Kataloga vākam izmantotā Oto Skulmes glezna "Portreta kompozīcija". 1923.gads

Rīgā šī apjomīgā ekspozīcija tika atklāta jūlija sākumā, bet pavasarī tā no 1.marta līdz 2.aprīlim ieņēma goda vietu prestižajā Valsts Tretjakova galerijā Maskavā. Izstādes ideju, kuras autore ir Latvijas Mākslinieku savienības Rīgas galerijas vadītāja Inese Riņķe, pauž plašais katalogs, kas ar savu saturu un poligrāfisko izpildījumu paceļas zinātniskas monogrāfijas līmenī. Teksts tulkots arī krievu un angļu valodā. Ekspozīcijas veidošanā un kataloga sakārtošanā Rīgas galerija sadarbojusies ar Valsts Tretjakova galeriju un Valsts mākslas muzeju, saņemot arī Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu.

Mākslinieki Skulmes — tā ir krietni sazarojusies latviešu mākslinieku dzimta trijās paaudzēs, astoņas spilgtas individualitātes: brāļi Oto un Uga Skulmes un Marta Liepiņa — Skulme pirmajā paaudzē, Džemma Skulme, Ojārs Ābols un Jurģis Skulme otrajā un Juris Dimiters un Marta Skulme — trešajā paaudzē. Viņu radošā gaita atspoguļo latviešu mākslas tendences un attīstības gaitu visā divdesmitā gadsimta gājumā. Tas ir vesels laikmets Latvijas mākslā un kultūrā.

"Pasaulē ir mākslinieki, kuru vārdus izrunājot, cilvēki līdztekus dzird skanam tās zemes nosaukumu, kurā tie dzimuši. Ja mēs kaut ko gribam tuvāk uzzināt par Latviju arī ar sirdi, ne ar prātu vien, tad Skulmju dzimta mums var pastāstīt daudz. Visvairāk — par latvieša dvēseli," kataloga ievadā raksta Latvijas vēstnieks Krievijas Federācijā Imants Daudišs.

Šo domu attīsta mākslas maģistre Gundega Cēbere: "Mākslinieki ļauj esamībai runāt ar sevi un caur sevi, un viņu sniegumā atklājas dzīves puses, kas mums bijušas apslēptas, dzīve parādās tās nebeidzamajā daudzveidībā. Ir vērtības, kuras nedrīkst zaudēt, lai nepārtrūktu paaudzes saistošā ķēde. Tas ir pamats. Māte. Ģimene. Darbs. Dzimtene. Tauta. Vērtības tās ir tikai tad, ja ar tām dzīvojam. Tāpēc ik atnākošai paaudzei pamatvērtības jāsajūt kā savas, jāsāk no gala.

Šī misija — apzināties sevi kā ķēdes locekli kultūras procesā, veidojot jauno un nezaudējot saikni ar vērtīgāko no uzkrātā mantojuma, — ir Skulmju dzimtas dzīves stils. Darbs viņiem ir atklāsmes ceļš, atbildes meklēšana. Neapšaubāmi, viņi pieder pie tiem mūsu kultūras pārstāvjiem, kuru gara dzīve vienmēr izcēlusies ar paaugstinātu intensitāti un spriegumu. (..) Šajā ekspozīcijā akcents likts uz katra dzimtas pārstāvja individuāli radošo pasauli un tās robežām, uz samērību un saderību cilvēku starpā. Izstādes mērķis ir koncentrācija uz mākslinieciskām personībām, kuras stingri izkopušas Latvijas seju un savu kultūras iztēli daudzus gadu desmitus."

Valsts Mākslas muzeja direktore Māra Lāce uzsver, ka šī izstāde reizē ir stāsts par nozīmīgu laiku Latvijas mākslas vēsturē. Tā parāda mākslas būtisko sasaisti ar laikmetu un dod liecību par visas latviešu tautas likteņgaitu: "Katrai tautai ir mākslinieki, ar kuru vārdu tās apziņā asociējas veseli laikmeti. Tā tas bija ar brāļiem Skulmēm, kas, neraugoties uz produktīvo darbību arī pēckara padomju okupētajā Latvijā, veidoja sasaisti ar 20. — 30.gadu Latviju. (..) Tām paaudzēm, ko pārstāv Džemma Skulme, Ojārs Ābols, Jurģis Skulme, Juris Dimiters un Marta Skulme, arī nācies iziet sarežģītu vēsturisko gaitu no individualitātes un personības noliegšanas un nonivelēšanas perioda, caur radošo stimulu aktivizēšanos 70. — 80.gados līdz valstiskās neatkarības atjaunošanai un māksliniecisko procesu pilnīgai atbrīvotībai. 100 gadu mākslas procesu redzējums vienas dzimtas pārstāvju acīm ir daudznozīmīgs izstādes pieteikums, kur veiksmīgi var summēties vispārējais un individuālais, tauta un atsevišķa personība, laiks un cilvēks tajā."

Par to, kādas pārdomas šī izstāde raisījusi, vaicāju vienai no spilgtākajām Skulmju dzimtas pārstāvēm gleznotājai Džemmai Skulmei.

Māksliniece augstu vērtē pašu izstādes ideju — sniegt no katras paaudzes tos darbus, kas devuši impulsus visai mākslas kustībai, virzījuši to uz priekšu. Par pašu vērtīgāko ieguvumu viņa uzskata apjomīgo katalogu. Te ir mākslas zinātnieces Daces Lambergas analītiskais raksts "Klasiskā modernisma laikmets", ar kuru saistīta pirmā Skulmju paaudze. Kad divdesmitajos gados latviešu profesionālajā mākslā parādījās pilnīgi jaunas tendences, starp veco, iesīkstējušo priekšstatu noliedzējiem bija arī brāļi Oto un Uga Skulmes. Arī viņi piedalījās pirmajā Rīgas mākslinieku grupas izstādē 1920.gadā, par kuru tā laika prese rakstīja, ka tā rāmajā galvaspilsētas gaisotnē uzjundīja emocionālu saviļņojumu, un daudzi izteica viedokli, ka tik pārgalvīgu un tomēr mākslinieciski vērtīgu izstādi redz Latvijā pirmoreiz. Oto Skulme jau 1919.gadā notikušajā retrospektīvajā mākslas izstādē sevi apliecināja kā pārliecinātu modernistu. Viņa gleznoto Kārļa Strauberga portretu uzskata par pirmo atklātībā parādīto kubisma darbu latviešu mākslā. Arī Uga Skulme kļuva par pārliecinātu kubistu un 1921.gadā rakstīja "Latvijas Vēstnesī": "Pasaules karš un lielā loma, kādu tur spēlējām mēs, mazie pēc skaita, atmodināja ar neredzētu sparu kādreiz noklusušo latviešu tautas pašapziņas vulkānu, un, ja mēs gribam patstāvīgu skolu dibināt, ja mums dārgas tradīcijas, mums jāpievienojas pie tiem veselīgiem pasākumiem, kuru priekšgalā stāv Pikaso, jo Vakareiropā viņa ģēnijs ir vispāratzīts."

Gandrīz visi Rīgas mākslinieku grupas biedri ieguva Kultūras fonda stipendijas ceļojumam uz Parīzi, kur vaigu vaigā iepazina laikmetīgās tendences, apguva muzeju bagātības un dibināja personīgus kontaktus ar māksliniekiem. Arī viņu otrā izstāde 1923.gadā bija visai avangardiska savam laikam un videi. Taču, kā rakstīja Uga Skulme, tas nebūt nenozīmēja attālināšanos no nacionālās mākslas pamatiem — "ja mūsu mākslinieki iemantos burvju varu pār izteiksmes līdzekļiem: formu, krāsu, līniju, — tad arī tā tautas pašapziņa, kas viņos ir, lauzīsies uz āru īpatnējā mākslas tautiskumā, un lieki vēl tad norobežot viņu redzes aploku ar tautiskiem brunčiem, lai gan pētīt un zināt mūsu tautas radīto ir katra latvieša pienākums".

30.gados abu brāļu jaunradi raksturo pieaugoša gleznieciskuma intensitāte līdz ekspresīvi atraisītam triepienam un reālistisks pasaules atspoguļojums. Oto Skulme daudzpusīgi darbojas kā teātra dekorators. Īpaši radoša ir viņa sadarbība ar Eduardu Smiļģi Dailes teātrī, un 1936.gada 14.novembrī viņš tiek apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Uga Skulme vairāk pievērsās ainavas žanram. Viņa gleznām ar dzimtās Jēkabpils, Ogres, Andrejostas skatiem un vējdzirnavām dažādās Latvijas malās piemīt liela kultūrvēsturiska vērtība. Mākslas vēstures pētniecībā bagātīgu materiālu sniedz viņa teorētiskie raksti un kritikas, it sevišķi regulārās recenzijas literārajā žurnālā "Daugava".

Starp Rīgas mākslinieku grupas otrās izstādes dalībniekiem bija arī Oto Skulmes dzīvesbiedre Marta Skulme — ne tikai pirmā, bet kādus desmit gadus vienīgā latviešu tēlniece. Toreiz, 20.gadsimta sākumā, sievietei vajadzēja lielu drosmi, lai izvēlētos mākslas ceļu un dotos tālu no mājām, lai apgūtu izraudzīto profesiju. Par sevišķi nozīmīgu notikumu jaunās tēlnieces dzīvē kļuva piedalīšanās Brīvības pieminekļa projektu konkursā 1924.gadā, kurā viņa kopā ar Kārli Zāli dalīja pirmo — otro vietu. Kaut arī uzvarēja Zāles vērienīgais monumentālista talants un Brīvības piemineklis tapa pēc viņa ieceres, Martas Skulmes vārds uz mūžu palicis šī nozīmīgā monumenta tapšanas vēsturē. Tēlnieces aktīvajai līdzdalībai mākslas dzīvē seko arī kritiķi, atzīmējot, ka Martai Skulmei pieder savs, autentisks, uz iekšieni vērsts skatiens. Viņas pasaule ir smagā, taustāmā, gravitējošā forma.

To sevī jūt atbalsojamies arī viņas meita Džemma Skulme: "Jaunībā es to neaptvēru, tas man nelikās tā. Bet aizvien vairāk es jūtu, ka viņas gars, viņas roka mani vada. Un to es redzu arī savā meitā Martā. Viņa tāpat daudz ko dara ne ar otu, bet vienlaicīgi ar abām rokām. Galva visu nodod rokās."

Apceri par otro un trešo Skulmju dzimtas paaudzi sagatavojusi mākslas zinātniece Inese Riņķe. Tās virsraksts — "Socreālisms un modernisms. Starp varu un mākslu" — atspoguļo izstādes koncepciju. Tā paredzēja parādīt to, kas apvieno šos astoņus tik dažādos māksliniekus. Tā ir gan kritiskā domāšana un pasaules apšaubīšana, gan pievēršanās paaudžu mantojumam, kultūras pēctecības saglabāšanai. Un centieni to visu izteikt gleznieciskā valodā, augstā profesionālā līmenī. Džemma Skulme, kas kļuvusi par vienu no mūsu Trešās atmodas simboliem, šo sabiedriskās rosības garu domājas mantojusi no vēl tālākiem senčiem: "Es lasu sava mātestēva Andreja Liepiņa atstātās piezīmes un varu tikai apbrīnot, cik daudz enerģijas viņš atdevis sabiedrībai. Vectēvs nāk no Vietalvas, kas tolaik bijis īsts apgaismības centrs. Viņš ir Jura Kalniņa skolnieks, pirmo dziedāšanas svētku dalībnieks. Vietalvieši bija pašapzinīgi cilvēki, kas bieži nonāca konfliktā gan ar muižu, gan mācītājiem. Arī vectēvs uzstājies sanāksmēs, runājis par tautai svarīgām lietām. Var priecāties, ka mēs aizvien gudrāk protam parādīt savu mākslu saistībā ar laikmetu, ar dzīves telpu."

Savas paaudzes pretestības gara mošanos un aktivizēšanos Džemma Skulme saista ar Prāgas pavasari, kad sacelšanās Čehoslovākijā arī Latvijā modināja cerības uz pārmaiņām. Kad tas nepiepildījās, radās liela nepieciešamība izteikt savu protestu mākslā. Daudzi darbi netika izstādēs pieņemti. Māksliniece atceras: "Ojāru nodarbināja pasaules problemātika, kas lielā mērā skāra arī mūs. Tā bija nežēlīgā iejaukšanās dabas procesos, nežēlīgā izturēšanās pret dzīvību. Dumpīgi ir viņa darbi ar metaforisko skrūvspīļu tēlu — par toreiz valdošo spīļu pievilkšanas un nelielas atlaišanas politiku. Jurģis bija absolūts disidents, neielaidās ne uz kādiem kompromisiem. Savā ziņā — līdzīgs tēvam. Viņš pratis Latvijas ainavā ielikt savu lielo dzimtenes mīlestību. Jurģis bija viens no pirmajiem, kas iestājās par dabas un pieminekļu aizsardzību, par dabas vides saglabāšanu. Mūsu paaudzei piederīgs bija arī Valentīns Skulme, Dailes teātra aktieris. Ļoti savdabīga personība — gan ar savu ārējo veidolu, gan iekšējo veidolu, dziļo inteliģenci. Izstādē viņš ir klāt Jura Dimitera veidotajā teātra plakātā izrādei "Šerloks Holmss". Man ļoti interesanti bija redzēt vienuviet tik daudz Jura darbu. Uzmanīgs skatītājs viņa plakātos var saskatīt daudzveidīgu, savam laikam dumpīgu ideju pieteikumus. Arī ar viņa vārdu bija saistīta plakāta mākslas atdzimšana Latvijā 60. un 70.gados."

Džemma Skulme izsaka pārliecību, ka šādi projekti radīsies vēl, jo latviešu māksla spēj piespēlēt daudz interesantu ideju: "Jūlijā Jēkabpilī notika zinātniska konference, kurā piedalījās visa Zinātņu akadēmijas vadība, daudzi ievērojami cilvēki. Un mūs visus pārsteidza galerijā "Mans's" sarīkotā izstāde. Kā sacīja profesors Stradiņš, tā bija smalka, pat izsmalcināta ekspozīcija. Kā galerijas īpašnieks Uldis Čamans bija gatavojies, kā viss bija pārdomāts! Būtībā viņš izveidojis ekspozīciju, kas var kļūt par mūsdienu mākslas muzeja pamatu. Mūsu tautā ir daudz talantu, tie tikai jāceļ saulē. Un tam vajag zināmu patriotismu."

Aina Rozeniece, "LV"nozares redaktore