"Kāpēc Rietumiem vajadzēja iemiesot Molotova–Ribentropa paktu"

"Rossijskaja Federacija

segodnja" Nr.15.

— 2000 .08.15

Šodien ir acīm redzams, ka visas Rietumu politikas programmu direktīvas par PSRS teritorijā notiekošajiem procesiem kalpoja šķēršļu izskalošanai, lai Krievijas vēsturiskās daļas iestātos NATO.

Svarīgākā no tām bija Baltijas valstu atzīšana nevis par atdalāmām daļām no PSRS, bet par atjaunotām pirmskara valstīm. Tas, lai Krievijas valdība pieņemtu šo koncepciju, bija ļoti svarīgs uzdevums Rietumiem.

Šī koncepcija pārkāpa saskaņoto pozīciju EDSO Noslēguma aktā, kas tika pieņemts 1975. gadā Helsinkos, jo viens no svarīgākajiem šī foruma lēmumiem bija visu pēckara Eiropas valstu leģitimitāte un teritoriālā nedalāmība. Parakstot Noslēguma aktu Helsinkos, Eiropa atzina visu Eiropas valstu leģitimitāti un teritoriālo nedalāmību robežās no Jaltas līdz Potsdamai, tas ir, faktu, ka Baltijas republikas ir Padomju savienības daļa. ASV vienīgā no visām valstīm, kuras parakstīja šo svarīgo dokumentu, izteica piezīmi, ka Vašingtona vēl joprojām neatzīst Baltijas "atjaunošanu" kā PSRS teritoriju.

Kam un kādēļ bija

nepieciešama

A.N. Jakovļeva komisija?

Amerikāņu un pēc tam arī kopējā Rietumu koncepcija 1991. gadā paredzēja pirmskara Baltijas valstu atjaunošanu. Juridiski to pamatoja ar to, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Augstākās Padomes 1940. gada lēmumam par iestāšanos PSRS nav juridiska spēka, jo šīs Padomes it kā tika ievēlētas "padomju okupācijas" laikā un nedemokrātiskā veidā.

No tā izriet, ka demogrāfiskā situācija ir okupācijas režīma rezultāts un var 40 procentiem krievu atņemt pilsoniskās un politiskās tiesības.

Tādējādi Rietumu XXI gadsimta vēsturiskā programmdirektīva paredzēja iemūžināt revolūcijas un Brestas miera līguma rezultātus, neatzīt zaudēto teritoriju atjaunošanu, nosaucot to par tā paša boļševisma "agresiju". Balstoties tieši uz šīs "programmas", par Rietumu interesēm cīnījās A.N. Jakovļeva komisija.

Un tieši viņam, prorietumnieciskās pārbūves versijas lielmeistaram, nezin kāpēc uzticēja vadīt padomju un vāciešu 1939. gada līguma pārskatīšanu.

Diez vai tā ir sakritība. Pārāk svarīga bija koncepcija, kas bija jāliek par pamatu Līguma izskatīšanai, jo no tās bija atkarīgas Baltijas valstu nākotnes tiesiskās un ģeopolitiskās iespējas iekļauties militāri stratēģiskajā konfigurācijā NATO un pat militāri stratēģiskās telpas parametri. Komisija Rietumus nepievīla, uzreiz pasludinot par galveno konceptuālo pamatu savam darbam tēzi, ka līgums tiks izskatīts tikai un vienīgi per se — pats par sevi — neatkarīgi no notikumiem pirms un pēc tam.

Visi argumenti un minētie vēsturiskie fakti, kas ienesa apspriedē citus parametrus, tika noraidīti.

Acīm redzams ir tas, ka tēze par "nedemokrātisko" Augstākās Padomes ievēlēšanu 1940. gadā pieder pie tādām, kuras nevar ne pierādīt, ne noliegt, lai arī neviens jurists nespētu atrast "okupācijas" režīma iezīmes šajās republikās.

Sevišķa vērība jāpievērš tam, ka tieši pati Antante pieņēma lēmumu par vācu karaspēka atstāšanu Baltijā pēc Vācijas kapitulācijas. Francija, ko izglāba tikai Krievija un tās upuri Austrumu frontē, 1918. gada Kompleksā pamiera tekstā iekļāva punktu par ķeizariskās Vācijas karaspēka atstāšanu Baltijā tajā pašā laikā, kad no citām okupētajām teritorijām tas tika izvests. Baltijā angļi parādījās jau 1918. gada decembrī, uzreiz pēc vāciešu aiziešanas no turienes, taču nevis tāpēc, lai atjaunotu par nevajadzīgu kļuvušo Austrumu fronti, bet lai formētu tieši viņu kontrolē esošu sanitāro kordonu no Baltijas līdz Melnajai jūrai, kam bija nepieciešamas neatkarīgas Baltijas valdības.

1919. gada augustā Anglijas emisārs pēc iepriekš sagatavota saraksta izveidoja ģenerāļa Judeņiča ziemeļrietumu valdību un pieprasīja visiem biedriem parakstīt papīru, kurā bija "Igaunijas neatkarības atzīšana", pretējā gadījumā Antante pārtrauktu palīdzību. Taču palīdzības nebija pat Judeņiča uzbrukuma dienās, bet neatkarīgā Igaunijas valdība uz prasību atbalstīt atbildēja, ka "tas būtu nepiedodami muļķīgi no igauņu tautas puses, ja viņi to izdarītu".

PSRS ārpolitikas arhīvā glabājās ārlietu tautas komisāra G.V.Čičerina vēstule: "Ņemot vērā pašreizējo kopīgo situāciju, Padomju Republikai cīnoties ar kapitālistisko vidi, svarīgākais princips ir Padomju Republikas kā revolūcijas citadeles pašsaglabāšanās. Šī augstākā principa dēļ nākas iziet uz līgumiem ar buržuāziskām valstīm".

Baltijas neatkarības

atjaunošana un jurisprudence

Pašu pasludinātā Igaunijas valdība ļoti nozīmīgi piedalījās ģenerāļa Judeņiča armijas aplenkšanā un atbruņošanā. Pēc Trocka prasības "buržuāziski muižnieciskā" Igaunijas valdība, kas ļoti labi sapratās ar viņu, internēja un iesēdināja baltās vienības aiz dzeloņdrātīm, kur gāja bojā tūkstošiem cilvēku. Par to igauņi pēc 1920. gada 2. februāra līguma no boļševikiem ieguva apmēram 1000 kvadrātkilometru krievu zemju.

Lietuvai vispār vajadzētu būt sevišķi pateicīgai PSRS un boļševikiem par to teritoriju, ar kuru tā izstājās no PSRS. Lietuvas valsts izveidojās par spīti Anglijas un Francijas nodomiem, kas nesteidzās to atzīt, cerot netālu no Padomju Krievijas robežas izveidot "spēcīgu antipadomju Poliju", kurā iekļautu arī Lietuvu, balstoties uz federatīviem pamatiem. Taču Lietuvā bija divvaldība.

Starpkaru Baltijas valstu statuss juridiski ir zaudēts, un 1940. gada notikumi, lai cik arī nepatīkama būtu to forma liberāļiem (padomju karaspēka ievešana), ir tiesībatjaunojošs akts, jo nekādas likumīgas atdalīšanās no Krievijas impērijas nebija, bet bija īslaicīga teritorijas zaudēšana Pilsoņu kara un revolūcijas laikā.

Pieņemot Rietumu koncepciju, Krievijas valdība pati sev liedza jebkādus instrumentus savu pozīciju un krievu iedzīvotāju tiesību aizstāvēšanai. Jo tā atzina, ka šīs republikas 50 gadu laikā bija okupētas un tāpēc tur atrodošais karaspēks ir okupācijas un tas bez ierunām ir jāizved, bet demogrāfiskā situācija ir "okupācijas režīma" rezultāts, kas it kā attaisno Baltijas valdību politiku, kura liedz "kolonizatoriem" politiskās pilsoņu tiesības. Tieši šāda koncepcija ļauj fašistiskajiem antikrievu šovinistiem ekspluatēt Latvijas likumdošanu, pamatojoties uz notikumiem un rīcību, kas tika realizēti pagātnē, citā valstī.

Acīmredzamā Kozireva "demokrātiskās" politikas izgāšanās šajā svarīgajā reģionā draud ar nekompensētu izejas zaudēšanu uz Baltijas jūru, un šī reģiona pārvēršanu par ASV un NATO stratēģisko interešu zonu.

Un nekādi asie Krievijas valdības paziņojumi nespēj radikāli mainīt situāciju, jo pati Baltijas valstu "atdalīšanās" koncepcija liedz Krievijai cīnīties par savām likumīgajām vēsturiskajām mantošanas interesēm.

Mazliet vēstures,

kas būs noderīga nākotnei

PSRS un pašreizējai KF, vēsturiskās Krievijas impērijas mantiniekiem, ir neapstrīdamas tiesības uz šīm teritorijām, kas izriet no starptautiski tiesiskajiem to iestāšanās nosacījumiem Krievijas sastāvā.

Ziemeļu karš starp Krievijas Pēteri Lielo un Zviedrijas karaļvalsti beidzās ar Kārļa XII sakāvi un 1721. gada Nīštates līguma parakstīšanu. Tajā momentā latvieši un igauņi nebija vēstures subjekti, bet atradās "Zviedrijas troņa" pakļautībā. Viņiem, tajā laikā nevienam nezināmiem etnosiem, ne tikai nebija sava valstiskuma, bet nebija arī literārās valodas, personīgās nacionālās elites, jo visi baroni bija vācu izcelsmes un izglītība bija vācu valodā — krustnešu mantojums.

Pēc šī līguma Krievija uz mūžiem ieguva šīs teritorijas nevis vienkārši kā uzvarētāja Ziemeļu karā, bet pirkšanas rezultātā.

Acīmredzams, ka Krievijas pozīcija attiecībā uz Baltijas valstīm nevar nozīmīgi mainīties, nemainot koncepciju. Ja jau pašā sākumā tiktu par pamatu ielikta un visiem sniegta konkrēta izpratne, ka Krievijai būs darīšana nevis ar pirmskara valstīm, bet ar Padomju Savienības daļām, tas ir, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas Padomju Sociālistiskajām Republikām, kas gribēs kļūt neatkarīgas, tad daudz kas šobrīd būtu savādāk, pirmkārt, militāri stratēģiskajā jomā, kā arī krievu cilvēktiesību sfērā. Rietumi, sevišķi ASV, nevēlēsies pārvarēt dubulto standartu, ko bez kautrēšanās lieto, risinot PSRS problēmas. Taču bez tādas konceptuālas stratēģijas pārskatīšanas diez vai ir iespējams efektīvi aizstāvēt Krievijas intereses un ietekmēt Baltijas valstu iestāšanos Ziemeļatlantiskajās struktūrās.

Ja Eiropa nevēlas kļūt par anglosakšu atlantisku globālu avantūru ķīlnieci, tai ir jāsaprot, ka nopietnai un konstruktīvai sadarbībai ar Krieviju, pašu Eiropas procesu paredzamībai un stabilitātei ir jāatzīst vēsturiski mantojamās ģeopolitiskās Krievijas intereses tradicionālajā tās ietekmes areālā.

Nataļja Naročnickaja