Ar līdera talantu piedzimst

Aivars Lembergs, Ventspils domes priekšsēdētājs, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Ventspils domes gaitenī, kas ved uz sekretāres kabinetu un tālāk pie priekšsēdētāja, īpašos rāmīšos izvietota Latvijas presē pēdējos gados atrodamo karikatūru kolekcija par Aivaru Lembergu. Redzamais neglaimo. Preses pastiprinātā interese kopumā ir viņa trumpis, ko šī personība labprāt izmanto savai atpazīstamībai.

Aivars Lembergs Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Pēcvētras atziņas

– Pārlasot ziņas par 9.janvāra vētru Ventspilī un visu, kas varēja būt, bet nebija, skaidra priekšstata nav. Kā īsti bija jūsu skatījumā?

– Pašvaldības vadītāja 16 gadu pieredzē man ir bijušas vairākas situācijas, kad vējš patiešām ir apdraudējis pilsētas dzīvi. Pirms 14 gadiem zemes sūcējs iznīcināja abus Ventas gultnē esošos dzeramā ūdens padeves dīķerus, kas savienoja pilsētas labo un kreiso krastu. Atceroties to, ziniet, vēl šodien nevaru droši teikt, ka tik veiksmīgi mēs vēlreiz tiktu galā.
Par to, kas notika 9.janvāra naktī. Dzīvojot pie jūras, zinām: ja vēja stiprums ir virs 20 metriem sekundē, esam paaugstinātā gatavībā. Šoreiz vējš neradīja pilsētai pat tik vērā ņemamas problēmas, ka ventspilniekiem būtu jāpamostas. Norauts kāds jumts, apgāzts kāds koks... To operatīvi jau naktī novāca. Problēma bija citur. Neviens nepaziņoja, ka ir atslēgušās visas 110 kilovoltu elektroenerģijas padeves līnijas. Pirmā izgāja no ierindas 8.janvārī ap pulksten 20. Vēl divas līdz pusnaktij. Pēdējā 9.janvārī pulksten 00.02 – tad visā pilsētā nodzisa gaisma. Valsts civilās aizsardzības plāns paredz, ka informāciju iedzīvotājiem izplata tieši ar radio un televīzijas starpniecību. Iedzīvotāju gatavība iespējamām elektrības padeves problēmām būtu bijusi daudz lielāka visā valstī, ja par to būtu ziņots. Bez tam bija cilvēki, tai skaitā mediji, kas sensāciju priekšnojautās gribēja, lai mēs ventspilniekus no rīta pulksten trijos ar trauksmes sirēnām pamodinātu un pateiktu: paldies, ka dzirdējāt sirēnas, varat gulēt tālāk, viss ir kārtībā.

– Kad jūs iesaistījāties ?

– Man atsūtīja īsziņu, ka atslēgusies elektrība. Biju informēts, kādas rīcības notiek. Starp citu, Ventspilī tā arī ārkārtas situāciju neizsludināja, jo nebija vajadzības. Iesaistījos, kad saņēmu ziņu, – pilsētā varētu sākties panika. Paniku novērst ir daudz grūtāk nekā sagādāt dīzeļģeneratoru. Braukdams pa pilsētu nomierinājos. Panikas nebija!

– Tad kāpēc un kur panika radās?

– Biju štābā, kad cilvēki zvanīja un jautāja, kāda ir situācija. Kad viņiem prasīja, no kurienes nāk ziņas par iespējamo evakuāciju, no sešiem zvaniem četros tika nosauktas citas pilsētas – Liepāja, Kuldīga. Dīzeļģeneratoru atveda no Liepājas, kādām vajadzībām, to zināja apmēram desmit cilvēki. Pierādījās, ka ziņas izplatās ātrāk par vēju. Diemžēl medijos nonāca nepareiza informācija. Trīs dīzeļģeneratori (divi no Rīgas un viens no Liepājas) netika izmantoti akciju sabiedrības “Ventamonjaks” vajadzībām. Divi nodrošināja dzeramā ūdens padeves un bioloģisko attīrīšanas iekārtu darbību, bet trešais darbināja Ventas kreisā krasta katlumāju.
Ventspils ielās panikas nebija ne brīdi. Jā, bija mašīnu kustība. Tā netraucēja ne tos, kas gulēja, ne tos, kas devās no pilsētas ārā vai iekšā. Ielās operatīvi dežūrēja 16 policijas mašīnas. Protams, paaugstinātā gatavībā bija visi dienesti. Paldies Dievam, nebija vajadzības iesaistīties! Tonakt galvenokārt braucu automašīnā pa pilsētu. Man bija svarīgi pārliecināties, ka visi dienesti strādā operatīvi, ka elektrības trūkums netraucē brīvu kustību.

– Kā vērtējat koordināciju starp valsts un pašvaldību resoriem enerģētikas krīzes laikā?

– 60 procentos valsts teritorijas nebija elektrības. Kas pie tā vainīgs? Vējš? Nē, koki, kas krītot pārrāva augstsprieguma līnijas. Tas nebūtu noticis, ja elektropārvades līnijas norobežojošās aizsargjoslas būtu piemērotā platumā. Arī vadi un balsti nav projektēti tā, lai spētu noturēt koka un tā vainaga svaru.
Otra nacionālā mēroga problēma – uz autoceļiem sakritušie koki, kas bloķēja satiksmi, arī palīdzības sniegšanu. Iemesls tāds pats – nepareizi noteikts attālums starp ceļa plātni un koku stādījumiem, neņemot vērā koka garumu.
Diemžēl neesmu dzirdējis no valsts amatpersonām saprātīgu un analītisku cēloņu un seku vērtējumu, kā arī priekšlikumus, kā izvairīties no līdzīgiem gadījumiem. Ja atceramies, valsts enerģētikas krīzes komisija ekonomikas ministra vadībā sāka darbu 10. janvārī pulksten 9, kad vētras radītās problēmas daudzviet jau bija vēsture. Neesmu dzirdējis, ka krīzes centrs būtu jautājis kādai pašvaldībai, kāds ir tās vērtējums un ieteikumi enerģētikas drošības paaugstināšanai. Haotiskā dažādu ministriju datu un informācijas vākšana pēc notikušā vairs nav palīdzība.

Uzturot atgriezenisko saiti

– Ko jūs saprotat ar situācijas kontroli ikdienā?

– Tas nozīmē būt pārliecinātam, ka viss funkcionē normālā ritmā. Uzturot atgriezenisko saiti ar pašvaldības dienestiem un iedzīvotājiem. Ventspilnieks neizjūt izmaiņas pilsētas dzīves telpā. Mainās notikumi viņa personiskajā dzīvē. Ventspilī nekad nav pieļauta situācija, ka domē nebūtu sastopams kāds no politiskajiem vadītājiem – es vai viens no diviem vietniekiem. Politiķis vienmēr ir atbildīgs vēlētāju priekšā.

– Ar ko sākas jūsu darba diena Ventspils domē?

– Pirmais, ko izdaru, – ieskatos Ventspils interneta portālā un e–pastā. Jau divus gadus tas ir viens no progresīvas komunikācijas elementiem dialoga veidošanā starp pašvaldības varu un iedzīvotājiem. Līdzīgi ir ar “karsto telefonu”. Katru zvanu identificē kā iedzīvotāja iesniegumu un izvērtē to. Pilsētā izvietotas četrdesmit iesniegumu un priekšlikumu urnas, un to saturu apkopo.

– Vai jūs pieņemat pilsētas iedzīvotājus?

– Jā. Taču primāri ar iedzīvotājiem tiekas priekšsēdētāja vietnieki. Ir ļoti reti gadījumi, kad cilvēka problēmu nav iespējams atrisināt vai vietnieku pieņemtie lēmumi varētu būt citādi. Jebkura saruna aizņem daudz laika. Piemēram, arī šodien pirms jums bija mediķu arodbiedrības pārstāvji.

– Arodbiedrība ir organizācija, bet vai Aivars Lembergs runā arī ar parastu sieviņu?

– Protams, runāju ar visiem, kuriem varu kaut kā palīdzēt.

– Piemēram?

– Nesen kāds ventspilnieks griezās pie manis, jo bija neapmierināts ar mūsu lēmumu par privātmāju ūdensapgādi. Cilvēks cieta domes formālas taisnības pēc. Lēmumu mainījām. Agrāk daudz cilvēku nāca dzīvokļu jautājumos. Arvien nāk uzņēmēji ar saviem priekšlikumiem... Bet mēs novirzījāmies no jautājuma par manu darba dienu. Tātad līdz pulksten desmitiem es cenšos veikt visus telefona zvanus. Desmitos sākas sanāksmes, kas parasti ilgst visu dienu. Vidēji astoņas līdz desmit sanāksmes.

Kāpēc Ventspils ir tāda

– Jūsu teiktais – no kālija sāls saēstas piejūras pilsētas Ventspils ir kļuvusi par rītdienas, par iedvesmas pilsētu. Kā tas izdevās jums un kāpēc izaugsmē līdzīgas šodien nav vismaz dažas citas Latvijas pilsētas?

– Kad 1988.gadā kļuvu par Ventspils izpildkomitejas priekšsēdētāju, man daudzi teica, ka neesmu pieņēmis pareizo lēmumu. Deviņdesmito gadu sākumā bija brīži, kad ne reizi vien jutu bezspēcību. Visu stratēģisko ideju īstenošanai nebija pietiekami labas komandas. Tagad jāteic, ka Ventspils pašvaldībā nozaru vadītāji ir vieni no labākajiem Latvijā.

– Pārvilinājāt?

– Arī tā. Īpaši 90.gadu vidū meklējām labus speciālistus. Kopš darbojas Ventspils augstskola, jūtamies stabilāki. Ziniet, pieredze ir tāda – vajadzības gadījumā var meklēt pa visu Latviju. Izņēmums ir vienīgi Rīgas un Pierīgas reģions, no turienes nākušie šai pusē reti kad paliek. Apsilda degunu, gūst pieredzi un aizskrien atpakaļ uz Rīgu. Nav jēgas gatavot labus kadrus Rīgai, tāda ir pieredze. Rīga joprojām nosūc lielu daļu Latvijas intelektuālā potenciāla. Pretruna starp Rīgu un pārējo Latviju pat salīdzinājumā ar padomju laiku ir gājusi plašumā.

– Kāda ir iedzīvotāju migrācijas tendence šai pusē?

– Līdzīga kā citviet Latvijā. Neraugoties uz to, ka sociālā infrastruktūra un dzīves telpa Ventspilī ir nesalīdzināmi labāka nekā pārējā Latvijā. Pašvaldības politiskais mērķis ir radīt Ventspils iedzīvotājam, ģimenei maksimāli labvēlīgu vidi. Neredzu, ka valstī būtu politika reģionālai līdzsvarotībai. Gluži pretēji, tiek pielikti visi spēki, lai nostiprinātu Rīgu bez alternatīviem reģionālajiem centriem.

Vērtējot valsts politiku

– Vai jūs, reģionālais līderis, ar ko rēķinās valsts politiķi, saredzat kādas kolektīvās, valstiskās domāšanas tendences?

– Latvijā ir ļoti redzami parlamentāras republikas trūkumi. Nestabila Latvijas politiskā karte, nestabilas valdības. Otra lieta, kas iezīmējās pēc 2000.gada, ir revizionisms. Nevis – izvērtēsim un darīsim labāk, bet – balstīts uz nihilismu. Mērķis? Viegli iegūt politisko kapitālu. Tas ir jaunievedums Latvijas politikā. Saredzu, ka tiek ietekmēta tiesu varas sistēma. Var jau būt, ka Aigara Kalvīša vadītajai koalīcijai izdosies šo procesu bremzēt. Pagaidām pāragri spriest.

– Lai notiktu attīstība, ir nepieciešama skaidra un nemainīga politika. Vai Latvijas attīstībai ir radīti šie priekšnoteikumi?

– Formāli ir. ES struktūrfondu apguvei ir izstrādāts Latvijas Attīstības plāns, vadlīnijas utt. Bet arī šajā virzienā populistisku mērķu dēļ aktivizējas revizionisti, kurus vada savtīgas intereses. Turklāt attīstība orientēta uz Rīgu. Bet ir arī daži pozitīvi aizmetņi.

– Miniet kādu piemēru!

– Nacionālās bibliotēkas būvniecību Rīgā uzskata par valsts uzdevumu, kam piešķirams valsts finansējums. Uzskatu, ka Helēna Demakova iezīmējusi valstisku pieeju, runājot par bibliotēku tīkla attīstību Latvijā. Līdzīgi kā māsterplāns veselības aprūpē vai koncertzāles reģionos. Lai izlīdzinātu reģionālās atšķirības, valsts finansējumam uz reģioniem būtu jābūt vismaz 80 procentiem no kopējā.

– Jūsu domas par partiju sistēmu Latvijā?

– Pie mums runā – ir kreisās un labējās partijas. Patiesībā nav ne vienu, ne otru. Vērtējot pieņemtos lēmumus, partiju deputāti, ministri vienā jautājumā ir labēji, citā – kreisi. Spilgts piemērs – partija “Jaunais laiks”, kas sevi dēvē par labējo partiju. Ar Krišjāņa Kariņa izteikumu, ka valsts atgriežas uzņēmējdarbībā (saistībā ar uzņēmumu “Ventspils nafta”) un var radīt labvēlīgākus un nelabvēlīgākus uzņēmējdarbības nosacījumus, tā teikt, realizējot individuālu pieeju, tiek iedzīvinātas vai nu boļševiku idejas, vai arī tā ir korupcija.
Ar to vēlos teikt, ka īpaši jaunās partijas diemžēl ir bez stabilas ideoloģijas. Kaut vai, piemēram, piedāvājot pārskatīt, izvērtēt privatizāciju. Divus gadus vienīgais uzņēmums, ko “vērtē”, ir “Ventspils nafta”. It kā neviens cits uzņēmums Latvijā nebūtu privatizēts! Šādu pieeju nevar dēvēt labiem vārdiem.
Pozitīvu ideoloģiju savulaik proklamēja savienība “Latvijas ceļš”, vienīgi redzam, kur partija atrodas tagad. Zināmu ideoloģiju demonstrē Tautas partija, Latvijas Pirmā partija. Bet…

– Latvijas valsts pastāvēšanas vēsturē daudzi harismātiskie līderi ir dibinājuši jaunu politisku partiju un piedalījušies valsts pārvaldē. Vai esat apsvēris šādu iespēju?

– Lielajā politikā es iegāju 1990. gadā. Esmu balsojis par Latvijas neatkarību, to man neviens nevar atņemt. Tad sapratu – bez manis var iztikt. Pirms laika lielā politika man nebija aktuāla, taču tagad tā apgalvot nevaru. Jau teicu, ka šobrīd, manuprāt, Latvijas iekšpolitikā valda populisms. Tā pamati balstīti uz agresīvu revanšismu, profesionālas ierēdniecības iznīcināšanu un padarīšanu par politiskās cīņas instrumentu. Prokuratūra un tiesu vara lielā mērā tiek iesaistītas politikā. Ja šīs, manuprāt, valstij bīstamās tendences pastiprināsies, es pieļauju iespēju iesaistīties lielajā politikā. Redzēsim, kādā virzienā attīstīsies notikumi līdz 9. Saeimai. Man ir svarīgi iesākto paveikt līdz galam, lai neviena priekšā nav jāstaigā ar nodurtu galvu.

Vadītāja filozofija

– Kas raksturo labu vadītāju?

– Pirmkārt, spēja izveidot rīcībspējīgu komandu. Otrkārt, labs vadītājs ļauj strādāt, izpausties un nerausta padotos par sīkumiem. Viņš pilnībā pārzina un kontrolē finansiālo situāciju. Viņa kompetencē ir darbs ar vadošajiem kadriem. Lai vadītāju pārliecinātu, savu viedokli jāprot argumentēt.

– Par līderi piedzimst vai kļūst dzīves laikā?

– Domāju, ka organizatora talants ir iedzimts. Tāpat kā prasme skaisti dziedāt, rakstīt dzeju...

– Vai jums ir autoritātes?

– ...Vispirms tā ir Ventspils domes komanda – nodaļu, pašvaldības dienestu vadītāji. Viņi ir daudz gudrāki par mani un gudrāki par saviem padotajiem. Es novērtēju viņu zināšanas un priecājos par mūsu darba diskusijām.
Ja runājam par pasaules līderiem, mana pārliecība ir tāda: ja cilvēku personīgi nepazīsti, iespaids nav pilnīgs. No lasītā par šādām personībām augsti vērtēju Adenaueru. Ķīnas līderis Dens Sjaopins un reformācija Ķīnā arī ir lielais brīnums.

– Kas jums rada gandarījumu?

– Darbības un to rezultāti. Ne tikai saistībā ar darba pienākumiem, bet arī rīcības medību saimniecībā. Bērnu sasniegumi. Viss, kas liecina, ka lietas iet uz labo pusi. Ja esi piedalījies, ja esi sajutis neviltotu cilvēku atzinību. Tās ir lietas, ko nevar nopirkt par naudu.

Zaida Kalniņa, “LV”

zaida.kalnina@vestnesis.lv