to, lai mainītu soda mērus tiem cilvēkiem, kuri nav izdarījuši sabiedrībai bīstamus un pārāk smagus noziegumus. Acīmredzot par zādzībām, par valsts mantas izlaupīšanu viens no soda mēriem varētu būt mantas konfiskācija un soda naudas iekasēšana. No tā sabiedrībai būtu daudz vairāk labuma nekā no jaunu noziedznieku radīšanas padomju cietumos. Tāpēc es domāju, ka visiem, vismaz deputātiem, kuri negrib, lai šī noziedzība vairotos, ir jābalso par amnestijas likuma pieņemšanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai vēl kāds vēlas runāt? Indrikova kungs? Lūdzu.

Z.Indrikovs, iekšlietu ministra vietnieks: Cienījamie deputāti! Es gribētu runāt par dažiem motīviem, tie šeit tika skarti, tāpēc man gribētos dot dažus paskaidrojumus. Acīmredzot pirmajā lasījumā tika runāts, ka šis amnestijas akts formāli attieksies uz 700–750, varbūt uz 800 cilvēku, to grūti pateikt, jo ik dienas tiek izdarīti noziegumi. Tāpat mēs varam gaidīt, ka tiks atbrīvoti divi procenti ieslodzīto. Kā rāda iepriekšējās amnestijas, kas bija daudz plašākas un kas tika attiecinātas uz smagāku kontingentu, mums beidzamo gadu amnestiju laikā nekad nav pārsniegti pusotra vai divi procenti recidīvu pirmā gada laikā. Es atgādināšu, ka tie, kuri ir izcietuši sodu, pirmā gada laikā dod līdz 15–20 procentiem recidīvu. Viņi ir izcietuši pilnu sodu un nav iepriekš atbrīvoti pirms soda laika izbeigšanās. Tāpēc mēs atbalstām šo humāno aktu, par kuru ir runa.

Otrais motīvs ir tāds: amnestija neskar personas, kuras sarāvušas sociālās saites. Ja jūs iedziļināties tekstā, tad tur ir redzams, ka attiecībā uz tām personām, kuras ir zaudējušas sociālās saites ar apkārtējo vidi, amnestija netiek piemērota. Tātad jautājums par iekārtošanos dzīvē – kur viņiem dzīvot, kur strādāt – automātiski nekādus sarežģījumus principā nerada.

Mums ir vēl viens – trešais jautājums. Tagad Augstākās padomes Prezidijs veido darba grupu jauna Kriminālkodeksa izstrādāšanai. Jautājums ir principiāls – vai jaunajā Latvijas Republikas Kriminālkodeksā ir jābūt tādai normai kā amnestijai? Mums šajā gadījumā prakses nebija, jo Latvijas PSR Augstākā padome, sākot no 1940.gada, nekad nebija lietojusi amnestijas aktu. Un mums ir jāpasaka, vai tādai normai jābūt jaunajā Kriminālkodeksā vai ne. Mēs šajā ziņā gribam arī mazliet eksperimentēt.

Šeit daudz tika runāts par apžēlošanu. Cienījamie deputāti, apžēlot var tikai to, kas to lūdz, kas varbūt ir pat uzstājīgāks. Tie, kuri nelūdz, nekad apžēloti netiek. Kurš klusi pacieš savu sodu, tas apžēlots nekad netiek, un neviens par viņu arī nelūdz, taču kurš izrāda aktivitāti, tas varbūt saskaņā ar likumu tiks apžēlots. Tad atkal radās jautājums – vai uzziņas iestādēm un izmeklētājiem dot tiesības ar prokurora sankciju amnestēt cilvēkus? Pašlaik Latvijas Kriminālprocesa kodeksā 5.panta 4.punkts paredz izbeigt lietu, ja ir izdots amnestijas akts. Otrkārt, Kriminālprocesa kodeksa 5.pants, sākot no 3.punkta, kā arī 6., 7. un 8.pants paredz izbeigt krimināllietu izmeklēšanas gaitā un neatzīt par noziedznieku. Šie panti tiek lietoti attiecībā uz katru trešo personu, kura izdarījusi noziegumu. Tas nozīmē, ka mēs ik gadu no kriminālsoda uzziņas un izmeklēšanas gaitā atbrīvojam 3–4 tūkstošus personu, kas izdarījušas noziegumus. Šajā gadījumā viņiem tas būs jālieto apmēram attiecībā uz pusotru simtu. Es pilnīgi piekrītu, ka būtu jāpiemēro tiešais amnestijas akts, bet tiem, kuriem nevarēs piemērot amnestiju un uzziņas iestāde viņus atzīs par noziedzniekiem, varēs piemērot amnestijas aktu, ja viņi izdarījuši mazāk bīstamu noziegumu.
Tā kā mēs izmeklēšanas lietas būsim spiesti sūtīt uz tiesu izskatīšanai, tas nozīmē, ka tiesu slodze papildus pieaugs. Bet lēmums principā būs acīmredzot 100 procentīgu vai 99 procentos gadījumu. Es piekrītu, ka jaunajā Kriminālkodeksā tādām normām nedrīkst būt vietas. Viss jālemj tiesai, taču tad mums acīmredzot būs jāpalielina tiesu štati apmēram par vienu trešdaļu tiesnešu, kuri izskatītu visas krimināllietas. Tādi bija mani motīvi vēl papildus tiem, kuri šeit bija izteikti. Tāpēc mēs lūdzam humanizācijas procesa vārdā, tā kā šeit tika skarts ļoti mazs kontingents, pilnīgi nedublēt Savienības iepriekšējo likumu normas. Mums šis amnestijas akts tiek attiecināts uz trīs četras reizes mazāku personu skaitu. Dažās kategorijās, par kurām šodien bija strīdi, ir trīs, pieci, desmit cilvēki, kuriem var tikt piemērots šis amnestijas akts. Tātad šeit runa bija par valūtas operācijām, mums ir trīs tādi notiesātie pēc 83.panta 1.daļas, 10 cilvēki ir izmeklēšanā, bet runājot par izlaupīšanu sevišķi lielos apmēros ir 12 sievietes, kurām ir bērni vecumā līdz 15 gadiem, tomēr arī tad nav runas par masveidību. Es nedomāju, ka tas ir principiāls jautājums, kā deputāts Šapovālovs teica. Viņam arī ir taisnība, un var piekrist jebkuram viedoklim šajā gadījumā. Tomēr tā nav masveida amnestija.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai vēl kāds vēlas runāt? Nē. Es domāju, ka tie, kuri ir gribējuši izteikt savu viedokli, to arī ir izdarījuši. Mums tagad vajadzētu balsot attiecīgos papildinājumus un labojumus. Toreiz, kad mēs apspriedām šo likumprojektu pirmajā lasījumā, deputāti Felss, Skosta, Laķis, Biķis ierosināja projektā izslēgt 2.panta 2.apakš­punktu, taču komisija ar attiecīgu motivāciju, kas ir fiksēta tajos materiālos, kurus jūs saņēmāt, neatbalsta šo priekšlikumu. Vai deputāti uzstāj par balsošanu? Nē. Paldies.

Tālāk. Deputāts Šapovālovs arī iepriekšējās sesijas sēdē lūdza izslēgt ceturto pantu, viņš toreiz un arī šodien motivēja šo savu priekšlikumu. Vai deputāts Šapovālovs uzstāj, ka mums vajadzētu balsot šo viņa priekšlikumu?

P.Šapovālovs: Jā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai mums, deputāti, vajadzētu reģistrēties? Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultāts: ir 125 deputāti. Paldies. Tagad izteiksim savu attieksmi pret deputāta Šapovālova priekšlikumu, proti, izslēgt 4.pantu. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi! Viens, divi... vairāk neredzu. Rezultātu! Es domāju, ka jūsu balss nemaina rezultātu, tātad šis deputāta Šapovālova priekšlikums atbalstu nav guvis.

Tālāk. Daži mūsu deputāti, Šapovālovs, Ābiķis un citi, kā arī komisija ierosina izdarīt šādus papildinājumus. Šie priekšlikumi jūsu materiālos ir: pirmkārt, papildināt likumprojektu ar šāda satura 4.pantu, un tālāk kā attiecīgajā tekstā. Es domāju, ka man to lasīt nevajadzētu. Tātad kurš ir par to, lai mēs atbalstītu un balsotu par šiem papildinājumiem, lūdzu to darīt. Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu. Tātad 91 – par, tas ir vairākums no balsotāju skaita, tāpēc es īpaši neprasu jūsu viedokli, jo tas ir vairākums. Līdz ar to šis papildinājums ir pieņemts.

Otrkārt, tas, ko lūdz komisija: izslēgt 6.panta 1.punktā vārdus “83.panta pirmajā daļā”. Arī šis attiecīgais teksts ir atrodams jums izsniegtajos materiālos. Kurš ir par šo otro, komisijas, priekšlikumu, lūdzu, balsojiet. Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu. 88 – par. Arī jūs par? Tātad – 89. Tātad arī šis komisijas priekšlikums ir guvis atbalstu un tiek pieņemts.

Mums, cienījamie deputāti, būtu jāizlemj, kā mēs rīkosimies ar deputātu Morozļi un Muciņa priekšlikumu, tas ir, par 3.panta izslēgšanu no šā likumprojekta. Vai komisija ir rakstiski saņēmusi šos priekšlikumus?

I.Kozakeviča: Rakstiski – nē, taču komisija ir ar mieru šos priekšlikumus nobalsot, bet tad tieši tādā pašā skatījumā, kā to ieteica deputāts Muciņš: ja izslēdzam no lēmuma punkta 1.2., tad attiecīgi arī no likuma 3.4... (Neskaidri.)

Priekšsēdētājs: Deputāt Muciņ, nāciet, lūdzu, talkā, es baidos kļūdīties!

L.Muciņš: Likuma 3.pants: “Izbeigt visas pirmstiesas izmeklēšanā esošās lietas un tās lietas, ko nav izskatījušas tiesas par noziegumiem, kurus pirms šā likuma stāšanās spēkā izdarījušas 1.pantā minētās personas.”

Priekšsēdētājs: Jūs ierosināt izslēgt?

L.Muciņš: Izslēgt.

Priekšsēdētājs: Tā, tālāk..., bet ar nosacījumiem, par kuriem runāja Kozakevičas kundze.

L.Muciņš: Nē, nē, lēmumā par piemērošanas kārtību 1.punkta 2.apakšpunktu, jo tas loģiski izriet no tā, ka gadījumā, ja mēs izslēdzam trešo, tad lēmumā izkrīt arī 1.punkta 2.apakšpunkts.

Priekšsēdētājs: Skaidrs. Lēmumu mēs pieņemsim tad, kad būsim pieņēmuši šo likumprojektu kopumā. Paldies. Tātad, lūdzu, kurš ir par šo priekšlikumu, proti: izslēgt no likumprojekta 3.pantu, ievērojot attiecīgo nosacījumus, ka mēs izdarīsim attiecīgus labojumus arī lēmumā – lūdzu, izsakiet savu viedokli balsojot. Balsošanas režīmu! Tā, viena balss tiks papildus pieskaitīta. Lūdzu rezultātu. Šis deputāta Muciņa un deputāta Morozļi priekšlikums ir guvis atbalstu un tiek pieņemts. Paldies. Cienījamie deputāti, tagad mums vajadzētu balsot šo likumprojektu otrajā lasījumā. Deputāt Preinberg, lūdzu!

G.Preinbergs: Man nav saprotams, kāpēc komisija ignorējusi manu iesniegumu. Es savā runā par to teicu.

Priekšsēdētājs: Esam vainīgi, cienījamo kolēģi! Lūdzu.

I.Kozakeviča: Godājamais kolēģi, Preinberg! Nē, komisija nav ignorējusi jūsu iesniegumu un jūsu priekšlikumu. Ir tikai viena vaina – jūsu priekšlikums ir ienācis vismaz mēnesi par vēlu. Un proti – jūs runājāt par notiesāto apžēlošanu individuālā kārtībā, un paldies jums par to, ka iestājāties pret mūsu komisijas pārlieku lielo noslodzi. Es tikai gribu jums atgādināt, ka vismaz pirms diviem trim mēnešiem, vēl pirms atvaļinājuma, mēs šo jautājumu diskutējām un speciāli izsniedzām aptaujas lapas visu komisiju priekšsēdētājiem un attiecīgi no visiem saņēmām atbildes. Pēc tam mēs, kā jūs atceraties, piedāvājām šo jautājumu lemt plenārsēdē, taču plenārsēdē to lemt neviens negribēja, bet pēc tam tika pieņemts Prezidija lēmums, un saskaņā ar šo Prezidija lēmumu mūsu komisijai vienai pašai šis darbiņš ir uz pleciem, tādējādi, ak vai, mēs būtu ļoti pateicīgi, ja par mums būtu iestājušies maķenītiņ agrāk. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Preinbergs māj ar galvu un nav apmierināts ar šo atbildi. Kā, lūdzu? Nāciet pie mikrofona, lūdzu, deputāt Preinberg!

G.Preinbergs: Ja tas ir noticis Prezidijā, tad tā ir cita lieta, bet līdz mūsu galam tādas lapas nav atnākušas. Mēs tādu informāciju neesam saņēmuši.

Priekšsēdētājs: Ko tas nozīmē – jūsu galā?

G.Preinbergs: Aptaujas lapa, par ko nupat runāja kolēģe Kozakeviča – kā man te runā arī aiz muguras – pie mums nav nonākusi.

Priekšsēdētājs: Ko mēs darīsim? Es ierosinu balsot izskatīto, apspriesto un laboto likumprojektu otrajā lasījumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! Par – 81, līdz ar to mēs esam šo likumprojektu pieņēmuši otrajā lasījumā. Vai komisijas priekšsēdētāji varētu pateikt, kad mēs to varētu skatīt kopumā trešajā lasījumā?

I.Kozakeviča: Ja būtu iespējams, komisija lūgtu likumprojekta trešo lasījumu izskatīt 23.oktobrī.

Priekšsēdētājs: 23.oktobrī. Mums jāstrādā 40 stundas diennaktī. Skaidrs, jūs ierosināt to izskatīt nākamajā nedēļā. Līdz ar to šo jautājumu mēs esam izskatījuši, un mēs, cienījamie deputāti, esam pelnījuši pusstundu ilgu atpūtu, bet pirms tam deputāts Endziņš grib mums ko vēstīt.

A.Endziņš: Ja mēs likumprojektu gribam pieņemt 23.oktobrī trešajā lasījumā, tad, ņemot vērā to, ko nobalsojām tagad – par izslēgšanu, ir jāizdara izmaiņas arī kriminālkodeksā, citādi mūsu lēmums par amnestiju būs ar to pretrunā.

Priekšsēdētājs: Acīmredzot komisijām tas ir jāizdara. Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Viens īss paziņojums. Lūdzu deputātus – Demokrātiskās darba partijas biedrus ar vai bez jaunajām biedra kartēm uz piecām minūtēm sapulcēties Baltajā zālē.

Priekšsēdētājs: Paziņoju pusstundu ilgu pārtraukumu.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes sekretārs Imants Daudišs.

Priekšsēdētājs: Turpinām darbu. Lūdzu, deputāti, ieņemiet savas vietas. Acīmredzot būtu ļoti derīgi, ka mēs tūlīt arī reģistrētos, tādēļ, lūdzu, ieslēdziet režīmu! Rezultātu! Paldies. Zālē ir 119 deputāti.

Mēs varam izskatīt nākamo jautājumu – likumprojektu par grozījumiem un papildinājumiem Konstitūcijā jautājumos par prokurora uzraudzību otrajā lasījumā. Vārds deputātam Jundzim.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Tagad jūsu rokās ir šis likumprojekts otrajam lasījumam, un, kā jūs atceraties, pagājušajā reizē, kad mēs apspriedām šo likumprojektu par grozījumiem un papildinājumiem Konstitūcijā jautājumā par prokurora uzraudzību Latvijas Republikā, mums domstarpību praktiski nebija. Atcerieties, mēs vienojāmies par to, ka arī kolēģijas locekļi ir jāapstiprina Augstākās padomes sesijā. To mūsu komisijas ņēma vērā, bet, balsojot pagājušajā reizē, mums vienkārši kārtējo reizi pietrūka dažu balsu. Ņemot vērā to, ka nekādu labojumu vai jaunu papildinājumu šim projektam mums nav, vienīgais, ko mēs jums piedāvājam, ir tas, ka esam nedaudz izmainījuši pirmajā punktā vai Konstitūcijā 164.panta otro daļu. Šeit, ja esat ievērojuši, ir runa nevis par to, ka prokurora augstāko uzraudzību realizē pilnā mērā pār Ministru padomi, bet ir paredzēta otrā daļa, kur ir teikts, ka uzraudzību pār Latvijas Republikas Ministru padomes lēmumu un rīkojumu atbilstību Latvijas Republikas Konstitūcijai un likumiem realizē Latvijas Republikas ģenerālprokurors. Tātad šajā otrajā daļā ir runa par to, ka pār Ministru padomi prokurors realizē uzraudzību nepilnā mērā, bet tikai pār Ministru padomes pieņemtajiem lēmumiem un rīkojumiem, lai tie atbilstu likumiem. Tāda ir juridiskā nianse, kas šeit varbūt atšķiras no tiem variantiem, kurus mēs ar jums esam jau izskatījuši. Nekādu citu labojumu vai jauninājumu nav. Tātad galvenā būtība šiem labojumiem Konstitūcijā, es vēlreiz uzsveru, ir tā, ka Latvijas Republikas ģenerālprokuroru ieceļ Augstākā padome un viņš pakļaujas tikai Augstākajai padomei, savukārt rajonu, pilsētu un reģionālie prokurori ir pakļauti Latvijas Republikas ģenerālprokuroram. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir, lūdzu, kādi jautājumi deputātam Jundzim? Nav. Mēs esam šo likumprojektu ļoti plaši apsprieduši, esam vairākkārt izteikuši savu viedokli. Vai vēl kādam būtu kas sakāms? Vai deputāts Ščipcovs kaut ko grib teikt? Diemžēl... Acīmredzot kaut kur ir kāds misēklis sekretariātā. Deputāts Ščipcovs ir lūdzis vārdu šajā jautājumā. Ir tā? Mēs atvainojamies sekretariāta vārdā. Ja jautājumu nav, tādā gadījumā, vārds deputātam Ščipcovam. Lūdzu.

O.Ščipcovs: */Cienījamais Prezidij, cienījamie kolēģi! Mēs šodien apspriežam Latvijas Republikas likumu par izmaiņām un papildinājumiem Latvijas PSR Konstitūcijā (pamatlikumā) jautājumos par prokurora uzraudzību Latvijas Republikā. Kad es lasu virsrakstu, es domāju, kāpēc mūsu priekšsēdētājam, teiksim, šodien bija visai pieklājīgi jālūdz atļauja aiziet svarīgu valsts lietu izlemšanai? Es sev jautāju, kāpēc, teiksim, Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmajam vietniekam tik daudz laika pavadīt Prezidijā tā vietā, lai nodarbotos tieši ar valsts vadību? Es atbildēšu: tāpēc, ka mums nav spīkera institūta. Kāpēc mums nav spīkera institūta? Tāpēc, ka mēs iesniedzām attiecīgās izmaiņas mūsu reglamentā un mūsu pamatlikumā, tas ir, mūsu augstākā vadība ciena likumu. Starp citu, Voltērs teica: Brīvība ir būt atkarīgam no likuma. Un, lūk, sakarā ar to es gribētu izteikt dažus savus apsvērumus par 164., 165., 166., 167., 97., 104. utt. pantiem, tas ir, ir ļoti daudz pantu pamatlikumā, kurus nākas mainīt. Un mums te jāievieš uzreiz trīs amati: Latvijas PSR ģenerālprokurora, ģenerālprokurora pirmā vietnieka un vietnieka. Starp citu, ievērojot dažus notikumus, es gribētu teikt, ka, nepieņēmuši šo likumu, mēs jau ievedām to spēkā, ar ko pārkāpām 4.maija Deklarāciju. Uzstājoties ārpus jebkādām frakciju interesēm, es gribētu teikt savā personiskā vārdā, ka nekādā ziņā neuzstājos pret apspriežamo likumu, bet vēršu jūsu uzmanību uz to, ka mēs rupji ignorējām pamatlikumu. Lai nākotnē, ceļot suverēnu un demokrātisku valsti, nebūtu pamatlikuma ignorēšanas precedenta, es, neiebilstot pret tā pieņemšanu, ierosinu, kaut arī ir jau vēls, kaut arī pašu strādīgāko deputātu nav klāt; ja mēs ieviešam šo likumu un ja gribam justies kā cilvēki ar tīru sirdsapziņu savu vēlētāju un savā priekšā, tad mums ir jāizdara, lūk, kas: sakarā ar pamatlikuma pārkāpumu jāatceļ lēmums par ģenerālprokurora un viņa vietnieku nozīmēšanu, jo tas tika izdarīts uz antikonstitucionāla pamata. Turklāt es neiebilstu pret Latvijas Republikas ģenerālprokuroru, bet uzskatu, ka tikai pēc šodien apspriežamā likuma stāšanās spēkā varam nozīmēt ģenerālprokuroru un viņa vietniekus, lai nepārvērstu mūsu sapulci par farsu. Pateicos par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kāds, kurš grib uzstāties? Nav. Tādā gadījumā es lūdzu deputātu Jundzi atbildēt uz šiem priekšlikumiem un tos komentēt.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Es ļoti ļoti, protams, cienu deputātu Ščipcovu. Viņš ir pateicis daudz gudru domu dažādās mūsu sēdēs, bet jāsaka, ka tik gudras domas, kādas mēs dzirdējām šodien, vismaz es vēl no viņa mutes nebiju dzirdējis. Tā, piemēram, deputātam Ščipcovam vajadzētu ieskatīties Latvijas PSR Konstitūcijas 164.pantā, kuru jau izlaboja iepriekšējā sasaukuma Augstākā padome un kurā skaidri un gaiši ir pateikts, ka Latvijas PSR prokuroru ieceļ Latvijas PSR Augstākā padome. Taču Latvijas PSR nav un nav arī Latvijas PSR Augstākās padomes, tātad ir Latvijas Republikas Augstākā padome un attiecīgi Latvijas Republikas prokurors. Pagājušajā reizē mēs jau ilgi un dikti runājām par to, ka nav nozīmes, kā mēs šo Latvijas Republikas prokuroru dēvēsim – vai par Latvijas Republikas galveno prokuroru, vai par Latvijas Republikas ģenerālprokuroru, par Latvijas Republikas centrālo prokuroru vai vēl kā citādi. Tas ir likuma jautājums. Un Konstitūcijā šis jautājums nav jārisina. Tiesa gan, šajā Konstitūcijā, par kuru es jums ziņoju, ir teikts, ka šis prokurors, kuru ieceļ Latvijas Augstākā padome, pakļaujas PSRS ģenerālprokuroram. Lūk, šodien mēs ar jums šo normu lemjam, ka tā ir Konstitūcijā jālabo. Bet tas, ka tā nav spēkā, ir zināms. Es domāju, ka deputāts Ščipcovs arī piedalījās šeit 4.maija sēdē, kurā mēs nobalsojām, ka ir spēkā tikai tās normas, kuras nav pretrunā ar Latvijas Republikas neatkarību. Tātad šī norma acīm redzami kopš 4.maija ir bijusi pretrunā ar šo 4.maija Deklarāciju, tagad mēs pieslīpējām redakcionāli arī šo normu. Bet vispār es teiktu, ka to, ko sacīja deputāts Ščipcovs, lai man piedod, es tomēr gribu nosaukt par visai demagoģiskiem spriedelējumiem; manuprāt, būtu ļoti nopietni jādomā par Latvijas PSR spēkā esošās Konstitūcijas atcelšanu vispār. Pārejas periodā mēs pilnīgi varam iet uz priekšu ar nelielu konstitucionālu pamatlikumu, kurā regulētas Augstākās padomes un Ministru padomes attiecības, un balstīties uz 4.maija Deklarāciju. Tas ir pārejas periods, un tāpēc, manuprāt, šāds priekšlikums mums ļoti nopietni būtu jāapsver jau tuvākajā laikā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai kāds no deputātiem vēl gribētu izteikties? Nē? Tad mēs varētu balsot. Un pirmām kārtām mums ir jābalso deputāta Ščipcova priekšlikums. Tas ir uzrakstīts krievu valodā, un es mēģināšu to tulkot. Tātad balsosim sakarā ar pamatlikuma pārkāpumu – atcelt lēmumu par ģenerālprokurora un viņa vietnieku iecelšanu. Un otrais – izdarīt to pēc šodien apspriežamā likuma pieņemšanas, bet pēc tam tātad iecelt šo ģenerālprokuroru un viņa vietnieku. Lūdzu, vispirms reģistrēsimies. Vēlreiz reģistrācijas režīmu! Vai tas nozīmē, ka mums reģistrācija jāatkārto? Lūdzu, reģistrēsimies vēlreiz. Lūdzu rezultātu. 124. Lūdzu balsošanas režīmu. Man vēlreiz jāatkārto? Tātad mēs balsosim deputāta Ščipcova priekšlikumu. Un proti – deputāts Ščipcovs ierosina sakarā ar pamatlikuma pārkāpumu atcelt Augstākās padomes lēmumu par Latvijas Republikas ģenerālprokurora un viņa vietnieka iecelšanu un izdarīt to pēc šodien apspriežamā likuma pieņemšanas. Vai ir skaidrs? Lūdzu, izteiksim savu attieksmi pret šo priekšlikumu. Mēs varam balsot? Lūdzu rezultātu. Trīs balsis mums ziņos atsevišķi. Par – 31. Vai jūs arī pret? Tātad par 32 balsis. Deputāta Ščipcova priekšlikums atbalstu negūst.

Cienījamie deputāti! Citi priekšlikumi, ierosinājumi, papildinājumi vai grozījumi netika iesniegti. Mums atliek balsot šo likumprojektu otrajā lasījumā. Lūdzu, kurš ir par šo priekšlikumu, balsojiet! Kuram nedarbojas tehnika, paceliet laikus roku. Viena, divas... Lūdzu rezultātu. Par – 95, 96, 97, 101 balss. Līdz ar to šis likumprojekts ir pieņemts otrajā lasījumā. Jautājums ir izskatīts. Paldies.

Lūdzu uzmanību, deputāti! Pēdējais mūsu darba kārtības jautājums ir lēmums par PSRS tautas deputātiem no Latvijas Republikas. Mēs šo jautājumu izskatām ne jau pirmo reizi, par to ir bijušas karstas un dedzīgas diskusijas. Vai mūsu deputātiem būtu vēl kas sakāms sakarā ar šo jautājumu kopumā un konkrēti arī par šā lēmuma projektu. Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godātie kolēģi! Projektu šādā izskatā, kādā tas šodien ir atkal uz mūsu galdiņiem, mēs – Augstākā padome – nevarējām pieņemt. Diemžēl. Tā mēs sevi saucam pagaidām, varbūt citreiz sauksim sevi citādi. Lai kā tas arī nebūtu, šis projekts nesavāca nepieciešamo balsu daudzumu tādēļ, ka tas, pirmkārt, ir zināmā mērā loģiski pretrunīgs, un, otrkārt, es uzdrošinos apgalvot, ka, pieņemot to šādā izskatā, mēs nestimulētu Latvijas Republikas atdzimšanu, jo priekšnoteikums šai atdzimšanai ir ne vien aktīva iekšpolitika, bet arī ārpolitika, ļoti aktīva darbība visās PSRS institūcijās. Un priekšnoteikums šim procesam ir PSRS tautas deputātu institūcijas izmantošana, tāpēc es ierosinu to pavērtēt no šā viedokļa. Es atkārtoju: priekšlikums, kuru es toreiz iesniedzu, tika noraidīts, bet tas diemžēl netika diskutēts, tas ir, atstāt šajā lēmumā otro punktu tādu, kāds tas ir šobrīd, un papildināt to ar vēl vienu punktu. Tā redakcija tika iesniegta sekretariātā un skan šādi: “Visiem PSRS tautas deputātiem, darbojoties kongresā, Augstākajā padomē, komitejās un komisijās, ir saistoši Latvijas Republikas Augstākās padomes nolēmumi.” Tādā gadījumā tas būtu konstruktīvs dokuments, kas praktiski ietekmētu un aktivizētu PSRS tautas deputātu institūtu izmantošanu Latvijas Republikas interesēs. Tāpēc es pastāvu uz to, lai šodien manu priekšlikumu tomēr nobalsotu, jo ir pagājusi vairāk nekā nedēļa, un pēc tam mēs jau varētu risināt jautājumu kopumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Dinevič!

J.Dinevičs: Cienījamie kolēģi! Šodien ir tāda situācija, ka daļa no ieinteresētajiem cilvēkiem, par kuriem mēs it kā spriežam, šeit nav uz vietas – pašreiz nav Gorbunova kunga, nav Mavrika Vulfsona, un mans priekšlikums būtu šodien jautājumu neskatīt un pārnest to uz kādu citu plenārsēdi, lai mēs, ievērojot zināmas ētikas normas, pēc tam varētu kompetentāk balsot. (Zālē troksnis, deputāti runā no vietas.)

Priekšsēdētājs: Skaidrs. Lūdzu, deputāt Kurdjumov!

L.Kurdjumovs: */Man galīgi nav saprotams pieņemamā lēmuma 3.panta traktējums, jo nav skaidrs, kādus izdevumus segs Latvijas Republika PSRS tautas deputātu darbības nodrošināšanai? Tas ir pirmkārt. Otrkārt – es jau ierosināju pirmā lasījuma laikā citu 4.punkta redakciju. Mums ir 5.punkts: “Noteikt, ka tautas deputāti nevar vienlaicīgi ieņemt amatus…” Tad 4.punkta pēdējai rindkopai krievu tekstā pēc vārdiem “Latvijas Republikas” vispār nav jēgas, jo 5.punktā tas ir jau ievērots: “ja šī darbība saistīta ar darbu likumdošanas orgānu un pārvaldes amatos”. 5.punkts to jau paredz. Es tomēr vēlreiz ierosinu Augstākajai padomei uzklausīt manu ierosinājumu, ja mēs direktīvi vispār neatsakāmies no Augstākās padomes deputāta, PSR Savienības tautas deputāta institūta un tomēr pieņemam lēmumu, kas kaut kā attiecas uz tiem, es uzskatu, ka būtu pareizi, ja mēs ar šo lēmumu dublētu republikas amatpersonu pienākumus attiecībā uz PSRS tautas deputātiem viņu, kā Latvijas Republikas pilsoņu, interešu aizstāvības ziņā. Ja tas ir nepieciešams, esmu gatavs atkal rakstiski iesniegt šo ierosinājumu sekretariātā./

Priekšsēdētājs: Paldies. Cienījamie deputāti, mēs varētu turpināt iesniegt priekšlikumus un papildinājumus, taču izskanēja deputāta Dineviča priekšlikums – šodien tomēr neuzsākt ne debates, ne lēmuma apspriešanu, un viņa minēto apsvērumu un argumentu dēļ pārcelt šā jautājuma izvērtēšanu uz kādu citu sēdi. Tātad mums vajadzētu izteikt savu attieksmi pret šo priekšlikumu. Taču, pirmkārt, mani interesē, kurš no deputātiem vadīja šo grupu, kas izstrādāja šo lēmumu projektu? Vai tas nebija deputāts Kiršteins? Viņa šobrīd nav klāt, tomēr katrā ziņā, ja mēs izlemsim, ka šodien neturpinām lēmuma apspriešanu un izskatīšanu, tad visi iesniegumi būs jādod viņam, lai tie tiktu izskatīti un ņemti vērā. Kā es saprotu, deputāts Plotnieks savus priekšlikumus bija iesniedzis rakstiski jau agrāk. Skaidrs. Tātad es tomēr ierosinu izteikt attieksmi pret deputāta Dineviča priekšlikumu – izskatīt šo jautājumu kādā no citām Augstākās padomes plenārsēdēm, ņemot vērā viņa minētos motīvus. Balsosim? Lūdzu balsošanas režīmu. Viena balss mums tātad nāca klāt papildus. Rezultāts: 99 un 1 klāt – simts balsu. Līdz ar to mēs esam izlēmuši, ka mēs šo jautājumu izskatīsim kādā no nākamajām plenārsēdēm. Man ir lūgums deputātam Kurdjumovam iesniegt rakstveidā savus priekšlikumus deputātam Kiršteinam. Ja vēl kādam citam no mūsu deputātiem rastos šādi papildinājumi vai kādi citi priekšlikumi, lūdzu, izdariet to pašu. Līdz ar to šis jautājums netiek tālāk risināts, un mūsu darba kartības visi jautājumi līdz ar to ir izskatīti. Vai ir vēl kādi paziņojumi? Deputāt Jundzi, lūdzu!

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Daudzus deputātus satrauc jautājums par milicijas reformu un municipālās milicijas veidošanos. Es gribu aicināt deputātus, kuriem ir iespēja, rīt pulksten 12 ierasties Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēdē, kur tiks apspriests šis jautājums. Sēdē ziņos iekšlietu ministra pirmais vietnieks Zenons Indrikovs, un mēs gaidām jūs ar saviem priekšlikumiem.

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti, es šajā sakarā gribētu vēl paziņot, ka pie mums, Rīgā, vizītē, kā jūs dzirdējāt, ir ieradusies Ziemeļu padomes delegācija un ka rīt Augstākās padomes Prezidija sēde sāksies nevis pulksten 16.00, bet 16.30. Vai ir vēl kādi citi paziņojumi?

No zāles: Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas sēde rīt pulksten 9.00 mūsu telpās.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Geidān!

I.Geidāns: Sakarā ar Ziemeļu padomes iebraukšanu mums arī pilsonības projekta darba grupa sāk darbu pusstundu ātrāk – pulksten 9.30.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kādi citi paziņojumi? Ja citu paziņojumu nav, tad paldies par uzmanību un uz redzēšanos nākamajā plenārsēdē, pirmdien pulksten 10.00.