Latvijas aldari cer uz labāku gadu

Pērn “Latvijas Vēstnesis” jau vairākkārt atspoguļoja problēmas un diskusijas, ko izraisīja izmaiņas alkohola aprites juridiskajā regulējumā. Nav noliedzams, ka tās visvairāk skāra alus ražotāju un tirgotāju intereses. Kāds bija gads kopumā? Ar kādu noskaņojumu Latvijas aldari raugās nākotnē? Par to runājām ar Latvijas Alus darītāju savienības izpilddirektoru Ivaru Grīsli.

Ivars Grīslis Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Pērn Latvijas alus darītāju produkcijas realizācijas apjoms salīdzinājumā ar 2003.gadu samazinājās par 8,5 procentiem. Kas ir galvenie iemesli šādam kritumam?

– Nevaram teikt, ka kritumu piedzīvojuši visi alus ražošanas uzņēmumi, dažu produkcija realizēta lielākā apjomā nekā iepriekšējā gadā. Bet, runājot par samazinājumu, jāmin iemeslu kopums. Pirmkārt likumdošanas izmaiņas – pērn spēkā stājās divi nozarei būtiski normatīvie akti.
Akciju rīkošanas principus mainīja Preču un pakalpojumu loteriju likums (“LV” 08.07.2003.). Agrāk alus darītavas rīkoja akcijas, kuru ietvaros jūs, piemēram, sakrājāt noteiktu skaitu pudeļu korķu un, tos aizsūtot ražotājam, varējāt piedalīties loterijā un laimēt balvas. Tagad pārdošanas akcijām jāizgudro citas formas, piemēram, “Aldaris” izmantoja zivju attēlus.
Un, bez šaubām, nozari ļoti lielā mērā ietekmēja Alkoholisko dzērienu aprites likums (01.05.2004.). Pareizāk gan būtu sacīt, ka jau agrāk spēkā esošie stipro alkoholisko dzērienu tirdzniecības principi likumdošanā tika attiecināti arī uz alu. Pirmkārt, tika ierobežots alus tirdzniecības laiks. Otrkārt – dzēriena pieejamība. Treškārt – reklāmas iespējas. Vēl aizvien nav īsti skaidrs, vai kioskos ir vai nav atļauts tirgot alu, bet licence ir vajadzīga. Līdz pagājušā gada septembrim bija noteikts pārejas laiks un licenci šādai tirdzniecībai nevajadzēja. Vairumā sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu, kurus agrāk dēvētu par ēdnīcām, alus no piedāvājuma ir izslēgts. Šie uzņēmumi alu tirgoja kā pārtikas produktu, bet, tā kā tagad saskaņā ar likumu alus pielīdzināts citiem alkoholiskajiem dzērieniem, tā tirgošanai arī ir jāiegādājas licence. Tas uzņēmumam nozīmē biežākas kontroles un virkni citu problēmu. Kādēļ viņiem tas vajadzīgs? Savukārt izbraukuma tirdzniecībai vai vasaras alus dārzu darbībai ir atvēlēti pieci mēneši gadā, un ne ilgāk. Tātad, ja jūs vēlaties alu tirgot ārpus telpām, jums labi jāpadomā – vai tirdzniecību sākt aprīlī vai tomēr labāk maijā. Ja sāksit maijā, varēsit strādāt līdz septembra beigām, bet – varbūt septembrī tas nemaz nebūs vajadzīgs, jo būs klāt aukstums? Bet, ja sāksit alu ārā tirgot jau aprīlī, varbūt nāksies nožēlot, jo septembrī laiks būs vēl jaukāks, bet atvēlētais laiks jau beidzies.
Jāņem vērā – vairs nevaram īpaši runāt par alus tirdzniecību. Tagad runa ir par alkoholiskajiem dzērieniem, un likumā nav vairs būtiskas izšķirības, vai tas šņabis vai alus. Starpību nejūt arī patērētājs, jo pēc pulksten 22 jums nepārdos nedz pudeli degvīna, nedz pudeli alus. Gan viena, gan otra dzēriena reklāmai arī jābūt papildinātai ar uzrakstu, ka alkohols ir kaitīgs veselībai.

– Cik, jūsuprāt, pamatota ir šāda dzērienu klasifikācijas nivelēšana?

– Varētu vaicāt – kāpēc, piemēram, maize netiek papildināta ar brīdinājumu, ka, lietojot to uzturā pārmērīgos daudzumos, var aptaukoties un gūt gremošanas traucējumus? Mēs, LADS pārstāvji, vienmēr esam atbalstījuši pašregulācijas ideju. Tā nozīmē, ka paši alus ražošanas uzņēmumi propagandētu mērenu un saprātīgu alus lietošanu. Diemžēl Veselības ministrijas atbalstu neesam saņēmuši – tās pārstāvji mērenu alkohola patēriņu neatbalsta, viņi aizstāv pilnīgu atturību. Nu tad ieviesīsim sauso likumu! Ārvalstu pieredze ir, atcerēsimies kaut vai to, kādu rezultātu šāds likums deva ASV.

Nepieciešama diferencēta atvieglojumu piemērošana

– Tomēr alus darītāji turpina darbu. Kādas ir nozares darbības prognozes šim gadam?

– Tīri teorētiski varam spriest, ka likumdošana šobrīd ir sakārtota. Jāatgādina, ka pērn Alkoholisko dzērienu aprites likums tika pieņemts 22.aprīlī, bet 10.jūnijā Saeima tajā vēl izdarīja grozījumus. Bet alus realizāciju lielā mērā nosaka sezona un klimatiskie apstākļi. Pārdotās produkcijas apjomi vasaras mēnešos ir divas trīs reizes lielāki par ziemas mēnešu rādītājiem. Tāpēc vasara nozarei ir sevišķi nozīmīga, it īpaši, ja tā ir silta un saulaina kā 2003.gadā. Tādā laikā alus patēriņš pieaug. Likumdošanā beidzot vismaz ir skaidrība, nākamajai sezonai ražotāji varēs sagatavoties normāli, zinot, kādas prasības jāpilda. Tāpēc varam gaidīt noteiktu produkcijas realizācijas apjomu pieau-gumu. Alus patēriņš ir saistīts ar tautas labklājības un valsts ekonomiskās attīstības līmeni. Un to ataino arī pērnā gada rezultāti. Jo iekšzemes kopprodukta pieaugumu lielā mērā radījusi inflācija – preces tiek pārdotas par augstāku cenu, bet pārdošanas apjomi daudz lielāki nekļūst. Pērn viegli neklājās nedz alus darītājiem, nedz ekonomikai kopumā.

– Vai pozitīvu efektu nevarētu radīt plānotā akcīzes nodokļa samazināšana daļai alus darītavu?

– Noteikti. Nodokļa bāzes samazināšana ikvienai ekonomikas nozarei un tās uzņēmumiem dod labākas iespējas konkurēt tirgū. Esmu vienmēr aizstāvējis viedokli, ka mums pilnā apjomā jāizmanto visas Eiropas Savienības (ES) likumdošanas sniegtās iespējas, arī attiecībā uz nodokļu atlaidēm. Bet atlaides jāsaņem tikai tiem, kam tās pienākas.

– Alus ražošanas uzņēmumi arī tieši strīdas par to, kam šīs atlaides piešķiramas. Kādiem būtu jābūt to piešķiršanas kritērijiem?

– Kritēriji ir definēti ES direktīvā, kura paredz akcīzes nodokļa samazināšanas iespēju mazajām alus darītavām. Dokumentā sacīts, ka uzņēmumam jābūt neatkarīgam, tas nevar būt iekļauts kādos koncernos, un ir noteikts atvieglojumu līmenis atbilstoši ražošanas apjomiem. Savukārt direktīvas piemērošana ir dalībvalstu ziņā. Ja tās vēlas paplašināt mazo uzņēmumu kategoriju, tas ir atļauts. Direktīvā ir runa par alus darītavām, kuru maksimālais ražošanas apjoms ir 200 000 hektolitru gadā. Manuprāt, Latvijā atlaidēm būtu jānosaka vairākas pakāpes. Piemēram, vismazākajām alus darītavām jāpiemēro 50 procentu atlaide, mazliet lielākām – teiksim, 30 procentu un pārējām mazo ražotāju kategorijā ietilpstošajām – 10 procentu atlaide. Protams, runa ir par alus darītavām, kas ir neatkarīgas, neražo uz licences pamata un kurās norit pilns alus darīšanas tehnoloģiskais process. Uzņēmums sniedz atskaites Akcizēto preču pārvaldei, un Konsultatīvās padomes pārstāvji pārbauda firmas un ražotnes atbilstību noteikumiem.
Lietuvā šī sistēma darbojas fantastiski, tikai nez kāpēc neviens Latvijas alus ražotājs neizmanto iespēju kaimiņvalstī lielos apjomos, izmantojot šīs atlaides, lēti tirgot savu produkciju. Tie, kuriem atlaides nepienāktos, mūs gan biedē ar lēta Lietuvas alus ienākšanu mūsu tirgū, taču šis mehānisms nav tik vienkārši izmantojams.

– Runājot par eksportu – kā vērtējami Latvijas alus tirdzniecības rezultāti citās valstīs?

– Mūsu valsts produkcija tiek tirgota, taču ne sevišķi lielos apjomos, par mūsu ražotāju ekspansiju citos tirgos runāt nevar. Protams, lielākie mūsu tirgus “spēlētāji” ir arī lielākie eksportētāji. Ir dažas interesantas eksporta iespējas – runa ir par produktiem, kam pasaulē ir daudz cienītāju, piemēram, medalu. Par to ir interese ASV, Apvienotās Karalistes, Skandināvijas tirgos. Šīs iespējas jāprot izmantot, kaut gan nav informācijas par milzīgu pieprasījumu. Šobrīd Latvijas alu visvairāk tirgo kaimiņvalstīs.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Mazās alus darītavas ir dzīvotspējīgas

– Ārvalstu kompāniju īpašumā ir gan “Aldaris”, gan “Cēsu alus”, nesen tika nopirkts arī “Lāčplēša alus”. Vai alus darītavu pārdošana nekļūs par masveida parādību?

– Viss atkarīgs no piedāvātās cenas. Bet jāatceras, ka katrai ārvalstu kompānijai ir savi mērķi. Ja mērķis ir ražošanas attīstīšana un paplašināšana, izmantojot investīcijas, tas ir apsveicami. Ja runa ir par tirgus daļas pārņemšanu – jāskatās, kādas būs sekas. Protams, slikti, ja paši neizmantojam iespējas, ko mums sniedz mūsu tautsaimniecība un ES likumdošana. Ikviena ES dalībvalsts uzņēmuma darbība mums būtu jāuztver kā kopējām interesēm atbilstoša, lai arī mūsu izjūtas dažkārt saka ko citu. Ja uzņēmumā tiek samazināts darba vietu skaits vai izejvielu iepirkuma bāze tiek mainīta no vietējo ražotāju piegādēm uz ārvalstīm, tas mums var nepatikt, taču uz šiem procesiem jāraugās Eiropas kontekstā. Bet varbūt arī mūsu uzņēmējiem būtu jādomā eiropeiskāk un jāiegādājas vai jāveido uzņēmumi citās valstīs.

– Vai Latvijas alus darītavas nākotnē vispār spēs konkurēt ar transnacionālajiem gigantiem?

– Pirms gadiem desmit Latvijā bija apmēram divdesmit alus darītavas, kuru vidū bija savi tirgus līderi, bija krietni mazāki uzņēmumi, kā arī pavisam mazi. Ārvalstu eksperti prognozēja, ka pēc desmit gadiem mums būs divas, lielākais, trīs alus darītavas. Taču uzņēmumu skaits nav mainījies. Kāpēc? Tikai tāpēc, ka neviens ārvalstu uzņēmums neko nenopirka. Citādi būtu kā Igaunijā, kur tiešām ir tikai dažas alus darītavas.
Mazajiem uzņēmumiem ir sava niša, kurā tie jūtas diezgan komfortabli, kaut arī izjūt zināmu spiedienu no lielo “spēlētāju” puses. Mazajām alus darītavām ir savs “fanu pulciņš”, kas brīžiem palielinās, brīžiem mazliet sarūk, taču visumā ir noturīgs. Cilvēki ir pārliecināti, ka, iegādājoties šo alu, viņi saņems tieši to, ko vēlas. Šis alus nelīdzinās tai vai citai šķirnei, tas ir atšķirīgs un neatkārtojams. Šķirnes cienītāji to iesaka arī saviem draugiem, un tā veidojas šis cienītāju loks. Tas arī ir mazā uzņēmuma virzītājspēks, kas ļauj saglabāt vietu tirgū. Protams, kamēr tas nepievils savu patērētāju vai arī pārlieku nepaaugstinās produkta cenu.

– Vai ir reāla iespēja, ka Latvijas tirgū ienāktu jauni vietējie ražotāji?

– Protams. Vēl vienu alus darītavu paredzēts atklāt Bauskā, darbi tiek plānoti arī Rēzeknē. Tie ir divi šobrīd zināmākie projekti. Bet paredzama ir arī alus importa palielināšanās. Tā varētu būt produkcija, kas tēmēta uz tirgus lēto segmentu. Dažas ārvalstu tirdzniecības ķēdes mēdz sākotnēji noslēgt līgumus ar vietējiem ražotājiem, bet pēc tam pārsviesties uz lēto importa produkciju. Tirgotājiem ir savas intereses, ražotājiem – savas, tāpēc grūti prognozēt visas tirgus izmaiņas. Galvenais – jāstrādā un jāprot adekvāti reaģēt uz jaunajiem apstākļiem.

Juris Bārtulis, “LV”

juris.bartulis@vestnesis.lv