"Dānijas kultūra kā Baltijas ledlauzis"

"Politiken"

— 2000.08.18.

Dānijas Kultūras institūts Latvijā svin savu 10 gadu jubileju, rīkojot izstādes un demonstrējot dāņu filmas gan Rīgā, gan ārpus tās. Visu rudeni trīs Baltijas valstīs notiks pasākumi, atzīmējot dienu, kad mēs pirms 10 gadiem oficiāli atvērām filiāli Baltijā.

Dānijas Kultūras institūta kā pirmās ārvalstu iestādes izveidošana Baltijā 1990. gadā savā ziņā bija politisks notikums, kas būtiski ietekmēja Dānijas statusu Baltijas valstīs.

Kā atceraties, tas sākās ar "Politiken" astoņus mēnešus ilgo līdzekļu vākšanas kampaņu. Igaunija, Latvija un Lietuva aizvien vēl bija padomju republikas. Bet Gorbačova perestroikas politika un "dziesmotā revolūcija" ritēja pilnā sparā. Cerība par Baltijas valstu neatkarību mirdzēja kā gaisma tumša tuneļa galā.

1989. gada janvārī ar toreizējā ārlietu ministra Ufes Elemana—Jensena politisku atbalstu "Politiken" galvenais redaktors Herberts Pundiks uzaicināja uz Dāniju Latvijas politiķu un intelektuāļu delegāciju, lai gūtu tiešu informāciju par politisko situāciju Latvijā perestroikas periodā. Delegācijai tika noorganizētas tikšanās ar vadošajiem Dānijas politiķiem, kā arī sarīkotas atklātas debates Betijas Nansenas teātrī Kopenhāgenā, kur tika arī runāts par nevalstisku Dānijas pārstāvniecību Latvijā.

Pēc Latvijas delegācijas aizbraukšanas "Politiken" sāka plašu kampaņu ar mērķi savākt līdzekļus dāņu kultūras un informācijas birojam Baltijā ar centru Rīgā. Birojam būtu divi mērķi: demonstrēt dāņu tautas solidaritāti ar neatkarības cīnītājiem Baltijas padomju republikās un pavērt iespējas kultūras un sabiedriskiem kontaktiem starp Dāniju un Baltiju.

Astoņus mēnešus katru dienu "Politiken" publicēja rakstus par Baltijas valstīm, lai liktu dāņiem atcerēties "aizmirstos" kaimiņus Baltijas jūras un dzelzs priekškara otrā pusē.

Herberts Pundiks uzskata, ka kolosālā tautas atsaucība skaidrojama ar to, ka daudzus dāņus neapzināti mocījusi sirdsapziņa, ka pēc kara Baltijas valstis tika pamestas novārtā.

Brīvprātīgo ziedotāju saraksts auga ar katru dienu, un 1989. gada beigās "Politiken" no dāņiem, kas atbalstīja šāda sadarbības biroja izveidošanu, bija savācis 1,8 miljonus kronu.

Kultūras institūta dibināšanas vēsture jau agrāk tikusi aprakstīta dāņu presē, tādēļ aprindās, kas interesējas par Baltiju, tai būtu jābūt zināmai.

Dānijā mazāk zināms ir fakts, ka Dānijas Kultūras institūts diezin vai tiktu izveidots bez latviešu dzejnieka Jāņa Petera ieguldījuma, viņa veikums pielīdzināms Herberta Pundika padarītajam.

Jānis Peters tolaik bija Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs un Latvijas Radošo savienību Kultūras padomes prezidents. Būdams šajā amatā, viņš kopā ar vairākām citām kultūras personībām uzņēmās iniciatīvu tā dēvētās Tautas frontes dibināšanā, Rakstnieku savienības ēka Rīgā 1988. — 89. gadā kļuva par Tautas frontes aktivitāšu centru.

Jānis Peters bija viens no četriem delegācijas locekļiem, ko "Politiken" uzaicināja uz Dāniju.

Viņš pēc šī brauciena atgriezās Rīgā un pretēji oficiālās Latvijas padomju valdības vēlmēm ar preses un citu saziņas kanālu palīdzību sāka līdzekļu vākšanas kampaņu kultūras sakaru iedibināšanai starp Latviju un Dāniju. Vienlaikus viņš piedāvāja Dānijas Kultūras institūtam bezmaksas telpas lepnajā Benjamiņa namā un panāca, ka Kultūras ministrija institūta dāņu vadītājam piešķirtu bezmaksas dzīvokli.

Kad "Politiken" līdzekļu vākšanas kampaņa beidzās 1989. gada ziemā un institūta izveidošana Rīgā jau bija realitāte, Jānis Peters gaidīja Rīgā ar sagatavotām telpām un 60.000 saziedotiem rubļiem, kas tajā laikā bija ļoti liela summa. Nauda uz Rīgu bija nākusi no kolhoziem, padomju saimniecībām, zivjrūpniecības kombinātiem, uzņēmumiem un no vienkāršajiem iedzīvotājiem, kas vēlējās atvērt logu uz Rietumiem. 1990. gada martā Jānis Peters un Dānijas Kultūras institūta toreizējais ģenerālsekretārs Pērs Himmelstrups parakstīja sadarbības līgumu par Kultūras institūta atvēršanu Rīgā 1990. gada 1. jūlijā.

Dānijas Kultūras institūts Rīgā tika uzņemts ar milzīgu labvēlību un visu kultūras iestāžu atbalstu.

Mēs sākām ļoti pieticīgi — ar glītu, veclaicīgu telpu Rakstnieku savienībā, ar mani kā institūta vadītāju un jaunu latviešu sekretāri. Tas bija pionieru darbs, un visi uz mums lika lielas cerības.

Mans pirmais lielais pārsteigums bija ļaužu masu pieplūdums Rakstnieku savienības telpās, kad bijām izsludinājušas divas nedēļas ilgus dāņu valodas kursus. Jau pirmajā dienā 203 latvieši un krievi stāvēja rindā, lai pieteiktos uz šiem kursiem un lai tiktu starp 24 pirmajiem kursu apmeklētājiem, lietā tika likti ziedi, šokolāde un citi pārliecināšanas līdzekļi.

Kāpēc gan bija tik liela interese mācīties dāņu valodu? Tādēļ, ka mēs bijām tepat uz vietas un kā pirmie piedāvājām kontaktus un sadarbību. Tādēļ, ka baltieši dedzīgi vēlējās kontaktēties visās jomās, lai tikai izrautos no 50 gadu garumā uzspiestās izolācijas.

Kad Ārlietu ministrija un Ufe Elemans–Jensens 1990. gada augustā uzņēmās iniciatīvu, lai dibinātu Demokrātijas fondu, mēs ieguvām ekonomisku bāzi pieredzes apmaiņai un mācību braucieniem, lai dažādu profesiju pārstāvji un studenti no Baltijas varētu apmeklēt un iepazīt Dāniju.

Mēs sūtījām jaunos baltiešus uz Dānijas skolām, uzstājāmies ar priekšlasījumiem par Dānijas kultūru un sabiedrību, rīkojām koncertus, izstādes, aicinājām teātra trupas, rakstniekus utt.

1991. gada 18. augustā mēs atzīmējām Rīgā institūta gada jubileju, sarīkojot neformālas vakariņas tiem Latvijas kultūras darbiniekiem, kas savulaik bija palīdzējuši nodibināt institūtu. Noskaņojums bija pacilāts, tika teiktas tradicionālās runas. Tika uzteikts Dānijas agrākais ieguldījums Baltijas valstu neatkarības kustību atbalstam, un mēs atcerējāmies pirmo gadu, kas bija gan eiforisks, kan dramatisks.

1990. gada jūlijā Baltijas valstis rīkoja savus lielos Dziesmu svētkus, kas tajā gadā izvērtās par emociju pilnu politisku manifestāciju par vienotību un brīvību, un 50 gadu laikā pirmo reizi tūkstošiem kora dziedātāju varēja dziedāt savas dziesmas. Emigrācijā dzīvojošie tautieši no Austrālijas, Amerikas, Kanādas un Rietumeiropas zemēm pirmo reizi pēc padomju laikiem varēja ierasties "mājās", lai piedalītos dziesmu svētkos Igaunijā un Latvijā. Lietuva bija izņēmums, jo Landsberģis jau 1990. gada martā bija pasludinājis Lietuvas neatkarību, tādēļ Maskava bija sākusi ekonomiski politisku blokādi, un ārzemniekiem nebija iespējams saņemt vīzu.

1991. gada janvārī, kad pasaules presē dominēja Persijas līča karš, trīs Baltijas valstis ar Lietuvu priekšgalā izdzīvoja "barikāžu laiku" — drūmu nedēļu, sākot no 13. janvāra, kad "melnās beretes", Padomju savienības speciālo uzdevumu vienība, ienāca Lietuvā, ieņēma Lietuvas TV un radiomāju, kā arī parlamentu. Viļņas iedzīvotāji izgāja ielās, lai aizsargātu savus brīvības bastionus. Naktī no 13. uz 14. janvāri lija asinis: 13 cilvēku tika nošauti vai gāja bojā zem padomju tankiem.

TV stacija Viļņā tika ieņemta, taču televīzija cauru diennakti turpināja raidīt no Kauņas, informējot abas kaimiņvalstis par dramatiskajiem notikumiem. 14. janvārī Tallinā un Rīgā zibenīgi ātri tika izveidotas barikādes — no betona blokiem, kravas transporta līdzekļiem un tūkstošiem dzīvu cilvēku, kas pulcējās ap Preses namu, radio, TV un parlamentu. Arī Rīgā barikāžu laiks bija asiņains un prasīja deviņu cilvēku dzīvības.

Pēc nedēļas saspringums mazinājās. Asiņaino notikumu upuri Latvijā un Lietuvā tika apbedīti, izvadīšanā piedaloties plašām tautas masām. Barikāžu laiks bija šoks, un atmoda pēc tā zaudēja savu līdzšinējo spozmi. Baltijā ar Ziemeļvalstu atbalstu sākās saspringts un smags politiskais darbs.

Dānijas Kultūras institūts bija tam visam liecinieks un šo politisko notikumu dalībnieks.

To visu mēs atcerējāmies 1991. gada 18. augustā un saskandinājām glāzes par labu sadarbību un par to, lai viss arī turpmāk veiksmīgi virzītos uz priekšu.

Nevienam no klātesošajiem, ieskaitot valdības pārstāvjus, tovakar nebija ne mazākās nojausmas, ka nākamās dienas Baltijai būs izšķirošās.

19. augustā mēs pamodāmies un uzzinājām, ka Maskavā noticis apvērsums. Gorbačovs bija mājas arestā savā Krimas vasarnīcā, un ārkārtas stāvokļa komiteja bija pārņēmusi varu, lai "ieviestu kārtību un normalizētu stāvokli". Situācija atkal bija ļoti dramatiska, un piecas dienas nebija zināms, kurā virzienā viss pavērsīsies. Latvija bija atrauta no komunikācijas ar ārpasauli, taču mediji darīja savu darbu Maskavā un Ļeņingradā, un attēli par gandrīz nevardarbīgo apvērsumu un Jeļcinu kā jauno demokrātisko līderi vēlās pār ekrāniem gandrīz ikvienā pasaules malā.

1991. gada 24. augustā Jeļcins parakstīja ukazu "Par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas Republiku valstiskās neatkarības atzīšanu". Igaunija, Latvija un Lietuva bija neatkarīgas valstis! Tajā pašā dienā ārlietu ministrs Ufe Elemans–Jensens nosūtīja ziņu, ka Dānija — kā pirmā valsts — atjauno diplomātiskās attiecības ar trim Baltijas valstīm, un drīz vien ieradās pirmais Dānijas vēstnieks pēc 52 gadiem — Ote Borhs.

Man kā Dānijas Kultūras institūta direktorei bija privilēģija būt vienai no ļoti nedaudzajiem ārzemniekiem, kuri piedzīvoja šos notikumus plecu pie pleca ar baltiešiem.

Dānijas Kultūras institūta klātbūtne šo ļoti dramatisko notikumu laikā Latvijā ir novērtēta visaugstākajā līmenī.

Pēc neveiksmīgā apvērsuma un negaidīti straujās neatkarības atgūšanas sākās smagā cīņa par brīvvalsts konstitūcijas atjaunošanu, tirgus ekonomiku, demokrātiju un starptautiskajiem sakariem.

Lai to sasniegtu, visu nācās mainīt un reformēt, un ne viss izdevās tik gludi un ātri, kā bija cerēts. Pamazām "dziesmotās revolūcijas" eiforija izbalēja un sākās smagā ikdiena. Daudzas lielās cerības sabruka, un pēdējie gadi pagājuši smagā darbā un zināmā mērā — dažu sabiedrības daļu arvien lielākā pagrimumā.

Pēc neatkarības atgūšanas arī Dānijas Kultūras institūta loma mainījās.

Pirmajos gados raksturīga bija "jūsmīga, neplānota aktivitāte", ko izraisīja pamatzināšanu trūkums un ziņkārība vienam par otru, bet laiks pēc neatkarības atgūšanas prasīja precīzāk definētus mērķus, lai palīdzētu trim tautām pēc iespējas ātrāk integrēties Eiropas struktūrās un veicinātu Baltijas jūras reģiona sociālo un politisko stabilitāti.

No pirmās un vienīgās ārvalstu iestādes (tiesa, drīz vien izveidoja Ziemeļvalstu Informācijas biroju) esam kļuvuši par vienu no ļoti, ļoti daudzām ārzemju institūcijām, kas veiksmīgi darbojas Baltijā.

Pēc vēstniecību atvēršanas visās trīs Baltijas valstīs Dānijas Kultūras institūta mērķis ir stiprināt sakarus kultūras, mākslas un sabiedrības attīstības jomās. Mēs cenšamies izvērst darbību arī ārpus galvaspilsētām un stiprināt reģionālo kontaktu attīstību. Patlaban mēs vadām interesantu piecu gadu sadarbības projektu par reģionālo kultūrapmaiņu. Šis projekts notiek sadarbībā ar desmit Dānijas un vairākām Igaunijas, Latvijas un Lietuvas amtēm un komūnām.

Esam pārliecināti, ka ne tikai valstiskie un oficiālie kontakti un darījumi veicina integrāciju Eiropā, bet arī "vienkāršo" iedzīvotāju zināšanas citam par cita nacionālo un etnisko kultūru, draudzība un personiskie sakari ir būtisks elements mūsu kopīgā reģiona politiskajā stabilitātē.

Mūsu valstis un mūsu tautas iepazinušas viena otru pēdējos desmit gados. Bet vēl joprojām ir tik daudz kontaktu dibināmi. Baltijas valstis ir spēcīgas kultūras jomā. Mums no savas puses ir daudz ko piedāvāt, lai dalītos ar tām pieredzes apmaiņā.

Tuvāko mēnešu laikā ieplānoti interesanti Baltijas projekti mūzikā, dizainā un arhitektūrā. No 7. līdz 29. oktobrim Kultūras institūts rīko Baltijas dizaina izstādi Apaļajā tornī, un Baltijas kori no 13. līdz 15. oktobrim piedalīsies festivālā "Balsis 1000 gados" — tie būs atbildes soļi lielajam projektam "Baltic Return", kas notika Baltijas jūras reģionā 1998.—99. gadā. Jau septembrī būs skatāma interesanta lietuviešu mākslas izstāde "Gaisma pār Lolandi", un mums būs iespējams baudīt Latvijas Nacionālās operas spožo iestudējumu Čaikovska operai "Jevgeņijs Oņegins" Orhusā un Tivoli koncertzālē. Latviju oktobrī apmeklēs Lingbijas—Torbekas simfoniskais orķestris, un daudzi jauni projekti tiek gatavoti nākamajam gadam, to skaitā "Baltijas kultūras festivāls Ziemeļvalstīs" 2001. gada rudenī, ko atbalsta trīs Baltijas valstu Kultūras ministrijas un Ziemeļu Ministru padome.

Tādēļ sagaidāms vēl viens gads, kurā darāmā būs pietiekami.

Dānijas Kultūras institūtam tajās valstīs, kur mums ir filiāles, ir nozīmīga loma Dānijas starptautiskajā darbā. Mēs ar savu klātbūtni valstīs un ciešajiem kontaktiem ar vietējiem sadarbības partneriem apkopojam pieredzi un radām kontinuitāti un uzticību — ar ļoti maziem izdevumiem un ar minimālu birokrātiju. Saspēlē ar labiem gan pašmāju, gan ārvalstu māksliniekiem un kultūras darbiniekiem mēs kļūstam redzami un nozīmīgi, jo abpusējā sapratne un drošība pašos pamatos balstās uz cilvēciskiem kontaktiem un attiecībām — tā ir kultūras pamatbūtība. Dānijas valdība ar savu agrīno iniciatīvu Baltijā varēja izmantot Kultūras institūtu kā slēptu ledlauzi laikā, kad valstiskai iestādei tas nebūtu iespējams. Šim ieguldījumam pašu mājās vajadzētu būt tikpat augsti novērtētam kā mūsu rezidences valstīs.

Rike Helmsa