Vai struktūrfondi veicina Latvijas ilgtspējīgu attīstību?

Kā jau iepriekš informējām, 3.februārī notika pirmā sabiedriskā apspriešana “Viens gads Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu apgūšanā”. Apspriedes otrajā daļā diskutēja par līdzsvarotību reģionālajā attīstībā un struktūrfondu ietekmi uz ilgtspējīgu attīstību.

Pēc iestāšanās ES Latvijai no ES strukturālajiem fondiem kļuva pieejami 625 miljoni eiru, kas izlietojami trīs gadu laikā. Šiem līdzekļiem jānodrošina Latvijas straujāka attīstība, gan palielinot iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju, gan arī izlīdzinot atšķirības starp Latvijas reģioniem. Diskusijā tika meklētas atbildes uz diviem galvenajiem jautājumiem. Pirmais – vai Eiropas struktūrfondi veicina Latvijas ilgtspējīgu attīstību vai arī iespējams, ka struktūrfondu apguvē kādam no ilgtspējības aspektiem netiek veltīta pienācīga uzmanība un tāpēc Latvijas ilgtspējīga attīstība ir apdraudēta. Otrais – vai Eiropas struktūrfondu sadale Latvijā veicina reģionālo atšķirību izlīdzināšanos, tas ir, sasniedz fondu piešķiršanas mērķi, vai arī tieši pretēji – reģionālās atšķirības tiek palielinātas.

Ekonomiskā attīstība vai ilgtspējīga attīstība?

Diskusija sākās ar Jāņa Brizgas pētījuma “Latvijas attīstības plāna ilgtspējīgas attīstības novērtējums” prezentāciju. J.Brizga uzsvēra, ka Latvijas attīstības plānam ir jānodrošina ne tikai valsts ekonomiskā attīstība, bet arī vides un sociālo jautājumu risināšanai jānotiek vienoti ar ekonomisko izaugsmi. Tikai tad būs sasniegti ilgtspējības mērķi – ne vien apmierinātas šodienas vajadzības, bet nodrošināta vismaz līdzvērtīga dzīves kvalitāte arī nākamajām paaudzēm.
“Ilgtspējīgas attīstības jēdziens bieži tiek lietots dokumentos, taču struktūrfondu finansēto projektu pieteikumos reti ir aplūkota projekta ietekmes uz dabas un sociālo kapitālu,” teica J.Brizga. Šī ir viena no nozīmīgākajām problēmām struktūrfondu apguvē, jo nepietiekama dabas un sociālo faktoru analīze konkrētā projekta ietvaros var novest pie neparedzētām negatīvām sekām. Nepietiekamas uzmanības veltīšanu vides un sociālajiem jautājumiem J.Brizga skaidro gan ar motivācijas, gan atbilstošu zināšanu trūkumu projektu iesniedzējiem. Alda Ozola-Matule no Latvijas Zaļās kustības norādīja, ka trūkst specifisku projektu vērtēšanas kritēriju. Tāpēc formāls atzinums par to, ka projekts neietekmēs vides kvalitāti, bieži tiek uzskatīts par pietiekamu.
J.Brizga arī norādīja, ka pietrūkst stratēģiskās domāšanas par struktūfondu vadību atbildīgajās institūcijās. Lai sasniegtu ilgtspējības mērķus, nepieciešama vienota attīstības vīzija un stratēģijas izstrāde. Tālākie “mazie” pasākumi jāpakārto stratēģisko mērķu sasniegšanai. Turpretī pašreizējā situācijā birokrātiskā domāšana dominē pār stratēģisko. Kurzemes attīstības aģentūras direktors Zigo Rutkovskis papildināja, ka nepienācīga uzmanība tiek veltīta pasākumu savstarpējās mijiedarbības novērtēšanai, kā arī trūkst pēctecības dažādu pasākumu īstenošanā.
Tā kā projektu ietekme uz dabas un sociālo kapitālu bieži nav tūlītēja, gan pozitīvās, gan negatīvās izmaiņas notiek lēni. Tas sarežģī vides un sociālo seku paredzēšanas un novēršanas iespējas. Nepieciešamība īsā laika apgūt struktūrfondu naudu nozīmē, ka dažkārt projektu kvalitātei netiek pievērsta pienācīga uzmanība.
“Augstie mērķi netiek novesti līdz reālajām darbībām,” sacīja A.Ozola-Matule.

Vai notiek reģionālo atšķirību izlīdzināšana?

Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis savu runu sāka skarbi: “Eiropas Savienības struktūrfondi pagaidām negatīvi ietekmē Latvijas reģionālo attīstību.” Viņš arī piebilda, ka struktūrfondi pagaidām sekmē tikai Latvijas kopējo rādītāju paaugstināšanos, bet atšķirības starp iekšzemes kopprodukta (IKP) un citiem rādītājiem dažādos Latvijas reģionos palielinās.
Reģionālo atšķirību palielināšanās ir saistīta ar to, ka ES Latviju uztver kā vienu reģionu, tāpēc līdzekļi tiek piešķirti visai valstij kopā, nevis atsevišķiem reģioniem. “Protams, nav aizliegts attīstīt reģionus, bet, kā tas notiek, tas ir atkarīgs no citiem apstākļiem,” uzsvēra M.Pūķis.
Z.Rutkovskis norādīja uz to, ka projekti netiek sarindoti pēc svarīguma atkarībā no teritorijas attīstības indeksa vai reģiona IKP. Tāpēc naudu iegūst tās pašvaldības, kurām jau ir līdzekļi, ar ko piedalīties līdzfinansēšanā, un kuras var ātri un efektīvi sagatavot projektu pieteikumus.
Liela nozīme ir arī pašvaldību pieredzei projektu rakstīšanā – jo vairāk veiksmīgu projektu jau uzrakstīts, jo lielāka pašvaldības prasme projektu sagatavošanā. Lai panāktu projektu iesniegšanu no mazāk attīstītām vietām, potenciālie iesniedzēji ir jāspiež gatavot projektus, tomēr šādu projektu pieteikuma kvalitāte bieži ir pārāk zema, un tie netiek apstiprināti. Centralizētā naudas sadale apgrūtina projektu iesniegšanu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Rezultātā lielāko struktūrfondu daļu saņem Rīga un citas pilsētas, bet attālie lauku reģioni līdzekļus attīstībai neiegūst. “Pastāvot pašreizējai plānošanai, reģionālās atšķirības palielināsies,” prognozēja M.Pūķis.
Z.Rutkovskis tomēr uzskatīja, ka pašreizējais struktūrfondu apguves process ir normāls, jo Latvija tikai mācās, kā attīstībā ieguldīt naudu, nepazaudējot un neatdodot to atpakaļ ES. “Šobrīd reģionālo atšķirību izlīdzināšana nav galvenais mērķis, svarīgāk ir laikā apgūt esošos fondus, lai iegūtu iespējas saņemt vairāk naudas nākamajā septiņu gadu periodā,” pauda Z.Rutkovskis.

Kā veicināt reģionālo atšķirību izlīdzināšanu?

Lai struktūrfondu apgūšanu padarītu efektīvāku un rezultāts būtu ilgtspējīgs, ir jānostiprina sadarbība starp dažādiem partneriem, gan izstrādājot Attīstības plānu, gan realizējot fondu finansētos projektus. J.Brizga norādīja, ka laikus jānodrošina sabiedrības līdzdalība fondu plānošanā, ieviešanā un to izlietošanas uzraudzībā. Savstarpējā sadarbība jāveicina arī ministriju, pašvaldību un reģionu līmenī. Lai palielinātu projektu realizēšanu efektivitāti, jāsamazina iesaistīto institūciju skaits, vairāk uzticoties reģionālajām institūcijām, uzskatīja Z.Rutkovskis.
Lai struktūrfondu nauda tiktu ieguldīta reģionos, kuros attīstība ir vairāk nepieciešama, Latvija ne tikai jāsadala piecos reģionos, bet arī jāuzzina, katra reģiona vājie punkti un atsevišķu pagastu nopietnākās problēmas. Z.Rutkovskis arī pauda, ka katram reģionam nepieciešams izveidot savu nacionālo programmu, reģiona specifisko problēmu risināšanai. Savukārt A.Ozola-Matule ieteica skaidri definēt fondu resursu sadalījumu starp nacionālajām programmām un atklātajiem konkursiem, kuros projekti tiek atlasīti pēc konkurences principa.
Lai uzlabotu iesniegto projektu kvalitāti, jāizveido vienota metodoloģija vides un sociālo seku aprakstiem, kā arī jāpapildina projektu atlases kritēriji, padarot projektu vides un sociālo seku izvērtējumu par tikpat nozīmīgu projekta sadaļu kā to ekonomiskā racionalitāte.
J.Brizga ierosināja izveidot atsevišķu institūciju, kas projektu iesniedzējiem palīdzētu vides un sociālo ietekmju izvērtēšanā.
Kā atzina J.Brizga, daļa no viņa ieteikumiem Latvijas Attīstības plāna izstrādē, jau tiek īstenoti. Tā, piemēram, tiks novērtēta jaunā Attīstības plāna stratēģiskā ietekme uz vidi. Arī sabiedrība tiks vairāk iesaistīta plāna izstrādē, un jau šobrīd veidojas partnerība starp dažādu nozaru ministrijām un nevalstiskajām organizācijām.
Kā diskusijas gaitā auditorijā tika pareizi norādīts – ES struktūrfondi Latvijai ir tikai palīdzība, nevis visu problēmu atrisinājums. Tāpēc, lai cīnītos ar reģionālajām atšķirībām valsts iekšienē, iespējams, jādomā par valsts budžeta kā pamatfinansējuma avota sadales kārtības maiņu.

Ieva Ušča