Uz mājām plūstu, mājām, uz mājām atpakaļ...

Pēc gariem 53 trimdas gadiem Andrejs Eglītis 1998.gada augustā atgriezās dzimtenē. Sagaidot dzejnieka 90. dzimšanas dienu, apgāds “Valters un Rapa” 2002.gadā sāka laist klajā viņa Rakstus sešos sējumos. Sakārtotāja un komentāru autore Dzidra Vārdaune tajos ieplūdinājusi visu diženo Andreja Eglīša dzīves un jaunrades gaitu no pat šūpuļa Aiviekstes krastā un pirmajiem spalvas vingrinājumiem. Ceļu no “Zelta vālodzes” uz “Dievs, Tava zeme deg!”, “Dvēseļu cietoksni” un tālāk lasītājam ļauj iztēloties arī izdevuma mākslinieciskais ietērps: Valdis Villerušs tam radis neparastu risinājumu, uz vāka liekot dzejnieka fotogrāfiju tieši no attiecīgajā sējumā aptvertā laika posma. Patlaban tautā tiek laists 5.sējums, un tam uz vāka mūsu kolēģa Arņa Blumberga uzņemtā fotoattēlā Andreju Eglīti redzam drīz pēc atgriešanās dzimtenē. Jo šī ir mājupceļa grāmata. Lai dalītos priekā par jaunā sējuma iznākšanu, abas ar Rakstu sastādītāju dodamies pie dzejnieka.

Aiviekstes krastos

Sarunas aizved pie pirmajiem dzejolīšiem, kas uzrakstīti Ļaudonas pamatskolā. Dzejnieks atkal piemin savu brīnišķīgo klases audzinātāju un literatūras skolotāju Irmu Pērkoni, atceras vectēva meistarotās vīzes un pirmās pastalas, puiku darbus un nedarbus. Atmiņu ainas ir ļoti dzīvas:
– Līdz skolai bija kādi četri kilometri. Māte deva līdzi kulīti ar ēdamo, jo katru dienu jau nevarēja uz māju izstaigāt. Pie pastalām tiku vēlāk. Sākumā bija vīzes. Vectēvs tik lieliski bija uztaisījis, ka pat žņaudza kājas, kad ziemā uzvilku biezākas zeķes. Ļoti labi apavi! No liepu lūkiem. Pie Plenču ezera piekalnē auga jaunas liepiņas, pavasarī varēja plēst lūkus. Tas kokam neko ļaunu nedarīja, vēlāk viss aizauga. Tajā piekalnē bija milzums aveņu. Vasarā skolotājas gāja ogot. Mums ar puikām patika viņas baidīt. Augšā, kur gāja lielceļš, sadabūjām tādus lielākus oļus un laidām pa kalnu lejā. Akmeņi ripoja palēkdamies. Pāri ciņiem un celmiem – un ar plunkšķi ezerā. Viņas iztrūkās un sāka kliegt: “Atkal tas trakais Eglītienes puika!” Es nebiju viens. Puiku tur netrūka. Neko ļaunu jau negribējām, bet ar kādiem trīs četriem akmeņiem viņām pietika. Projām bija. Skolā man bija labi draugi – Produ Pēteris, Dārziņu Jānis, daudzi.

– Un ar brāli negājāt kopā blēņās?

– Ar viņu kopā ne. Jānis bija par diviem gadiem vecāks.

– Brālis bija prātīgāks?

– Tā varētu teikt. Viņam agrāk bija jāsāk pelnīt maizi.

Kalpa zēna vasaras

– Un kādi darbi tika uzticēti pastarītim?

– Sākumā ganīju cūkas. Viņas vienmēr gāja kaimiņu runkuļos. Saimnieks kliedza kā traks: “Vai tu reiz ganīsi vai ne!” Bet cūkas neklausīja, viņas nekā nevarēju noganīt.
Vienā reizē mani pielika pie miltu malšanas. Tur bija tādas mājas dzirnavas. Vajadzēja ar visu smago maisu kāpt pa trepēm augšā un tad graudus bērt lejā uz dzirnakmeņiem. Es paskatījos uz leju – un noripoju pa trepēm zemē, ka nošvīkstēja vien. Saimnieks teica: “Ar tevi posts vien būs, ej labāk pie citiem darbiem.”
Vēl es iemācījos virves vīt, tas arī nav viegls darbs.
Kad mācījos jau tehnikumā, vasarās gāju brālim palīgā pļaut. Vasarāju pļāvām ar vienroci. Ar vienu roku pļauj, ar otru piegrābj. Ak kungs, cik tas bija grūti! Vēl es gāju līdzi pie koku pludināšanas. Koki bija jānoveļ upes krastā, lai pavasarī, kad nāca plūdi, varētu siet plostus. Aiviekste bija krāšņa upe! Toreiz, manā bērnībā, kad vēl nebija sākusies Lubāna ezera nosusināšana. Bija plūdi un atplūdi, un brīnumaini atvari. Vasarā ziedēja ūdensrozes. Upē dzīvoja daudz zivju. Vīri vilka ārā arī lielos samus. Pie Ļaudonas vecā tilta, kas bija vēl cara laikos celts, sami paši nāca krastā. Tādi smagi un milzīgi. Kad aizkāva, viņi vaidēja un izlaida briesmīgas skaņas. No astes gala kādus gabalus nogrieza un lika uz pannas. Izcepti bija garšīgi. Bet visu pārējo masu savārīja ziepēs.

Andrejs Eglītis Foto no Andreja Eglīša personiskā arhīva

Visvarenākais skats bija pavasaros, kad gāja plosti. Vēl tagad atceros, kā sievietes uz plosta kliedza: “Spīd pī molas, spīd pī molas! Borbolai miezt sagribīs!” Tad vajadzēja tikt upes līkumā un griezt malā, uz plosta tādas lietas nevarēja darīt.
Reiz abi ar brāli stiepām štenceļus dzelzceļam. Citur tos laikam sauc par gultņiem. Tie nav lielie koki, bet tādi paprāvi baļķēni, tāpat briesmīgi smagi. Sastiepos tā, ka vakarā nevarēju pakustēt. Kādas dienas pat ganos nevarēju iet. Biju pārstiepies.
Turpat Ļaudonas pagasta Jaunzemos dzīvoja tēvabrālis Jānis Eglītis. Tur bija lieli meži. Es palīdzēju pie koku laišanas. Saimnieks vienā pusē iecirta, un tad mēs abi zāģējām. Man bija grūti turēt līdzi, roka ātri nogura. Jaunzemu Eglītis bija nopietns vīrs. Svētdienās Dievu lūdza uz ceļiem. Dažreiz, tas parasti notika sestdien, žīdi brauca pie viņa andelēties. Ratos zīda drānas, lakati un visādas mantas. Tad saimnieks visiem nobļāvās: “Ābrams ir atbraucis! Viņš būs tajā istabā.” Meitas un puiši gāja, skatījās un kaut ko nopirka arī.

Griezes dziesma

– Un laikam jau tieši kalpa zēna vasaras mācīja “dzīvi just kā zaļu priedi/ mēness naktī maigi ziedot”un “Zelta vālodzē” ierakstīja tādas rindas kā “Nu visas smaržas manī mīt,/ No zemes un no debesīm – /No kumelītes, pelašķiem,/ No sazēlušas velēnas.”?

– Jā, dzīve nebija vienmuļa. Govis ganot, strādājot tīrumā – tur klāt bija savi prieki, savi piedzīvojumi. Kā, piemēram, siena pļavā Aiviekstes krastos. Ak tu kungs! Kas tie bija par priekiem! Uz tālajām pļavām saimnieks veda ar zirgu. Tur bija jādzīvo visa nedēļa vai vēl ilgāk. Ar saulīti cēlāmies. Bija skaisti rīti. Un vakaros klausījāmies, kā grieze griež. Saimnieks teica: “Vai jums gulēt nemaz nav jāiet?” Bijām jau arī noguruši, darbs nebija viegls. Tā gribējās sienu ātrāk izžāvēt, savākt sausu. Pa lielākai daļai tas izdevās, bet dažreiz sākās lieti, nekā nevarēja darīt.

– Un kā veicās ar pļaušanu?

– Pļavas pa lielākai daļai bija sūnainas. Vajadzēja iemanīties, lai izkapts neķeras sūnās. Es iemācījos turēt izkapti rokās, tad tā lieta gāja. Sāku mīt saimniekam uz papēžiem. Tad viņš apstājās un teica: “Vai tu beigsi!” Negribēju jau viņu tramdīt, bet man veicās ātrāk.

– Vai vakaros arī padziedājāt? Stāsta, ka brālis bijis ļoti muzikāls.

– Darbdienās nekāda dziedāšana nebija prātā, bet svētdienās prieki gāja vaļā. Jānis bija darba cilvēks. Un labs muzikants. Tāpat kā tēvs, kas pūta korneti. Spēlēja katru svētdienu. Ak kungs, kas tur bija par dancošanu! Visa Ļaudona priecājās. Brālim bija arī skaista balss. Man arvien patika dziedāt otro balsi. Reiz Teodors Reiters mani noklausījās un tūlīt teica: “Tev jānāk manā korī!” Uz to nu viņš mani nepierunāja, bet dziedāju es diezgan daudz. Sevišķi kopā ar Jāni Andrupu. Kad gadījāmies kopā, viņš man uzsauca: “Nu, laid vaļā savu otro!” Mums labi saskanēja. Kad es rakstīju, vienmēr vai nu klusi svilpoju, vai dziedāju. Bez skaņas tos dzejoļus “Zelta vālodzei” nemaz nebūtu varējis uzrakstīt.

Kā pusaudži ziedošā dārzā

Piekto sējumu ievada 1982.gadā izdotais krājums “Caur daudzām zemju zemēm, caur daudzām debesīm”, kura titullapā ieraksts: “Dāvināts Andai. Paldies!” Savai uzticamajai dzīvesbiedrei Andrejs Eglītis veltījis daudzus dzejoļus, gan Andai dzīvai esot, gan pēc aiziešanas mūžībā. Viņas vārdu nes arī stipendija, ko dzejnieks studējošai jaunatnei maksā no ģimenes ietaupījumiem.
Krājumu “Nīcība” dzejnieks dāvinājis Silsilai – jaunības dienu lielajai mīlestībai Iraīdai Berlingai, ar kuru viņu izšķīra karš.
Vēl pirms tam dzejnieka dzīvē bija ienākusi Vera Vidzirkste. Viņi apprecējās ļoti jauni, un viņu laulība nebija ilga, bet gaišas atmiņas atstāja visam mūžam.
– Viņa nāca no Zemgales, bet iepazināmies Rīgā. Es kopā ar draugu no tehnikuma īrēju istabu tai lielajā mājā Avotu un Marijas ielas stūrī. Vera dzīvoja turpat blakus un gāja grāmatvedības kursos. Viņas vecāki bija jaunsaimnieki Zemgalē, pie Svētes upes. Kad pirmo reizi braucu ciemos, maldījos visu nakti, nevarēju tās mājas atrast. Otrā rītā atradu gan. Viņa skrēja pretī.

– “Man zvana ausīs – vai es viņu tik ļoti mīlu? Man nava atbildes, varbūt tās tikai asinis, kas manī sadumpojušās un nes pašu kā palainu upi pie Zemgales meitenes... Tā bija viņa, kas zaga manu dienu saskaņu, kas mani pavasaros vilka pie sevis...” Vai tēlojums “Kāzu brauciens Ziemsvētkos” nav mazliet autobiogrāfisks?

– Tā varētu teikt. Tur ir daudz no manām tā laika izjūtām. Tā bija liela aizraušanās. Pirmā mīlestība. Dzīvojām turpat Marijas ielā, bet labi tur neklājās. Darbu nevarēja atrast, blaktis krita no griestiem. Dzīves grūtības likās nepārvaramas… Ar mieru izšķīrāmies. Viņa vēlāk aizbrauca uz Ameriku. Apprecējās ar latvieti Tēraudu, viņš bija beidzis augstskolu. Kad es uz kādu lekciju ciklu biju Amerikā, aizgāju ciemos. Tā viņas ģimenē bija ļoti draudzīga tikšanās. Vera man rakstīja arī vēstules, prasīja, vai man nevajag kaut kā palīdzēt. Viņa mani uzskatīja par tādu vēl nenobriedušu… Jā, pirmā mīlestība ir svēta lieta! Tai ceļā nevajag stāties. Kad tā arī izdeg, paliek gaišas atmiņas. Mūs abus tagad pāri gadiem redzu kā tādus priecīgus pusaudžus tikko uzziedējušā ābeļdārzā. Augļus ienākamies mēs nesagaidījām.

Andrejs Eglītis runā par vakardienu un šodienu, skar gan sadzīviskas un ģimeniskas, gan vispārnacionālas un patriotiskas tēmas, bet smieklu te ir vairāk nekā asaru. Pat visnopietnākajos domu gājienos viņš iemanās iestarpināt kādu joku, asprātību. Vai tas jautrības velniņš iedzimts vai paša audzināts? Dzejnieks domā, ka dzīve viņu tādu veidojusi.

– Tas ir lauku cilvēku humors. Esmu klausījies, ka vecie vīri cits citu apceļ. Ar vārdiem, dažkārt nekaunīgiem. Bet tur ir humors, kāda dzīves gudrība iekšā. Man kaut kas pielipis no tā. Pasmieties bez ļaunuma – tas nevienam nekaitē. Kad mēs Ļaudonas baznīcā gājām iesvētības mācībā, mācītājs Avots kādam saimniekdēlam prasīja: “Kas ir tas sīkākais šai pasaulē?” Viņš gaidīja atbildi, ka visniecīgākais puteklis Tā kunga priekšā ir cilvēks, bet puisim bija grūta galva, viņš nezināja, ko teikt, un čukstēju viņam priekšā: “Saki – knislis!” Mācītājs kratīja ar pirkstu un teica: “Pagaidi tu man, sacīšu mātei!” Bet iesvētību dienā notika liels trakums ar bitēm. Viņas sāka spietot. Spiets iemetās liepā, viss gaiss spindzēja. Mēs katrs uz savu pusi, arī mācītājs Avots krūmos iekšā. Bet viņš tikko kā no kanceles bija teicis vārdus: “Un es jums sacīšu, jums nav ko bīties ne no kā!”.
Es tomēr dziļi nožēloju, ka netiku kancelē. Visi, kas mani labāk pazīst, saka, ka es varētu būt mācītājs. Māte bija dziļi dievticīga, īsts Dieva cilvēks. Un es arī agri aptvēru, ka pasaulē ir kaut kas tāds, ko cilvēks nevar mainīt, kas ir augstāks par cilvēka saprašanu. Dievu es lūdzu katru rītu, jo manā dvēselē ir paša celts Dieva nams. Un es varu lūgt par visu, jo ir tādas lietas, ko nevar kādā vienā dievnamā lūgt, to var lūgt tikai savā dvēselē. Pie Viņa es eju ar savām lūgšanām. Un vakarā es atskatos – vai esmu ko ieguvis, vai neesmu kaut kam pārgājis pāri. Ar “Mūsu tēvs debesīs” es sāku un beidzu katru dienu, un tas ir katrā manā dzejolī…

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv