Brīvs radošs gars pret netaisnu, rupju varu
Latvijas Okupācijas muzejā atvērta izstāde “Sods: 7 līdz 25 gadi gulagā. Mākslinieks Kurts Fridrihsons un franču grupa”, kas te būs skatāma līdz pat 30.aprīlim. Šis ir otrs, papildināts un izvērstāks risinājums tēmai, kas pagājušā gada nogalē tika pieteikta ar ekspozīciju Francijas Kultūras centrā. Pirmo reizi plašai sabiedrībai tiek parādīta daļa no Kurta Fridrihsona ieslodzījuma laika akvareļiem un zīmējumiem. Izstādi papildina no soda vietām sūtītās vēstules un piezīmes no Latvijas Valsts arhīva, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centra un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja fondiem un privātpersonu arhīviem.
Kurta Fridrihsona izsūtījuma gadu akvareļi no Latvijas Okupācijas muzeja krājuma |
Par pretpadomju aģitāciju
Izmantojot muzeja telpu piedāvātās
iespējas, mākslinieks Jānis Spalviņš ekspozīciju veidojis kā
viengabalainu veselumu, kur traģisko līdzsvaro nesalauztā gara
diženums. Skarbu valodu runā daudzveidīgie lietiskie un
rakstiskie materiāli – nopratināšanas protokolu, kratīšanas aktu
un apsūdzības sprieduma kopijas, gulaga nometnēs tapuši cimdiņi,
kas adīti ar žagariņiem, smalki rokdarbiņi, kas darināti bez
kārtīgas adatas. Kā apliecinājums dzīvajam kultūras spēkam
izstādes centrā likti akvareļi un zīmējumi, ko Kurts Fridrihsons
vēstulēs un paciņās no Sibīrijas sūtījis savai dzīvesbiedrei
Zentai. Tā ir daļiņa no mākslinieka atraitnes dāsnā dāvinājuma
muzejam, kura krājumā tagad ir ap 1500 Kurta Fridrihsona
darbu.
Izstādes pirmos viesus uzrunāja muzeja direktore Gundega Mihele,
izstādes veidotāji Ieva Grantiņa un Rihards Pētersons. Iespaidos
dalījās profesors Valters Nollendorfs un Elzas Stērstes mazmeita
Anna Žīgure.
... Sākot ar 1951.gada 4.janvāri, tika apcietināti, notiesāti un
no Rīgas uz gulaga nometnēm izsūtīti 13 cilvēki, kas bija
paguvuši sevi apliecināt pirmskara Latvijas kultūras dzīvē.
Apsūdzības spriedumā varam lasīt: “Latviešu buržuāziskie
nacionālisti, piedalījušies nacionālistiskās pretpadomju
sanāksmēs, bija pretpadomju grupā, veica pretpadomju aģitāciju.”
Vārdu salikums “franču grupa” pirmo reizi bija parādījies čekas
nopratināšanas protokolos. Šie cilvēki paši šādu apzīmējumu nekad
netika lietojuši, jo tādas grupas vienkārši nebija.
Sveicieni ar mākonīti
Apsūdzības galvenais iemesls tika
atrasts pēckara Rīgas kultūras dzīves notikumos, tā sauktajās
literārajās pēcpusdienās. Tajās piedalījās inteliģences
pārstāvji, kas atšķirtību no eiropeiskām kultūras vērtībām un
garīgo badu pārdzīvoja vēl sāpīgāk par maizes badu. Lai vismaz
dalītos savā iepriekšējā kultūras pieredzē, viņi 1946.gada
aukstajās ziemas dienās sāka pulcēties aktieru Irīnas un Arnolda
Stubauu dzīvoklī. Priekšlasījumi notika pirmdienās, kad teātra
ļaudīm bija brīvdiena. Dalībnieku skaits bija mainīgs un sastāvs
– ļoti dažāds. Varēja nākt ikviens, tas nebija nekas slepens.
Katrs varēja brīvi izvēlēties tēmu, ko pastāstīt pārējiem.
Stāstījumu papildināja lasījums, pēc tam sākās pārrunas.
Kā atzīmē izstādes kuratore Ieva Grantiņa, šajās pēcpusdienās
viss risinājās mierīgi, politika nekad netika skarta. Izņemot to
vienu reizi, kad Kurts Fridrihsons nolasīja fragmentus no
latviešu valodā pārtulkotās franču rakstnieka Andrē Žida grāmatas
“Atgriešanās no PSRS”, ko 1938.gadā Parīzē viņam bija iedevis
pats autors. (Maijas Silmales un Ievas Lases kopīgais tulkojums
publicēts žurnāla “Avots” 1989.gada 3.numurā.)
Samērā regulāri šie priekšlasījumi notika pusgadu. Sākoties
vasaras atvaļinājumiem, tikšanās apsīka. Pēc sešiem gadiem čeka
pēkšņi pievērsa uzmanību šiem notikumiem. Sekoja aresti,
bezgalīgas pratināšanas, cietumi, tiesas sēdes un izsūtījums.
Vorkuta, Inta, Omska, Novosibirska...
Kurtam Fridrihsonam, kuru nosauca par grupas organizatoru, Elzai
Stērstei un Ievai Lasei piesprieda 25 gadus ieslodzījumā, Mirdzai
Ersai – 7 gadus un pārējiem – 10 gadus labošanas darbu
nometnē.
Izstādes atklāšanas dienā tiek atskaņota Andreja Upīša memoriālā
muzeja piedāvātās audiokasetes ar 1993.gada ierakstiem. Māris
Čaklais “Brīvās Eiropas” raidījumā lasa Maijas Silmalas 1951.gada
vēstuli, kurā viņa no tālās Taišetas ar mākonīti sūta sveicienu
savai meitiņai. Pēc tam tiek rādīta 1994.gadā uzņemtā dokumentālā
filma “Sods par sapni” (autori Inta Geile–Sīpolniece un Andris
Rozenbergs), kurā ir arī meitiņas stāsts par mammu, kas viņai
tikusi atņemta trīs gadu vecumā. Viņas atkal satikās pēc sešiem
gariem gadiem. Meita to nespēja vairs uztvert kā mammu, jo bija
izaugusi bez viņas. Bet viņai līdzi atnāca nekad neizbaudīta
brīvības garša, tā apbrīnojamā sajūta, ka neviens nespēj tevi
sasaistīt, tev ir spārni un tu vari pacelties gaisā.
Es tevi turpinu
Izstādes laikā apmeklētāji var
noskatīties šīs dokumentālās filmas videoversiju un mākslas
zinātnieces Tatjanas Sutas 1991.gada interviju ar Kurtu
Fridrihsonu Latvijas Televīzijas ierakstā, klausīties
audiokasetes. Tās ir emocionālas un patiesas laikmeta liecības.
Kādu apbrīnojamu misijas apziņu pauž Elzas Stērstes 1959.gada
vēstule Kurtam Fridrihsonam: “Dzīve nedrīkst nomākt mākslinieku.
Mākslinieks ir vienreizīgs. Viņš nepieder sev. Viņš pieder savam
darbam. Aiz mums ir Sibīrija, kas devusi jaunas atziņas, dzīves
briedumu ar ilgi aizturētu harmoniska darba prieku.” Sirmajai
dzejniecei pietika gara spēka, lai mūža nogalē, būdama
paralizēta, kritikas aizmirsta, rakstītu savas labākās
vārsmas.
1963., 1965. un vēlākos gados cita pēc citas iznāca Albēra Kamī,
Morisa Ponsa, Renē Sāra un citu franču rakstnieku darbi Ievas
Lases, Mildas Grīnfeldes, Mirdzas Ersas tulkojumā. Mākslinieks –
Kurts Fridrihsons. Viņa akvareļi grezno arī Maijas Silmalas
sastādīto franču dzejas antoloģiju ar tik zīmīgo nosaukumu – “Es
tevi turpinu”.
Aina Rozeniece, “LV”