""Banāni ausīs" kā transnacionāls ēdiens"

"Kommersant"

— 2000.08.15.

Latvijas un Krievijas politika karina tos ausīs savu valstu iedzīvotājiem.

Ir šodienas un rītdienas uzdevumi, kuri gribot negribot ir atkarīgi no politiskās un ekonomiskās konjunktūras. Un ir arī klints zemūdens daļa — mūžīgā interese par kaut ko, mūžīgā personīgā tēma.

Divu valstu gūstekņi

Es sev jautāju — vai ir kaut kas, kas visvairāk uztrauc mani šajās attiecībās: vai mūžīgās bailes no iespējamām ekonomiskajām sankcijām, no iespējamās tranzīta plūsmas pārorientācijas, mūsu valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas bailes no iespējamiem militāriem draudiem no Krievijas puses, kas nežēlīgi tika izsmietas krievu MIL?

Tas viss nav galvenais un pat ne otršķirīgais. Pats svarīgākais ir tas, ka nevienai pusei nav ne ilglaicīgas, ne tuvāko triju vai piecu gadu stratēģijas latviešu un krievu attiecībām. Un atļaušos apgalvot, ka nekad pēc neatkarības atjaunošanas arī nav bijis.

Visas mūsu attiecības pēdējos desmit gados ir drudžainas, konvulsīvas kustības, kuru pamatā ir politiskā konjunktūra, kas nereti ir līdz visuma izmēriem hipertrofēta kāda politiskā iekārta. Latvijā uz pāris gadiem ir ņēmis virsroku kārtējais mīts: lūk, kad aizies Padomju armija, tad arī sāksies ilgi gaidītie laimīgie laiki. Pašlaik tie, kā šeit pieņemts teikt, iestāsies līdz ar jauna mīta realizēšanos: iestāšanos ES un NATO. Tas, protams, ir svarīgi. Taču svarīgāk ir tas, ka valstij nav pašlepnuma sajūtas.

Būtībā tieši krievvalodīgie iedzīvotāji ir kļuvuši par Krievijas lielvalstnieciskās ambiciozitātes un Latvijas neauglīgās etnokrātiskās politikas ķīlniekiem. Politiķis un iedzīvotājs — savienotie trauki — tā pieblīvējuši viens otru, ka nacionālisms kļuvis par ejošāko preci. Pircēji ir gan Maskavā, gan Rīgā.

Es ņemos apgalvot Krievijas politiskajai elitei: mēs labāk par jums zinām, kā aizstāvēt savus cilvēkus. Un saku Latvijas politiskajai elitei: nacionālo minoritāšu tiesību ievērošana ir pirmais mūsu valsts suverenitātes nosacījums.

Lembergs —

imperatora mantinieks

Elementāras vēstures zināšanas pierāda: būtībā Baltija visos laikos ir bijusi Krievijas ietekmes sfēra. Un, ja Krievija ir mēģinājusi atmest ar roku šim reģionam, tad tai vienmēr ir vajadzējis meklēt atpakaļceļu.

Baltijas cauruļvadu sistēmas celtniecība — tas pirmām kārtām ir tīri politisks lēmums. Taču nekāda Batarejskaja un nekāda Primorska nespēs mainīt to, ka daba ir izveidojusi Baltijas Ventspils ostu neaizsalstošu. Jebkurā gadījumā tranzīts caur Ventspili būs lētāks. Turklāt tur ir lielisks, pārbaudīts servisa un attīstības līmenis, attīstīta un visu laiku progresējoša infrastruktūra. Arī pašai Krievijas tirgus struktūrai nebūs izdevīgi, ja Sanktpēterburga kļūs par monopolistu šajā virzienā - valsts iekšienē. Un mums konkurents ir neapšaubāms stimuls.

Pelnīt kopā

Es uzskatu, ka Krievijai nav vērts bloķēt Baltijas valstu iestāšanos NATO, un tām nevajadzētu uz turieni tā dzīties. Nav vērts, turklāt nevienai pusei, ieciklēties. Baltija ir tikai bandinieks kombinācijās ASV — Eiropa — Krievija. Eiropai Baltija ir vajadzīga Eiropas Savienībā, Krievijai arī.

Krievijai tieši Baltija Eiropas Savienībā ir ilgi gaidītais tilts uz turieni. Kas attiecas uz drošību, investīcijas kā no Rietumiem, tā arī no Krievijas ir pats uzticamākais drošības garants. Mūsu sadarbības modelis arī ir Vidusāzijas orientieris. Tas arī ir galvenais jautājums: vai mēs beidzot iemācīsimies nodarboties ar to, kas nepieciešams — pelnīt kopā, — vai arī mēs neesam apmācāmi?

Turklāt Krievijai, kas zaudējusi savu lielvalstnieciskumu, ir kompleksi: ja jau reiz neciena, tad lai baidās. Un Latvijā tas ir jūtams, kas arī virza uz NATO. ASV ir par vāju Eiropu un vārīgu Krieviju. Vārdu sakot, mums ilgi solīs NATO un ilgi notiks uzņemšana. Taču šajā laikā, iespējams, ES izveidos savu aizsardzības savienību un jautājums par NATO vēl vairāk aizmiglosies.

"You are not makers, you are takers" (jūs neveidojat politiku, jūs ievācat tās augļus ) — tā teicis kāds ievērojams Rietumu politologs līdzīgā situācijā. Taču mūsu spēkos ir saprast, ka Latvijas un Krievijas stratēģiskās sadarbības izdevīgums inav apšaubāms. Tikai abu valstu politiskajai elitei ir jāizkristalizē sapratne par to, ka "kara spēlīte" ir barotava tās dalībniekiem. Bez attiecību normalizēšanas ar tādu kaimiņu kā Krievija Baltijai ES neredzēt, un Krievijai attiecīgi neredzēt tiltu uz ES.

Jānis Urbanovičs