Liriska komēdija ar laimīgām beigām

Rīgas Krievu drāmas teātris aicina uz pirmizrādi. Režisors Leonīds Beļavskis, kas pēc apmēram trīsdesmit gadu darbības dažādos Krievijas teātros atgriezies Rīgā, iestudējis lirisku mūsdienu sociālo pasaku, kam pamatā Nadeždas Ptuškinas luga, bet galvenā varone – Ņina Ņeznamova.

Ņina Ņeznamova Foto: Vilma Makaricha

Nosaukums “Kam neveicas nāvē, paveiksies mīlestībā” ņemts no Bulata Okudžavas dziesmas, un izrādes noslēgumā četri aktieri to arī dzied. Bet pirms tam sieviete jau krietnos gados, kam vienmēr vajadzīga neprecētās meitas klātbūtne, kāds padzīvojis brunču mednieks un jauniņa pārdevēja piedzīvo gan satraucošus, gan smieklīgus atgadījumus, kas izlīdzinās pasakai atbilstošā gaišumā.
Aktrise, kas iedzīvojusies vecākās sievietes lomā, ir Ņina Ņeznamova. Viņas parādīšanās uz skatuves allaž ir gaidīta un arvien gūst skatītāju atsaucību.
Mūsu saruna notiek īsi pirms pirmizrādes.

– Pašlaik dažādos Krievijas un arī citu valstu teātros tiek izrādītas divdesmit piecas Nadeždas Ptuškinas lugas. Kā jūs vērtējat viņas darbus, kāpēc tie ir tik populāri?

– Es pirmo reizi spēlēju viņas lugā. Te ir jūtams spēcīgs dramaturģes talants, prasme veidot dialogus. Rakstniecei ir savs skats uz dzīvi, viņu nodarbina mūsdienu problēmas.

– Bet vai šīs lugas darbība nevarētu risināties arī citos laikos?

– Tomēr arī šajā pasakā darbojas īsti šodienas cilvēki. Un mūsdienīgums, manuprāt, izpaužas arī attieksmē pret notiekošo. Ļoti iepriecina labestība, optimisms, pārliecība, ka viss var būt labi. Ka viss pāries, nokārtosies.

– Ar režisoru Leonīdu Beļavski jūs, šķiet, sastapāties jau 1963. gadā, kad ieradāties Latvijā. Kā jūs raksturotu viņa darbības veidu?

– Jā, Beļavskis te man bija pirmais režisors. Viņš iestudēja Voltēra darbu, kam bija devis nosaukumu “Mežonis”. Viņš labi pārzina visas teātra darbības jomas, prot strādāt ar aktieriem. Protams, lugas iestudēšanā gadās arī sarežģījumi, asumi. Bet es uzskatu, ka tieši tā ir iespējams sasniegt labāko rezultātu.

– Jūs jau vairāk nekā četrdesmit gadu dzīvojat un strādājat Latvijā. Vai dzimtā puse nevilina atpakaļ?

– Mani radi dzīvo Volgogradā, un, tā kā mēs katru gadu braucam viesizrādēs uz Krieviju, tad es viņus apciemoju. Bet Latvijā aizrit visa dzīve. Jā, un mana meita Inga taču ir pa pusei latviete. Pirms dažām dienām apritēja simt gadu, kopš dzimis viņas vectēvs, mans vīratēvs mazsalacietis Jānis Liepiņš. Gudrs vīrs bija, daudzas valodas prata. Es esmu viņam pateicīga par labvēlību, sapratni, draudzību. Viņa piemiņu ar lūgšanām un svecēm simtgadē godinājām Rīgas Jaunajā Svētās Ģertrūdes baznīcā.

– Vai jums ir kas sakāms arī par pašreizējām Krievijas un Latvijas attiecībām, par informatīvo karu?

– Man ir tik daudz darba un dažādu pienākumu, ka par ko tādu nav ne laika, ne vēlēšanās domāt!

– Un paldies Dievam!

Jānis Rozenieks