Zemessardzes štāba priekšnieka pienākumu izpildītājs kapteinis Gints Graudulis un Zemessardzes komandieris pulkvedis Juris Kiukucāns (augšējā attēlā un apakšējā attēlā priekšplānā)

Vārds "zemessardze" pirmo reizi izskanēja jau 1279. gadā, kad hronikās minēts, ka simts letgaļu zemessargu dodas uz Rīgu.

1918. gada novembrī Anglijas ārlietu ministrija rakstiski paziņoja Latvijas Pagaidu nacionālās padomes pārstāvim Londonā Zigfrīdam Annai Meierovicam, ka Anglijas valdība atzīst Latvijas neatkarību de facto , un 17. novembrī Pagaidu valdība aicināja: "Latvijas pilsoņi! Atkāpšanās ceļa vairs nav. Tautas priekšgalā nostādītā valdība sauc jūs pie ieročiem!" Ar apsardzības ministra Jāņa Zālīša rīkojumu izveidoja apsardzības spēkus, ko nosauca par Zemessardzi. Vēlāk, Brīvības cīņu laikā, no Zemessardzes izveidojās Latvijas Nacionālā armija.

Pārliecība, ka tautai atkal vajadzīgi savi sargi, dzima trauksmainajās 1991. gada janvāra barikāžu dienās, kad nācās kailām rokām stāties pretī PSRS karaspēkam. Tūlīt pēc puča, 1991. gada 23. augustā, Augstākā padome pieņēma "Likumu par Zemessardzi". Pirmajās dienās tajā pieteicās simtiem jaunekļu un vīru sirmām galvām.

Zemessardzes devītajā gadadienā "Latvijas Vēstnesis" aicināja ZS komandieri

pulkvedi Juri Kiukucānu atcerēties, kā tas viss sākās.

— Pāris mēnešu laikā Zemessardzē brīvprātīgi iestājās vairāk nekā desmit tūkstoši vīru. Zemessardzes veidošanas ideju atbalstīja visa tauta, kas ar degsmi cēlās aizstāvēt savu zemi. Sākumā daudziem trūka militārās pieredzes, bet to aizstāja organizatora talants un pārliecība. Atceros, kā tolaik enerģiski strādāja Gundars Ābols, Jānis Hartmanis, Valdis Eihenbaums un daudzi citi. Pašreizējais aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis bija pirmais Zemessardzes štāba priekšnieks un komandieris. Es saskatu Zemessardzē lielu potenciālu, tā arī turpmāk būs viens no galvenajiem kārtības un aizsardzības spēkiem novados un pagastos. Mans komandiera uzdevums ir rūpēties par brigāžu un bataljonu štābu personālsastāva izglītību, kā arī sekmīgi veikt vienotu sauszemes spēku tālāko izveidi, kurā Zemessardzei būs nozīmīga vieta.

No NBS komandiera pulkveža Raimonda Graubes rokām goda zīmi "Par centību militārajā dienestā" saņem 17.Zemes-sardzes bataljona virsniekvietnieks Juris Kārkliņš

23. augustā Zemessardzes vadība, pieminot kritušos karavīrus, nolika ziedus Brāļu kapos pie Mātes Latvijas. Kara muzejā tika atzīmēta Zemessardzes devītā gadadiena. Pasākumā apbalvojumus saņēma Zemessardzes virsnieki un ierindnieki. Tā kā aizsardzības ministra nebija Rīgā, klātesošos apsveica ministra padomnieks Ilmārs Krasts:

— Šo deviņu gadu laikā ir notikušas lielas pārmaiņas gan Zemessardzē, gan valstī. Visu mūsu sapnis par brīvu Latviju ir piepildījies, pateicoties arī jums. Jau Brīvības cīņu laikā karavīru rindās pieteicās gan vīri sirmām galvām, gan studenti un skolēni. Viņus aicināja Latvija, un viņi atsaucās. Daudzi no viņiem tagad dus Brāļu kapos. Paldies Dievam, ka 1991. gada notikumi neizdzēsa tik daudz dzīvību, cik prasīja Latvijas Brīvības cīņas. Pirms deviņiem gadiem, kad Latvijai bija grūti laiki, jūs atsaucāties. Šodien jūs varat lepoties ar to, ka bijāt pirmie bruņotie spēki atjaunotajā Latvijā. Varbūt liktenīgi, ka šī diena sakrīt ar noziedzīgā Molotova–Ribentropa pakta, kas 1939. gadā sadalīja Austrumeiropu starp Krieviju un Vāciju, parakstīšanas dienu. Šis pakts bija trīs Baltijas valstu nāves spriedums. Bet taisnība uzvarēja, un Latvija atkal ir brīva. Tagad ir sācies grūtākais laiks, jo mums ir jānostiprina drošība un jāattīsta valsts. Tas prasīs vēl daudz pūļu. Novēlu jums nepagurt un ticēt, ka jūs varat stiprināt mūsu valsti. Lai Dievs mums palīdz sasniegt šos mērķus!

Nacionālo bruņoto spēku komandieris ZS pulkvedis Raimonds Graube savā runā atzīmēja, ka Zemessardzes būtība, ko ietver pats vārds, nekad nav atstājusi tautas garu. To saglabāja gan vectēvi, kas piedalījās Brīvības cīņās, gan tie vīri un jaunekļi, kuri pēdējie pagājušajā karā ar ieročiem rokās mēģināja aizsargāt mūsu zemi. Lai atceramies tos vīrus, kuri cīnījās Kurzemes mežos vēl piecdesmitajos gados un krita. Vēlme pastāvēt un aizstāvēt savu zemi atgriezās astoņdesmito deviņdesmito gadu mijā, ļaunajā deviņdesmit pirmā gada ziemā. Likums par Zemessardzi apsteidza laiku. Tātad bija cilvēki, kas bija pārliecināti par neatkarības atgūšanu. Tagad Zemessardzē ir daudz jaunu cilvēku. Mēs esam izglītojušies, mūsu idejas ir īstenotas, bet darāmā vēl ļoti daudz.

Ar NBS komandiera Goda zīmi "Par centību militārajā dienestā" tika apbalvots ZS 17.bataljona ārrindas zemessargs virsniekvietnieks Juris Kārkliņš, viņš Mārupes pagasta Skultē ir vada komandieris. Juris Kārkliņš, kas pats izgājis sūro specvienības dienestu Tālajos Austrumos padomju armijā, ar gandarījumu atzīmē, ka blakus viņa komandētajam vadam aug jaunā maiņa — jaunsargi no Baldones skolas. Vairāki jaunsargi kļuvuši par Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetiem, citi mācās Policijas akadēmijā, bet Nacionālās aizsardzības akadēmijas absolvents Intars Kušners, J.Kārkliņa audzēknis, jau dienē Zemessardzē.

Ar "Zemessardzes nopelnu zīmi" tika apbalvoti Vilnis Beverts, Gunārs Stefans, Kārlis Zariņš, Irvalds Brigers, Visvaldis Balodis, Andrejs Kravalis, Aivars Kāpa, Jānis Supe. Atzinību un cita veida apbalvojumus saņēma daudzi krietni zemessargi.

Svinībās pirmo reizi braši skanēja jaunizveidotā Zemessardzes Cēsu II brigādes vīru kora, ko vada diriģente Aija Petrovska, balsis. Kā vienmēr, saviļņojoša un sirsnīga bija aktrises Veras Gribačas–Valteres uzstāšanās.

No pārslodzes Kara muzeja zālē nodzisa gaisma. Vīri dziedāja sveču gaismā. Pār Vecrīgu nogranda pērkons. Raimonds Graube sacīja:

— Mums ir vajadzīga šī Pērkondieva svētība!

Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

Autora foto