Salti tēli ar siltu dvēseli

Pirms sešiem gadiem festivāla autoram – Jelgavas pašvaldības aģentūras “Kultūra” direktoram Mintautam Buškevicam, sākot festivālu ar diviem māksliniekiem un desmit skulptūrām, mērķis bija radīt Latvijā nebijušu un netradicionālu pasākumu. Projekta vadītājs Ivars Pirvics uzskata, ka, izvērtējot sešos gados sasniegto, ir atrasta koncepcija, kas nodrošina festivāla attīstību jaunā kvalitātē.

Jau no pērnās vasaras vidus sākās gatavošanās pēc kārtas septītajam starptautiskajam ledus festivālam un pasaulē vienīgajai ceļojošajai ledus skulptūru izstādei, kas ir viens no skaistākajiem notikumiem ziemā. No jūlija “Vollers–Rīga” noliktavu saldētavās mīnus sešu grādu temperatūrā tika uzkrāti 120 kilogramus smagi ledus bluķi, lai ledus veidotos skaists un dzidrs, tāds, kuram var redzēt cauri.
Šogad festivāls tiek rīkots ar Jelgavas domes un pašvaldības aģentūras “Kultūra” gādību un sadarbībā ar firmu “Lāču ledus”, un tajā piedalās skulptori no Latvijas, Somijas, Francijas, Īrijas, Austrālijas, Krievijas, Baltkrievijas, Zviedrijas, Igaunijas. Dalībnieki jau 1.februārī sākuši veidot individuālās mazās skulptūras, kas tiek veidotas no vienu metru gara ledus bluķa, un tās varēs apskatīt arī Ogrē, Jūrmalā, Valmierā un Rīgā, bet 2.februārī sākās komandu darbs, kur skulptūras tiek veidotas no pieciem šādiem bluķiem un tās apskatāmas tikai Jelgavā. Katrs mākslinieks veido vienu mazo un tiek veidotas komandu skulptūras. Mākslinieki sadalījušies komandās pa diviem trim cilvēkiem un veido komandu skulptūras, bet franči veido tikai komandas darbu.
Starptautiskā mākslinieku koordinatore Pārsla Ringa, kas festivāla darbā piedalās otro gadu, pastāstīja: “Festivālā pārstāvētas astoņas valstis, vistālākais dalībnieks ir austrālietis Bendžamins Gilberts, kas veido skulptūru komandā ar igaunieti Irju Ahi. Viņi abi strādā Zviedrijā, “Eishotel” (Ledus viesnīcā), kur viesnīca tiek veidota pilnībā no ledus. Šeit viņu veidotā figūra ir varenais astoņkājis, kas ar savu klātbūtni pagodinājis zemūdens valstības svinības.
Pirmoreiz festivālā piedalās īri. Pie mums vairāk brauc savstarpēji pazīstami mākslinieki, šogad bija pieteikušies vairāk nekā 40. Ar pilsētas galveno mākslinieku Gunti Svikuli izskatījām un izvērtējām iesūtītās skices.
Man ļoti patīk šis festivāls, tas ir kaut kas ļoti īpašs, tāda netverama māksla, bet tik skaista. Interesanti ir tas, ka mākslinieki, kas jau piedalījās pagājušā gada festivālā, arī šogad gribēja piedalīties. Jelgavas mākslas skolas audzēkņi sestdien veidoja no mazajiem sniega bluķīšiem savas mazās skulptūras. Tā kā laiks bija nepastāvīgs, mēs nebijām īsti droši par lielajām sniega skulptūrām, tāpēc šogad tās netika veidotas.
Pasākumu finansē pašvaldība, “Lāču ledus”, kas daļēji sponsorēja ledu, “Unibanka”, Somijas vēstniecība, Francijas kultūras centrs, kas atbalsta šo pasākumu kultūras apmaiņas ietvaros, Jelgavas gaļas kombināts, Līvu akvaparks un citi.
Mums ir ļoti daudz kontaktu no iepriekšējiem sešiem festivāliem, tika izsūtīta informācija ar pieteikuma anketām. Sanāk pat tā, ka mēs aizsūtām vieniem, bet viņi savukārt nodod informāciju tālāk, tādējādi veidojas tāda kā informācijas sniega bumba.”
Kārļa Īles, Andreja Joksta un Ati Pedrozo darbs “Kāpnes uz debesīm” pēc žūrijas vērtējuma ieguva pirmo vietu. Kārlis Īle izteica komandas kopējo domu:
“Tā kā mūsu komanda ir jauktā, izdomājām arī darbu taisīt tādu starptautisku. Mūsu darba idejas pamatā ir tālā vieta Ziemeļpols–Dienvidpols. Pa kāpnēm augšā kāpj cilvēciņš, bet otrs cilvēciņš ir ar kājām gaisā, viņš kāpj lejā. Līdz ar to sanāk, ka viens kāpj uz augšu, jo tiem, kas dzīvo ziemeļpolā, debesis ir uz augšu, bet tiem, kas dzīvo dienvidpolā, debesis ir uz leju, bet viņi abi kāpj uz debesīm, tikai katrs savā virzienā. Jautājums – vai viņi kādreiz satiksies? Uz kuru pusi ir elle un uz kuru pusi debesis? Rodas asociatīva sajūta, ka ir viens ceļš – gan uz elli, gan uz debesīm. Bezmaz viens un tas pats ceļš ved gan uz elli, gan uz debesīm.
Man ir arī individuālais darbs ar nosaukumu “Mati”. Doma ir vienkārša kā pasaule par to, ka matos ir spēks. Ir ļoti daudzas teikas un dažādas leģendas par to, kādā veidā matos iemājojis šis spēks. Ne velti man pašam ir gari mati. Dažās pasakās pietiek ar to vien, ka jāatnes viens zelta matiņš, lai kaut kas milzīgi spēcīgs notiktu, kā arī notiek ļoti daudz dažādu interesantu lietu saistībā ar matiem. Man šajā darbiņā ir doma, ka mati kļūst tik stipri, tik lieli, ka šo matu spēks ceļ cilvēku gaisā, atrauj no zemes.”
Īru mākslinieki, atbraukuši uz Latviju pirmoreiz, bija ļoti pārsteigti par to, ka nav konkurences starp māksliniekiem tās sliktākajā izpausmē un ka dalībnieki šajās dienās tik ļoti satuvinās, ka pat dalās ar saviem instrumentiem un nāk palīgā citām komandām. Viņu veidotās skulptūras ideja nemitīgi mainījās visu radošā procesa laiku: “Tā ir cilvēks mehānisms, kas saistīts ar zemi, tāpēc skulptūras apakšējā daļa ir skrūve, kas skrūvējas zemē iekšā, tā norāda uz cilvēka saistību ar zemi. Skulptūras augšdaļā ir aplis, uz kura attēloti dažādi instrumenti – šķēres, knaibles, naži, ar kuriem cilvēksmehānisms veic dažādas darbības. Mēs paņēmām Leonardo da Vinči klasisko cilvēka ķermeņa zīmējumu, nedaudz to adaptējām un izveidojām daudzfunkcionālu cilvēku mehānismu.
Mēs, cilvēki, tik ļoti cenšamies visas lietas darīt un skriet, veidot pasauli, bet tik un tā paliekam saistīti ar zemi, nekur no zemes nevaram aizskriet projām, mēs esam kā pieskrūvēti pie tās.”
Konstantins Seļikanovs un Aleksandrs Šapo ir profesionāli mākslinieki no Baltkrievijas, kuriem arī ļoti iepatikusies festivāla atmosfēra. Viņu kopējais darbs “Antuāna de Sent-Ekziperī piemiņai” ieguva otro vietu:
“Šīs ledus skuptūras ir kā pretstats īstajām skulptūrām, un mēs tās uzlūkojam filozofiski: skulptūra nav mūžīga, tā reiz izkusīs, un tieši šis mirklis mums liekas interesants. Bronzas un akmens skulptūras tiek veidotas ilgam laikam, tādēļ jāpiedomā, ko par mākslinieku teiks nākamās paaudzes. Minskā mēs strādājam darbnīcā bez svaiga gaisa, bet šeit svaiga gaisa, cik uziet! Mūsu skulptūra ir veltījums Antuānam de Sent-Ekziperī. Kā visi atceras, “Mazajā princī” cepure, pēc viņa domām, ir čūska, kas norijusi ziloni. Šī hipotēze arī ir mūsu darbā, jo, kā zināms, Antuāns de Sent-Ekziperī bija lidotājs, taču kādā no lidojumiem pazuda. Šī ir mūsu versija par to, kas tad galu galā ar viņu īstenībā noticis – viņa čūska aprijusi viņa lidmašīnu. Tādējādi viņš ir atgriezies pie saviem varoņiem, tie viņu paņēmuši pie sevis. Kā nonācām pie šādas domas? Mēs domājām, ka tas varētu būt interesanti, sevišķi bērniem, jo tas tomēr ir populāras literatūras motīvs.”

Ināra Volkova