Valsts drošība. Ko garantē NATO, ko mēs paši

Runājot par valsts drošību, drošības jēdziens pirmām kārtām tiek asociēts ar militāro drošību. Arī Latvijas gadījumā, runājot par nacionālo drošību, vispirms tiek atzīmēta NATO, kuras galvenais mērķis ir drošības garantēšana reģionā. Taču valstu nacionālās drošības jēdziens ir saistīts ar vairākiem aspektiem, proti, drošība sevī ietver arī tādas jomas kā politika, ekonomika, sabiedrība un vide.

Jāatzīmē, ka ekonomika ir viena no tām jomām, kas visbūtiskāk spēj ietekmēt valsts nacionālo drošību. Turklāt ekonomiskie draudi ir cieši saistīti ar politiskajiem un pat militārajiem draudiem. Jo ekonomiski vājāka valsts, jo mazāk tai līdzekļu militārās drošības garantēšanai. Tāpat arī, jo valsts ekonomiski vairāk atkarīga no kādas citas valsts ekonomikas, jo vairāk šī spēcīgākā valsts var manipulēt ar savu stāvokli, lai panāktu sev izdevīgu lēmumu pieņemšanu.

Mūsdienās valsts drošību garantē ne tikai militārie sasniegumi. Svarīga arī valsts ekonomiskā varenība Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

 Kā ekonomika ietekmē valsts nacionālo drošību

Ekonomiskajai attīstībai kā drošības aspektam ir nozīmīga loma politikā. Valstis ar bagātīgiem resursiem, spējot sekmīgi attīstīt savu ekonomiku, var ietekmēt gan citu valstu ekonomisko situāciju, gan arī veidot ietekmi uz citas valsts politisko dzīvi. Tas iespējams un parasti tiek realizēts, radot atkarības situāciju, kad kāda cita valsts ir atkarīga no valsts, kurai pieder resursi.

Līdz ar to var secināt, ka valsts, kura ir ekonomiski drošāka, resp., mazāk atkarīga no citas valsts ekonomikas, ir drošāka arī politiskā ziņā, jo tā pati ar ekonomikas mehānismiem spēj radīt ietekmi uz kādas vājākas valsts iekšpolitisko situāciju. Taču tajā pašā laikā jāatzīmē, ka neviena valsts nevar būt pilnīgi neatkarīga no pārējo valstu ekonomiskās situācijas. Arī ekonomiski augsti attīstītām valstīm ir nepieciešams tirgus, lai tās spētu veiksmīgi pārdot savas preces, iegūstot noieta tirgu. Līdz ar to, ja apkārt esošās valstis ir ekonomiski vājas un nabadzīgas, rodas problēmas arī ar produkcijas noietu, jo nabadzīgām valstīm trūkst finansu līdzekļu, lai iegādātos produkciju.
Tas savā ziņā liecina par to, ka valstis ir ieinteresētas ne tikai savā, bet arī citu valstu ekonomiskajā attīstībā, kas nepieciešama, lai pastāvētu savstarpējas tirgus attiecības. Visbiežāk pasaules tirgū valda savstarpēja atkarība, kas savukārt ir vislabākais variants starptautiskās ekonomikas stabilitātei. Savstarpējā atkarība rodas brīdī, kad vienai valstij ir vajadzīgi kādi noteikti resursi, kuru pašai nav, bet valstij, kurai pieder šie resursi, ir nepieciešams tirgus, lai tos realizētu un tādā veidā spētu garantēt sev ekonomisko labklājību.
Taču valsts nav vienīgā, uz kuru var attiecināt ekonomiskās drošības jēdzienu. Šeit var būt runa par vairākiem līmeņiem. Viens no tiem ir starptautiskā sistēma, kas nosaka “spēles noteikumus”. Sevišķi uzskatāmi par to liecina mūsdienu globālās ekonomikas situācijas raksturojums. Globalizācijas apstākļi veicina integrācijas palielināšanos un savstarpējo ietekmi visā pasaulē gandrīz visās dzīves nozarēs. Vistiešāk tas attiecas uz ekonomiku. Mūsdienu globālā ekonomika darbojas pēc kapitālisma principiem. Tas nozīmē, ka notiek tirgus liberalizācija. Tās raksturīgākie elementi ir brīva kapitāla, preču un pakalpojumu kustība, līdz ar to radot brīvas tirdzniecības iespējas visā pasaulē. Ekonomiskā brīvība tiek pieprasīta, bet tajā pašā laikā brīvība tiek arī ierobežota. Tas ir atsevišķu valstu interesēs. Lai neradītu draudus savai ekonomiskajai drošībai, tiek likta lietā protekcionisma politika.
Taču globālā ekonomiskā situācija nedarbojas vienlīdzīgi. Ir tādas valstis, kuras pieņem brīvā tirgus principus, un tādas, kuras nosaka regulējumus, rūpējoties par savu ekonomisko drošību. Var teikt, ka valsts ekonomiskā drošība ir cieši saistīta ar starptautisko ekonomisko sistēmu un tās noteikumiem. Ja valsts spēj sekmīgi tikt galā ar starptautiskās ekonomiskās sistēmas radītajiem draudiem, pieaug arī tās ekonomiskā drošība attiecībā ar pārējām valstīm.
Jāpiemin ir arī uzņēmēji. Līdz ar uzņēmumu sekmīgu darbību un ekonomisko attīstību pozitīvi tiek ietekmēta arī valsts ekonomiskā situācija un arī pārējā valsts sabiedrība bauda labklājību. Kas attiecas uz indivīdiem, to ekonomiskā drošība ir cieši saistīta ne tikai ar uzņēmumu ekonomisko attīstību vien. Uzņēmumi tad arī spētu nodarbināt valsts indivīdus, radot tiem ekonomisku labklājību. Bet arī valsts ekonomiskā attīstība ir cieši saistīta ar indivīdu ekonomisko drošību. Ekonomiski attīstīta valsts ir ekonomiski droša vide tās sabiedrībai. Tomēr šeit pastāv arī pretrunas, jo ne vienmēr, kad valsts no ekonomiskās drošības viedokļa ir uzskatāma par drošu, tāda tā ir arī indivīdu skatījumā. Valsts var ekonomiski attīstīties, bet, ja nav sociālo garantiju un ir problēmas nodarbinātībā, iespējami draudi indivīda drošībai.
Šo mijiedarbību starp indivīda un valsts līmeni var saistīt arī ar pretēju gadījumu, kad valsts ir ekonomiski apdraudēta, bet indivīdiem tomēr ir garantēta drošība. Šeit var minēt Padomju Savienības piemēru. Indivīdi tika nodrošināti ar pieeju darba vietām, un tiem bija arī ienākumi, lai nodrošinātu savu eksistenci, bezdarbs bija minimāls.
Taču – vai situācija, kāda pastāvēja Padomju Savienībā, ir uzskatāma par ekonomiski drošu vidi tās iedzīvotājiem? Jāņem vērā, ka par pieejamajiem līdzekļiem nevarēja iegādāties visu, ko indivīds vēlējās, ne tādēļ, ka līdzekļi neļāva. Piedāvājums nebija pietiekams. Tikpat pretrunīgs ir jautājums par to, vai situācijā, kad indivīdiem ir lieli ienākumi un pastāv brīva pieeja precēm un pakalpojumiem, tie no ekonomiskās drošības viedokļa ir drošībā.
Iespējams, ka risinājums būtu vispārējas vienlīdzības nodrošināšana visu indivīdu starpā un starp visām valstīm, bet tas ir pilnīgi neiespējami, jo to neļauj realizēt starptautiskā ekonomiskā sistēma, kas paredz konkurenci un nevienlīdzību, pastāvot bagātajiem un nabadzīgajiem.

Latvija Eiropas Savienībāun tās ekonomiskās drošības aspekti

Latvijas iestāšanās ES ir spilgts piemērs globalizācijas procesam. Tirgus liberalizācija, ko paredz ES starp dalībvalstīm, ir viens no globalizācijas procesa atainojumiem. Arī Latvijas ekonomiskajai atpalicībai no bagāto ES dalībvalstu ekonomikām savā ziņā velkamas paralēles ar dienvidu un ziemeļu konfliktu. Šādā gadījumā bagātie ziemeļi ar savu ekonomisko pārākumu spēj ietekmēt nabadzīgos dienvidus, izmantojot to nelabvēlīgo ekonomisko situāciju, gūst sev aizvien lielāku ekonomisko labumu. Šeit ar jēdzienu “dienvidi” jāsaprot mazattīstītās valstis, kas bieži vien tiek dēvētas arī par pasaules trešajām valstīm, bet ar jēdzienu “ziemeļi” – attīstītākās valstis. Šāds valstu iedalījums ziemeļos un dienvidos ir radies tādēļ, ka pasaules attīstītākās valstis atrodas zemeslodes ziemeļu puslodē, bet nabadzīgākās valstis vairāk koncentrētas dienvidu puslodē.
Gan jāpiebilst, ka Latvijas pielīdzināšana nabadzīgajām dienvidu valstīm ir nedaudz pārspīlēta. Tomēr konflikta tendences ir novērojamas arī starp Latviju un ES. Jautājums: vai Latvijas pievienošanās ES kopējam tirgum neradīs līdzīgu attiecību izveidošanos, kādas pastāv starp ziemeļiem un dienvidiem?
Būtu lietderīgi atbildēt uz jautājumu, kāpēc ES ir izdevīga Latvijas dalība šajā organizācijā. Skaidrs, ka ES mērķis ir kļūt par spēcīgāko ekonomiku pasaulē, pārspējot ASV rādītājus. Jaunu valstu uzņemšana līdz ar to ir kā savas ekonomiskās telpas paplašināšana, neļaujot citiem ekonomiskiem spēkiem izmantot šīs valstis savās ekonomiskajās interesēs, tādā veidā palielinot konkurenci ES. Latvijas ekonomisti vērtējuši, ka Centrāleiropas un Baltijas valstu ģeogrāfiskais izvietojums – Eiropas kontinentā un tieši blakus ES valstīm – paver līdz šim nebijušas priekšrocības, salīdzinot ar iespēju izvietot kapitālu Āzijas rajonos. Tam par pamatu ir tādi fakti, ka kapitāla apguve šeit ir efektīvāka nekā citur, jo darbinieku apmācībai jātērē mazāk līdzekļu, attieksme pret darbu ir atbildīgāka, kā arī samazinās izmaksas transportam, sakariem, kas nepieciešami filiāļu pārvaldībai.
Var teikt, ka ES un globālā ekonomiskā sistēma ir līdzīgas. Tās abas iestājas par liberālā tirgus ieviešanu uz brīva tirgus principiem, kuros izdzīvot spēj tikai bagātākais un konkurētspējīgākais. Kaut gan tajā pašā laikā ES ekonomiskās sistēmas kārtība paredz vairākas priekšrocības, kādas Latvijai iespējams izmantot, jo tā ir iestājusies šajā valstu savienībā. Kaut arī šāda situācija ir pretrunā ar ES dibināšanas mērķiem, kas paredz ekonomisko attīstību visos tās reģionos. Kopējs tirgus ir nepieciešams kopīgai sadarbībai, radot konkurenci trešajām valstīm, kā arī – lai samazinātu atkarību no to ekonomikām. Līdz ar to pašai ES arī nav nekādas intereses pasliktināt ekonomisko stāvokli citām dalībvalstīm. Veicinot un stabilizējot Latvijas ekonomisko attīstību, ES valstis būtībā veicina savas tautsaimniecības attīstību. No tā izriet, ka arī Latvija var palīdzēt ES stiprināt savu konkurenci.
Līdz ar to var secināt, ka Baltijas valstu pievienošana ES ietilpst kā ES ekonomiskajās un arī politiskajās interesēs. Kā norādījusi ekonomiste Raita Karnīte, ja ES valstis nespēs pietiekami sekmīgi apgūt jaunās valstis, to var izdarīt kāds cits lielais valstu grupējums vai valsts. Tādā veidā ES valstis iegūs spēcīgu ekonomisku un arī politisku apdraudējumu savu robežu tuvumā. Savukārt, ja jauno valstu attīstība nebūs veiksmīga, nabadzība, sociālu un etnisku motīvu radīta spriedze radīs nevēlamu nestabilitāti pie ES valstu robežām.
Kopumā var teikt, ka viens no lielākajiem Latvijas ekonomiskās drošības ietekmētājiem ir ES, kas kā globālais spēks nākotnē var radīt gan pozitīvu, gan negatīvu ietekmi uz valsts attīstību. Tikai – kāda būs šī ietekme?
Lai gan galvenais jautājums ir par to, kā Latvija spēs pielāgoties jaunajai sistēmai.

Ilze Geriņa