"Baltijas jūras reģions meklē Eiropu"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.08.05./06.

Gadu desmitiem Baltijas jūras reģions bija gandrīz vienīgi uz ģeogrāfisko un vēsturisko saturu reducēts jēdziens, sadalītas telpas ģeopolitisko pretstatu sinonīms.

Lai gan Baltijas jūras reģions kaut kādā mērā tomēr tika uztverts kā Eiropas daļa, eiropeiskā apziņa tur varēja attīstīties un tikt izrādīta tikai ļoti nosacīti.

Dzelzs priekškars arī šeit iezīmēja dalījuma līniju starp Rietumiem un Austrumiem ar mīnu laukiem Travemindes pludmalē līdz pat dzeloņdrātīm mežos uz austrumiem no Helsinkiem. Eiropa — tā šeit pārsvarā sastāvēja no Vācijas daļas, aiz kuras tālāk uz ziemeļiem sniedzās par savu savdabīgumu norūpējušās Skandināvijas valstis, kā arī Somija. Baltijas jūras piekrastes Austrumeiropas valstis, Polija un Baltijas valstis, kas atradās padomju varas pretenziju dzelzs tvērienā, vairāk piederēja krievu nekā citām perspektīvām. Taču tā nav bijis vienmēr. Jau Hanzas laikā izteikti rietumeiropeiskais tirdzniecības gars noveda līdz uzplaukumam visā Baltijas jūras telpā. Par to vēl šodien liecina daudzas skaistas pilsētas no Libekas līdz Tallinai. Zviedriem 18. gadsimtā izdevās tas, kas pēc tam vairs nav izdevies nevienai varai: viņi pārvaldīja Baltijas jūru kā Mare nostrum un atstāja pēdas, kas ir redzamas vēl šodien. Tas, ka krievs, proti, Pēteris Lielais, mēģināja savu milzu impēriju atvērt Rietumu sasniegumiem, šodienas skatījumā ietver arī zināma daļa ironijas. Taču tas liecina arī par kopēju apziņu, kas laiku pa laikam iesakņojās vismaz Baltijas jūras reģiona valstīs.

Šī iemesla dēļ pēc Padomju Savienības sabrukuma bija ļoti lielas cerības, ka šeit varētu izveidoties jauna eiropeiska sabiedrība. Pēkšņi sāka runāt par Eiropas iekšējo jūru; Mare Balticum , un ne tikai vāciešu apziņā vien tā atkal atklājās kā vārti uz Austrumiem, aiz kuriem varētu pavērties neierobežotas ekonomiskās un politiskās izredzes. Faktiski iniciatīvu un pasākumu programmu kopš šī pagrieziena netrūkst. Sadarbības formas tiek realizētas visdažādākajos līmeņos, sākot ar reģiona austrumu valstu ārlietu ministru Baltijas jūras padomi un vienošanos ar ES un līdz pat atsevišķu valstu un pašvaldību sadarbībai. Īpaši pieminēšanas vērts ir daudzveidīgais un brīžiem ļoti veiksmīgais reģionālās sadarbības sākums, arī ar Krieviju.

Gandrīz desmit gados, kopš Baltijas reģions atkal ir atvērts, ir izveidojies daudzslāņains attiecību tīkls. Par patiesiem panākumiem var runāt ekonomiskajā jomā. Tirdzniecības attīstība jau vairākus gadus tiek rakstīta ar divciparu pieauguma koeficientiem. Piemēram, Vācijas eksporta apjoms uz Baltijas jūras reģionu ir gandrīz tikpat liels, cik uz ASV un Japānu kopā. Visur ir stipri uzlabota ekonomiskā infrastruktūra; Skandināvijas valstis rietumos Rietumeiropai vēl ciešāk piesaista nesen atklātā satiksme pār tiltu starp Zviedriju un Dāniju pāri Ēresuda šaurumam. Pāri ūdensšķirtnei iezīmējas arī kopējās administratīvās struktūras, kas varētu dot jaunu impulsu jēdzienam Reģionu Eiropa.

Taču tikpat lielā mērā, cik šī dinamika dod iemeslu būt apmierinātiem, tikpat lielā mērā izvirzās jautājums, vai šī ģeogrāfiskā telpa politiskajā ziņā attaisno uz to liktās cerības? Nevar neredzēt, ka "iespēju jūra", kā tā tika nosaukta 1991. gadā, attīstās nevienādi. Atšķirīgas ir ne tikai uzplaukuma formas vien, bet arī politiskajā līmenī ir vērojama atšķirīga tonalitāte, dažkārt pat ēnas. Emocijas saistībā ar Eiropu sniedzas no eiforijas un līdz pat atklātai eirofobijai, ieskaitot vienaldzību. Piemēram, vistālāk uz rietumiem izvirzītajā skandināvu piekrastes valstī Dānijā ir dzirdams izteikti eiroskeptisks tonis, kamēr somi pēc iestāšanās ES rīkojas kā īsti Ziemeļu dimensijas veicinātāji Savienības iekšienē. Aiz jautājuma, cik lielā mērā Baltijas jūrai ir jākļūst par patiesu Eiropas iekšējo jūru, ir samanāmas ļoti atšķirīgas intereses un nolūki.

Pēcpadomju ēra gan ir ļāvusi diezgan lielā mērā aizmirst kādreizējo dalījumu Austrumos un Rietumos, taču līdz ar jauno brīvību ir notikusi eiropeisko viedokļu diferencēšanās. Labklājīgajās Skandināvijas valstīs lavierē starp nacionālo savdabīgumu, ziemeļvalstīm kopīgo un jauno objektīvo situāciju Eiropā, kas pārsvarā drīzāk tiek vērtēta kā draudi, nevis izdevība. Daudz kas šajās izjūtās atgādina Šveices grūtības pieņemt apvienotās Eiropas noteikumus, jo vairāk tāpēc, ka arī Ziemeļos runa ir par to, lai uz spēles netiktu likts pašu augstais dzīves standarts.

Baltijas jūras otrajā pusē, Polijā un Baltijas valstīs, ir jūtama vitāla ieinteresētība pēc iespējas ātrāk atkal piederēt Eiropai. Šī vēlme sakņojas drūmajā pagātnē, kad šīs valstis krievu hegemonijas jūgā ekonomiski un sabiedriski tika atsviestas atpakaļ desmitiem gadu. Tā nav nejaušība, ka "Eiropa" tajās Baltijas jūras piekrastes valstīs, kas šajā laika posmā ir cietušas visvairāk, tiek uzskatīta par visatraktīvāko nākotnes formulu. Kad šīs viscaur eiropeiskās tautas šodien runā par zaudēto gadu kompensēšanu, vienmēr tiek izspēlēti arī drošības apsvērumi, jo kaimiņam austrumos tās neuzticas tāpat kā agrāk. Tas zināmā mērā attiecas arī uz Somiju, kas tikai pirms desmit gadiem atguva pilnīgu rīcības brīvību.

Piemēram, kamēr baltiešu Eiropas politikas priekšstati ir definēti samērā skaidri, to pašu nevar teikt par rietumeiropiešu politiku iepretī baltiešiem. Tas galvenokārt attiecas uz Vāciju, kura ir īpaši atbildīga baltiešu priekšā. Baltijas jūras telpa zināmu interesi sadarboties ir izraisījusi Vācijas pilsētās un reģionos, ekonomikas un kultūras aprindās. Turpretī Berlīnes ārpolitikā tās trūkst, vismaz kā Eiropas idejas daļa. Piemēram, lielajam Eiropas politiķim Kolam bija vajadzīgi septiņi gadi, pirms viņš devās uz kādu no Baltijas valstīm. Viņa pēctecis neizrāda lielāku entuziasmu. Ekonomiskā dinamika ir pretstatā ar lielo politisko deficītu.

Tas var rūgti atriebties, jo Baltijas jūras austrumu krasts tieši arī ir Eiropas drošības kārtības Ahileja papēdis. Šķiet, ka tieši Berlīne ar tās gandrīz refleksam līdzīgo fiksēšanos uz Krieviju kā vienīgo autoritatīvo draugu un partneri to nevēlas atzīt. Taču krievu varasvīru demokrātiskais noskaņojums ir mērāms tieši pēc attiecībām ar baltiešiem

Šķiet, ka desmit gadu pēc lūzuma Eiropā vēl būs nepieciešams pielikt daudz pūļu, lai arī Baltijas jūras reģionam dotu to politisko stabilitāti, kuras nozīmi apvienošanās procesā Rietumos citādi tik ļoti uzsver. Skaidra zīme par labu šī reģiona valstīm ir vairāk nekā novēlota.

Jirgs Dedials