"Vladimirs Putins. Gadu pie stūres"

"Argumenti i fakti"

— 2000.08.16.

Šajā nedēļā bija divi nozīmīgi datumi. Apritēja gads, kopš Vladimirs Putins kļuva par premjerministru. Un tieši 100 dienu, kopš viņš deva prezidenta zvērestu un oficiāli kļuva par valsts vadītāju.

Kopš tā laika viņš ne tikai demonstrējis jaunu valsts vadības stilu vien. Faktiski mēs jau dzīvojam jaunā valstī.

Izlūkošana ar kauju

Stāsta, ka izlūks — tā nav profesija, bet gan dzīvesveids. Viens no izlūka likumiem (to kādā intervijā, starp citu, pieminēja pats Putins) — ir: nekad neatrauties no "astes". Izsekotājiem jābūt pārliecinātiem, ka viņi nepārtraukti kontrolē "objektu". Tad novērotāju modrība automātiski notrulinās.

Šo likumu prezidents lietojis praksē. Sākumā likās, ka "objekts", ko uzmanīgi vēroja valsts, uzvedas pilnīgi prognozējami. Visi gaidīja, ka iesācēja prezidenta "izlūkgājiens" turpināsies vismaz līdz rudenim. Turklāt arī pats Putins reiz bija pieminējis, ka jaunam valsts galvam pirmais gads aiziet tikai komandas veidošanā un turpmākajos gados risināmo uzdevumu formulēšanā.

Un pēkšņi dažas dienas pēc inaugurācijas no Kremļa cits pēc cita sāka birt reģionālās elites varu graujoši dekrēti un likumprojekti. Taču nekādu dumpi tas neizraisīja. Gubernatori, kurus bija iemidzinājusi prezidenta uzmanība (vai nu velti viņš katru nedēļu reģionos uzturējās), pilnīgi nebija gatavi pretoties. Pretiniekus atbruņoja arī tas, ka kā pieredzējis psihologs (izlūku skolās, kā zināms, māca arī to) prezidents nekad neatteicās no kompromisiem. Taču, nenozīmīgi piekāpdamies, no principiālās līnijas viņš neatkāpās.

Lai kā tas arī būtu, neapstrīdams ir viens — Putina izlūkgājiens ar kauju bija veiksmīgs. Kādos pāris mēnešos profesionālajam izlūkam izdevās panākt to, ko bijušajam aparāta darbiniekam Jeļcinam neizdevās panākt divu prezidenta termiņu laikā, — gandrīz pilnīgu kontroli pār valsti. Bijušie dalienas kņazi gubernatori, kas vēl ne tik sen Centru pasūtīja pie velna, padevīgi nolieca galvas, gaidot valdnieka žēlastību un mierinājuma balvu — vietu Valsts padomē. Oligarhi vēl nav izmiruši, taču brāļu kapi viņiem jau gādīgi sagatavoti. Vieni tajos faktiski jau sakrituši, citi sēž klusu un nepīkst. Bet arī pie viņiem kuru katru brīdi ieradīsies cilvēki maskās. "Sibņeftj", piemēram, liekas, aicināts demonstrēt, ka neaizskaramu oligarhu nevar principā būt, pat tad, ja uzvārds ir Abramovičs. Ne velti reiz Putins atzinās, ka savas profesijas dēļ vienmēr centies "turēties pēc iespējas tālāk no šīs publikas".

Prasme vest dialogu ir viena no izlūka profesijas pamatiezīmēm. Vēl jo vairāk tādēļ, ka dienot VDR, Putina galvenais uzdvums bija vervēt un strādāt ar aģentiem.

Tie, kas personiski runājuši ar prezidentu, parasti brīnās, cik viņš ir vienkāršs un patīkams kontaktos. Taču kļūdās tie, kas valsts galvas uzmanību un ieinteresētību uzskata par zīmi, ka sarunu biedriem izdevies vienoties. Stāsta, ka tieši uz šī āķa uzķērušies daudzi gubernatori un oligarhi, kuriem pats tikšanās fakts ar prezidentu kopš Jeļcina laikiem bijis īpašas žēlastības pazīme. Privātsarunās Putins reti ko sola. Kā atzīst viņa tuvākie līdzstrādnieki, viņš ir patiesi izbrīnīts, saņemot informāciju, ka kāds no viņa sarunu biedriem apvainojies par "vienošanos neizpildi". Sak, maz kas viņam licies — mēs taču ne par ko neesam vienojušies!

Jaunās lamatas

Aizvadītajā laikā prezidentam izdevies ne vien saglabāt savu pirmsvēlēšanu popularitāti — saskaņā ar aptauju datiem Putina reitings kopš tā laika pat ir paaugstinājies. Taču vai tas nozīmē, ka arī turpmāk Putinu pavadīs veiksme?

Sprādziens Maskavas Puškina laukumā kļuva par asiņainu salūtu, ar kuru nezināmie teroristi "atzīmēja" gadadienu, kopš prezidents ir varas virsotnē. Bet situācija Čečenijā taču tāpat kā iepriekš vēl ir tālu no atrisinājuma. Nav jābūt pravietim, lai prognozētu, ka operācijas ievilkšanās var slikti ietekmēt prezidenta reitingu.

Galvassāpes Putinam var sagādāt arī ap viņu esošo kadru pretrunas. Prezidenta komanda liek atcerēties pazīstamo fabulu par gulbi, vēzi un līdaku. Kontroli pār administrāciju pagaidām saglabā vecās Ģimenes gvardes pārstāvji (A.Vološins u.c.). Taču administrācijai parādījies spēcīgs konkurents S.Ivanova vadītās Drošības padomes personā. Turklāt pietuvinātajiem Pēterpils čekistiem ir stipri maz kā kopīga ar Pēterpils liberāļiem, kas nostiprinājušies valdībā (A.Kudrins, G.Grefs, L.Reimans). Vieni pievelk skrūves un cenšas neredzamai spēka struktūru kontrolei pakļaut visus procesus valstī, citi tajā pašā laikā organizē visliberālāko (tas ir "valsts lomu samazinošu) ekonomisko reformu.

Vai tikai šīs un līdzīgas nesaskaņotības nākotnē neradīs nopietnas politiskas Kremļa saimnieka kļūmes?

Beidzot, nav iespējams paredzēt, ar ko Putinam draud jaunizveidotā opozīcija, par kuras neformālo līderi un ideologu kļuvis B.Berezovskis. Šobrīd šajā opozīcijā ierakstījušos aktieru un režisoru saraksts izraisa vienīgi smaidu. Taču pirms gada B.Berezovska centieni tukšā vietā izveidot prokremlisko partiju "Jedinstvo" arī sākumā netika ņemti nopietni.

Lai nu kā tur būtu, šajās simts dienās prezidentam risināmo problēmu daudzums ir būtiski palielinājies. Un arī viņam pašam nav nekas pretim vēl vairāk palielināt šo sarakstu, gatavojoties rudenī pieņemt Zemes kodeksu, likumu par partijām, izveidot Valsts padomi un, iespējams, atjaunināt Ministru kabinetu.

Tatjana Ņetreba,

Konstantīns Sergejevs,

Vitālijs Cepļajevs