Vadītāja faktors

Dzelzceļa katastrofa, kas vakar notika, saskrienoties vilcieniem Rīga–Maskava un Rīga–Lielvārde, liek rūpīgāk apsvērt ne tikai tehniskas detaļas, bet arī mašīnistu darba specifiku Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Viena vilciena mašīnists nav ievērojis luksofora sarkano signālu, turpinājis ceļu, kā rezultātā izraisījis sadursmi ar pretimbraucošo sastāvu. Cilvēciskais faktors – tā sākotnēji tiek skaidrots vakar Rīgā notikušās dzelzceļa katastrofas iemesls, kas prasījis trīs cilvēku dzīvības un ap 20 padarījis par avārijā cietušajiem.

Šis gadījums, lai ko arī turpmāk noskaidros avārijas izmeklēšanā, ir kārtējais nesaudzīgais apliecinājums skarbajai patiesībai, ka lielas dzelzceļa un citas avārijas ar cilvēku upuriem nenotiek tikai tālās zemēs, bet arī tepat, Latvijā. Un negadījums vēlreiz atgādina, cik milzīga nozīme un atbildība gulstas uz transportlīdzekļa vadītāju, kura rokās ir daudzu pasažieru dzīvība. Citiem vārdiem sakot, tā sauktais cilvēciskais faktors no šķietami abstrakta jēdziena reducējas pavisam konkrētā personā, kura vada vilciena sastāvu, satiksmes autobusu vai trolejbusu. Turklāt tas vienlaikus atgādina, ka arī augsto tehnoloģiju laikmetā atsevišķa indivīda rīcībai ir lielāka loma, nekā varētu šķist.
Izšķiroša nozīme, kas noteikti attiecas uz sabiedrisko transportlīdzekļu vadītājiem, ir katra darbinieka neapšaubāmām spējām un iespējām droši un pilnvērtīgi veikt savus amata pienākumus. Diemžēl pēdējā laika pieredze Latvijā liek to apšaubīt.
Noteicošie šajā gadījumā ir divi faktori – pašu vadītāju personīgā atbildība un transporta uzņēmumu vadības radītie darba apstākļi. Attiecībā uz pirmo jāatzīst – nevienam vairs sevišķu pārsteigumu neizraisa reibumā pie stūres pieķerti autobusu šoferi vai, piemēram, tā saukto taksobusu vadītāji, kuru braukšanas paņēmieni drīzāk atbilst sacīkšu apstākļiem, nevis pasažieru pārvadāšanai pilsētas transporta plūsmā. Galvenais iemesls šādai steigai – pēc iespējas vairāk reisu.
Savukārt saistībā ar pēdējā laikā notikušajām vairākām tālsatiksmes autobusu avārijām pamatīgas aizdomas radušās par transporta uzņēmumu sastādīto kustības grafiku atbilstību reālajiem apstākļiem, ja pieņem, ka šoferis nepārsniedz atļauto braukšanas ātrumu. Atkal – vairāk reisu, vairāk naudas. Tikai šajā gadījumā šoferis, visticamāk, atrodas pastāvīgā stresā, iespējams, brauc, pārsniedzot pieļaujamo darba stundu skaitu un domājot par to, cik ilgi, tādā garā turpinot, būs iespējams saglabāt ģimenes galveno iztikas avotu – savas autovadītāja tiesības.
Vilciena mašīnistiem, protams, darba specifika ir atšķirīga, taču ne mazāk psiholoģiski traumējoša. Šīs profesijas pārstāvji līdz šim norādījuši arī uz stresa faktoriem, kas nav atkarīgi ne no viņiem, ne no uzņēmuma vadības. Pirmkārt, pastāvīgi, sevišķi tumsā, jāuzmanās no bīstamiem šķēršļiem uz sliedēm. Otrkārt, nemitīgi jāpatur prātā varbūtība, ka kabīnes logā var tik ietriekts akmens, kā tas jau ne reizi vien noticis, traumējot arī mašīnistus. Treškārt, un tas jo sevišķi psiholoģiski smagi, gandrīz jebkurš vilciena vadītājs ar solīdāku stāžu ir redzējis zem riteņiem pakļūstam cilvēku – pašnāvnieku vai negadījuma upuri.
Tādēļ ne tikai dzelzceļa uzņēmumiem, bet arī citiem pasažieru pārvadātājiem būtu jo sevišķi rūpīgi jāapsver gan transportlīdzekļu vadītāju izvēle, gan jāveic regulāra darbinieku psiholoģiskā un fiziskā stāvokļa kontrole, gan pārslodžu gadījumā jānodrošina kvalificēta medicīniskā palīdzība, ieskaitot rehabilitācijas iespējas. Arī Latvijā beidzot būtu pilnībā jāsaprot, ka mazatalgots, nemitīgi sociāli norūpējies, stresains sabiedriskā transportlīdzekļa vadītājs ir potenciāli bīstams.
Tikmēr statistikas dati norāda uz tendencēm, kas liek secināt, ka būt pasažierim Latvijā, visticamāk, kļūst arvien bīstamāk. Pērn ceļu policija autobusu vadītājus par dažādiem pārkāpumiem sodījusi 1375 reizes, kas ir par 1000 vairāk nekā 2003.gadā. Savukārt aizpērn administratīvo pārkāpumu protokols sastādīts vienam trolejbusa vadītājam, bet 2004.gadā – jau 15. Pērn sodīti arī 42 mikroautobusu šoferi, kas ir 3,5 reizes vairāk nekā gadu iepriekš. Vilciena mašīnisti vismaz divos aizvadītajos gados nav sodīti ne reizi. Tiesa, apsūdzība savulaik tika izvirzīta, taču pierādījumu trūkuma dēļ izbeigta pret vilciena mašīnistu, kura vadītais sastāvs ar 55 vagoniem dīzeļdegvielas nogāja no sliedēm un aizdegās Vecumniekos 1998.gada 11.novembrī.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv