Kā sadzīvot ar citādo līdzās

Baltijas Sociālo zinātņu institūta 2004.gada pētījums liecina, ka 45% latviešu un 41% cittautiešu nevēlētos dzīvot kaimiņos ar musulmaņiem, 38% latviešu un 37% cittautiešu par saviem kaimiņiem nevēlētos homoseksuālus cilvēkus, 15% latviešu un 7% cittautiešu par kaimiņiem neizvēlētos ebrejus, bet 6% latviešu un 7% cittautiešu iebilstu pret cilvēkiem ar lielām ģimenēm sev kaimiņos. Šie dati liecina, ka Latvijas sabiedrība nebūt nav iecietības paraugs un neiecietība sastopama visplašākajā amplitūdā.

Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta Mazākumtautību departamenta direktores vietnieks Deniss Hanovs Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Izcilais franču 18.gadsimta filozofs Voltērs ir teicis, ka viņš simtām reižu var nepiekrist sava oponenta viedoklim, taču viņš būtu gatavs atdot dzīvību par tiesībām to brīvi paust. Vai arī 21.gadsimta Latvijas iedzīvotājs domā tāpat? Vismaz politiķu diskusijas un argumenti, kas tajās tiek lietoti (vai drīzāk personīgi apvainojumi), par to neliecina. Neiecietība caurstrāvo interneta portālu komentārus, to pauž cilvēki “Brīvajā mikrofonā” Latvijas Radio. Tā izpaužas arī tādos “sīkumos” kā lielveikala personāla uzkliedzieni sievietēm ar bērnu ratiņiem, jo tie, lūk, traucējot.

Neizglītotība biedrojas ar neiecietību

Lai situāciju mainītu, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts (ĪUMSILS) ir izstrādājis Nacionālo rīcības programmu iecietības veicināšanai (NPIV). Kādēļ Latvijai tas ir svarīgi un ko paredz programma, “Latvijas Vēstnesim” stāsta ĪUMSILS Mazākumtautību departamenta direktores vietnieks Deniss Hanovs.
Tas, ka šāda programma nepieciešama, bija ierakstīts jau Einara Repšes valdības deklarācijā, tad arī tika izveidots ĪUMSILS. Programmas izstrāde ilga vienu gadu, un 2004.gada 23.augustā to apstiprināja Ministru kabinets. NPIV paredzēta pieciem gadiem, un savu darbību tā sāka šā gada 1.janvārī. Šādas programmas darbojas ļoti daudzās Eiropas valstīs. To izstrādāja ekspertu grupa, kurā piedalījās Latvijas cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktore Ilze Brands-Kehre, mediju eksperts zinātņu doktors Ainars Dimants, Latviešu valodas apguves valsts aģentūras vadītāja Aija Priedīte, ministriju pārstāvji u.c.
Pēc D.Hanova stāstītā, etniskā un reliģiskā neiecietība diemžēl pieaug visā Eiropā. Latvijas sabiedrības vairums izrāda neiecietību arī pret seksuālām minoritātēm, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, īpaši cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem. Taču, kā rāda statistika, visneiecietīgākie mēs esam pret musulmaņiem un čigāniem. Valdošie stereotipi – visi musulmaņi ir teroristi, bet čigāni – zagļi un krāpnieki. D.Hanovs arī bilst, ka pētījumi atklāj – jo cilvēkam ir zemāka izglītība, jo viņš ir neiecietīgāks. Neiecietība ir saistīta arī ar ienākumu līmeni. Jo vairāk cilvēkiem iespēju ceļot, iepazīt dažādas valstis un tautas, jo mazāk viņos paliek vietas aizspriedumiem.

Identitāte ir individuāls projekts

Neiecietība Eiropā pieaug laikā, kad arvien vairāk pastiprinās globalizācijas tendences un pasaule it kā kļūst par mazu ciematu. Jautāts, kā to skaidrot, D.Hanovs sniedz savu versiju. Viņaprāt, pieaugot etniskajai dažādībai Eiropā, tiek izaicināta eiropiešu spēja to adekvāti uztvert, neizjūtot apdraudētību. Kā saka D.Hanovs: jo vairāk citādības ir ap mani, jo lielāks pārbaudījums manai tolerancei. Cilvēkiem bieži varbūt gluži nepamatoti, bet pamostas pašsaglabāšanās instinkts, kas producē neiecietību pret atšķirīgo. D.Hanovs atzīst, ka, esot ārzemēs, piemēram, studējot Vācijā, arī viņu brīžiem nomākusi un pat kaitinājusi lielā kultūru un valodu dažādība.
Jautāts, vai citādība tomēr nevar apdraudēt tradicionālo, D.Hanovs atzīst, ka arī tas ir pakļauts izmaiņām un evolūcijai. Arī pašā Eiropā mēs redzam, kā ir mainījušās vērtības, uzskati par ģimeni, sievietes un vīrieša lomu. Kultūru mijiedarbība ir pamats attīstībai. Tradīcijas nav kaut kas sastindzis, tās vienmēr ir tapšanas procesā. Un, ja tās ir atvērtas dažādībai, tad ar laiku tā organiski iekļaujas tradīcijā. Tomēr aktuāla ir problēma, kā dažādo identitāšu saskarē nepazaudēt savējo. D.Hanovs uzsver, ka identitāte pirmām kārtām ir individuāls projekts, kuru cilvēks vai nu realizē, vai arī neiespēj realizēt. Identitāte ir mūsu īpašums, un, tāpat kā ar pārējām īpašuma formām, tā ir mūsu atbildība, ko mēs ar to iesākam.
Nesen Francijas valdība aizliedza skolās nēsāt reliģisko atribūtiku, tādējādi vēršoties pret musulmaņu meiteņu galvassegām. D.Hanovs stāsta, ka Francija vēlējusies pasvītrot baznīcas šķirtību no valsts un to, ka izglītība ir sekulāra. Departamenta direktores vietnieks uzskata, ka šāds aizliegums tomēr ierobežo dažādību. Jo šajā gadījumā netiek aizliegti jebkuri reliģiskie simboli. Kristiešu krustiņu valkāšana ir atļauta.

Politiskajām idejām jārēķinās ar realitāti

Runājot par uzskatu plurālismu, atsevišķi filozofi un sociologi domā, ka mūsdienās aizvien biežāk neiecietība izpaužas pret konservatīvismu, kuram arī ir tiesības pastāvēt. Kā piemērs tiek minēta asā reakcija uz noraidītā Eiropas komisāra tieslietu jautājumos Roko Butiljones konservatīvajiem uzskatiem. D.Hanovs atzīst, ka tas ir sens jautājums, cik neiecietīgi ir cīnītāji par iecietību. Politisko koncepciju daudzveidība ir nepieciešama, lai neveidotos kāda dominējoša un autoritāra ideoloģiskā struktūra.
Taču politiskajām idejām jāatbilst realitātei. Un ir jautājums, vai konservatīvās idejas atbilst mūsdienu pasaulei. Eiropā klātesoša ir etniskā, reliģiskā, arī seksuālā dažādība, ar kuru tomēr jārēķinās dažādu politisko koncepciju autoriem. Diemžēl “ideju tirgū” ir noiets arī galēji labējām un galēji kreisām idejām. D.Hanovs stāsta, ka atsevišķi cilvēki tās izmanto, lai izrautos no anonimitātes un gūtu lētu popularitāti. Šie cilvēki parasti orientējas uz to sabiedrības daļu, kas ir slikti izglītota, ar zemiem ienākumiem, neapmierināta ar dzīvi. Un tad viņiem tiek piedāvāts kāds viņu likstās vainojamais, tiek dota atbilde, kāpēc viņš ir bez darba, kāpēc alga ir zema un valstī noziedzības līmenis augsts. Jo stabilāka un drošāka ir valsts un sabiedrība, jo mazāk iespēju manifestēties radikālām idejām.

100 000 eiru gadā iecietības veicināšanai

Runājot par NPIV, D.Hanovs stāsta, ka ĪUMSILS šogad iecerējis darboties sabiedrības izglītošanā, stāstot par atšķirīgo, citādo un skaidrojot, kā ar to sadzīvot. Tiks publicēti raksti dažādos interneta portālos, piemēram, “Delfi”, “Politika.lv” un “Dialogi.lv”, sniedzot informāciju par rasisma un diskriminācijas cēloņiem. Paralēli tiks veidots apjomīgs akadēmisks pētījums, kurā pētnieki analizēs pagājušā gada spilgtākās neiecietības izpausmes publiskajā telpā. Būs arī vairākas informatīvas kampaņas, viena no tām – par reliģisko dažādību. Tās ietvaros izstrādās mājas lapu, kurā ikviens interesents varēs iepazīties ar Latvijā esošajām reliģiskajām konfesijām. Paredzēts izveidot ekspertu komandu, kas ar priekšlasījumiem viesosies Latvijas skolās. Šajā gadā programmas īstenošanai atvēlēti 30 000 latu. Paralēli liels atbalsts ir no Eiropas Komisijas, kas dod iespēju katrai dalībvalstij apgūt 100 000 eiru, realizējot dažādus projektus iecietības veicināšanai un diskriminācijas izskaušanai. Pieteikums ĪUMSILS jāiesniedz līdz šā gada jūnijam. D.Hanovs stāsta, ka viena valsts institūcija šo naudu apgūt nevarēs. Tādēļ iecerēts, ka dažādas sabiedriskās organizācijas veidos savus projektus un sekretariāts varēs ar tām sadarboties līdzekļu apguvē.
Nākamajos gados paredzēts īstenot projektus konkrētās jomās: izglītībā, sadarbībā ar Latvijas medijiem, mazākumtautību organizācijām, iecerēts veidot starpreliģiju dialogu. Katru gadu ĪUMSILS būs jāsniedz atskaite valdībai par paveikto.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv