1990.gada 17.oktobra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; / – atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Dūma tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt! Lūdzu, reģistrēsimies! Rezultātu. Zālē pašreiz ir 156 deputāti. Izskatīsim likumprojektu par akciju sabiedrībām otrajā lasījumā. Par procedūru, lūdzu, trešais mikrofons.

T.Jundzis: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Man būtu liels lūgums papildināt šodienas darba kārtību ar vienu nelielu punktu. Lēmumprojekts par Latvijas PSR likumu “Par Latvijas PSR tiesu tiesnešu un tautas piesēdētāju zvēresta piemērošanu” jums tika piedāvāts jau no rīta, un tas sastāv no vienas rindkopas. Es aicinu šo jautājumu šodien iekļaut darba kārtībā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Šī procedūra tika noteikta vismaz pusgadu atpakaļ, daudz kas ir mainījies, un pašreiz komisija ierosina šo tiesnešu zvēresta pieņemšanas procedūru mainīt. Tur nekas konceptuāli nemainās, nekādi likumi nav jāmaina, ir jāmaina pati procedūra. Tāpēc ir priekšlikums iekļaut šo jautājumu darba kārtībā, tas nekādā ziņā netraucēs mūsu galveno jautājumu izskatīšanu. Vai ir citi priekšlikumi un citas atziņas par šo priekšlikumu? Nav. Tāpēc es atļaušos jūs lūgt balsot, jo tas tomēr attiecas uz mūsu darba kārtību. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret deputāta Jundža – Aizsardzības un iekšlietu pastāvīgās komisijas priekšsēdētāja – ierosinājumu. Lūdzu rezultātu. 119 – par. Šis jautājums ir iekļauts darba kārtībā.

Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Krastiņš: Man būtu lūgums: pirms sākam izskatīt pirmo darba kārtības jautājumu, vajadzētu vienoties un pieņemt lēmumu par to, kurā dienā varētu izskatīt pensiju likumu otrajā lasījumā. Pēc Prezidija ierosinājuma tas darba kārtībā ir iekļauts 20.oktobrī, bet, tā kā domas dalās, varbūt tomēr ir iespējams pieņemt kaut kādu lēmumu, lai būtu skaidri zināms, kad mēs to darīsim.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi vai viedokli. Prezidijs, pieņemot šo lēmumu, neapsprieda konkrēto situāciju, kura veidojās Tautas frontes domē, un tāpēc sestdien tāds ierosinājums bija.

I.Krastiņš: Man ir ierosinājums: varbūt iespējams to izskatīt 22.oktobrī.

Priekšsēdētājs: Tas ir...

I.Krastiņš: Tas ir pirmdien. Pirms pusdienām.

Priekšsēdētājs: Sāksim darbu pulksten 10, un tad līdz pusdienu laikam.

I.Krastiņš: Sākt pulksten 10, un līdz pusdienu laikam.

Priekšsēdētājs: Citu priekšlikumu nav? Lūdzu!

I.Kalniņš: Varbūt varētu ceturtdien, tas ir, rīt, jo...

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons, vārds deputātam Kalniņam.

I.Kalniņš: Man jau pirms mēneša ir sarunāta tikšanās ar vēlētājiem, tādēļ es nevaru sestdien būt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

I.Silārs: Es atbalstu pirmdienu, jo trīs dienas pirms tam visiem tiek izdalīts šis likumprojekts izskatīšanai.

Priekšsēdētājs: Paldies. Citu priekšlikumu nav? Es atļaušos Prezidija priekšlikumu nelikt uz balsošanu, jo tas tika pieņemts toreiz – citā redakcijā, un tāpēc mēs tūlīt izskatīsim konkrēto situāciju, kura ir izveidojusies, un konkrētos priekšlikumus, kurus pašreiz deputāti ir iesnieguši. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret komisijas ierosināto priekšlikumu – pensiju likumprojektu otrajā lasījumā izskatīt pirmdien, 22.oktobrī, pulksten 10. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! Par – 127. Tātad šo likumprojektu izskatām pirmdien pulksten 10. Otrais mikrofons, lūdzu, deputāt Endziņ!

A.Endziņš: Cienījamais priekšsēdētāj un deputāti! Varbūt mēs varam vienlaicīgi izlemt jautājumu par sēdes translācijas iespējamību, jo pie mums, komisijā, ir griezušies diezgan daudzi vēlētāji ar lūgumu pensiju likumdošanas apspriešanas gaitu obligāti translēt.

Priekšsēdētājs: Tūlīt izteiksim savu attieksmi balsojot, jo mēs balsojam tad, kad mēs lūdzam to darīt, vai arī tad, kad mēs lūdzam slēgtu sēdi. Visās pārējās sēdēs mūsu darbība ir atklāta, un radio jebkurā brīdī var pieslēgties mūsu sēdei. Vai pašreiz radio ir pieslēdzies? Jā? Tātad izrādās, ka mēs jau piecas minūtes raidām šo sēdi. Tāpēc šeit nav nedz kādu iebildumu, nedz izbrīna. Mūsu sēdes ir atklātas, un radio un citi masu informācijas līdzekļi var izvēlēties, kad un kādā veidā tie raida un atspoguļo mūsu darbību.

Taču tagad par mūsu konkrēto lūgumu, lai mūsu darbība tiktu translēta, pieņemot likumu par pensijām. Lūdzu, izsakiet attieksmi pret šo priekšlikumu. Rezultātu! Par – 110; līdz ar to mēs lūgsim radio translēt likuma “Par pensijām” izskatīšanu otrajā lasījumā Augstākajā padomē pirmdien pulksten 10.00, tas ir, 22.oktobrī. Vairāk nekādu iebildumu vai priekšlikumu nav?

Mēs tagad sākam izskatīt likumprojektu par akciju sabiedrībām otrajā lasījumā, un man gandrīz vai būtu jāatvainojas mūsu radioklausītājiem – šī būs tīri tehnoloģiska izskatīšana, jo mums jau ir zināms ritms, izskatot projektus pirmajā, otrajā un trešajā lasījumā, un tāpēc mēs garus pārskatus par šā likuma būtību šeit nesniegsim. Deputāti pirmajā lasījumā tika iesnieguši konkrētus priekšlikumus, un mēs šodien otrajā lasījumā faktiski vērtēsim konkrēti komisijas veikto darbu ar visiem tiem priekšlikumiem, kuri tika izskatīti pirmajā lasījumā. Visiem deputātiem šie priekšlikumi ir rakstveidā izsniegti, un tāpēc es diemžēl nevaru ierosināt, ka mums tas viss tagad jānolasa un attiecīgi jāpaskaidro. Mēs šeit lemsim un vērtēsim komisijas darbu tādā secībā: man liekas, nekādi ziņojumi nav vajadzīgi. Bet nekādā gadījumā nevajag atkārtot to, kas ir jau nodrukāts.

Lūdzu, deputāt Špoģi, jums piecas minūtes laika!

K.Špoģis: Godājamie kolēģi! Tā kā mēs šodien jau trešo reizi izskatām likumu par akciju sabiedrībām un jūsu rīcībā ir visa un pareizā informācija, ko esam veikuši divās nedēļās, tad es to neatkārtošu, cienot jūsu laiku. Priekšsēdētājs jau norādīja, taču es gribu tikai piebilst, ka ir izskatīti jūsu, 12 deputātu, iesniegtie rakstiskie priekšlikumi. Tie visi ir iestrādāti pilnīgā saskaņā ar šā likumprojekta autoriem, un ar absolūto balsu vairākumu bija pilnīga vienprātība, izņemot vienu gadījumu. Izskatot jautājumu par akcijas nominālvērtību, ko reglamentē 40.pants, komisijas domas nedaudz dalījās. Komisijā bija divi varianti: tūkstoš rubļu un divsimt rubļu. Pēc šā jautājuma rūpīgas apspriešanas, balsojot tika atstāts tūkstoš rubļu, divi mūsu kolēģi no opozīcijas frakcijas balsoja par diviem simtiem rubļu, bet viens atturējās. Arī viens no cienījamajiem autoriem, varbūt vairāk kolektīvi, iestājās par diviem simtiem rubļu, argumentējot savu priekšlikumu galvenokārt ar to, ka vidējā strādājošo darba alga ir divi simti piecdesmit rubļu mēnesī. Tāpēc komisijas locekļu viedoklis bija tāds, ka tūkstotis rubļu tomēr ir tāda summa, ka darbīgi, uzņēmīgi, aktīvi, talantīgi cilvēki šādā veidā būtu, teiksim, piemēroti akciju sabiedrību veidošanai. Tāpēc šo jautājumu varbūt varētu arī papildus likt uz balsošanu. Tas paliek atklāts, kaut gan neizslēdz iespēju arī ģimenei iegūt šo tūkstoš rubļu akciju, turklāt ģimenes izpratnē tādā veidā, kā mēs to ierakstījām likumā par uzņēmējdarbību trešajā pantā.

Un otrais jautājums, par kuru gribu teikt, ir šā likumprojekta mūsu iepriekšējā izskatīšanas reizē plenārsēdē pieņemtais blakuslēmums par nepieciešamo papildu informāciju no Ministru padomes. Komisijā mēs vienojāmies, protams, ar ļoti cienījamās Zeiles kundzes laipno līdzdalību, par to, ka informācija, kas ir pieprasīta un nepieciešama, būs izmantojama un, ja nepieciešams, arī pie nākamā likumprojekta “Par valsts uzņēmuma pārveidošanu akciju sabiedrībās”, ko pašreiz nobeidz Goskaufmana kungs. Tāpēc tas nekavē mūsu projekta par akciju sabiedrībām virzīšanu.

Un trešais jautājums. Varbūt man jāsāk ar atvainošanos, bet sakāmā būtība ir tāda: atšķiriet, lūdzu, 57.pantu. Pēc deputāta Plotnieka priekšlikuma tas ir papildināts ar otru teikumu par divpakāpju pārvaldes sistēmu. Taču, turpinot šīs problēmas studijas, mēs nonācām pie secinājuma, ka divpakāpju sistēma tīrā veidā akciju sabiedrībās vispār nav ne pieļaujama, ne iespējama, jo valdes darbības novērošanai ikdienā tik un tā ir jābūt. Tāpēc pašreiz būtu lietderīgi un nepieciešami šo otro papildu teikumu – tās divas rindiņas no 57.panta – tomēr svītrot un tajā atstāt tikai to, kā autoram bija oriģinālā.

Un ceturtais jautājums ir piebilde par īpašas labvēlības statusu kaimiņu valstīm, dibinot savas akciju sabiedrības Latvijā. Pieņemot savus likumus par akciju sabiedrībām, vistuvākie kaimiņi nav ierakstījuši ne vārda šādā virzienā, tāpēc mēs uzskatām, ka varbūt nevajadzētu uzmākties un rakstīt mūsu likumā tādu normu, bet kārtot šo jautājumu ar starpvaldību līgumiem, kas fiksēts mūsu lēmumprojekta otrā punkta ceturtajā apakšpunktā. Tādi bija mani papildu jautājumi, par kuriem gribēju šeit informēt. Tālāk mēs varam strādāt un izvērtēt tos jautājumus, kuri netika pieņemti komisijās.

Priekšsēdētājs: Kolēģi deputāti, man šķiet, ka mūsu komisijas tomēr jau sāk strādāt zināmā sistēmā un Ekonomikas komisijas darbs ar šo likumprojektu ir tam apliecinājums. Tomēr centīsimies šo sistēmu ievērot un nesāksim katrreiz uzdot jautājumus par visu, kas mūs interesē un kas mūs neapmierina. Tas attiecas arī uz jūsu ziņojumu, cienījamo Špoģi! Ja jums komisijā nav izdevies kaut ko līdz galam nobalsot, lūdzu rakstveidā būtisko atzīmējiet, tad deputātiem ir vieglāk orientēties, nevis tā kā tagad: jums ir četras piebildes, un mēs tagad meklējam, kur šīs četras piebildes ir, lai zinātu – pieņemt vai nepieņemt šos priekšlikumus.

Es ierosinu: vērtēsim vispirms komisijas veikto, ko tā ir izdarījusi deputātu priekšlikumu realizēšanā. Šeit ir divas grupas: komisija ļoti daudzus deputātu priekšlikumus no iepriekšējā lasījuma ir pieņēmusi un tos iestrādājusi projektā. Tagad vienīgais jautājums varētu rasties par to, vai kāds no deputātiem neuzstāj par balsošanu, jo varbūt komisija tam piekrīt, bet kāda daļa deputātu nepiekrīt, un viņi uzstāj par balsošanu, lai viss paliek tā, kā tas bija iestrādāts pirmajā lasījumā. Ja tādu priekšlikumu nevienam nav, tad mēs šo sadaļu līdz ar to tālāk neizskatīsim, bet uzskatīsim par normālu parādību, ka komisija ir ņēmusi vērā deputātu priekšlikumus, un tie jau ir lasāmi šeit, projektā. Un katrs deputāts varēs izteikt savu attieksmi pret šo iestrādi, balsojot par visu likumprojektu kopumā. Bet, ja vajag nobalsot atsevišķi par kādu priekšlikumu, ar kuru jūs neesat mierā, tad, lūdzu, pasakiet to, tad es organizēšu, lai mēs varētu balsot. Vai iebildumu par šo sadaļu nav? Paldies. Kā, lūdzu? Par kuru sadaļu? Mēs pašreiz vērtējam komisijas darbu, mēs nevaram tik haotiski sākt visu izskatīt. Komisija ir ņēmusi vērā deputātu priekšlikumus un tos iestrādājusi. Tagad vērtēsim komisijas darbu. Vai ir iebildes par sadaļu, kur komisija ir ņēmusi vērā jūsu priekšlikumus un tos jau iestrādājusi likumprojektā? Nē, nevis par redakcionālas dabas labojumiem, bet par konceptuāliem jautājumiem, pēc tam debatēs mēs par tiem varēsim izteikties, un komisija strādās tālāk. Lūdzu, deputāt Kodoliņ!

A.Kodoliņš: Manuprāt, komisija ir ņēmusi vērā vienu priekšlikumu, kuru, piemēram, nevajadzēja ņemt vērā. Proti, runa ir par 10.panta 2.daļu, kur bija teikts par reformu, ka valsts var būt vienīgais akciju sabiedrību dibinātājs atšķirībā no visiem pārējiem gadījumiem. Reāli tomēr būs situācija, ka, pastāvot valsts īpašuma monopolam, valsts būs šis vienīgais dibinātājs. Manuprāt, šī vecās redakcijas norma būtu jāatstāj.

Priekšsēdētājs: Paldies. Runa ir par deputāta Muciņa priekšlikumu, kurš ņemts vērā.

A.Kodoliņš: Jā, te ir runa par deputāta Ēlerta priekšlikumu, kurš tika ņemts vērā. Muciņa? Es atvainojos – Muciņa, jā.

Priekšsēdētājs.: Mums ir jāizskata konkrēts priekšlikums, nevis vispār jārunā par pantu. Runa ir par deputāta Muciņa priekšlikumu. Lūdzu, skatieties Ekonomikas komisijas iesniegto variantu pēc izskatīšanas un pieņemšanas pirmajā lasījumā. Deputāta Muciņa priekšlikums ir svītrot 10.panta 2.punkta palīgteikumu. Uzmanīgi to izlasiet, un pēc tam deputātam Muciņam būs iespēja izteikt arī savu viedokli. Komisija, protams, arī varēs izteikt savu viedokli, un tad mēs balsosim. (Apspriešanās zālē.)

Deputāt Muciņ, vai jūs varat izteikt savu viedokli? Lūdzu, pirmais mikrofons! Vai jūs par šo pašu jautājumu gribat ko teikt?

No zāles: Vēl par 10.pantu, par tā redakciju. Mēs tur apstājāmies. Man ir būtisks...

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bojār!

J.Bojārs: Man ir būtiskas iebildes par 10.panta 1.un 2.punktu. Es ierosinu nelietot terminu “fiziskā persona”, kas absolūti neko neizsaka, jo neparāda šīs personas tiesisko statusu. Kā mēs vienojāmies jau iepriekšējā frakcijas sēdē, pastāv dažādas iedzīvotāju kategorijas ar dažādu tiesisko statusu. Šeit acīmredzot mums jāizšķiras, par ko balsot: vai nu rakstīt “pilsoņi”, vai “pastāvīgie iedzīvotāji”. Var būt tikai divi varianti, citādu variantu nevarētu būt. Vēl pret šo redakciju varētu iebilst tāpēc, ka praktiski gadījumā, ja mēs arī ierakstām “pilsoņi” vai “pastāvīgie iedzīvotāji”, šādā redakcijā, kā te ir, tad akciju sabiedrības varētu veidot, teiksim, mafiozi, kas sēž cietumā. Viņš sēž cietumā un veido akciju sabiedrības. Līdz ar to vajadzētu papildināt “tiesībspējīgi un rīcībspējīgi pilsoņi”. Un tad viss būtu pateikts ļoti skaidri.

Un otrajā punktā “fizisko personu” vietā lietot terminu “pilsoņi”, nevis “ārvalstu fiziskās un juridiskās personas”, “ārvalstu juridiskās personas un pilsoņi”, “ārvalstu pilsoņi”. Tad tas būtu pilnīgi skaidrs.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, lūdzu, ievērosim klusumu! Un man tomēr ir jāatgriežas pie sistēmas. Mēs nevaram tagad balsot par jebkuru priekšlikumu. Mēs taču pagājušo reizi iesniedzām priekšlikumus, komisija visu godīgi izskatīja, ko mēs esam iesnieguši. Tagad izskatīsim komisijas darbu un pēc tam dosim atkal komisijai darbu ar saviem rakstveida priekšlikumiem, jo citādi nav iespējams sekot līdzi un momentā balsot. Jūs par procedūru?

A.Endziņš: Es gribu runāt par Bojāra priekšlikumu, dot paskaidrojumu.

Priekšsēdētājs: Bet, kolēģi, deputātiem ir iesniegti Bojāra rakstiski priekšlikumi?

A.Endziņš: Es gribētu tikai paskaidrot, lai nerastos šaubas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons, vārds deputātam Endziņam.

A.Endziņš: Jebkuram cilvēkam, pilsonim, rodas tiesības līdz ar viņa dzimšanu un beidzas ar nāvi. Tātad šeit nekādas “tiesībspējas” saturā nav vajadzīgas. “Rīcībspēju” var atņemt tikai tiesas ceļā, un tas notiek, pastāvot ļoti īpatnējiem noteikumiem. Ja cilvēks atrodas ieslodzījuma vietā, viņš nezaudē ne tiesībspēju, ne rīcībspēju.

Priekšsēdētājs: Tagad mums vajadzētu balsot vienu un otru priekšlikumu. Lūdzu, deputāt Muciņ!

L.Muciņš: Es pārbaudīju savus pierakstus. Un es ļoti atvainojos, ja esmu kaut ko neprecīzi uzrakstījis, bet pēc tiem avotiem, kuri ir manās rokās, acīmredzot ir domāts vecais 2.punkts 10.pantā, bet nevis tagadējais 2.punkts. Tādējādi es nebūt nepastāvu uz savu priekšlikumu un pieļauju iespējamību, ka var būt viena akcionāra akciju sabiedrība. Paldies.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, man ir jautājums: tātad jūs pastāvat uz to, ka tādā redakcijā, kādā punkts pašreiz ir, tas var būt, jā?

L.Muciņš: Nē, tomēr ir jāatgriežas pie pirmā varianta.

Priekšsēdētājs: Pie pirmā? Paldies. Ko šajā sakarā var teikt komisija?

K.Špoģis: Varētu divos, trijos vārdos atpakaļ ierakstīt to normu, ka var būt arī vienas personas valsts akciju sabiedrība.

Priekšsēdētājs: Mums nav par ko balsot. Izrādās, ka komisija vienkārši nav precīzi sapratusi iepriekšējo deputāta Muciņa ierosinājumu. Un 10.panta 2.punkts paliek iepriekšējā redakcijā, ko šeit savā priekšlikumā izteica deputāts Kodoliņš. Vai ir vēl kādas piezīmes par komisijas izskatītajiem un pieņemtajiem labojumiem? Nav. Paldies.

Tagad par komisijas nepieņemtajiem priekšlikumiem. Deputāta Ēlerta ierosinājums: 5.pantu papildināt ar teikumu “un tālāk kā tekstā”. Komisijai arī šeit ir argumenti. Deputāt Ēlert, vai jūs atsaucat savu priekšlikumu? Paldies. Deputāts Ēlerts ar komisijas argumentiem ir apmierināts un tāpēc ierosinājumu atsauc.

Tālāk. 19.panta 2.punktu svītrot. Jūs atsaucat? Arī komisijas argumenti ir tādi, kas ļauj deputātam Ēlertam šo savu priekšlikumu no balsošanas noņemt. Par 20.panta 1.punktu deputāts Ēlerts izteiks savus argumentus.

I.Ēlerts: Šajā gadījumā esmu mierā ar komisijas viedokli.

Priekšsēdētājs: Arī par 20.panta 1.punktu? Paldies. Par 94.pantu.

I.Ēlerts: Šeit manas kļūdas dēļ ir ieviesusies neprecizitāte. Es biju ierosinājis svītrot 94.panta 9.punktu, jo tas ir pretrunā ar tā paša panta 5.punktu. 5.punktā jaunizveidotā akciju sabiedrība ir apvienoto sabiedrību tiesību pārņēmēja. 9.punktā tiek paredzēta pievienotās sabiedrības atsevišķa pārvalde uz zināmu laiku, kas, manuprāt, ir lieka un nepamatota.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kolēģi Špoģi, kāds ir jūsu viedoklis? Vai 94.pantā 5.punktā priekšlikums ir radies kļūdas dēļ un mēs to neizskatīsim, jā?

I.Ēlerts: 94.panta 9.punktu svītrot, bet piektajam tur vajadzētu būt.

Priekšsēdētājs: Jā, bet 5.punktu mēs te neizskatām. Te ir runa par 9.punktu. Lūdzu!

K.Špoģis: Te es gribētu no autoriem lūgt palīgā Klausa kungu, jo varbūt es nepaspēju to pareizi formulēt. Te 9.punkts ir garš, to grūti izlasīt šajā situācijā, mēs visu laiku darbojāmies ap to ceturto… Vai mēs varam svītrot 94.panta 9.punktu?

Priekšsēdētājs: Mums acīmredzot radīsies arī citi tādi gadījumi, un tāpēc komisijai būs jāstrādā tālāk. Jūsu priekšlikums, deputāt Ēlert, paliek spēkā, un mēs to pašreiz neizskatīsim, kamēr komisija nebūs izteikusi arī savu viedokli. Tālāk paliks tā, kā šeit ir tekstā, jums tad būs šeit jānāk vēlreiz, jā?

Tālāk. 24.pantā deputāts Plotnieks ierosina: “noteikt, kādam procentam akciju minimāli jāpieder Latvijas Republikas pilsoņiem”. Komisijas arguments šeit ir. Deputāt Plotniek, lūdzu, sniedziet jūsu vērtējumu komisijas argumentiem!

A.Plotnieks: Godājamie kolēģi, es tomēr gribētu aicināt gan komisiju, gan mūs pašus ļoti nopietni šo situāciju izvērtēt. Mēs tātad visas akciju sabiedrības iedalām tādās, kuras ir mūsu republikas un kuras – ārvalstu. Turklāt ārvalstu varbūt iznāk arī tādas, kurās mūsu republikas pilsoņiem nepieder neviena akcija. It kā no kapitāla piesaistīšanas viedokļa tas varētu būt izdevīgi. Tajā pašā laikā pasaules prakse ir tāda, ka mazas valstiņas parasti tomēr divos nolūkos no tā izvairās. Pirmkārt, lai neveidotos monstri, par kuriem vispār nav nekādas informācijas, jo gadījumā, ja nevienam republikas pilsonim nav akciju, tad tā var darboties it kā pilnīgā vakuumā. Otrkārt, lai nodrošinātu vismaz elementāru republikas pilsoņu līdzdalību darbībā un, treškārt, lai dotu republikas pilsoņiem iespēju pēc iespējas izdevīgāk ieguldīt to kapitālu, kurš ir viņu rīcībā, tomēr atrunā zināmu procentu. Es uzskatu, ka mums būtu jāņem vērā šie trīs argumenti. Un varbūt ne tajā pantā, kuru es piedāvāju, bet varbūt 10.pantā vajadzētu ietvert attiecīgu atrunu, par vismaz 10 procentiem. Tas nekādā ziņā nekavētu akciju sabiedrību veidošanos, bet, no otras puses, tiktu ņemti vērā šie apstākļi, kuri mums Latvijā ir visai būtiski un nozīmīgi.

K.Špoģis: Nebūtu nekādu iebildumu, ja mums eksistētu kaut mazākā skaidrība par to, kas ir republikas pilsonis.

A.Plotnieks: Šajā sakarībā es par to šodien gribētu runāt. Man šķiet, ka parlamentam ir pienācis laiks vismaz steigšus anulēt, pasludināt par spēkā neesošu PSRS Augstākās padomes Prezidija 1940.gada 7.septembra dekrētu un pēc tam strādāt tālāk pie pilsonības likuma. Katrā ziņā mēs šodien to nevaram. Es zinu, ka komisija ļoti godprātīgi šo jautājumu izpētīja, bet, manuprāt, mums nevajag šodien sevi saistīt ar to, ka gadījumā, ja kāds likums nav pieņemts, tad mēs vienkārši baidāmies institūtu minēt. Mums ir tāda situācija, ka mēs radīsim milzīgu likumu paketi, bet pēc tam pieņemsim vēl vienu likumu, kurā attiecīgais institūts būs reglamentēts, un mums nāksies visus šos likumus no jauna pārstrādāt. Tas nav normāli. Likumā var ieviest institūtu, kaut arī patlaban vēl nav tā tiesiskās reglamentācijas, tas ir rītdienas jautājums. Kamēr nav attiecīgu likumu, tikmēr attiecīgais pants klusē.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pirms balsojam par deputāta Plotnieka ierosinājumu, vai kāds vēlas izteikt savu viedokli? Deputāt Kehri, lūdzu!

O.Kehris: Šo jautājumu, ja mēs to liktu uz balsošanu, es aicinātu tiešām pārdomāt, jo runa ir par ārvalstu akciju sabiedrībām, kurām ir paredzēts īpašs reģistrācijas režīms. Un, proti, par katru no tām ir vajadzīga speciāla atļauja. Ja mēs paredzam pašlaik šos 10 procentus, turklāt vēl ar neskaidru formulējumu, mēs jau rīt varam šiem zviedru, somu vai citiem uzņēmējiem, kuri šeit gribētu atvērt uzņēmumu (to, starp citu, praktiski jau atļauj kaimiņvalstīs), prasīt, lai viņi meklē šeit 10 procentus pilsoņu, kurus viņi nevarētu atrast. Tad mēs spiedīsim šeit dibināt cita veida sabiedrības, tikai ne šīs akciju sabiedrības. Tāpēc šeit var vēl spēcīgāk akcentēt, teiksim, šo reģistrāciju, atļaušanas kārtību, bet iestāties pret to principu, ka ārvalstniekiem tomēr ir jāņem noteikti vēl kāds no mums. Es apšaubu, vai tas ir nepieciešams, bet, ja runa ir par republikas akciju sabiedrībām, tad tur gan mums noteikti ir jāparedz Latvijas pilsoņu vai pastāvīgo iedzīvotāju īpatsvars un viņu loma.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Muciņ!

L.Muciņš: Šeit acīmredzot jāpadomā, vai vispār šīs normas nav jāņem ārā no šā likuma, jo es saņēmu arī dažus PSRS projektus, kur eksistē likums par ārzemju investīcijām, un tāds ir arī citās pasaules valstīs, un ar šo likumu ne tikai attiecībā uz akciju sabiedrībām, bet arī uz visām citām uzņēmējdarbības formām tiek regulēts, kādā veidā un kādās formās šīs ārzemju investīcijas tiek izdarītas. Mēs tagad mēģinām savienot nesavienojamo: mēs gribam, lai ieplūstu Rietumu kapitāls, bet mums ir pamatotas aizdomas, ka Austrumu kapitāls mums var izraisīt kaut kādas nevēlamas sekas. Tādēļ es aicinātu šo jautājumu tomēr regulēt ar speciālu likumu par ārzemju investīcijām, kas, liekas, mūsu likumdošanas plānā ir iekļauts. Paldies.

No zāles: Īss komentārs…

Priekšsēdētājs: Tas nav īss komentārs, bet jūsu galavārds. Un tad mēs balsosim.

No zāles: Es tādā gadījumā atsakos no līdzdalības debatēs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Plotnieks: Godātie kolēģi, es piedalījos šā likumprojekta par ārzemju investīcijām izskatīšanā PSRS līmenī. Tur tiešām ir viss tas, ko teica godājamais Muciņa kungs. Taču tas nekādā ziņā nedublēs attiecīgo PSRS likumu, kas reglamentē akciju sabiedrības, un tas pats nevar būt pie mums. Mums šajā likumprojektā tas, kas attiecas uz akciju sabiedrību tiesisko statusu, tomēr ir jāparedz. Es gribētu jums uzdot tikai divus jautājumus, un jūs atbildiet paši sev pēc labākās sirdsapziņas: vai par katru cenu? Un par kādu cenu? Vai nebūs tā, ka mēs, par katru cenu mēģinādami kaut ko palaist, beigās paši un mūsu pēcnācēji jautāsim: par kādu cenu jūs to esat izdarījuši? Tāpēc kaut kāda kontrole pār to, kas notiek Latvijas teritorijā, mums ir jāgarantē, ja mēs jūtam atbildību savu pēcnācēju priekšā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, balsosim par deputāta Plotnieka ierosinājumu. Tas šeit ir formulēts, un es domāju, ka mēs to tagad konceptuāli nobalsosim. Ja tas gūs atsaucību, tad tam jābūt 24. vai citā pantā, taču tas ir cits jautājums, un arī procentu jautājums ir cits jautājums.
Uzmanību! Kolēģi Plotniek, izbeidziet, lūdzu, aģitēt! Mēs visi sapratām jūsu priekšlikumu. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret kolēģa Plotnieka priekšlikumu balsojot. Paceliet roku! Kur skaitīt jūsu abu balsis – par vai pret? Jūs arī atturaties? Pret – ja? Lūdzu rezultātu. 69 – par, 64 – kopā atturas un pret. Vēl jāprecizē, kuri bija pret. 65. Jūs? Pret – 66, 69 balsis. Kur jūsu balsi skaitīt, deputāt Zatuliviter? Pret? 67, 68. Jūsu? (Troksnis zālē.) Lai izšķirtu šo strīdu, es lūdzu strādāt balsu skaitīšanas komisiju. Kur mums ir Geidāna kungs? – Jelgavā. Bet šeit ir viņa vietnieks, deputāts Ozols. Tikai mieru! Mums ir 60 par. Vai vēl kāds piesakās “par”? Nepiesakās. Masveidīgi pieteicās “pret”. Tagad mēs tūlīt uztaisīsim sarakstu, jo kolēģi acīmredzot nav reģistrējušies, tāpēc balso pret. Komisijai būs izdruka, un tad redzēsim. Ja tie kolēģi, kuri ir jau nobalsojuši, tagad atkal roku cels citādi, tad komisija lems par viņu ētiku. Tagad ir svarīgas balsis “pret” un “atturas”. Lūdzu, kuri ir pret vai atturas. Un kuri nav balsojuši ar elektronisko skaitļojamo mašīnu, lūdzu, paceliet roku, un mēs fiksēsim. Jūs par procedūru?

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj! Manuprāt, jūsu rīcība nav korekta.

Priekšsēdētājs: Kāpēc?

A.Endziņš: Paskaidrošu: ja mēs balsojam ar elektronisko skaitļojamo mašīnu, tad tādā gadījumā vajadzēja būt paceltām rokām tiem, kuriem aparatūra nestrādā. Citādi iznāk tā, ka mēs tagad velkam aiz matiem klāt, lai iegūtu vienu vai otru rezultātu.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, es neko nevelku aiz matiem klāt. Aiz matiem velk, ja daži kolēģi lieto jūsu terminu. Lai tiešām būtu korekti, es lūdzu komisiju fiksēt, lai tad komisija izlemj, nevis es tagad izlemšu, kurš minūti agrāk un kurš vēlāk pacēla roku, ka viņam nedarbojas mašīna. Lūdzu, fiksējiet, pēc tam noskaidrosiet. Paceliet, lūdzu, roku tie, kuriem nedarbojas elektronika un kuri bija pacēluši roku, kad es sāku skaitīt. Turiet, lūdzu, roku, lai varam fiksēt konkrēti jūsu attieksmi.

A.Safonovs: */Anatolij Valerianovič! Es esmu balsu skaitīšanas komisijas loceklis. Bet varbūt pārreģistrēsimies un pārbalsosim, ja reiz ir tāda…/

Priekšsēdētājs: */Man nav tādu tiesību, ja kaut kas kaut kur neiznāk, sākt visu no sākuma. Vispirms jāfiksē situācija, kādā mēs atrodamies, un pēc tam komisija mums.../

A.Safonovs: */Piekrītu. Es nospiedu “pret”, bet man līdz nospiešanas momentam, šķiet, dega spuldzīte, tas ir, es gribu paskatīties izdrukas, ja tur man ir “pret”, tad viss ir pareizi./

Priekšsēdētājs: */Man grūti ir novērtēt jūsu situāciju, lūdzu, paziņojiet to komisijai./ Vai komisija ir fiksējusi visus kolēģus, kuriem nebija iespējas balsot ar mūsu skaitļojamās mašīnas palīdzību un kuri to izdarīja, paceļot roku? Lūdzu, nedzēsiet rezultātu! Pašreiz par ir 69, pret – 51, atturas – 13. 51 plus 13 – tās ir 64 balsis. Bet daudzi kolēģi cēla rokas un izteica viedokli, ka viņiem nedarbojas elektronika vai arī viņi nav reģistrējušies, tāpēc balsu skaitīšanas komisija visu tūlīt fiksēs. Jums ir, jā? Lūdzu pie mikrofona. Pret un atturas – cik nācis klāt? Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Ozols: Es vēl nevaru precīzi rezumēt, jo man ir tādi, kuri mainījuši savu viedokli un ieskaitīti šajā kopējā balsošanas skaitā ar elektroniku. Līdz ar to mums, balsu skaitīšanas komisijai, jāsanāk kopā. Te ir jāpārbauda ar izdruku, mums tā ir vajadzīga, lai mēs varētu kaut ko apgalvot.

Priekšsēdētājs: Tāds ir balsošanas komisijas priekšlikums sakarā ar mūsu kolēģu tomēr ne visai precīzo darbību balsošanā. Atskan priekšlikumi pārbalsot. Ja deputātiem ir kāds priekšlikums, lūdzu, nāciet pie mikrofona, izsakiet savus argumentus. Es nevaru tā rīkoties – vienkārši likt pārbalsot. Lūdzu, trešais mikrofons.

V.Dozorcevs: */Man ir vienkāršs ierosinājums: pieņemt to, kuri nokavējās, atvainošanos, pārreģistrēties un pārbalsot./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

J.Bojārs: Ņemot vērā to, ka nav īstas skaidrības, cik kurš korekti balsojis, un ņemot vērā to, ka balsošanas laikā zālē notika aģitācija, kurai nevajadzētu būt, man ir priekšlikums pārbalsot. Un es uzskatu, ka mēs šo priekšlikumu varam nobalsot – pārbalsot vai ne. Šis profesora Plotnieka priekšlikums, manuprāt, ir ļoti svarīgs pants.

Priekšsēdētājs: Ja mēs pārbalsojam, tad pirmais priekšlikums ir atcelt iepriekšējās balsošanas rezultātu.

J.Bojārs: Jā, tas notiks, ja mēs pārbalsosim, tad automātiski šie rezultāti tiek atcelti. Mēs varam izlemt, ka pārbalsojam šo pantu.

Priekšsēdētājs: Tātad – atcelt un pārbalsot? Vai ir citi priekšlikumi? Vai mēs varam balsot par šo ierosināto priekšlikumu? Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Ozols: Iepriekš es lūgtu pārreģistrēties.

Priekšsēdētājs: Protams, protams. Lūdzu, reģistrēsimies. Paldies. Zālē notiek aktīva aģitācija. Kolēģi, ja šis jautājums izraisa tik dzīvu un ieinteresētu attieksmi, tas ir ļoti labi. Sakarā ar situāciju, kura bija izveidojusies zālē, kad daudzi deputāti atvainojās, jo nebija reģistrējušies, un cēla rokas, bet daži pēc tam izteica citus argumentus, izskanēja priekšlikums anulēt mūsu balsošanas rezultātus par deputāta Plotnieka ierosinājumu un pārbalsot. Lūdzu, izsakiet tagad savu attieksmi pret šo priekšlikumu, un pēc tam mēs vēl izteiksim konkrēti savus argumentus par Plotnieka priekšlikumu, jo es jūtu, ka te rodas dzīva interese un dzīva aģitācija. Tagad, lūdzu, uzmanību! Balsosim priekšlikumu, ka atceļam iepriekšējās balsošanas rezultātus, un šo priekšlikumu pārbalsosim. Ir jābūt 101 balsij. Es nevarēju citādi rīkoties, kolēģi Dozorcev, jo bija jau iesākta balsošana. Lūdzu rezultātu. Diviem nedarbojas aparatūra. Tātad – 123, 124, 125. Ar 125 balsīm iepriekšējās balsošanas rezultāti par Plotnieka priekšlikumu ir atcelti, un mēs to pārbalsosim no jauna. Jūs ļoti ieinteresēti aģitējāt, sēdēdami savās vietās, un man ir pamats domāt, ka gadījumā, ja jūs gribat izmantot mikrofonu, mēs vēl varam drusciņ uzklausīt aģitāciju, ja tas ir vajadzīgs, bet pēc tam ievērojiet, lūdzu, klusumu, kad balsosim. Tikai ne jūs, deputāt Plotniek, jūs jau divas reizes esat aģitējis. Nē, var aģitēt tikai pret, būtu ētiski, ja es dotu vārdu tam, kurš ir pret. Jūs divas reizes jau esat aģitējis par.

E.Krastiņš: Es nezinu, īsti neizskanēja argumentācija, kāpēc vajadzētu balsot pret šādu priekšlikumu. Varbūt deputātam Plotniekam, kad viņš iesniedza šādu priekšlikumu, vajadzēja mums paskaidrot, kā viņš tādā gadījumā iedomājas Rietumu kapitāla iesaistīšanu šeit, Latvijā, ja šeit būs tādi drastiski noteikumi Rietumu kapitāla ieplūšanai, jo mums būs spaidu noteikumi, kad katrai Rietumu akciju sabiedrībai, kas šeit ieradīsies, būs, teiksim, jānodrošina 10 vai 20 procenti savu akciju Latvijas Republikas pilsoņiem. Kāds šeit varētu būt mehānisms – tas man pilnīgi nav skaidrs. Un man ir bail, ka, nobalsojot par šādu pantu, mēs praktiski varam nogriezt ceļu lielu Rietumu firmu ienākšanai nākotnē šeit, Latvijā. Es šaubos, vai šādā nestabilā politiskajā un ekonomiskajā situācijā, kāda ir Latvijā, mēs, uzliekot tām šādus papildu ierobežojumus, varam sagaidīt Rietumu kapitāla pieplūdumu Latvijā. Taču esmu pārliecināts, ka šāds kapitāls mums ir vajadzīgs. Mums būs vajadzīgs jebkurš kapitāls arī pat tad, ja tas nāks no Austrumiem. Un bez tam šajā likumā par akciju sabiedrībām ir pietiekami laba nodaļa, kas reglamentē ārzemju akciju sabiedrību izveidošanu. Tur ir paredzēti daudz stingrāki nosacījumi, kā tās reģistrē, ir speciālas prasības, un teikt, kā teica cienījamais deputāts Bojārs, ka mēs nezināsim, kas notiek šo sabiedrību iekšienē, kur kādi 10 procenti akciju piederēs mūsu pilsoņiem. Šim nolūkam ir kontroles orgāni, ir noteikta kārtība, kādā akciju sabiedrības var kontrolēt un kā tām jāatskaitās par savu darbību. Tāpēc es aicinu deputātus balsot pret deputāta Plotnieka ierosinājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vienu mirklīti, kolēģi! Mums izskan dažādas piezīmes par valodu, un tas ir pareizi, bet diemžēl mēs neņemam vērā šīs piezīmes. Mēs sākam lietot vārdus (tas neattiecas uz kolēģa uzstāšanos pašreiz), kuri diez vai atbilst tam, ko mēs gribam pateikt ar šiem vārdiem. Mūsu pašreizējā leksikā parādījies vārds “drastisks”. Drastisks ir bezbēdīgs, jautrs, bravurīgs, draisks, tāpēc uz minēto situāciju laikam neattiecas. Es zinu, no kura mūsu kolēģa šis vārds ir pielipis mums visiem, un mēs tagad esam sākuši šo vārdu lietot. Tāpēc es nekomentēju kolēģa runu no valodas viedokļa, bet tikai no satura. Varbūt atturēsimies no šā vārda “drastisks” lietošanas.

Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Dobelis: Jau vairākas reizes, tiklīdz mūs translē pa radio vai arī tiklīdz mēs izskatām kādu nopietnāku jautājumu, uzreiz negaidīti parādās priekšlikums, kurš galīgi nav bijis iepriekš sagatavots. Mēs neesam patlaban gatavi šo jautājumu iztirzāšanai. Daudzi no mums nemaz īsti nesaprata to priekšlikumu. Diemžēl. Tāpēc es domāju, ka tādā gadījumā vispirms ir tiešām kārtīgi par to jādiskutē un tas ir jādara tūlīt, ja mēs gribam virzīties tālāk. Es katrā ziņā gribu izteikt aizrādījumu deputātam Plotniekam, jo man liekas, ka vairākas reizes viņš ar tāda tipa ierosinājumiem tīšām bremzē mūsu darbu. Viņam sen bija iespēja piedalīties šinī darbā, sen par to diskutēt, un tieši tad, kad jau notiek paša dokumenta apspriešana, viņš pieceļas un nesagatavotai auditorijai sniedz kaut kādus savus ierosinājumus. Es domāju, ka patlaban mums ir jādiskutē par šo jautājumu. Jādiskutē, bet nevis uzreiz jābalso.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es atļaušos drusciņ aizstāvēt deputāta Plotnieka pozīciju, jo viņš ir iesniedzis priekšlikumu rakstiski, komisija to ir formulējusi, un mēs to apspriežam. Mēs apspriežam komisijas jau iesniegto argumentu. Lūdzu, deputāt Štein!

V.Šteins: Mēs varētu, protams, ļoti ātri un steidzamā kārtā Latviju pārvērst par Honkongu. Es domāju, ka mums tomēr jāceļ nacionāla valsts, mums jāceļ mūsu Latvijas valsts, un tāpēc es aicinu tomēr balsot. Aicinu nepiekrist Edmundam Krastiņam, bet balsot par Plotnieka priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Celmiņš: Piekrītu teiktajam. Ja mēs pavērojam rietumvalstu pieredzi, tad tur akciju sabiedrības sastāda samērā nelielu daļu no ieguldītā kapitāla. Tanī pašā laikā mums nav jādomā, ka nobremzēsim ceļu Rietumu kapitāla ieplūšanai, bet drīzāk mums ir jādomā par tiem vissavienības uzņēmumiem, kuri atrodas šeit un kuriem ir zināms pamats veidot šeit savas akciju sabiedrības. Un vēl es gribētu piebilst, ka zālē reizēm valda tāds īpatnējs noskaņojums pret deputāta Plotnieka vai deputāta Bojāra ierosinājumiem. Taču šoreiz es uzskatu, ka šie priekšlikumi aizstāv Latvijas Republikas intereses, un aicinu balsot par tiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Cilinski!

E.Cilinskis: Tajā laikposmā, kas pagājis no pirmā lasījuma līdz otrajam, šis tas ir mainījies. Un tagad mums ir zināma iestrāde jautājumā par pilsonību, par pastāvīgā iedzīvotāja statusu, un tādējādi tas būtu jāietver šajā likumprojektā. Un runa nav tikai par 24.pantu. Runa ir par to, ko jau teica Bojāra kungs: gan par 10.pantu, gan par 35.pantu. Un visos šajos pantos ir jābūt runai par Latvijas Republikas pilsoņiem un Latvijas Republikas juridiskajām personām. Arī par ārvalstu pilsoņiem. Un tādēļ es domāju, ka mums vajadzētu konceptuāli nobalsot par to, vai mēs pārejam uz šādu terminoloģiju, vai nepārejam, un tas pašreiz ir ārkārtīgi būtiski. Es ierosinu atbalstīt deputāta Plotnieka priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Kodoliņš: Mans priekšlikums tomēr ir tāds, lai deputāts Plotnieks uzraksta konkrētu punkta redakciju. Mēs nevaram par tik ļoti izplūdušu principu balsot. Es uzskatu, ka jābalso tomēr ir otrajā lasījumā par konkrētām redakcijām. Un, tā kā tomēr būs trešais lasījums, manuprāt, prātīgāk būtu, ka mēs no deputāta Plotnieka saņemtu konkrētu redakciju, un par to vajag konkrēti nobalsot. Pretējā gadījumā mēs varam nobalsot, paši nezinādami, par ko esam nobalsojuši.

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir kādi priekšlikumi? Deputāta Plotnieka priekšlikuma formulējums ir pie jums. Es saprotu tā, ka mēs tagad varam izteikt savu konceptuālo attieksmi pret šo priekšlikumu, bet aizbildināties, ka mēs to nesaprotam, vismaz man tā liekas, nebūtu īstais arguments, jo mēs ļoti argumentēti runājam par vai pret. Un tāpēc tagad pēkšņi visu tā nogludināt un teikt, ka mēs neko neesam sapratuši, diez vai būtu pareizi. Taču deputāta Kodoliņa piezīme, ka priekšlikumu vajadzētu iestrādāt vai nu 24.pantā, vai, kā pats Plotnieks ierosināja, – 10.pantā, tas tiešām varētu būt trešā lasījuma jautājums, varbūt pati šī formulējuma precizitāte. Bet konceptuāli, man liekas, te viss ir skaidrs, jo citādi jau nebūtu debašu, ja nebūtu konceptuālas skaidrības. Jūs gribat ko teikt par motīviem? Lūdzu, deputāt Movel!

I.Movels: Es par procedūru. Es te kaut ko nesaprotu; mēs sākam diskutēt, bet nezinām komisijas viedokli. Vai tur šis jautājums ir izdiskutēts? Ko par to domā komisija?

Priekšsēdētājs: Godātais kolēģi! Izlasiet, lūdzu, komisijas argumenti ir uzrakstīti, komisija tos pateica.

I.Movels: Es gribētu šeit dzirdēt komisijas komentārus attiecībā uz “par” un “pret”.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jūsu piezīme tiek pieņemta, bet komisijas viedoklis bija izteikts, ka tā ir pret. Lūdzu, balsosim par deputāta Plotnieka priekšlikumu. Izsakiet savu attieksmi, vai jūs esat par, pret vai atturaties. Rezultāts: par – 64, pret – 73, atturas – 9. Par ko jūs balsojāt? Atturaties. Tātad atturas 10. Deputāta Plotnieka priekšlikums negūst deputātu vairākuma atbalstu.

Tālāk deputāta Bukas priekšlikums: “izslēgt no 10.4., 10.5., 32.7., 35.2. vārdus iekavās (tajā skaitā PSRS)”. Jūs, deputāt Buka, pirms balsošanas varat izteikt vēlreiz savus argumentus. Deputāta Bukas nav klāt. Vai komisija īsi vēl gribētu izteikt savu viedokli, jo deputāts Movels teica, ka komisijai, neskatoties uz to, ka tās slēdziens ir uzrakstīts, vēlreiz kaut ko īsi vajadzētu komentēt, lai orientētu deputātus.

K.Špoģis: Pagājušajā, otrajā, piegājienā, kad šeit projektu skatījām konceptuāli, mēs nobalsojām par šiem attiecīgajiem pantiem. Runājot par 10. un 35.pantu, komisija uzskata, ka agrākais balsojums var palikt spēkā, to nevajag pārbalsot no jauna, ar ko saistīts deputāta Bukas priekšlikums...

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk nav deputātu, kuri vēlas izteikt savu viedokli, pirms mēs balsojam? Lūdzu, balsosim. Izsakiet savu attieksmi pret deputāta Bukas priekšlikumu. Lūdzu rezultātu. 38 – par. Deputāta Bukas priekšlikums negūst vairākuma atbalstu.

Nākamais ir deputāta Ēlerta priekšlikums 30.panta 2.punkta otro teikumu izteikt citā redakcijā. Es laiku netērēšu, izlasiet, lūdzu, bet deputātam Ēlertam es dodu vārdu paskaidrojumam vai argumentiem.

I.Ēlerts: Šeit ir runa par to: ja akcionārs ir iemaksājis nevis naudu, bet ieguldījis kādu mantu un ir radies strīds par šīs mantas novērtējumu, to varētu apstrīdēt akciju sabiedrības dibināšanas sapulce. Pēc manām domām, šai sapulcei vienkārši nebūs iespējams panākt vienbalsīgu lēmumu, jo akcionārs, kura iemaksa tiek apstrīdēta, dabiski balsos pret. Saskaņā ar 65.panta 4.punktu balsstiesības šim akcionāram var liegt tikai tādā gadījumā, ja izskata jautājumu par līguma slēgšanu ar viņu vai par prasības un sūdzības celšanu pret šo akcionāru. Tātad nav reāli, ka visi nobalsos par novērtējuma samazināšanu. Tāpēc es tomēr ierosinātu balsot un...

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu komisiju izteikt savu viedokli.

K.Špoģis: Komisija atbalsta autoru un valdības iesniegto priekšlikumu, jo tik tiešām tas ir īpatnējs gadījums un šīs normas darbība ir pārbaudīta jau Latvijas laikā. Šeit ir daudz kas tieši izmantots no tā akciju sabiedrību likuma, kas pie mums jau darbojās pietiekami ilgi un tika pārbaudīts. Tādējādi komisija atbalsta autoru un valdības iesniegto priekšlikumu, lai tas paliek tādā redakcijā, kādā tur ir.

Priekšsēdētājs: Tātad deputāts Ēlerts domā, ka punktu vajadzētu mainīt, un viņš izteica savus ierosinājumus. Komisijas viedokli jūs dzirdējāt, bet mēs balsosim par mūsu kolēģa deputāta Ēlerta ierosinājumu. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi. Rezultāts: 47 – par. Tas nav balsojošo vairākums, un līdz ar to punkts paliek vecajā redakcijā, ko iesaka komisija.

Nākamais ir deputāta Muciņa priekšlikums: 39.pantu papildināt ar piebildi par to, kas monopolizēs un regulēs akciju un paju obligāciju izlaidi.

K.Špoģis: Lēmuma projektā ir izmantots 2.2.punkts. Paldies.

Priekšsēdētājs: Tas viss deputātiem ir uzrakstīts. Deputāt Muciņ, lūdzu! Deputāt Cuprun, lūdzu nekomentējiet!

L.Muciņš: Doma bija tāda: tā kā šo akciju izlaišana var notikt tikai zināmā kārtībā, tā kā to izlaišana atrodas valsts rokās, tad nebūtu nepieciešamības norādīt par izlaidi, lai neiznāk tāda situācija, ka akciju sabiedrību dibinās, bet nav reāla dokumenta akciju veidā, ko izsniegt.

Priekšsēdētājs: Jūs pastāvat, ka tam tomēr ir jābūt likumā, nevis lēmumā?

L.Muciņš: Mēs tagad lēmumā ierakstījām Kultūras ministrijai norādījumu par risināmo jautājumu. Es faktiski varu to noņemt.

Priekšsēdētājs: Jūs priekšlikumu noņemat? Paldies. Deputāts Muciņš piekrīt komisijas argumentiem.

Nākamais ir deputātu Ģirta Krūmiņa un Ēlerta priekšlikums. Viņi ierosina 43.panta 1.punktu papildināt ar šādām normām: statūtos nedrīkst paredzēt dividendes normu, kas būs lielāka par trīskāršu normu, kā arī pastāvīgu dividendes normu. Statūtos nedrīkst paredzēt priekšrocības likvidācijas kvotas saņemšanā. Tas ir diezgan sarežģīts priekšlikums, bet acīmredzot tam ir pamats. Deputāt Ēlert, jūs pirms balsošanas vēl varat izteikt savus argumentus.

I.Ēlerts: Te ir runa par priekšrocību akcijām. Vispār es gribētu atgādināt, ka šis likumprojekts ļoti sīki visu reglamentē. Domāju, ka tas ir pareizi. Akciju sabiedrība ir jauna parādība, un tāpēc vajadzētu reglamentēt arī šo jautājumu. Tātad – kas saņems priekšrocību akcijas? Acīmredzot dibinātāji, valdes locekļi. Tātad cilvēki, kas visvairāk strādā, kuriem visvairāk ir tiesības saņemt kaut kādu paaugstinātu atalgojumu, tas ir, paaugstinātu dividendi.

Ko es uzskatu par vissliktāko priekšrocību? Tas būtu pastāvīgas dividendes lielums. Tātad – lai kā arī klāsies akciju sabiedrībai, tās peļņa var būt minimāla, bet šie dibinātāji vai valdes locekļi vienmēr saņems pastāvīga lieluma dividendi neatkarīgi no tā, kas notiek. Protams, es domāju, ka būtu jāierobežo arī maksimums ar trīskāršu dividendi, un tas ir pietiekami liels ierobežojums. Katram gadījumam likuma projektā jau ir iestrādāts pēdējais teikums, tātad: statūtos nedrīkst paredzēt priekšrocības likvidācijas kvotu saņemšanai. Tas būtu par šo manu un Krūmiņa kunga ierosinājumu. Faktiski tas ir Rūpniecības komisijas pēdējais teikums, kas būtu jāsvītro. Tas ir jau iekļauts, bet par pārējo būtu patiešām jābalso.

Priekšsēdētājs: Jūs gribat īsi komentēt? Lūdzu.

A.Klauss, LVU docents: Pavisam īsi. Priekšrocībām tomēr ir jābūt. Kāpēc? Tāpēc, ka dibinātājiem ir ļoti liela atbildība pat līdz pieciem gadiem, ja jūs iepazināties ar likumprojektu. Taču, ja viņus nemaz nestimulēs, nepabalstīs, tad es nezinu, vai daudz tādu drošsiržu atradīsies. Tādējādi vajadzētu atstāt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bet tas tad lai ir galavārds. Lūdzu.

I.Ēlerts: Es jau šajā priekšlikumā neierosinu nestimulēt, bet tiek noteiktas robežas un tas, kādā veidā nedrīkst stimulēt, tas ir, ar pastāvīgu dividendes lielumu.

Priekšsēdētājs: Jūs gribat vēl komentēt par pēdējo? Nē, jūs paliekat pie sava. Paldies. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret šo ierosinājumu – par 43.panta 1.punktu, kurš jums ir formulēts. Par 3.punktu pēc tam balsosim atsevišķi. Lūdzu rezultātu: 51 balss par, balsojošo skaita vairākuma nav, ierosinājums atbalstu negūst. Tālāk par 43.panta 3.punktu: “Minētās priekšrocības, tiesības dividendes saņemšanai akcionāru pilnsapulce var atcelt ar vismaz trīs ceturtdaļu balsu vairākumu.” Vārds deputātam Ēlertam īsai argumentācijai.

I.Ēlerts: Tātad šeit atkal ir runa par priekšrocību akcijām. Ja nemaldos, pašreizējā redakcijā 43.panta otrajā punktā ir paredzēts, ka priekšrocību akcijas var atcelt tikai tad, ja sanāk kopā priekšrocību akciju īpašnieki, tas ir, ne vairāk kā viena ceturtdaļa akcionāru un ar trīs ceturtdaļu balsu nolemj, ka viņi piekrīt šo īpašnieku atcelšanai. Tātad ir iespējams stāvoklis, ka šo priekšrocību apstiprina īpašnieki, ja viņi vairs nestrādā atbilstošā darbā, tas ir, nevada akciju sabiedrību, bet priekšrocības viņi saglabā. Tādā gadījumā šī viena ceturtdaļa vai pat mazāk var bloķēt visu akcionāru pilnsapulces lēmumu. Tādēļ es ierosinu to tomēr izlemt akcionāru pilnsapulcē, protams, ar pietiekami lielu balsu vairākumu.

Priekšsēdētājs: Paldies, lūdzu komisiju sniegt īsu komentāru.

A.Klauss: Es domāju, ka vajadzētu piekrist šim priekšlikumam, jo tās priekšrocības atsevišķos gadījumos var izlemt nevis paši, kas tās saņem, bet visi akcionāri kopumā. Tādējādi es faktiski runāju pretī komisijas argumentam.

Priekšsēdētājs: Jā, tad situācija ir sarežģīta, bet tomēr šis jautājums man ir jāliek uz balsošanu. Jūs dzirdējāt autora viedokli, bet tas nav komisijas viedoklis. Komisijas viedoklis paliks tāds pats, kāds ir, pat ja jūs, kolēģi Špoģi, piekritīsiet, jo jūs abi divi vēl neesat komisija.

K.Špoģis: Komisija šinī gadījumā varētu piekrist autoram...

Priekšsēdētājs: Nē, jūs personīgi... Kā jūs varat tagad runāt komisijas vārdā? (Smiekli.)

K.Špoģis: Mēs jau visu laiku nepārtraukti kontaktējamies, mēs visi kopā sēžam... Es piekrītu autoram, ka šajā gadījumā varētu pieņemt arī Ēlerta kunga priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Paldies, es vairs nekomentēšu. Mums situācija ir skaidra, taču tik un tā ir jābalso. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret deputāta Ēlerta priekšlikumu. No dažiem komisijas locekļiem jūs dzirdējāt argumentus. Lūdzu rezultātu: 94 balsis par – tas ir vairākums no balsojošo kopskaita. Šis deputāta Ēlerta un, kā es saprotu, arī Ģirta Krūmiņa priekšlikums tiek pieņemts. Lūdzu, komisija, jūs vēl gribējāt izšķirt jautājumu...

K.Špoģis: Vajadzētu atgriezties pie 94.9. un par to dot vārdu Klausa kungam.

Priekšsēdētājs: 94.9. Tagad mēs izšķirsim to jautājumu, kuru nevarēja izšķirt pat komisija, tāda īsumā ir lietas būtība. Lūdzu, izsakiet jūsu argumentus un viedokli.

A.Klauss: Pirmām kārtām neaizmirsīsim to, ka akciju sabiedrība ir ierobežotas atbildības sabiedrība. Tātad kreditors visai pamatīgi riskē, aizdodams naudu šai sabiedrībai. Un man liekas, ka šajā gadījumā vajadzētu aizstāvēt arī banku un citu kreditoru finansu institūtu intereses. Turklāt šeit ir runa par filiāli, par sabiedrību, kuru sagrābj kāda cita sabiedrība, par koncernu iekšpusē. Tādējādi es domāju, ka šeit es aizstāvu komisijas argumentu, ka, aizsargājot kreditoru intereses, vajadzētu to atstāt.

Priekšsēdētājs: Jūs ierosināt, lai šeit paliktu tas formulējums, kurš jau ir iestrādāts?

A.Klauss: Jā.

Priekšsēdētājs: Kādi argumenti ir pret? Komisijas locekļi, kuri bija pret, lūdzu, izmantojiet mikrofonus! Es saprotu, ka jums komisijā nebija vienprātības un jūs aicināt mūs tagad izlemt. Tātad loģiski, ka tie komisijas locekļi, kuri bija pret, pašreiz var izmantot mikrofonu aģitācijai. Tad mēs balsosim.

K.Špoģis: Nē, tur nav visi, tāpēc drusciņ precizēsim... Komisijā vis nebija tāds stāvoklis, ka nevarējām pieņemt lēmumu, bet bija neprecīzi ierakstīti apakšpunkti un sakarā ar to radās... Mēs komisijā izskatījām 94.5., bet izrādās, ka jārunā par 94.9. Tāpēc mēs šeit varētu pievienoties Klausa kunga argumentācijai, autoru kolektīva argumentācijai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ēlert!

I.Ēlerts: Man nav nekādu iebildumu pret akciju sabiedrības atbildību, man tikai nav skaidrs, varbūt Klausa kungs varētu paskaidrot, kāpēc gadījumā, ja kāda akciju sabiedrība ir pievienojusi citu sabiedrību, pievienotā sabiedrība būtu jāpārvalda atsevišķi un pievienotājsabiedrība nevarētu par viņu atbildēt pilnībā, kā tas arī pienākas saskaņā ar likumu par uzņēmējdarbību un tamlīdzīgi, jo apvienotājsabiedrība pārņem visas pievienoto sabiedrību saistības. Tas ir teikts uzņēmējdarbības likumā, arī šā likuma 94.panta 5.punktā, tikai 9.punkts paredz vēl kaut kādu atsevišķu pārvaldi uz nenoteiktu vai uz noteiktu laiku, es īsti neatceros...

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Klausa kungs! Nav, ja? Ja šeit nerodas nekādi jautājumi, kurus mums vajadzētu balsot, mēs tādā pašā veidā nebalsosim tikai tāpēc, lai jūs precizētu to, kas jums īpaši nebija skaidrs pašā komisijā, risinot šo jautājumu. Jūs gribat ko teikt par šo jautājumu? Lūdzu.

E.Krastiņš: Mums izsniegtajā dokumentā nav nodrukāta viena izmaiņa, kas notikusi likumprojektā laikā starp pirmo un otro lasījumu un ko pieminēja arī Špoģa kungs. Komisijā ir nobalsots, es nezinu, kā iesniegts priekšlikums – mainīt minimālo pieļaujamo akcijas nominālvērtību no 100 rubļiem, kāda bija, ja nemaldos, pirmajā lasījumā izsniegtajā projektā, uz 1000 rubļiem. Pirmkārt, es vēlētos dzirdēt pamatojumu un, iespējams, arī nobalsot, jo uzskatu, ka jāatstāj mazāka pieļaujamā nominālvērtība. Mēs būtībā ierobežojam akciju sabiedrību tiesības izlaist mazākas nominālvērtības akcijas, līdz ar to nepietiekamā mērā demokratizējam pieeju kapitālam. Paskatoties uz citu valstu pieredzi, ir redzams, ka Rietumvācijā minimālais nomināls ir 50, 100 markas, kas ir daudzkārt mazākas par vidējo mēnešizpeļņu. Es uzskatu, ka mums šis jautājums būtu vēlreiz jāizspriež komisijā un tad argumentēti jāliek uz balsošanu sesijā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu komisiju vispirms nosaukt pantu, lai kolēģi var konkrēti skatīties un lai lietas būtība būtu pilnīgi skaidra. Kāds ir jūsu ierosinājums? Vai jūs aicināsiet mūs balsot un debatēt par šo jautājumu vai turpināsiet vēl strādāt komisijā?

K.Špoģis: Runa ir par 40.pantu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

K.Špoģis: Cienījamie kolēģi, atšķiriet 40.pantu. 40.panta pirmo normu, kur ir rakstīts par 1000 rubļiem. Es jau pašā ievadā minēju, ka komisijā tieši šajā jautājumā nebija vienprātības: divi kolēģi no mūsu opozīcijas frakcijas balsoja par mazāko summu, par divsimt rubļiem, bet vairākums komisijas locekļu – par 1000 rubļiem. Es domāju, ka mēs komisijā varētu pie šā jautājuma atgriezties, precizējot to galīgi uz trešo lasījumu, un tad arī varētu galīgi pieņemt šo ierakstu, šo minimālo akcijas nominālvērtību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jūs sapratāt komisijas priekšlikumu? Tā gribētu vēl pati strādāt pie šiem argumentiem: vai nu atstāt 100 rubļus, vai 1000, kaut gan mums, izskatot otro lasījumu, tas jāakceptē divos variantos. Mēs tā nevaram – vispār neko neierakstīt, es tā saprotu. Mums šis pants ir jāakceptē otrajā lasījumā kaut kādā redakcijā. Šodien komisija ierosinājusi 1000 rubļu. Jūs ierosināt 100 vai 200 rubļu. Tās ir divas dažādas lietas. Ja mēs akadēmiski skatāmies uz šo jautājumu, tad deputātu ierosinājums bija 100 rubļu, tā es saprotu. Kurš no deputātiem bija ierosinājis 100 rubļu? No opozīcijas frakcijas vai jūs?

K.Špoģis: Komisijā bija abi varianti, balsošanā bija runa par 200 un par 1000 rubļiem. Par 200 rubļiem nobalsoja divi deputāti un viens atturējās, bet par 1000 rubļiem nobalsoja pārējie komisijas locekļi.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Edmund Krastiņ, jūs iestājaties par 200 rubļiem. Vai tas ir jūsu priekšlikums? Vai ir vēl kādi priekšlikumi? Lūdzu.

A.Kodoliņš: Komisijā mēs diskutējām par to jautājumu, ka apstākļos, kad par akciju sabiedrībām kļūs lieluzņēmumi, piemēram, VEF, pastāvot šādai normai, mums ir jāpārskata arī citas normas, proti, mums ir jāpārskata, nevis jāievieš norma par akcionāru pilnsapulcēm, bet par akcionāru pārstāvniecības sapulcēm. Tātad mums ir jāņem vērā, ka, pārāk samazinot šo akciju vērtību, mēs varam nonākt situācijā, ka mums ir jāmaina arī citi panti.

E.Krastiņš: Vai drīkstu pateikt vienu repliku?

Priekšsēdētājs: Noteikti. Lūdzu.

E.Krastiņš: Šeit skaidrā latviešu valodā 40.panta 1.daļā ir rakstīts: “tā nedrīkst būt mazāka par” tik un tik rubļiem. Taču šeit nekur nav rakstīts, ka tai ir jābūt tieši tik un tik rubļiem. Tāpēc es vēlreiz atkārtoju savu priekšlikumu, ka nevajadzētu ierobežot akciju sabiedrības tiesības, tās tiesības, nevis pienākumus izlaist mazākas nominālvērtības akcijas, kuras būtu pieejamas plašiem sabiedrības slāņiem iegādei.

Priekšsēdētājs: Kolēģi! Man liekas, jautājums ir skaidrs. Ja ir kādi argumenti, izsakiet tos, bet acīmredzot mums ir jāpauž sava attieksme. Ja komisija pēc tam, izskatot jautājumu savā sēdē, mūsu konceptuālajam priekšlikumam nepiekritīs, tā varēs izteikt vēlreiz savus argumentus. Bez tam mans subjektīvais viedoklis ir tāds, ka, pastāvot šai naudai un tās inflācijai, kāda ir pašreiz, strīdēšanās par šo summu ir ne visai principiāla. Tomēr argumenti ir izskanējuši.

Balsosim par deputāta Edmunda Krastiņa priekšlikumu: nominālvērtība nedrīkst būt mazāka par 200 rubļiem. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi. Rezultāts: par – 76, tas ir, balsojošo vairākums. Tātad es vēlreiz saku: ja komisija būs kategoriski pret mūsu lēmumu, tā pirms galīgā akcepta varēs izteikt savu viedokli, jo mēs vienmēr to uzklausīsim. Vēl jums bija kas sakāms? Lūdzu, uzmanību!

K.Špoģis: Es tikai vēl gribēju teikt, ka pie mums, cienījamie kolēģi, ir ieradies Ministru padomes pašreizējais konsultants no Austrālijas Kapša kungs, kurš gribētu pēc šī jautājuma izskatīšanas otrajā lasījumā vai tā pieņemšanas izteikt priekšlikumus, ko mēs varētu komisijā iestrādāt, pilnveidojot šo projektu trešajam lasījumam. Un pēc tam varētu dot vēl vārdu projekta autoram Klausa kungam.

Priekšsēdētājs: Mums veidosies dīvaina sistēma. Paldies, jūs priekšlikumu esat izteicis. Tagad par debatēm. Debatēs ir pieteikušies 10 deputāti. Jā, Kapša kungs arī ir pieteicies debatēs. Redziet, kā mums iznāk: mēs plenārsēdes pārvēršam par komisijas sēdēm. Tāds ir mans personiskais viedoklis. Lūdzu, uzmanību! Vai šī situācija jūs apmierina, ka mēs izskatām konkrētas komisijas darbu, kas izskatījusi visus iesniegtos priekšlikumus, un mēs pēc tam izsakām savu attieksmi? Man liekas, ka tas tomēr ir konstruktīvi, ja mēs spējam vismaz mērķtiecīgi virzīties uz priekšu, izteikt savu attieksmi pret ļoti konkrētiem priekšlikumiem. Faktiski mēs tagad esam, gribot vai negribot, jau akceptējuši šo likumprojektu otrajā lasījumā ar tiem priekšlikumiem, kuri mums ir.

Tagad mums jāsāk nākamā diskusija par to, ko darīsim tālāk, jo visi priekšlikumi otrajam lasījumam ir izskatīti, to vienkārši vairs nav. Kurus mēs varējām, tos mēs apspriedām un akceptējām, daļu noraidījām, faktiski mums projekta otrais lasījums ir akceptēts. Tagad mēs atveram jaunu lapaspusi mūsu diskusijās un turpināsim lemt, kā tālāk pilnveidosim šo likumprojektu, jo citas izejas es neredzu. Mēs nevaram tagad atsākt kaut kādas diskusijas – akceptēt vai neakceptēt. Protams, mēs to varam, bet pēc būtības otro lasījumu mēs esam akceptējuši. Es ierosinātu nobalsot par šo otrā lasījuma akceptu, un tad komisija lai izskata visus priekšlikumus, kuri mums pašreiz ienāk, jo tie vairs neattieksies uz otro lasījumu, tāds vismaz ir mans viedoklis. Tad tos atkal skatīs komisija un skatīs profesionāli. Un es ierosinātu deputātiem aktīvi darboties komisijā, jo jūs jau paši esat ieinteresēti, kaut vai tāpēc, lai dzirdētu komisijas viedokli, kuru noraidāt jūs, un dzirdēt tās argumentus, lai pēc tam tos šeit attiecīgi atspēkotu. Tas ir ļoti izdevīgi deputātiem, kuri piedalīsies komisijas sēdēs. Lūdzu, otrais mikrofons un pēc tam pirmais!

A.Kiršteins: Principā es piekrītu jums, priekšsēdētāja kungs, bet 200 deputātu vienlaikus nevar būt visās komisijās pie visu likumprojektu izskatīšanas. Tāpēc daļai deputātu tieši šeit debatēs ir iespēja izteikties un arī iesniegt papildinājumus. Nav iespējams tīri fiziski būt klāt vienlaikus visu komisiju sēdēs.

Priekšsēdētājs: Es pilnīgi jums piekrītu, bet tikai par būtību, par šo debašu būtību. Vai nu jūs runājat no tribīnes, vai iesniedzat priekšlikumus rakstiski, tas ir gandrīz viens un tas pats, jo tik un tā mēs pēc tam atgriežamies pie argumentiem. Komisija tos vai nu pieņem, vai noraida, un argumentiem jums šeit tiek dots vārds. Runa ir tikai par to. Bet to, ka debatēm šeit jābūt, es nekādā gadījumā nenoraidu. Lūdzu, pirmais mikrofons!

O.Ščipcovs: */Es, starp citu, pie mikrofona pienācu pirmais, mani apsteidza. Es gribētu…/

Priekšsēdētājs: */Atvainojiet./

O.Ščipcovs: */…es gribētu jūsu atbildi saprast tā, ka debates otrajā lasījumā pie mums nav aizliegtas./

Priekšsēdētājs: */Protams./

O.Ščipcovs: */Ja tās ir konstruktīvas un argumentētas. Pēc jūsu jautājuma nostādnes sākumā iznāca, ka otrajā lasījumā debates nav vajadzīgas. Viss notiek komisijās./

Priekšsēdētājs: */Nē./

O.Ščipcovs: */Es jūs sapratu nepareizi?/

Priekšsēdētājs: */Nē. Debates būtībā trešajam lasījumam tiek atklātas par to, kas jāpiestrādā komisijai trešajam lasījumam. Jo kādas var būt debates bez balsojuma? Ietekmēt otro lasījumu nevar, jo otrajam lasījumam visi ierosinājumi jau izskatīti un mēs par tiem nobalsojām. Lūk, tāda ir reālā situācija./

O.Ščipcovs: */Piedodiet, es, Ščipcovs, atkal./

Priekšsēdētājs: */Jā./

O.Ščipcovs: */Man šķiet, ka dažus ierosinājumus nevar izskaidrot rakstiski, konstruktīvi tie var izskanēt no tribīnes. Un mēs nevaram, lūk, tādā veidā ekonomēt laiku. Paldies./

Priekšsēdētājs: */Lūdzu, ja jūs nevarējāt atrast laiku, lai uzrakstītu un izteiktos pagājušajā reizē, jūs to varat izdarīt arī trešajam lasījumam./ Lūdzu.

I.Ozols: Es nesaprotu domu, ka mēs pēc tam, kad jau esam formulējuši un argumentēti iesnieguši rakstiski savus priekšlikumus, kad esam nobalsojuši, pēc tam vēl diskutēsim un diskutēsim faktiski tikai pašu diskusiju vārdā, jo praktiski balsot un lemt mēs nevaram, kamēr rakstveidā neesam saņēmuši šo informāciju.

Priekšsēdētājs: Pilnīgi pareizi.

I.Ozols: Diskusijas ir tikai attiecībā uz tiem argumentiem, kurus rakstiski esam iesnieguši, un tāpēc es aicinātu šinī gadījumā noteikti atbalstīt priekšsēdētāja viedokli.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, es nevienu negribu ne iespaidot, ne darīt ko citu, lai virzītos uz priekšu. Ja mēs esam visu izskatījuši otrajam lasījumam, tas, protams, ne visai atbilst mūsu reglamentam, taču mums šāda prakse veidojas. Mēs nobalsojam par otro lasījumu un atklājam debates, izsakot priekšlikumus, ko komisijai vajag izskatīt trešajā lasījumā. Un šeit var aģitēt, var aģitēt ilgi, var priekšlikumus iesniegt rakstveidā, bet tik un tā komisijai atkal viss ir jāizskata un pēc tam mums par to šeit jāziņo, un tad mēs lemsim, jo tikai tā var virzīties uz priekšu. Haotiski debatēt, ka mums kaut kur kaut kas nepatīk, tas ir ļoti labi, un mēs to darīsim, taču mums ir arī jāvirzās uz priekšu. Tāpēc tas varbūt mums izklausās ne visai pierasti, bet es ierosinātu, izejot no reālās situācijas, tagad nobalsot un akceptēt to otrajā lasījumā un atklāt debates par priekšlikumu iesniegšanu komisijai izskatīšanai trešajam lasījumam.

Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Mūsu aktā, kas nosaka projektu izskatīšanas kārtību, ir noteikts, ka otrajā lasījumā likumprojektu debatēs apspriež pa pantiem, nepieļaujot tā pamatkoncepcijas apspriešanu vai grozīšanu. Visi priekšlikumi un labojumi jāiesniedz rakstveidā. Katru labojumu apspriež atsevišķi. Un tālāk nāk jau 16.punkts: “Pirms sarīkot balsošanu par likumprojektu kopumā, to var nodot komisijām vēl apskatīt.” Tātad acīmredzot nebūtu pareizi, ja mēs nobalsotu kopumā un pēc tam sāktu debates par atsevišķiem pantiem.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, taču man liekas, ka viss ir ļoti skaidrs. Deputāt Endziņ, vai mēs neesam par kādu pantu nobalsojuši? Mēs par visiem pantiem, par kuriem tika iesniegti priekšlikumi, esam nobalsojuši.

A.Endziņš: Bet arī plenārsēdes gaitā deputāti var iesniegt priekšlikumus, un tad šīs debates varētu būt. Ja priekšlikumu nav, tad ir citādi.

Priekšsēdētājs: Pareizi, šo priekšlikumu nebija, bet es tikai runāju tīri praktiski – ja tie būs, tad mēs par tiem tik un tā tagad balsot nevaram. Ir divi varianti: vai nu mēs pa posmiem virzāmies uz priekšu, vai mēs tagad ne par ko nebalsojam, atklājam šīs debates un pēc tam izdebatējam, bet tik un tā mēs visus šos priekšlikumus pārliekam uz nākamo reizi un tad balsosim par otro lasījumu.

Lūdzu, deputāt Kehri! Mēs rīkojamies pretrunā ar mūsu reglamentu, bet mēs taču paši redzam, kāda mums vienmēr veidojas situācija, tomēr galvenais ir nepārkāpt būtību. Lūdzu.

O.Kehris: Es aizstāvu viedokli, ka otrajā un trešajā lasījumā diskusijas tiek atklātas par jautājumiem, kuri ir iesniegti pirms tam un kurus komisija ir noraidījusi. Un šajā gadījumā tik tiešām, atgriežoties pie šodienas piemēra – profesora Plotnieka iesniegtā labojuma, tik tiešām varbūt mums turpmāk par šādiem jautājumiem būs jāizvērš lielas un pamatotas debates. Es apšaubu, vai otrajā un trešajā lasījumā ir vajadzīgas vispārējas debates. Ja kāds vēl nav paspējis iekļauties šajos lasījumos, tad mēs, komisija, varam atlikt šo jautājumu un atkal to izskatīt komisijā, bet par tiem, kas ir noraidīti komisijā, par tiem jautājumiem šeit var vispārēji diskutēt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Gavrilov!

M.Gavrilovs: */Cienījamie kolēģi! Pirmkārt, jāievēro, ka mums ir tikai pagaidu reglaments. Līdz pastāvīgajam reglamentam mēs varam, šeit sēžot, kaut ko precizēt, un prakse vienmēr iesaka pareizākus risinājumus. Un nevajag sevi padarīt par pagaidu risinājumu ķīlniekiem.

Otrkārt, es domāju, vajag ieklausīties Anatolija Valerianoviča domās par to, ka patiešām daudziem šeit ir ko teikt. Pašlaik ir jāpieņem otrajā lasījumā, lai pavilktu svītru, noslēgtu, un visiem ir jāizsakās. Jo, piemēram, mēs pierakstījāmies, lai uzstātos, mēs neiespraucāmies konkrētu punktu apspriešanā, lai neieviestu haosu, bet mums ir ko teikt principiālos jautājumos un par punktiem./

Priekšsēdētājs: */Paldies./

M.Gavrilovs: */Un mums vispār nākošajā reglamentā jāievēro tāda iespēja: otrajā lasījumā pēc punktiem izskatīt komisijās pārstrādātos ierosinājumus, pieņemt tos vai nepieņemt, bet, ja pieņemt, tad diskusijās izteikties, tikai nevis konceptuāli, bet par principiāliem, konkrētiem punktiem. Tas ir pilnīgi pamatoti./

Priekšsēdētājs: */Jā./ Paldies. Kolēģi, es ļoti atvainojos, bet ir starpbrīdis. Bet tikai vienu frāzi. */Vienu frāzi./

J.Drobots: */Es tikai gribēju atgādināt, ka trešajā lasījumā pieļaujami tikai redakcionāli labojumi, tāpēc tagad iesniegt kaut kādus nopietnus ierosinājumus trešajam lasījumam, manuprāt, nav nopietni./

Priekšsēdētājs: Kolēģi, es neesmu pārkāpis reglamentu, katru priekšlikumu, kurš bija iesniegts otrajam lasījumam, mēs izdiskutējām, tika izteikti argumenti par un pret, mēs esam balsojuši. Otrajam lasījumam mēs esam visu izdiskutējuši, tāpēc tagad balsosim par otrā lasījuma akceptu, un, atkāpjoties no mūsu reglamenta, mēs pēc tam vēl noteiksim laiku, kurā deputāti varēs no šīs tribīnes izteikt savus priekšlikumus trešajam lasījumam. Teiksim, pusstundu vai mazāk, varbūt drusciņ vairāk. Bet tagad es ierosinu nobalsot par akceptu otrajam lasījumam. Kāds ir jūsu priekšlikums? Kāda ir jūsu attieksme? Lūdzu, balsosim par akceptu otrajam lasījumam. Rezultāts: 121 balss par. Projektu otrajā lasījumā esam akceptējuši.

Es atvainojos, tā ir mana vaina, ka pārkāpu reglamentu par pārtraukumu, bet es lūdzu vēl vienu minūtīti uzkavēties, lai mūsu sabiedrībai, kas pašreiz atrodas zālē, būtu skaidrs, kas notiks pēc pārtraukuma. Cik laika mēs pēc pārtraukuma atvēlēsim kolēģiem deputātiem, lai viņi izteiktu debatēs savus priekšlikumus, kuri komisijai būtu jāizskata, sagatavojot trešo lasījumu. Deputāts Builovs, piemēram, jau iesniedza rakstiski savus priekšlikumus, tie jau ir pieņemti. Cik laika mēs atvēlēsim? Pusstundu? Lūdzu.

T.Jundzis: Man ir tāds priekšlikums: atvēlēt deputātiem ne vairāk par pusstundu vai pat divdesmit minūtes un pēc tam izskatīt šo jautājumu, kuru mēs vakar nepabeidzām, – tas ir, paziņojumu sakarā ar 7.novembri.

Priekšsēdētājs: Jā. Jūsu priekšlikums ir par divdesmit minūtēm? Es tā arī nesapratu.

T.Jundzis: Divdesmit minūtes.

Priekšsēdētājs: Divdesmit minūtes. Lūdzu, deputāt Dīmani!

S.Dīmanis: Es domāju, ka vajadzīga vismaz stunda, jo tik tiešām tas ir ļoti svarīgs ekonomikas jautājums, bet visai tai sīkajai politikai, ar kuru mēs vakar nodarbojāmies gandrīz vai pusi dienas, es domāju, mēs varētu atvēlēt minūtes desmit!

Priekšsēdētājs: Cik laika mēs atvēlēsim politikai, to tagad nelemsim. Tātad pirmais priekšlikums bija – divdesmit minūtes, otrais – stundu.

No zāles: Trīsdesmit minūtes.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Dobeli!

J.Dobelis: Man ir trešais priekšlikums. Divdesmit minūtes tomēr būs drusciņ par maz, veltīsim trīsdesmit minūtes, tieši pusstundu, ir desmit debatētāji. Varbūt mazliet ilgāku laiku var iedot mūsu viesim no Austrālijas?

Priekšsēdētājs: Jūs atsaucat divdesmit minūtes?

T.Jundzis: Es atsaucu savu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Labi. Ja atsauc, tas nozīmē, ka viņš piekrīt trīsdesmit minūtēm. Pirmais priekšlikums: trīsdesmit minūtes un stunda. Lūdzu, balsosim par priekšlikumu par 30 minūtēm. Un tad balsosim par stundu. Tā, kolēģi, nav nekāda traģēdija. Priekšlikums: debates pusstundu. Mūsu debates, atkal izskatot komisijas darba rezultātus, tik un tā tiks atklātas par katru priekšlikumu, kurš būs izteikts vai nu mutiski, vai iesniegts rakstiski. Tāpēc šeit bažu, ka kaut kas varētu nebūt līdz galam izskatīts, man vismaz nav. Lūdzu balsošanas rezultātu. Par – tikai 67. Priekšlikums: debates – stundu! Lūdzu rezultātu: 73 – par. Saskaņā ar mūsu reglamentu ir jāņem vērā balsojošo vairākums. Tātad – būs stundu ilgas debates. Sekos pusstundu ilgs pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Reģistrēsimies, lai apliecinātu savu klātbūtni zālē un arī gatavību uzklausīt kolēģus. Lūdzu rezultātu. Zālē ir 138 deputāti. Laiks ir 12 un 24 minūtes, tātad pulksten 13 un 20 minūtēs pārtrauksim uzklausīt mūsu kolēģus, kuri izteikušies – ieteiks priekšlikumus, ko izskatīt, un ar kādiem argumentiem viņi šos ieteikumus iesniegs, ko komisijai izskatīt trešajā lasījumā. Ir ļoti liels lūgums: ja iespējams izteikt savus viedokļus īsāk un neizmantot pilnas desmit minūtes, lai gan pēc reglamenta 10 minūtes debatēs dotas katram deputātam. Pieteikušies pašreiz ir divpadsmit runātāji. Es ierosinu sākt šīs debates ar Imanta Kapša kunga no Austrālijas uzstāšanos. Acīmredzot visiem deputātiem būtu interesanti to dzirdēt, un pēc tam varbūt arī debatētāji varētu izteikt savu viedokli par dzirdēto. Lūdzu, Kapša kungs!

I.Kapsis, Ministru padomes konsultants: Augsti godātie deputāti! Vispirms es gribētu sniegt divus paskaidrojumus: pirmkārt, es šo likumprojektu saņēmu tikai pirmdien. Starplaikā man nav bijis iespējas izteikt savus uzskatus komisijai, ne arī komisijai bijusi iespēja satikties ar mani. Otrkārt, es šeit nenāku kā jurists, es tāds neesmu, es šodien runāju kā latvietis, kam ir lielāka, daudzu gadu pieredze darbā ar akciju sabiedrībām, kā direktoram rīkotājam vadot akciju sabiedrības Austrālijā, Irānā un Kanādā. Nav iespējams sīkāk pakavēties pie visa tā, pie kā varētu likt jautājuma zīmi šinī likumprojektā. Es varu tikai ilustrēt to, kāda rakstura problēmas šeit parādās.

Minēšu tikai dažas ilustrācijas. Pirmā no šīm problēmu grupām ir jēdzienu neizprašana. Sāksim ar vārdu “obligācijas”. Jūs visi zināt, ka obligācija ir vērtspapīrs, kas nosaka aizņemto summu, kad tā ir jāatdod un kādi procenti jāmaksā. Maksātos procentus uzņēmums atskaita no saviem ienākumiem, nosaka tos peļņas aprēķināšanas procesā. Tāds līdzīgs uzskats ir arī obligācijas definīcijai 50.panta 1.punktā, bet, ja jūs pārejat uz 8.panta 3.punktu, to ir vērts skatīties. Tur ir runa par to, ka šie procenti jāmaksā no peļņas. Taču, ja kaut ko maksā no peļņas, tad tā ir dividende, kuru maksā pēc tam, kad peļņa ir noteikta un ienākuma nodoklis samaksāts. Tuvāk iztirzājot 8.panta 3.punktu, mēs redzam, ka tur ir dota tāda definīcija, kas ir ļoti tuva priekšrocību akcijām.

Un tad tālāk: kas tad ir priekšrocību akcija? Tādu priekšrocību akciju, par kuru Ēlerta kungs runāja, un tādu, kāda tā parādās 38.panta 2.punktā, es vēl nekur neesmu sastapis, kas dotu kādam priekšrocību uz lielāku dividendi vai priekšrocību uz lielāku kapitāldaļas saņemšanu. Priekšrocības akcija ir tāda, kur akcijas īpašnieks pirmais saņem dividendi līdz noteiktam procentam. Viņam ir mazāk riska. Viņš saņem, un tad, ja ir palicis kaut kas pāri, tad saņem pārējie. Vienkāršo akciju īpašnieki riskē ar savu kapitālu. Tā ir visa priekšrocība, un priekšrocību akcijai ir daudz un dažādu veidu. Tādējādi te mēs redzam dažu jēdzienu sajukumu, kas nav izprasti.

Nezināšana, tehniskā nezināšana parādās arī tad, ja mēs runājam par akciju lielumu. Iedomājieties, ka jums ir 2000 akciju. Un akciju sabiedrība izlaiž vēl papildus. Ja par katrām 10 akcijām dotu vienu papildu akciju, tādā gadījumā jūs dabūsit 200 papildu akcijas. Jums būs 2200 akciju. Stādieties priekšā: akcija ir 1000 rubļu vērtīga un tās 2000 akcijas bija katra par vienu rubli. Ja jums ir divas akcijas katra 1000 rubļu vērtībā un izlaiž par katrām desmit akcijām vienu, tad jūs dabūsit divas desmitdaļas no vienas akcijas. Jums tad būs divas akcijas un divas desmitdaļas. Un šī tehniskā situācija ir tā, kas spiedusi Rietumu zemēs, vienalga kurās, akciju sabiedrībām noteikt iespējami zemu akciju vērtību. Amerikā, man liekas, tas ir dolārs, Austrālijā tas ir 50 centu, 50 centi tika noteikti pirms pāris desmit gadiem. Tīri tehnisku iemeslu dēļ tiek lietota zema akciju vērtība, nevis augsta akciju vērtība. Tam nav nekāda sakara ar ideoloģiju vai tautu, kurš to var nopirkt vai kurš nevar nopirkt. Tas ir vienkārši. Tas savukārt saistās ar tādu ļoti kuriozu pantu, un tas ir 20.panta 4.punkts, kas runā, ka akcionāru grāmatai jābūt caurlapotai, auklai jābūt apzīmogotai un lapām numurētām. Iedomājieties situāciju, ka ir 10 tūkstoši akcionāru un miljoniem akciju. Kā to fiziski var izdarīt? Bet šis likums paredz, ja to neizdara trīs dienu laikā, tad uzliek sodu 500 rubļu apmērā. Tāda ir tīri tehniskā situācija, kurā mēs atrodamies.

Pēdējais punkts, pie kura es gribētu pakavēties, ir ārzemju ieguldītājs, ārzemju ieguldījums. Un te mēs atgriežamies pie 35.panta 2.punkta, par kuru jau tika debatēts. Bet situācija ir ļoti vienkārša. Ja kāda akciju sabiedrība Latvijas Republikā ir nodibināta pēc Latvijas Republikas likuma, tad tai ir Latvijas Republikas akciju sabiedrības statuss, neskatoties uz to, kam pieder akcijas. To, cik daudz akciju un kādu procentu no akcijām var iegūt ārzemnieks, vienalga, no kurienes viņš nācis, noteiks likums par ārzemju ieguldījumiem Latvijā. Un tas ir ārkārtīgi svarīgs likums. Es vēl neesmu redzējis šā likuma projektu, bet tas ir tas likums, kas aizstāv valsts – šajā gadījumā Latvijas – intereses.

Runājot par procentiem, kādus var dot ārzemnieki, ir tikai viena mēraukla, tā mēraukla, kas ir Latvijas interesēs. No pieredzes es varu teikt, ka, ieejot Irānā, mums bija 40 procenti, mēs tos pieņēmām. Situācija bija tāda, ka mēs noteikti gribējām tikt iekšā, Kanādā mēs vienojāmies ar Kanādas valdību un dabūjām 100 procentus no savām akcijām. Taču tur bija specifisks iemesls, bet, ja cilvēkus interesē to dzirdēt, tad šī nav tā vieta, kur paskaidrot. Viņi redzēja, ka tas ir Kanādas interesēs, ka mēs ejam Kanādā ar 100 procentu kapitālu. Bet tam ir jābūt šīs valsts interesēs. Un to ir iespējams regulēt nevis ar likumu, bet ar otru likumu, kas ievieš likumu par akciju sabiedrībām. Redziet, dāmas un kungi, šis likums nav tikai instruments mūsu darbības regulēšanai Latvijā. Šis instruments ir skatlogs uz ārpusi. Šo likumu lasīs katrs ārzemju ieguldītājs, kas domās par Latviju. Un es teikšu mēs, visi latvieši, nedrīkstam pieļaut, ka ārzemēs smej par likuma naivitāti, ka tas met ēnu uz tiem, kuri uzņēmušies šā likuma sastādīšanu. Nevainosim likuma sastādītājus, nevainosim komisijas. Tie ir cilvēki, kuri smagi strādā un grib strādāt. Es zinu to no savas līdzdalības valsts uzņēmumu konversijas programmā. Viņiem ir zināšanas, bet viņiem trūkst pieredzes, un kur gan viņi varētu būt šādu pieredzi ieguvuši?

Es iešu vēl tālāk un pateikšu, ka šāds pieredzes trūkums ir arī nākamajās divās institūcijās, kas ir valdība un kas esat jūs. Tādēļ viss, ko varu ieteikt kā latvietis, ir: meklēsim palīdzību pie speciālistiem no ārpuses, vienalga, vai tā ir Anglija, Vācija vai cita no vecās pasaules zemēm, kas ir ilgi strādājušas kādā specifiskā nozarē. Un viņi nevis lai izstrādā šos likumus, bet strādā kopā ar mūsu cilvēkiem un veido, uzraksta likumus, kuri jāpārbauda. Sākt pirmajā instancē un nonākt tik tālu, lai tad, kad tie tiek iesniegti valdībai, nav vairs jādebatē, vai uz “i” ir uzlikts punkts, vai te ir pārsvītrots, vai lietotais vārds ir pareizs vai nepareizs. Tad valdībai vairs nav jātērē laiks. Kad projekts sasniedz šo instanci – Augstāko padomi, lai tad jūs varētu lemt par principiālām lietām un jums nav jātērē Augstākās padomes laiks, debatējot par sīkumiem, kuriem bija jābūt izstrādātiem pašā sākumā. Ja mēs tādu pieeju varēsim panākt, tad, dāmas un kungi, būs likumi, kas derēs Latvijai, un būs likumi, ar kuriem mēs lepni varēsim iziet pasaulē. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies jums! Vārds deputātam Bojāram. Pēc tam runās deputāts Beluha.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Mūsu tautasbrālim varu pilnīgi piekrist, jo viņa rīcībā acīmredzot ir pieredze šajos jautājumos. Mums ir jābūt paškritiskiem un jāsaprot, ka mēs tomēr grābstāmies kā bērni šajā jomā bez kapitālas, dziļas, ilgas pieredzes, jo mums tā visa nekad nav bijis un mums arī, vaļsirdīgi sakot, nav literatūras, kuru mēs tagad ātrumā varētu savākt, tā ir tikai ārvalstu literatūra, ārvalstu likumdošana, taču mums tajos ietvaros, cik mūsu juridiskās vai ekonomiskās zināšanas ļauj, ātrumā jāspēj orientēties. Un man šeit ir daži iebildumi tieši šajā sakarā. Orientējoties uz šo ārzemju pieredzi, kuras mums pašiem trūkst, es tomēr uzskatu, ka 10.pantā tēze “Latvijas Republikas fiziskās personas” šajā gadījumā ir absolūti nejuridiska tēze, jo mēs nezinām, kas tā Latvijas Republikas fiziskā persona ir, – vai tas ir Vidusāzijas mafiozi, kas ar varītēm šurp atbraucis un pierakstījies. Atvainojiet, es vakar lidoju kopā lidmašīnā ar Važņa kungu, un Važņa kungs man teica, ka fiktīva pierakstīšanās Latvijā kopā ar fiktīvu laulības noslēgšanu maksā 30 tūkstošus. Tā ir oficiāla cena. Un, lūk, šādā veidā jūs varēsiet kļūt (man vēl nav īsti skaidrs, kas ir šī fiziskā persona un kas ar to domāts) par Latvijas Republikas fizisko personu. Es uzskatu tādas neprecīzas juridiskas tēzes par ārkārtīgi bīstamām, un tāpēc likumā jāieraksta skaidri un gaiši: vai nu mēs vienojamies par terminu “Latvijas Republikas pilsoņi”, un es esmu par pilsoņiem, lai te būtu ierakstīts “Latvijas Republikas pilsoņi”, vai arī mēs vienojamies par terminu “Latvijas Republikas pastāvīgie iedzīvotāji”. Un tad jābūt ierakstītam “Latvijas Republikas pastāvīgie iedzīvotāji”. Es redzu, ka mūsu pretējā frakcija māj ar galvu, jo tas viņiem ir kā medus uz mēles. Atvainojiet, tas tā ir, vai ne?

Tālāk. Šajā pašā pantā es ierosinu ievietot vēl 4.punktu, kas arī precizētu šo līniju: “Par akciju sabiedrību dibinātājiem nevar būt personas, kam ar tiesas lēmumu atņemtas tiesības nodarboties ar saimniecisko darbību.” Šī ir zviedru likumdošanas norma. Un tā norma viņiem ir tāda, ka blēžiem nevar atņemt mazāk par trim gadiem šīs tiesības nodarboties ar saimniecisko darbību un nedrīkst atņemt vairāk par pieciem gadiem. Jūs zināt, ka arī mēs atņēmām tirdzniecības darbiniekiem šādas tiesības. Un tā ir arī mūsu prakse, bet mums toreiz nebija cita veida saimnieciskās darbības. Mani visi šāda veida priekšlikumi tiks iesniegti vai arī daļēji jau ir iesniegti.

Tālāk. 14.lappusē 23.pantu es tomēr ierosinu sākt ar atsevišķu pirmo punktu, pārējos attiecīgi nobīdot uz leju: “Latvijas Republikas akciju sabiedrības valdes locekļiem, direktoriem rīkotājiem un likvidatoriem jābūt Latvijas Republikas pilsoņiem.” Tā ir zviedru likuma norma. Es neredzu tajā nekā briesmīga, it sevišķi ņemot vērā mūsu cienījamā tautasbrāļa izteikumu par simtprocentīgo kapitālu. Un šā paša panta beigās es iesaku ievietot vēl sekojošu 4.punktu. Tagad tas būs 4.punkts: “Par Latvijas Republikas akciju sabiedrības valdes locekļiem, direktoriem rīkotājiem un likvidatoriem nevar būt personas, kam ar tiesas lēmumu atņemtas tiesības uz saimniecisko darbību.” Un tālāk kā zviedriem: “Šādu aizliegumu var noteikt uz laiku, ne mazāku par 3 un ne vairāk par 5 gadiem.” Es domāju, ka šī norma būs diezgan optimāla.

Tālāk, 22.lappusē par 35.pantu. Zviedriem ir arī noteikti zināmi ierobežojumi attiecībā uz ieguldījumiem, pat ja ieguldītājs ir Zviedrijas pilsonis. Līdz ar to es ierosinu 35.pantam izveidot vēl trešo punktu ar šādu saturu: “Akciju sabiedrībās, kas darbojas Latvijas Republikas tautsaimniecībā vai drošībai (var rakstīt – valsts drošībai) izšķirošajās nozarēs, valdība var noteikt papildu ierobežojumus ārvalstu kapitāla investīcijai.” Acīmredzot valdības, ne jau parlamenta, uzdevums būs sekot līdzi kapitāla virzībai un kustībai, un šīm stratēģiski svarīgajām sfērām valdība varēs uz laiku noteikt kaut kādus ierobežojumus. Un es arī šajā faktā neredzu neko briesmīgu, ne arī investīcijas principu apdraudošu momentu.

Tālāk. 53.lappusē es ierosinu 69.pantam izveidot 6.punktu, kur ierakstīt šādu tekstu: “Vismaz pusei no Latvijas Republikas akciju sabiedrības padomes sastāva jābūt Latvijas Republikas pilsoņiem.” Tā jau nu būtu, es domāju, minimāla prasība. Padomes sastāvā tai jābūt vismaz pusei. Un tālāk 57.lappusē 73.pantā, runājot par valdi, atkārtot apmēram to pašu: “no kuriem Latvijas Republikas akciju sabiedrību valdē vismaz pusei jābūt Latvijas Republikas pilsoņiem”. Līdz ar to mēs garantēsim, ka to, kas ir mūsu mājās, tomēr kaut kādā veidā varam kontrolēt. Tā paša panta 3.punktā precizēt 3.rindiņu: aiz vārda “ar” rakstīt “uzņēmējdarbības tiesību zaudēšanu”. Lai būtu precīzi zināms. Ja mēs šeit runājam par uzņēmējdarbību, tad tikai tādos gadījumos varam atņemt personām šīs tiesības.

Tālāk. Es uzskatu, ka šeit trūkst viena ļoti svarīga punkta – par fiktīvām firmām, par kurām runāts visu rietumvalstu likumdošanā. Jūs taču zināt, ka Rietumos ir tāda pati ekonomiskā noziedzība, ja arī ne gluži tāda pati, tad tomēr pastāv ekonomiskā noziedzība. Pie tam organizēta noziedzība. Un tur tiek izveidotas arī fiktīvas firmas, un tāpēc ir ieviesti speciāli likumdošanas noteikumi, kas ir vērsti pret fiktīvu firmu izveidošanu. Es domāju, ka šis jautājums mums ir pavisam izlaists – par fiktīvajām firmām. Es neesmu gatavs tagad dot konkrētus priekšlikumus, man šie jautājumi ir dziļāk jāpapēta, bet es domāju, ka tas mums būtu jāizdara. Fiktīvas firmas ir domātas vai nu tādēļ, lai pārkāptu antimonopolu likumdošanu, vai vispār izkrāptu no akciju sabiedrību locekļiem naudu. Kāds izveido fiktīvu firmu, firma savāc naudu un pēc tam nolikvidējas.

Tālāk par 100.pantu. Kā jūs redzat, jautājumi par atbildību ir ārkārtīgi svarīgi, un tie ir vērsti pret organizēto noziedzību. Tāpēc 100.panta 1.punktu es uzskatu par neprecīzu un nekonkrētu. Tāpēc 1.punktā aiz vārda “ir”, es vēlreiz atgādinu, 87.lappusē aiz vārda “ir” vajag ierakstīt “savu investīciju apmērā”. Tad būs zināms, ka akciju sabiedrības loceklis atbild tikai savu investīciju apmērā, ne vairāk. Turpretim attiecībā uz valdes locekļiem un direktoriem rīkotājiem, ja tie būs blēži un viņi būs valdes locekļi vai direktori rīkotāji, tas ir obligāti, tā vienmēr ir bijis. Kaut gan ir arī direktori priekš iesēdināšanas. Jūs atceraties mūsu slavenos klasiķu darbus, bet tā tas ir Rietumos šodien. Tur ieceļ speciālu direktoru priekš iesēdināšanas. Tāpēc šeit 101.pantā vajadzētu ierakstīt “direktoru rīkotāju” un sākt panta nosaukumu – “Valdes un padomes locekļu atbildība”. Un tālāk 6.rindiņā pēc vārda “nolaidīgi” ierakstīt “vai apzināti ļaunprātīgi”. Tālāk mums ir ierakstīts – “solidāra atbildība”. Ko nozīmē solidāra atbildība? To, ka viņi solidāri kaut kā nosedz zaudējumus, bet nav pateikts, cik lielā apmērā. Tāpēc mēs ar kolēģi Briņķi pakonsultējāmies un nospriedām, ka vajadzētu ierakstīt “pilnā apmērā”. Lai tad tie blēži arī nes atbildību, pretējā gadījumā var iznākt, ka akciju sabiedrības locekļi atbild tikai savu investīciju apmērā, bet vajadzētu – tā ir arī Zviedrijas likumdošanā –, ka viņi ir pilnā mērā atbildīgi par zaudējumiem ar visu savu īpašumu. Tas man apmēram būtu viss. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pirms es nākamajam kolēģim dodu vārdu debatēs, es gribētu izteikt ierosinājumu vai arī zināmā mērā piezīmi Augstākās padomes aparāta darbiniekiem. Šajā gadījumā jums, Eniņa kungs. Tāda situācija, kā mums bija ar otro lasījumu, ka deputāti ir iesnieguši vienu variantu, komisija ir izskatījusi otru, bet trešais ir rakstīts materiālā, tas gan bija tikai viens tāds gadījums, kā es sapratu, bet tik un tā liecina, ka mums nav īstas sadarbības šajā zālē. Jūsu uzdevums ir: ja deputāts iesniedzis savu priekšlikumu, to fiksēt. Protams, tas tiek iesniegts rakstiski, bet līdz komisijai šim priekšlikumam jānonāk precīzam, un arī komisijā tas jāizskata precīzi tāds, lai mūsu birokrātijas sīkajā mašīnā nekas nepazustu. Vēl jo vairāk – lai nekas netiek citādi formulēts, kā to deputāts ir iesniedzis. Tiklīdz rodas kaut kāda problēma, vēl jo vairāk varētu griezties pie deputāta un vēlreiz precizēt, ja viņš kaut ko nav precīzi izteicis.

Tālāk vārds deputātam Beluham. Nākamais runās deputāts Kiršteins.

A.Beluha: */Es savā īsajā runā negribu apstāties pie detaļām un norādīt jums uz katru punktu un katru pantu vai katru jautājumu. Man šķiet, ka visas šīs piezīmes varētu nodot komisijām apstrādāšanai. Bet pie diviem trim principiāliem, konceptuāliem jautājumiem man gribētos tomēr apstāties.

Nav skaidrs, kāda slodze ir šim lielajam likumam par akciju sabiedrībām, kuru mēs šodien izskatām parlamentā. Vai tam vajadzētu atņemt jebkuru vēlēšanos radīt akciju sabiedrību, likt šķēršļus un katrā, kurš cenšas vai centīsies radīt tādu sabiedrību, saskatīt noziedznieku, mahinatoru vai mafiju, vai arī tas ir dokuments, ar kura palīdzību mēs varētu attīstīt tādu darbības formu kā akciju sabiedrība. Piemēram, 35.pantā pamatkapitāla apmērs noteikts 100 tūkstoš rubļu. Kas noteicis šo summu? Igaunijā – 3 tūkstoši rubļu, Amerikā, ja mani atmiņa neviļ, – 50 dolāru. Kurš noteica summu 100 tūkstoš rubļu un kādā veidā?

Ja trīs četri cilvēki nolems radīt akciju sabiedrību? Kāpēc mēs liekam šķēršļus nelielām cilvēku grupām, kuras vēlētos nodarboties ar to? Tas pats arī par reģistrācijas kārtību. Pievērsiet uzmanību: ja kāds vēlas radīt akciju sabiedrību, tad, man šķiet, pēc tam, kad viņš izlasīs reģistrācijas kārtību un nepieciešamo dokumentu sarakstu, viņam vienkārši vairs nebūs nekādas vēlēšanās sākt šo darbu. Mēs jau iepriekš radām optimālos un ērtākos nosacījumus priekš kādiem lieliem uzņēmējiem, lielām organizācijām, lūk, tiem ir brīvs ceļš. Te ir ar ko nodarboties: gan dokumentu savākšana, gan otrs, gan trešais utt., lūdzu. Kas attiecas uz nelielām cilvēku grupām, tām, protams, būs daudz grūtāk. Man šķiet, ka tieši no šādām pozīcijām jāpieiet šim likumam. Tam ir jārada normāli nosacījumi visiem, kas grib veidot akciju sabiedrību, bet nav jābūt par šķērsli viņu ceļā.

Nu, un pēdējais, par ko es gribēju teikt, tas ir 35.panta 2.daļa. Mēs atkal atgriežamies pie pilsonības likuma. Tāda situācija nevar pastāvēt ilgi. Par šī likuma projektu daudzi jau dzirdējuši, man tagad nākas būt kolektīvos, sarunāties ar cilvēkiem. Ļaudis jautā: ja viņi gribēs veidot sabiedrību, kas viņi būs – pilsoņi vai nepilsoņi, ar kādiem noteikumiem, tā sakot, viņi piedalīsies šajā darbā. Tāpēc man šķiet, ka mēs kārtējo reizi liekam jautājuma zīmi un neatbildam uz to, un kārtējo reizi neveicinām normālu apstākļu veidošanos.

Man šķiet, ka šo likumu vajag vienkārši maksimāli, cik iespējams, vienkāršot un radīt normālus, reālus apstākļus akciju sabiedrību veidošanai un to funkcionēšanai republikā , bet nevis kaut kādu birokrātisku dokumentu, kuru pirmām kārtām uzskatīs par šķērsli. Paldies./

A.Kiršteins: Cienījamie deputāti, es gribētu izteikt šeit pateicību Imantam Kapsim par viņa spožo runu. Tomēr es gribētu atgādināt, ka šī nav normāla valsts, tā nav Kanāda, kur Austrālija var simtprocentīgi atvērt savu akciju sabiedrību. Šī ir valsts, kura pilnībā ir izlaupīta un kur vēl nav konfiscēti PSKP īpašumi. Tāpēc es, sekojot mūsu priekšsēdētāja aicinājumam, nobeigšu savu garo uzstāšanos ar vienu teikumu: nesākt trešo lasījumu, kamēr mums nav pieņemts imigrācijas likums, likums par pastāvīgo iedzīvotāju īpašuma tiesībām un likums, kas regulē ārzemju kapitālieguldījumus. Tikai tad mēs varam atgriezties pie šā trešā lasījuma, lai mēs beidzot zinātu, kas šeit ir šie 49 procenti ārvalstu organizāciju un personu īpašumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Gavrilovam. Pēc tam runās Edmunds Krastiņš, ja kolēģis nav uz vietas, tad uzstāsies Ēlerts.

M.Gavrilovs: */Cienījamie deputāti, cienījamais priekšsēdētāj! Mēs apspriežam vienu no fundamentālākajiem likumiem, to likumu, kas aptver mantiskās attiecības, īpašuma attiecības un skar faktiski katru republikas iedzīvotāju. No šī likuma būs atkarīgas un attīstīsies viņu ekonomiskās intereses, viņu stimuls, viņu vēlēšanās strādāt, lai vairotu republikas nacionālo bagātību. Un šis likums ir tas instruments, kas ļaus apvienot un novirzīt republikas attīstības, nacionālās bagātības palielināšanas gultnē visu tās iedzīvotāju intelektuālās spējas un mantiskās iespējas, sevišķi tajos sarežģītajos apstākļos, kādi rodas mūsu republikā.

Tagad es gribu ļoti konkrēti iztirzāt vienu jautājumu. Šeit pie mums paredzēta patiešām diezgan sarežģīta akciju sabiedrības nodibināšanas procedūra. Mēs to apspriedām komisijā, bet es gribētu tomēr atgriezties pie tā, kas attiecas uz trim etapiem. Visi tur lasīja: pirmais etaps, otrais etaps, trešais etaps. Konkrēti mēs to izskatīsim, es vienkārši gribu ierosināt, lai tas iekļūtu protokolā un apspriešanā, ka nevajag tādā dokumentā lietot vārdu etaps, tāds vārds man šķiet ļoti atsvešināts. Bet tie punkti, kuros runa ir par katru etapu, tie faktiski ir punkti par jautājumiem, kuri ir jārisina dibinātāju sapulcēs un jāfiksē protokolos. Manuprāt, šis jautājums nav konceptuāls, bet gan juridiskās tehnikas jautājums. Šie panti tā arī jāformulē, kā “pirmais protokols”, “otrais protokols”, “trešais protokols”. Tad tūlīt būs skaidrs, kā organizēt, kādos etapos, bet ne vienkārši kaut kāds uzskaitījums etapā. Ar šo mēs konkretizējam visu akciju sabiedrības veidošanas procedūru un izvairīsimies no liekiem sarežģījumiem.

Tagad cits, svarīgāks jautājums, – tas pats 35.panta 2.punkts. Kas attiecas uz ekonomiku, tad tirgus ekonomiku, starptautiskā uzņēmējdarbība, pat ja mums nepatiks šis vārds, nekur mēs no tās nepatversimies. Ja mēs esam saprātīgi saimnieki, tad mums, gluži otrādi, jāveicina, lai kapitāls plūstu šurp, jākontrolē tas ar visiem ierobežojumiem, lai tas netraucētu mūsu iedzīvotājus, netraucētu mūsu dabu, bet lai tas nāktu šurp, lai tam sekotu “smadzenes”, augstu kvalificēti kadri, lai tie palīdzētu mums attīstīt Latviju. Ja mēs to nedarīsim, bet, gluži otrādi, veidosim ierobežojumus, tad kā kapitāls, tā arī intelektuālais potenciāls no šejienes sāks aiziet. Jau sen zināms: ja aiziet, teiksim, intelektuālais potenciāls, tas ir saistīts ar neatgriezeniskiem zaudējumiem. Viegli ir izpostītu māju atjaunot, bet kaut kādus kadrus izaudzināt… Mēs taču zinām, kā ir ar “know-how” – to uzņēmumos sargā, jo ir neaizstājams, viņš aizies, un tāda cilvēka, kurš zina, kā to darīt, vairs nebūs. Tādu vēl vajadzēs audzināt, tam aizies desmitgades. Man šķiet, ka ierobežojums 49. un 51. ir antiekonomisks. Te to nedrīkst ieviest.

Turklāt es minēšu tādu piemēru. Pretim Brīvības piemineklim stāv gabals Berlīnes sienas. Kādēļ, sagraujot Berlīnes sienu, šo aukstā kara simbolu, mēs sākam ar tādām normām ieviest tādu pašu sienu attiecībās starp republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem? Vai tas veicinās mūsu republikas attīstības centienu konsolidāciju? Nē. Ja mēs gribam runāt par ekonomisko attīstību, tad mums no tā jāizvairās. Un kā to uztvers starptautiskā uzņēmējdarbība? Bija jau reiz tādi ierobežojumi, pirms
51 gada – pēc Rīgas nolēmuma. Atteicās no tā, uzņēmējdarbība tam nepiekrita. Ko tad mēs tādu izdarīsim: ieviesīsim kaut kādus ierobežojumus, lai ierobežotu biznesu ar Austrumiem, bet ar Rietumiem – ne? Vienalga, nesapratīs arī tur. Man jau bija konsultācijas Maskavā, es biju tur, un bizness jau kļūst piesardzīgs, – kas tās par normām? Uzņēmējdarbība nezina robežas. Mums tā jāregulē ar nodokļu utt. palīdzību, lai veicinātu tās attīstību, nevis rīkotos tā, lai grautu uzticību mūsu saimnieciskajai likumdošanai. Kāpēc mēs jau no paša sākuma klupinām sevi, es vēlreiz atkārtoju, tādos apstākļos, tādā situācijā, kad milzīgas grūtības tuvojas republikai? Mēs vakar klausījāmies Jeļcina runu, visi komentāri jau pilnīgi skaidri liecina, ka Krievija izvēlas šoka variantu. Šī cenu lavīna drīz sasniegs arī mūsu republiku. Ko mēs darīsim? Noskaidrot attiecības un zaudēt laiku, kad galā nokļūs tas, kurš paspēs pirmais? Tāds būs faktors strādāt. Bet mēs noskaidrosim attiecības: kurš pilsonis, kurš nepilsonis, kuram ir mantiskas attiecības un kuram nav. Vienkārši mēs republikai nodarīsim milzīgu kaitējumu. Labāk iet visu iedzīvotāju, visu Latvijas attīstības centienu konsolidācijas ceļu. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Paldies par laika ekonomiju. Vārds deputātam Ēlertam, pēc tam runās deputāts Dīmanis.

I.Ēlerts: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Vispirms man tomēr būtu jāpasaka kritisks vārds mūsu sēdes vadītājam, cienījamajam priekšsēdētājam, par to, ka jau vairākas reizes, izskatot ekonomikas likumprojektus otrajā lasījumā, mēs pēc komisijas referāta uzreiz ķeramies pie balsošanas. Mēs neejam normālo, mums jau ierasto ceļu, kad mēs uzdodam referentam jautājumus, tādā kārtā jau daudz ko noskaidrojot, neuzstājamies debatēs, neizdiskutējam šos jautājumus, bet tūlīt ķeramies pie balsošanas, organizējam haotiskas debates zālē, un rezultāts laikam ne vienmēr ir tas labākais. Es domāju, ka mēs turpmāk tomēr varētu ievērot mūsu normālo kārtību.

Un tagad pie lietas. 34.pantā runāts par rezerves kapitālu, kas ir domāts neparedzētu zaudējumu segšanai. Tāds kapitāls neapšaubāmi ir vajadzīgs bankām, apdrošināšanas sabiedrībām, lombardiem, taču var strīdēties, kas būtu pareizāk parastai akciju sabiedrībai – vai radīt šādu rezerves kapitālu, vai apdrošināt savu sabiedrību, paredzot, ka apdrošināšanas sabiedrība var segt zaudējumus. Tādēļ man ir ierosinājums paredzēt nevis obligāti rezerves kapitālu, bet divus variantus: vai nu sabiedrība rada rezerves kapitālu, vai apdrošina savu sabiedrības darbu apdrošināšanas sabiedrībā. Var strīdēties arī par šo normu – viena trešdaļa. Ja nemaldos, peļņas nodoklī jau ir teikts, ka nav pieļaujami peļņas atskaitījumi vairāk par 25 procentiem rezerves kapitālā. Tā ka arī par to varētu strīdēties, es ierosinu normu – 20 procentu – šim rezerves kapitālam un apdrošināšanas kapitālam.

Otrais jautājums, par ko es gribētu runāt, ir darbinieku akcijas, tas ir, 44.pants. Šajā likumā darbinieku akciju īpašniekiem nav paredzētas nekādas citas priekšrocības jeb labumi kā tikai atvieglojumi to iegādei. Tas ir saprotami, taču rodas jautājumus: kas notiek ar darbinieku akciju, ja darbinieks aiziet no darba sabiedrībā, bet viņš ir visu akcijas vērtību samaksājis. Un vēl viens likumā pilnīgi neskarts jautājums: kas tad notiek ar pensionēto sabiedrības darbinieku, kurš pārceļas uz labāku un taisnīgāku pasauli? Kas tad notiek ar viņa akciju? Iznāk, ka šī akcija tiek viņa mantiniekiem, šī akcija sabiedrībai jāatpērk. Vai šeit nav pilnīgi klajš īpašuma tiesību, normālu īpašuma tiesību pārkāpums? Skaidrs, ka te ir problēma, ja šī akcija nav līdz galam izmaksāta. Tāda problēma var būt, tāpēc es ierosinu, ka, darbiniekam aizejot no sabiedrības, mirušā darbinieka vai mirušā pensionāra mantiniekiem, ja viņi trīs mēnešu laikā samaksā nesamaksāto akcijas nominālo vērtības daļu, ir tiesības akciju paturēt īpašumā. Pretējā gadījumā valdei patiešām šī akcija ir jāatpērk par jau samaksāto daļu. Bet strīda gadījumā šī akcija tiek dzēsta tāpat, kā ir paredzēts pašreizējā likumprojektā. Tas būtu gandrīz viss. Es vēl gribu piebilst, ka mēs ļoti daudz strīdamies par Latvijas Republikas akciju sabiedrību, kādam jābūt šādas sabiedrības statusam, bet padomāsim, kādas tad ir priekšrocības Latvijas Republikas akciju sabiedrībai. Neskaitot vienkāršotu reģistrāciju, vienīgā priekšrocība ir maksāt lielāku peļņas nodokli – 35 procentus, jo sabiedrība ar ārzemju kapitālu maksā 28 procentus. Tas ir vienīgais. Vai te viss ir kārtībā? Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs: Paldies, es jūsu piezīmi pilnīgi pieņemu, izņemot vienu detaļu – par haotiskumu. Gluži otrādi, man likās tā: ja mēs apspriežam konkrētus priekšlikumus, kuri ir iesniegti, ja es neliedzu nedz uzdot jautājumus, nedz debatēt, aģitējot par, tad, man liekas, tas tomēr nav haotiskums – mēs izskatām konkrētus priekšlikumus, bet nevis vispār, un tad debatējam. Lai gan jūsu iebilde ir vērā ņemama, un centīsimies to realizēt.

Lūdzu, deputāt Dīmani, pēc tam runās deputāts Muciņš.

S.Dīmanis: Cienījamie kolēģi, es gribu drusciņ aizstāvēt šā likuma autorus. Tiešām, pieredzes nebija nekādas, un ir labi, ka vismaz kaut kāda pieredze tomēr bija, jo dažas akciju sabiedrības ir izveidojušās, un paldies Dievam. Es vienkārši nesaprotu, kāpēc ļoti bieži izskan tāda ideja, ka vajadzētu anulēt visu, kas ir jau izveidojies, atgriezt to visu atpakaļ gan organizatoriskajā, gan arī dimensiju ziņā. Bez šīs pieredzes mēs nebūtu uzrakstījuši neko.

Tālāk par pašu likumu. Pēc manām domām, galvenais ir sākt. Varbūt šis likums tiešām ir ļoti sīki aprakstošs, un tieši tāpēc radās daudz problēmu, tas varētu būt daudz lakoniskāks. Tomēr galvenais ir sākt, tad pati dzīve parādīs, un tad sāksies mūsu īstais darbs. Kā uztvert šos procesus, kas reāli veidojas, un kā tos atspoguļot likumdošanā, jo pirms prakses kaut ko uzrakstīt ir tiešām ļoti grūti? Taču mani šajā gadījumā uztrauc galvenokārt viens jautājums – 9.panta 2.punkts: “Valsts uzņēmumu pārveidošanas kārtību akciju sabiedrībās nosaka atsevišķs likums.” Ja šā likuma nebūs, tad likums “Par akciju sabiedrībām” vienkārši nedarbosies, jo tad, ja akciju sabiedrības neveidosies līdz ar darījumiem ar valsts īpašumu, mums praktiski nav ko gaidīt no šā likuma.

Un vēl viens moments. Es tiešām piekrītu Kiršteina kungam, ka ir vajadzīgi likumi, taču, pēc manām domām, galvenais likums, kas tiešām ir vajadzīgs, lai sāktu darboties arī šis likums, ir likums par pilsonību. Bez šaubām, es nesaprotu, ko tas nozīmē – “Latvijas Republikas fiziskā un juridiskā persona”, bet es tāpat nezinu, ko nozīmē Latvijas Republikas pilsonis. Un es nepiekritīšu, ka mēs šo likumu varam pieņemt beigās. Ja mēs šo likumu pieņemsim beigās, tad visi iepriekšējie likumi var izrādīties diskriminējoši. Un tā nebija medus maize, kad Bojāra kungs pateica, ka, lūk, varētu ierakstīt “pastāvīgie Latvijas iedzīvotāji”. Tas ir vienīgais, ko mēs varam reāli izdarīt. Padomājiet par krieviski runājošo cilvēku, teiksim, kaut vai biznesmeni, kurš saņem šo likumu, kurā rakstīts “fiziskā persona”, pēc tam paņem likumu par nodokļiem, par iedzīvotāju nodokļiem, kur rakstīts “pastāvīgie Latvijas iedzīvotāji”, un tad viņam rodas jautājums: kad jāveido akciju sabiedrība, tad ir termins “fiziskā persona”, bet, kad jāmaksā nodokļi, – tad “Latvijas pastāvīgais iedzīvotājs”. Es ļoti bieži runāju ar krieviski runājošām biznesa aprindām, es neatkārtošu tos vārdus, ar kādiem viņi mūs apsaukā, bet viņi tiešām grib zināt, uz ko viņi var cerēt – vai ir vērts tagad ieguldīt kapitālu un kā būs ar īpašumu? Viņiem vienkārši nolaižas rokas, un viņi noēd to, ko šeit divu gadu laikā ir uzkrājuši, patiešām darbodamies tirgus ekonomikas režīmā. Un tiešām tāpēc es piekritīšu mūsu kolēģim no Austrālijas, ka 35.panta otrais punkts ir jāmet ārā. Es to mēģināju pārveidot gan šā, gan tā, mēģināju arī atstāt, bet tas nepaliek. Un, lūk, es atradu atbalstu mūsu tautietī, un tiešām ņemsim to ārā. Gan jau pēc tam, kad būsim noskaidrojuši reālo situāciju, kad noskaidrosim, kas tad mums beigu beigās ir vajadzīgs, mēs atgriezīsimies pie likuma par ārvalstu investīcijām un noteiksim šos procentus. Es jautāju Klausa kungam, ko nozīmē “Latvijas Republikas akciju sabiedrība” un ar ko tā atšķirsies no “nelatvijas republikas akciju sabiedrības”. Bez šaubām, vienīgais ir tas, ka valdība drusciņ pieskatīs tās akciju sabiedrības to veidošanās stadijā, kurām būs noteikts ārvalstu kapitāla īpatsvars. Es domāju, ka visām akciju sabiedrībām, kas atrodas Latvijas Republikas teritorijā, ir jābūt Latvijas Republikas akciju sabiedrībām, jāpakļaujas vieniem un tiem pašiem likumiem, var būt tikai dažas nianses. Tieši tāpēc es domāju, ka jautājumu par akciju paketes īpatsvaru, kā rokās tā atrodas, kā arī ņemot vērā citu jautājumu neatrisinātību, to varētu ņemt ārā, bet citādā ziņā mēs šo likumu, bez šaubām, varētu virzīt uz trešo lasījumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies arī par laika ekonomiju. Deputāt Muciņ, lūdzu, jums vārds. Pēc tam runās deputāts Cilinskis.

L.Muciņš: Cienījamais priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Es šoreiz mazāk izteikšu savas domas, bet vēlēšos atbalstīt pirmām kārtām mūsu tautieša no Austrālijas Kapša kunga izteiktās domas un arī šeit ziņot jums par konsultanta no Rietumvācijas, speciālista akciju sabiedrību jautājumos Raita Melberga domām, kurš piedalījās arī Latvijas Juristu kongresā un kuram bija iespēja iepazīties ar šo likumprojektu. Diemžēl arī viņam, tāpat kā Kapša kungam, bija iespēja to izdarīt tikai šīs nedēļas gaitā. Kaut arī balsošana jau ir notikusi un es balsoju pret otro lasījumu, kaut arī man pašam, darbojoties līdzi komisijā, lielu iebildumu nebija, tomēr, apskatot šos Kapša kunga un Melberga kunga iebildumus, esmu nācis pie secinājuma, ka šeit vēl daudz kas ir diskutējams.

Es domāju, ka neaizkavēšu jūsu uzmanību par visiem tiem momentiem, kurus viņš šeit ir aprādījis, vismaz par pirmajiem piecdesmit pantiem uz četrām lappusēm šie iebildumi ir tikai par galvenajiem jautājumiem. Mums nav pamata neticēt viņa uzskatiem. Ja kāda cita padomdevēja padomus mēs noraidām, apgalvodami, ka tā ir anglosakšu sistēma, ka viņš ir no Amerikas, ka mums Eiropā daudz kas ir citādāk, tad Raitis Melbergs ir no Eiropas, viņš strādā Rietumvācijā, Frankfurtē, ir arī studējis Amerikā un pārzina Eiropas likumdošanu, jo strādā konkrēti Eiropā. Diemžēl viņš par šo likumprojektu pamatā ir izteicies negatīvi. Un jāteic, ka arī vakar es ilgāku laiku runāju ar Kapša kungu, arī tad viņš izteicās par šo likumprojektu daudz asāk, nekā darīja to šodien, stāvēdams šajā tribīnē. Tiešām ir jāatbalsta viņa uzskats, ka tas būs logs, pa kuru uz mums skatīsies visa pasaule un pētīs, kādi tad mēs esam un kā mēs esam gatavi uzņemt visu šo tirgus saimniecību. Mēs, protams, uzskatām, ka Rietumu padomdevēji it kā neņem vērā mūsu situāciju, lielo masu, ko salīdzinājumā ar latviešu tautu procentuāli veido citi Latvijas iedzīvotāji. Taču šis jautājums ir jāapskata ne tikai šajā likumā, bet galvenokārt likumā par ārvalstu investīcijām un jārisina arī citos likumos, un vienu otru padomu no Rietumiem mums ir pamats noraidīt, jo ir skaidrs, ka mēs necentīsimies šeit celt jaunas fabrikas, veidot jaunas darba vietas, kas piesaistītu cilvēkus, bet mēs esam vairāk ieinteresēti, lai uz šo veco fabriku bāzes tiktu veidotas jaunas tehnoloģijas un samazināts cilvēku skaits, kas tur strādā. Un Raitis Melbergs norāda, cik saprotu, ka pamats šim likumprojektam esot pat Ungārijas likums par akciju sabiedrībām, kas pašreiz Rietumos tiek vērtēts kā neveikls un tiks radikāli mainīts. Viņš jautā: kāpēc Latvijai būtu jāatkārto šādas kļūdas?

Ņemot vērā to, ka likumprojekts ir diezgan specifisks, un arī to, ka diemžēl mēs ne visai ieinteresēti sekojam šīm niansēm, par ko bija runa projekta apspriešanas laikā, es domāju, ka komisijai ir ļoti rūpīgi jāstrādā tālāk, ja jau reiz mēs esam tik draudzīgi ar 121 balsi nobalsojuši, bet visnotaļ ir jāpieņem Kiršteina kunga aizrādījumi, ka daudz kas šajā likumā jāpārdomā tieši no pilsonības jautājuma viedokļa, no kapitāla ieplūšanas un citiem šādiem momentiem, lai mēs, pārsteidzīgi vēlēdamies pārņemt labāko, kas ir Rietumos, nepasliktinātu mūsu tautas jau tā traģisko stāvokli. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies arī par laika ekonomiju. Deputāt Cilinski, jums vārds!

E.Cilinskis: Godājamie deputāti, es sapratu, ka šādu debašu mērķim acīmredzot pamatā vajadzētu būt jautājumam, vai mums šis likums ir vai nav pieņemams otrajā lasījumā. Ņemot vērā to, ka mēs par šo jautājumu jau esam nobalsojuši, acīmredzot tas vairs nav apspriežams, tātad debašu mērķis lielā mērā ir zaudējis savu jēgu. Tajā pašā laikā viens reglamenta pārkāpums neizbēgami radīs otru, un, proti, trešajā lasījumā mēs skatīsim ne tikai redakcionālus jautājumus, bet arī gluži konceptuālus jautājumus, un tādēļ pie tā mēs vēl neapšaubāmi nonāksim. Ņemot vērā to, ka izteikties par šā likumprojekta pieņemšanu otrajā lasījumā vairs nav vērts, es tālāko pateikšu ļoti īsi.

Manuprāt, 10.panta pirmajā apakšpunktā būtu jāraksta: “Latvijas Republikas pilsoņi ir juridiskās personas”, bet otrajā apakšpunktā: “ārvalstu pilsoņi, bezpavalstnieki un ārvalstu juridiskās personas”. Tālāk attiecīgi tādā pašā veidā to izteikt 35.pantā ar domu, ka Latvijas Republikas pilsoņiem un juridiskajām personām piederētu 51 procents no šīs akciju kontrolpaketes.

Un, visbeidzot, es gribētu izteikt nelielu izbrīnu, ka mēs, manuprāt, pirmajā lasījumā nobalsojām par to, ka par darbinieku akcijām mēs šeit nerunāsim, bet 44.pantā mēs tomēr par to runājam. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi deputāti! Tagad runās šā projekta autors Klausa kungs, lūdzu, jums vārds! Līdz ar to mēs debates beidzam. Jo runātāju, kas pieteikušies, vairāk nav.

A.Klauss: Cienījamie kolēģi! Citādi arī šajā momentā mēs neteiksim, jo mēs darām darbu, ko gaida Latvija. Daudzās piezīmes, protams, ir kārtīgi jāizstudē, uzreiz to nav iespējams pateikt, ka ies tā vai citādi. Arī to, ko mūsu ārzemju kolēģi ir ieteikuši, tik tiešām der apskatīties paritiski. Taču par to, ka par mums smietos, es gan negribētu savam kolēģim no Austrālijas piekrist, jo tādā gadījumā jāsmejas arī par Rietumvācijas vai par Francijas likumiem. Es nezinu, kāpēc kolēģim no Rietumvācijas nenāk smiekli par šiem likumiem. Un tāpat arī par citiem jautājumiem. Te var būt daži konkrēti jautājumi par darbiniekiem. Šeit nav runas par darbiniekiem, kuri ir valsts uzņēmumos, bet par darbiniekiem, kuri strādās pašā akciju sabiedrībā. Lai viņus piesaistītu šim darbam un ieinteresētu, arī sociāli atbalstītu, tad ir paredzētas šīs darbinieku akcijas. Un ar to es gribētu teikt, ka šīs piezīmes kārtīgi jāizdiskutē komisijās un pēc iespējas arī jāmēģina tās iestrādāt projekta pēdējā variantā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Debates līdz ar to ir beigtas, mums runātāju vairs nav. Jābalso mums nav, jo esam projektu pieņēmuši otrajā lasījumā. Varbūt izteikšu vienīgi mazu atbildi uz tām piezīmēm, kuras šeit izskanēja.

Mēs tiešām sākam izskatīt ļoti svarīgus likumus, kas saistīti ar ekonomiku, ar finansēm un ar visu pārējo. Kādu es sev izvirzu uzdevumu kā sēdes vadītājs? Galvenais uzdevums – lai katra deputāta konkrētais priekšlikums tiktu izskatīts un apspriests komisijā, lai šiem priekšlikumiem tiktu dots rakstisks vērtējums un pēc tam šos priekšlikumus varētu šeit apspriest debatēs, gan uzdodot jautājumus, gan aģitējot par tiem, gan tos noraidot. To es uzskatu par galveno uzdevumu. Protams, šeit mēs drusciņ atkāpjamies no mūsu reglamenta, bet saprotiet, ka mēs šeit uzstājamies tikai ar vispārējiem vērtējumiem. Man liekas, ka tie ir ļoti vajadzīgi, bet tas tomēr nav galvenais. Mēs jebkurā situācijā, ja jutīsim, ka tomēr esam gājuši nepareizu ceļu, šo ceļa gājumu varam pārtraukt, es te konkrēti domāju likumu pieņemšanu, ja mums pašiem izveidosies tāda situācija. Mēs tiešām visi esam nepieredzējuši, un mēs, tiklīdz ir iesniegts likumprojekts, uzreiz visu konceptuāli par to pateikt diemžēl nevaram. Vismaz man ir tāda sajūta, kritiski vērtējot gan savu, gan arī kolēģa attieksmi pret likumprojektiem, un ne jau tāpēc, ka mēs negribētu, bet tāpēc, ka mēs uzreiz konceptuāli visu līdz galam nevaram pateikt. Un tāpēc es gribētu lūgt jūs atbalstīt tādu pieeju. Arī es savukārt centīšos, lai Augstākās padomes aparāta darbinieki, lai komisijas tik tiešām visus priekšlikumus izskatītu un lai par visiem priekšlikumiem būtu vajadzīgās debates, un it sevišķi tas attiecas uz pašiem autoriem un, protams, uz citiem deputātiem, jo es šodien vairākkārt griezos ar aicinājumu pie pašiem iesniedzējiem un autoriem, un viņi pat divreiz varēja paust savus viedokļus. Protams, šeit var rasties jautājumi, ka viņiem ir jādod vairāk laika. Es arī nenoliedzu, bet acīmredzot nākamreiz tiem, kas aģitē par saviem priekšlikumiem, kurus ir noraidījusi komisija, jādod vairāk laika, lai viņi varētu izklāstīt savus viedokļus pirms tam, kad mēs balsojam. Tātad tagad komisija darbojas pie šiem visiem priekšlikumiem, kuri tika izteikti. Kā jūs redzējāt, to nav nemaz tik daudz, kaut gan šeit bija ierosinājums, ka mums vajag vēl daudz, daudz strādāt, bet konkrēto priekšlikumu nemaz tik daudz nebija. Varbūt tas ir mans subjektīvais vērtējums, bet tā tas ir. Taču komisija tagad strādā, un kolēģiem deputātiem ir jāzina komisijas domas, cik ilgā laikā tā var izskatīt visus šos priekšlikumus, lai mēs pēc tam varētu atgriezties pie izskatīšanas trešajā lasījumā.

Lūdzu, deputāt Špoģi!

K.Špoģis: Cienījamie kolēģi! Es vispirms gribētu atbildēt uz priekšsēdētāja repliku. Mūsu Ekonomikas komisijā, it sevišķi attiecībā uz uzņēmējdarbības bloku, nekad neviens iesniegums nav pazudis, tas precīzi tiek izskatīts un fiksēts. Otrkārt, attiecībā uz terminiem. Redziet, tagad ir tā: ja mēs šeit tagad izskatām un ierakstām visos šajos pantos par pilsonību, tad jau mēs pavisam atklāti un nopietni pieejam jautājumam. Tad mēs varam atgriezties pie šā likumprojekta trešā lasījuma... (neskaidri) un visus pārējos uzņēmējdarbības likumus pieņemt tikai pēc tam, kad būs pieņemts attiecīgais likums par pilsonību. Taču, ja mēs to ierakstīsim šeit un palaidīsim tālāk šos likumprojektus, tādā gadījumā katrs cilvēks, katrs uzņēmums, katrs kolektīvs, katra akciju sabiedrība, liela vai maza, pēc sava prāta tos tulkos un pa savam rīkosies atbilstoši tam, ko katrs uzskata par pilsoni un pilsonību. Tādējādi šeit man ir ļoti grūti pateikt, ka mēs varētu, teiksim, divu nedēļu laikā iesniegt trešo lasījumu, jo ir šīs problēmas.

Priekšsēdētājs: No jūsu teiktā es sapratu, ka jūs deputātus par to informēsit atsevišķi. Un fakts ir acīmredzams, ka tuvākajā laikā tas nenotiks.

K.Špoģis: Mēs divu nedēļu laikā varam sagatavot un iesniegt trešo lasījumu, bet paliek jautājums par pilsonību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Līdz ar to tagad ir vajadzība balsot par termiņu. Es saprotu, ka mums tagad nevajag balsot par termiņu, tas nenotiks ātrāk par divām nedēļām, un tas ir skaidrs. Mums, deputātiem, jāzina termiņš, kurā laikā to var iesniegt rakstiski. Divu nedēļu laikā netiks izskatīts, tāpēc lūdzu līdzdarboties visus tos, kuriem vēl ir pārdomas pēc šiem referātiem un uzstāšanās runām. Lūdzu, iesniedziet savus formulējumus, komisija visu izskatīs.

Nākamais bija deputāta Jundža ierosinājums, lai mēs turpinām izskatīt jautājumu par Latvijas Republikas Augstākās padomes paziņojumu vai lēmumu sakarā ar PSRS prezidenta 10.oktobra dekrētu par militārās parādes organizēšanu 7.novembrī savienoto republiku galvaspilsētās. Lūdzu, deputāt Jundzi!

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Jūs esat saņēmuši lēmumu, paziņojuma projektu šajā jautājumā, bet vēl ir radušies precizējumi, un tāpēc es lūdzu jūs noklausīties šo tekstu vēlreiz. Un ierakstīt attiecīgos precizējumus savā tekstā.

Tātad – Augstākās padomes paziņojums: “Latvijas Republikas Augstākā padome paziņo, ka PSRS prezidenta 1990.gada 10.oktobra dekrētam par karaspēka parādes organizēšanu 7.novembrī pilsētās, kur izvietoti kara apgabalu štābi, nav tiesiska spēka Latvijas Republikā. Saskaņā ar 4.maija Deklarāciju augstākais likumdevējs Latvijas Republikā ir Latvijas Republikas Augstākā padome, kura ar likumu noteikusi svētku un atceres dienas. Latvijas Republikā 7.un 8.novembris ir darbadiena, un jebkuru masu akciju rīkošana pieļaujama vienīgi Latvijas Republikas likumā noteiktajā kārtībā. Latvijas Republikas Augstākā padome uzskata, ka PSRS armijas militārā spēka demonstrēšana 7.novembrī Latvijā ir pretrunā ar Latvijas valstisko suverenitāti un vērsta uz politiskās situācijas saasināšanos, vēlreiz apliecinot visas pasaules tautām, ka Latvija ir anektēta.”

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, kādi ir jautājumi? (Zālē kņada.) Lūdzu, deputāt Šapovālov!

P.Šapovālovs: */Man ir jautājums: ko jūs saprotat ar jēdzienu “militārās varenības demonstrācija”? Es saprotu, ka tā ir šaušana ar kaujas šāviņiem, uzbrukums, kaujas lidmašīnas. Bet ko jūs?/ (Smiekli zālē.)

T.Jundzis: Protams, protams, runājot par militārā spēka demonstrējumu jēdzienu, katrs atbilstoši savas domāšanas līmenim var izdarīt secinājumus, ko ar to saprast, bet šajā paziņojumā tas ir saprotams viennozīmīgi un izriet no pirmās rindkopas, kur ir runa par PSRS prezidenta dekrētu, kurā paredzēta karaspēka parādes organizēšana.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi par tekstu? Vairāk jautājumu nav. Paldies jums! Lūdzu, deputāt Kostanda, tribīne jūsu rīcībā.

O.Kostanda: Man būtu divi ierosinājumi. Rīta sēdē, tiekoties ar Aizsardzības un iekšlietu komisijas deputātiem, piedaloties deputātam Teikmanim un deputātei Briņķei, izskanēja arī šīs domas. Runa ir par otro rindkopu, kur tātad tiek uzsvērts un atgādināts, ka 7. un 8.novembris ir darbadienas, tātad jebkuru masu akciju rīkošana... Es ierosinu šo rindkopu izņemt, jo uzskatu, ka šo mūsu paziņojumu jēga ir vēršanās pret militāro parādi. Un, kā jau arī vakar mūsu priekšsēdētājs teica, šādu uzsvēršanu par darbadienām var uzskatīt par vēršanos pret jebkura veida masu akciju utt. Es domāju, ka jāizturas mierīgi, ka tā tas būs, jo, ja ir cilvēku grupa, lielāka vai mazāka, kas grib atzīmēt šo datumu, tad viņi atradīs iespējas, kā to izdarīt. Likumdošanas ceļā tiešām tas nav vēlreiz jāuzsver, viņi vienosies un pārcels darbadienas. Ja kāds to grib atgādināt, tad lai to atgādina Ministru padome uzņēmumu un mācību iestāžu vadītājiem. Mūsu uzdevums ir ar šo paziņojumu vērsties tieši pret šo militārā spēka demonstrēšanu, tāpēc ierosinu, pirmkārt, izņemt šo tekstu.

Otrkārt, pēdējā rindkopā, piekrītot tam, ko ierosināja komisijas priekšsēdētājs Jundža kungs, uzskatu, ka varētu būt arī otrs priekšlikums, ko varētu balsot. Pēdējā rindkopa varētu skanēt šādi: “Latvijas Republikas Augstākā padome uzskata, ka militārā spēka demonstrēšana 7.novembrī Latvijā ir kvalificējama kā okupācijas karaspēka rīcība, kas ir pretrunā ar Latvijas valstisko suverenitāti un ir vērsta uz politiskās situācijas saasināšanos, vēlreiz atgādinot visas pasaules tautām, ka Latvija ir anektēta.” Tātad teksts ir precīzi tāds pats, kā Jundža kungs to formulēja, tikai ar šo iestarpinājumu.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, mums ir jāizlemj... Vai vēl ir debatētāji? Es saprotu, ka arī jūs gribat izteikt savu viedokli? Vai ir vēl kolēģi, kuri grib izteikt savu viedokli? Ir pusdienu laiks, pulkstenis rāda 13.30. Kādi ir priekšlikumi? (Zālē troksnis.) Lūdzu, deputāt Simson!

P.Simsons: Man ir tāds priekšlikums: vispirms vienoties, vai mēs debatēsim, vai nedebatēsim. Un pēc tam par to, vai debatēsim tagad, vai tikai pēc pusdienām. (Zālē troksnis.)

Priekšsēdētājs: Paldies. Man jūsu priekšlikums ir skaidrs. Deputāt Eglīt, lūdzu, ko jūs gribējāt teikt? Es atvainojos, lūdzu, deputāt Āboltiņ!

E.Āboltiņš: Es arī gribēju izteikt savas domas par otro rindkopu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, varat nākt uz tribīni!

E.Āboltiņš: Paldies. */Cienījamie deputāti! Es atbalstu iepriekšējo runātāju attiecībā uz paziņojuma otro daļu. Bet es gribētu šo jautājumu apskatīt no cita viedokļa, no mūsu Augstākās padomes autoritātes viedokļa. Mēs pēdējā laikā cenšamies nepārtraukti pasvītrot, ka 7. un 8.novembris ir darba dienas, kaut gan mēs to nekur neesam rakstījuši. Un var rasties situācija, ka mēs vienkārši uzskatīsim, ka vairākuma frakcija nejauši pazaudējusi šos datumus, un izrādīsies, ka darba kolektīvi atradīs šos datumus un daudzi no tiem izlems svinēt šos svētkus, piedalīties manifestācijās. Kādā situācijā izrādīsies mūsu Augstākā padome tādā gadījumā? Kā mēs reaģēsim, ja manifestācija notiks, ja daudzi darba kolektīvi, daudzi uzņēmumi nestrādās? Izeja, manuprāt, būs viena: atzīt, ka mēs nepārvaldām situāciju, un atkāpties. Vai ir vērts iet uz to? Tāpēc man šķiet, vispār nevajag pasvītrot, ka šīs dienas ir darba dienas, lai darba kolektīvi paši izlemj, kā pavadīt svētkus – kompensēt vai nekompensēt, iet uz manifestāciju vai neiet. Paldies./

Priekšsēdētājs: Paldies. Debates pārtraucam. Jūs vēl gribat ko teikt?

J.Dobelis: Es gribētu pabeigt to domu, ko jūs iesākāt.

Priekšsēdētājs: Es varbūt pats pabeigšu? (Zālē kņada, troksnis, klusi aplausi.)

J.Dobelis: Tās bija atkāpes no likumprojekta.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, atvainojiet un pabeidziet manu domu.

J.Dobelis: Mēs vakar, kā man likās, nolēmām, ka būs komisija, kura nāks ar gatavu tekstu, un mēs šo tekstu pieņemsim. Kāpēc mēs atkal turpinām par šo tekstu diskutēt?

Priekšsēdētājs: Nevienu tekstu tā vienkārši nevar pieņemt. Kolēģi, situācija ir ļoti skaidra, tas ir mans viedoklis, taču, tā kā var būt visādas situācijas, man šā jautājuma pieņemšana jāvirza uz to, lai tomēr mūsu attieksme būtu skaidra. Manuprāt, vispirms vajadzētu nobalsot par labojumiem un pēc tam nobalsot kopumā. Tad visiem ir skaidrs, par ko katrs balso, taču, ja mēs balsosim kopumā, katrs var uzskatīt, ka dažādie viedokļi netiek ņemti vērā utt. Lūdzu uzmanību. Iebildumu nav? Nav. Tātad pirmais ierosinājums bija: svītrot otro rindkopu. Vai ierosinājuma būtība ir skaidra? Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultātu. Ir 146 deputāti. Izsakiet savu attieksmi pret ierosinājumu svītrot otro rindkopu. Lūdzu rezultātu. Par – 67, balsojošo vairākums ir. Tātad otrā rindkopa tiek svītrota. Jums ir kaut kas iebilstams. Lūdzu.

V.Mucenieks: Ja mēs svītrojam otro rindkopu, tad arī pirmās rindkopas pēdējais palīgteikums kļūst lieks. Arī to tad vajag svītrot. Kā tad ne?

Priekšsēdētājs: Paldies, to izskatīsim kā pēdējo ierosinājumu, jo mums ir arī citi priekšlikumi, kuri ir iesniegti šeit. Nākamais priekšlikums ir par pēdējo rindkopu. Deputāt Jundzi, iedodiet precīzu savas redakcijas formulējumu, es gan mēģināju to pierakstīt, taču varu kļūdīties. Šī pēdējā rindkopa ir divās redakcijās: redakcijā, kuru ierosina komisija, un redakcijā, kuru labo deputāts Kostanda. Acīmredzot ir jānolasa abas redakcijas un atsevišķi par katru jābalso. Vai nav iebildumu? Es nolasu pirmo redakciju tādā variantā, kādā tā ir iesniegta. Tagad balsosim par šādu redakciju: “Latvijas Republikas Augstākā padome uzskata, ka PSRS armijas militārā spēka demonstrēšana 7.novembrī Latvijā ir pretrunā ar Latvijas valstisko suverenitāti un ir vērsta uz politiskās situācijas saasināšanu, vēlreiz apliecinot visas pasaules tautām, ka Latvija ir anektēta.” Par to balsosim tagad, taču, lai jums būtu zināma arī otrā redakcija, es to nolasīšu. Otrā redakcija, par kuru mēs balsosim pēc tam, būs šāda: “Latvijas Republikas Augstākā padome uzskata, ka militārā spēka demonstrēšana 7.novembrī Latvijā ir kvalificējama kā okupācijas karaspēka rīcība, kas ir pretrunā ar Latvijas valstisko suverenitāti un ir vērsta uz politiskās situācijas saasināšanu, tā vēlreiz atgādina visas pasaules tautām, ka Latvija ir anektēta.” Lūdzu balsosim par pirmo – komisijas, Tālava Jundža iesniegto redakciju, kuru es jums nolasīju pirmo. Lūdzu rezultātu: par – 91 balss. Jūs esat par? Tātad par – 92 balsis. Bet tagad balsosim par deputāta Kostandas iesniegto redakciju, kuru es jums arī nolasīju. Lūdzu rezultātu. Par – 67. Raimonds Krūmiņš arī par, tātad 68. Starp citu, par abām redakcijām var balsot par, tāpēc šeit nekādu pretrunu Raimonda Krūmiņa rīcībā nav. 68 balsis. Tādējādi ar balsu vairākumu tiek akceptēta komisijas iesniegtā redakcija, kuru šeit nolasīja Tālavs Jundzis. Tagad mēs balsosim kopumā. Vai jums par balsošanas motīviem kopumā ir piebildes? Lūdzu.

A.Teikmanis: Man ir redakcionāls labojums pie pēdējā labojuma: “anektēta valsts”. Man liekas, ka tas ir precīzāks, un es uzskatu to par redakcionālu labojumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Redakcionāls labojums bija arī deputātam Muceniekam un tagad arī deputātam Teikmanim. Lūdzu, Tālav Jundzi, izsakiet pirms balsošanas savu viedokli!

T.Jundzis: Runājot par “anektētu valsti”, es domāju, ka diez vai vajadzētu to īpaši uzsvērt, jo nav skaidrs, kas tagad mums Latvija ir pēc šīs aneksijas – vai tā ir valsts, vai tā ir teritorija. Tāpēc es domāju, ka būtu vienkāršāk un pareizāk rakstīt, ka Latvija ir anektēta. Tāds ir mans viedoklis.

Priekšsēdētājs: Un par kolēģa Mucenieka priekšlikumu?

T.Jundzis: Ziniet, tas gan nekādā mērā nav saistīts ar to, ko mēs izdarījām otrajā rindkopā. Es domāju, ka noteikti jāatstāj šīs svētku dienas un nevajag tās mainīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Viedokļi ir skaidri, tas ir, argumenti ir skaidri, un tāpēc balsosim atsevišķi, lai pēc tam par vadīšanu man nebūtu nekādu piezīmju, jo man tās ir nepatīkami saņemt. Tātad deputāta Mucenieka ierosinājums: pirmajā rindkopā svītrot “kura ar likumu noteikusi svētku un atceres dienas”. Viņš savus argumentus jau izteica, arī komisija izteica savus. Lūdzu, izsakiet jūs savu attieksmi! Rezultāts: 9 balsis par, vairākuma nav, tas nekādā gadījumā nav balsojošo vairākums, tāpēc šis ierosinājums netiek pieņemts. Tagad, lūdzu, balsosim par šo papildinājumu – terminu “anektēta valsts”. Kā jūs sapratāt, tas ir deputāta Teikmaņa ierosinājums, jūs dzirdējāt arī komisijas priekšsēdētāja argumentus. Lūdzu, balsosim par deputāta Teikmaņa ierosinājumu. Rezultāts: par – 40, es jūsu balsis neskaitu, jo tas tomēr ir mazākums, tātad priekšlikums negūst vairākuma atbalstu. Paldies.

Nekādu citu priekšlikumu nebija, tagad balsosim par paziņojumu kopumā. Es atvainojos, deputāt Simson, vai jūs gribējāt kaut ko teikt? Kad beigsim, tad būs par vēlu runāt par procedūru... Es sapratu jūs, lūdzu, balsosim par paziņojumu kopumā! Ņemot vērā tos labojumus, kurus mēs izdarījām balsojot, deputāts Raimonds Krūmiņš un deputāts Ozols mutiski izteiks savu viedokli. Jūs – par? Un jūs? Deputāt Krūmiņ, vai jūs – par? Paldies. Divas balsis, kas bija “par”, būs vēl jāpieskaita klāt. Lūdzu rezultātu. 107 balsis – par, pret – 34, atturas – nav neviena. Paziņojums ir pieņemts.

Pirms plenārsēdes slēgšanas vārds paziņojumam Imantam Geidānam, lūdzu!

I.Geidāns: Cienījamie kolēģi! Pilsonības projekta darba grupa rītdien pulcējas pulksten 10 – Ordeņu zālē.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, vakar tika izteikts priekšlikums, ka ir jāpārskata pusdienu laiks, lai to pagarinātu. Vai par to tagad vajag vai nevajag balsot? Vajag, ja? Lūdzu, apsēdieties! Vakar tika ierosināts pusdienu pārtraukumu turpmāk organizēt pusotru stundu, – tā, kā tas bija līdz šim. Mēs beidzam strādāt pulksten 13.30, un pusdienu pārtraukums būs līdz pulksten 15. Vakar šādi priekšlikumi šeit izskanēja, un tāpēc es šodien jums to atgādinu. Atgādinu un lieku šo priekšlikumu uz balsošanu. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret šo priekšlikumu! Rezultāts: 87 – par. Pusdienu pārtraukums būs pusotru stundu.

(Pārtraukums)