1990.gada 24.oktobra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos– Jāņa Dūma tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt! Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. Zālē ir 145 deputāti.

Vārds deputātam Ojāram Kehrim. Lūdzu, pie trešā mikrofona.

O.Kehris: Man komisijas vārdā ir priekšlikums vispirms izskatīt jautājumu par izmaiņām 1990.gada budžetā. Un tūlīt pēc tam nodokļu likumprojektus. Visi ziņotāji ir ieradušies un ir gatavi ziņot tieši šādā secībā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pie pirmā mikrofona deputāts Preinbergs.

G.Preinbergs: Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijas vārdā lūdzu vārdu paziņojumam sakarā ar darba kārtību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, nāciet tribīnē, ja jums ir paziņojums.

G.Preinbergs: Ir zināms, ka līdz šim kultūra, māksla un medicīna joprojām eksistē uz pārpalikuma principa. Paldies, es saprotu... (Balsis no zāles.) Kultūras un mākslas tukšais maks ietekmē mūsu garīgo pasauli, bet medicīnas nabadzība skar noteikti cilvēka eksistenci, veselību un pat dzīvību. Jau vairākkārt no šīs tribīnes pieminēta Jelgavas medicīnas katastrofālā situācija, ir zināms arī stāvoklis atsevišķos bērnunamos, pansionātos un cita rakstura iestādēs.

Un tagad Rīga– ne vairs atsevišķas medicīnas iestādes, bet visa pilsēta. Vakar, tas ir, 23.oktobrī, Rīgas pilsētas benzīna uzpildes stacija, starp citu, vienīgā, kas ar degvielu nodrošināja ātrās palīdzības automašīnas, pārtrauca izsniegt degvielu šīm automašīnām. Tā rezultātā Ātrās palīdzības stacijas darbs praktiski tika paralizēts. Tātad ne viens vien smagi slims cilvēks palika bez palīdzības, nav izslēgti nāves gadījumi. Līdz pulksten 22.30 ātrās palīdzības mašīnas vēl bija bez degvielas. Šorīt pulksten 9.30, noskaidrojot situāciju, izrādījās, ka iepriekšējā maiņa palika bez benzīna. 2000 litri benzīna visām Ātrās palīdzības mašīnām ir apmēram 20 litri uz vienu automašīnu, un tas ir daudz par maz, lai varētu izdalīt, lai varētu izpildīt savas funkcijas. Augstākās padomes Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijai jau bija zināmi līdzīgi fakti, kas attiecās uz sanitārās aviācijas ātrās palīdzības automašīnu.

Šāda ārkārtēja situācija vērtējama kā tāda, kas robežojas ar noziedzību vai ļaunprātīgu sabotāžu. Augstākās padomes Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisija uzskata, ka šī situācija izvērtējama Latvijas Republikas Augstākajā padomē, un lūdz šo jautājumu iekļaut 24.oktobra, tātad šīsdienas, Augstākās padomes vakara plenārsēdē. Jautājuma izskatīšanā lūdzam uzaicināt veselības aizsardzības ministru Platkāju, Rīgas Ātrās palīdzības stacijas galveno ārstu Štrihu, enerģētikas ministru Lazdiņu, degvielas sadales struktūrvienības priekšnieku un Latvijas Republikas prokuroru.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie pirmā mikrofona, deputāt Ozol!

I.Ozols: Burtiski pirms desmit minūtēm pie manis, manā darbavietā, ieradās republikas sanitārās aviācijas šoferu pilnvaroto delegācija, kura informēja, ka viņi vakar un arī šodien nav varējuši saņemt benzīnu, lai sniegtu palīdzību cilvēkiem ar konkrētām kontrindikācijām (norauta roka, plauksta) un atsevišķos benzīna tankos taksometru šoferi viņus bloķējuši, bet citos tankos viņiem ir atteikts. Ģazkova kunga parakstītās vēstules benzīna tanka darbinieki neņem vērā, un tajā pašā laikā komerctankos ir 93.benzīns, ko var pirkt cilvēki, bet sanitārās aviācijas šoferi nereti no armijas pārstāvjiem par savu naudu pērk benzīnu, lai sniegtu medicīnisko palīdzību republikas iedzīvotājiem. Tieši šajā sakarībā es pilnīgi atbalstu mūsu komisijas viedokli šajā jautājumā– ārkārtējā kārtībā noteikti izskatīt šo jautājumu, jo vairāk tādēļ, ka republikas televīzija un radio sniedz informāciju, ka atbildīga par šo stāvokli ir mūsu Augstākā padome, nevis izpildorgāns– Ministru padome ar savu konkrēto ministriju.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai vairāk ierosinājumu nav? Balsosim par komisijas ierosināto jautājumu izskatīšanu vakara sēdē, acīmredzot tas būs pulksten 17.00 pēc pārtraukuma. Lūdzu.

G.Preinbergs: Vai drīkst papildināt?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie pirmā mikrofona.

G.Preinbergs: Es domāju, ka vajag uz pēcpusdienu pārcelt tāpēc, ka mums ir nepieciešams izsaukt tos cilvēkus, tūlīt mēs momentā izskatīt nevaram, jo mēs tik un tā nedabūsim atbildi.

Priekšsēdētājs: Bet es jau ierosinu šodien pulksten 17.00. Balsosim! Lūdzu rezultātu. Par– 113. Jautājums tiek iekļauts darba kārtībā. Tā kā nekādu iebilžu pret Ekonomikas komisijas ierosināto darba kārtības secību nav, atļaujiet nebalsot.

Sākam izskatīt likumprojektu par izmaiņām 1990.gada valsts budžetā. Ziņo ministrs Siliņš.

Lūdzu, Siliņa kungs. Kāds ir jūsu reglaments?

E.Siliņš, finansu ministrs: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Valdības uzdevumā šodien tiek iesniegts jūsu izskatīšanai likumprojekts par izmaiņām 1990.gada budžetā. Pēc šā gada 19.jūnijā pieņemtā likuma par grozījumiem budžetā, ar kuru tika mainītas attiecības ar Savienības budžetu, ir izveidojusies negatīva attieksme no PSRS orgānu puses pret republiku atsevišķu finansu jautājumu risināšanā. Šajā sakarībā Latvijas Republikas Ministru padome 31.jūlijā ar savu vēstuli informēja PSRS Ministru padomi: ja Savienības orgāni turpinās neizskatīt republikas finansu jautājumus, kuri tiek regulēti Savienības orgānos, un republikai netiks kompensētas tai pienākošās summas, republika būs spiesta atkārtoti griezties Augstākajā padomē, lai pārskatītu attiecības ar Savienības budžetu. Uz Latvijas Republikas Ministru padomes vēstuli nekādas reakcijas nebija, tāpēc valdības uzdevumā PSRS Finansu ministrijā, kur praktiski vienpersonīgi risina šos jautājumus, ieradās republikas finansu ministrs, taču PSRS Finansu ministrijas vadība neuzskatīja par nepieciešamu jautājumus risināt ministru līmenī. Jautājums par mūsu attieksmi un par PSRS Finansu ministrijas rīcību tika apspriests ar PSRS Finansu ministrijas kolēģijas locekli, un šajā pārrunā tika izklāstīta un novērtēta divu Finansu ministriju attieksme pret šo jautājumu. Tātad republikas Finansu ministrija pārrunās, kurās piedalījos arī es, palika savās pozīcijās un PSRS Finansu ministrija– savās pozīcijās.

Vienīgais, kas sekoja pēc šīs vizītes, bija tas, ka PSRS Finansu ministrija, neskatoties uz saviem vienpersoniskajiem norādījumiem par dažādām izmaiņām, kādas tiek izdarītas republikas budžetā, paziņoja republikai, ka, lūk, visas pretenzijas, kādas republika ir izvirzījusi Savienības orgānos, ir jāatrisina. Mēs saņēmām oficiālas vēstules, oficiālus paziņojumus, ka no Savienības budžeta ir jānodod republikas budžetam attiecīgās summas minēto pasākumu kompensēšanai. Taču ar piebildi, ka līdzekļi republikas budžetam netiks pārskaitīti. Šādas izmaiņas ir izdarītas par apgrozījuma nodokli, tātad attiecībā uz norēķinu kārtību par naftas produktiem, par ko vienpersoniski norādījumus ir devis PSRS finansu ministrs Semjonovs, šādas izmaiņas ir izdarītas par peļņas maksājumiem divām mūsu ministrijām, par ko norādījumus vienpersoniski devuši tikai atsevišķi PSRS Finansu ministrijas daļu priekšnieki.

7.augustā, 23.augustā, 30.augustā, 31.augustā ir saņemti paziņojumi par to, ka republikai netiek pārskaitīta nauda par cenu starpību graudiem un zivīm sakarā ar izdevumiem, respektīvi, sakarā ar jaun­izveidotajām struktūrvienībām un pārējiem izdevumiem. Tajā pašā laikā, kā es jau teicu, ir saņemts paziņojums, ka republikas budžetam pienākas šīs summas no Savienības budžeta, bet nauda netiek pārskaitīta. Arī šie paziņojumi, šīs informācijas ir saņemtas augusta beigās, jau pēc pārrunām PSRS Finansu ministrijā.

Un trešais jautājums. PSRS Ministru padome 9. un 10.jūlijā pieņēma rīkojumu par to, ka Latvijas Republikas lauksaimnieciska rakstura uzņēmumiem– kopsaimniecībām un padomju saimniecībām– noraksta noilgušos vecos kredītus, kuri bija izdoti lauksaimniecības uzņēmumiem. Tātad noraksta 225 miljonus rubļu. Tajā pašā laikā tika dots norādījums Agrobankai šo operāciju neveikt, un PSRS Finansu ministrija atkal šos līdzekļus PSRS Agrorūpniecības bankai neiedalīja, un līdz ar to šīs summas paliek neatrisinātas.

Uz mūsu republikas Ministru padomes pretenzijām, kas tika izvirzītas PSRS valdībai par šo summu pārskaitīšanu republikas vajadzībām, tātad Agrobankai, tika saņemta atbilde, ka šīs summas netiks nodotas republikai, kaut gan attiecībā uz citām republikām jautājums ir atrisināts, bet šim parādam esot jāpaliek kā Latvijas Republikas iekšējam parādam. Lūk, ņemot vērā to, ka mūsu 19.jūnijā pieņemto lēmumu nav noprotestējusi ne PSRS Ministru padome, ne Augstākās padomes Prezidijs, ne arī Augstākā padome– kopumā Savienības orgāni, bet savu blokādi turpina PSRS Finansu ministrija, tātad tikai viens resors, mēs uzskatām, ka ir nepieciešams šodien vēlreiz pārskatīt norēķinus ar Savienības budžetu un tās summas, ko PSRS Finansu ministrija ar saviem oficiālajiem dokumentiem ir noteikusi, ka tās ir saņemamas no Savienības budžeta, republikas budžetam noregulē ar atskaitījuma procentu izmaiņu no apgrozījuma nodokļa ar Savienības budžetu. 19.jūnijā mēs izmainījām atskaitījumu procentus no 57,5 procentiem uz 82,1 procentu par labu republikai, bet šodien izvirzās jautājums par to, lai šo apgrozījuma nodokļa procentu noteiktu simtprocentīgi un, atstātu jau šinī gadā, kā arī turpmāk visas šīs ienākušās summas pilnīgi republikas budžeta pārziņā un nosegtu, lūk, šos izdevumus, kuri no Savienības budžeta nav kompensēti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, uzdodiet jautājumus! Deputāt Plotniek, pie pirmā mikrofona.

A.Plotnieks: Man būtu viens jautājums godājamajam ministram. Vai šis atskaitījums no vissavienības pakļautības uzņēmumu organizāciju peļņas– 57,5 procenti– ir pamatots ar kaut kādiem aprēķiniem. Kāpēc mēs tieši esam izvēlējušies šos 57 procentus, kāpēc neesam izvēlējušies lielāku procentu?

E.Siliņš: Vai jūs jautājat par maksājumiem no peļņas?

A.Plotnieks: Jā, Savienības uzņēmumiem.

E.Siliņš: Apstiprinot budžetu 1990.gadam, Savienības Augstākā padome pateica atskaitījumu procentu republikas budžetam– cik atskaita mūsu budžetā un cik paliek Savienības budžetā. Lūk, tajā likumā tika arī noteikts, ka, veidojot budžetu, šim procentam vajadzētu būt 57,5 procentiem no peļņas, apgrozījuma nodokļa, ienākuma nodokļa strādniekiem, kalpotājiem, no 3 procentiem valsts aizņēmuma obligāciju realizācijas. Tad, kad Savienība neatrisināja vairākus jautājumus budžeta procesā, tai skaitā budžeta deficītu, par ko mēs runājām 19.jūnija sēdē, mēs izmainījām apgrozījuma nodokļa procentu uz 82,1 un pilnīgi atstājām savā rīcībā ienākuma nodokli no strādniekiem un kalpotājiem. Un līdz ar to atrisinājām visas tās problēmas, kādas bija budžeta sastādīšanas procesā. Mums nekādu pretenziju pret Savienību nebija. Tā kā šodien rodas virkne jaunu jautājumu, mēs mainām tikai, lūk, apgrozījuma nodokli, jo tas nosedz visu to prasību, kāda republikai ir. Ja Savienība turpinās pret mums vēl kaut kādu blokādi, finansiālu vai reketu, ja tā varētu nosaukt, tad acīmredzot mēs vēlreiz būsim spiesti griezties pie jums šeit, parlamentā, ar priekšlikumu mainīt šo procentu.

A.Plotnieks: Man, ja atļauts, ir vēl viens īss jautājums. Tā kā godājamais ministra kungs apliecināja, ka mums nav nekāda pamatojuma šā skaitļa– 57,5 procenti– saglabāšanai, vai jūs neuzskatāt, ka tomēr ir iespējams šodien parlamentā lemt jautājumu par šā procenta palielināšanu, ņemot vērā, ka budžetam ir deficīts un būs deficīts, jo mēs šobrīd atrodamies tādā situācijā, ka šo deficītu faktiski sedzam ar organizētu cenu paaugstināšanu, komercveikaliem un citādā veidā?

E.Siliņš: Es domāju, ka šinī gadījumā nebūtu korekti šo jautājumu tagad izvirzīt, jo ir palikuši divi mēneši un mūsu rīcībā nav tiešas informācijas, vai Savienība ievēros mūsu republikas intereses. Runājot par nākamo gadu, visām summām un visiem maksājumiem jāpaliek republikas budžetā, tai skaitā no visiem Savienības uzņēmumiem, un norēķini ar Savienību varētu būt tikai līgumattiecības, ja mēs to uzņemsimies un ja tas mums būs pieņemami.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie pirmā mikrofona, deputāt Freimani!

J.Freimanis: Siliņa kungs, man ir divi jautājumi, faktiski viens jautājums divās daļās. Sakiet, lūdzu, vai patlaban jau tās izmaiņas budžeta atskaitījumos peļņas nodoklī tiek realizētas tādā veidā, ka uzņēmums maksā tūlīt, teiksim, ka vissavienības pakļautības uzņēmums tieši maksā Savienībai, vai pašreiz mums ir tā, ka šis vissavienības uzņēmums ieskaita kaut kādā republikas bankā un pēc tam banka pārskaita uz Maskavu. Un šajā sakarībā jautājums ir tāds: ja mēs šodien pieņemam lēmumu par šiem 100 procentiem, vai tas ir organizatoriski, respektīvi, mehāniskā ziņā, nodrošināts, ka šī nauda tiešām paliks republikā?

E.Siliņš: Šis jautājums acīmredzot ir mazliet jāprecizē. Runa bija par peļņas maksājumiem, kurus mēs tagad nemainām. Šajā gadījumā ir tāda kārtība, ka uzņēmums nodod maksājumu uzņēmuma bankā, bet banka attiecīgi pēc šā procenta pārskaita Savienībai un republikai.

Mēs šobrīd runājam par apgrozījuma nodokļa procenta mainīšanu. To praktiski ir iespējams izdarīt, jo mēs šo operāciju izdarījām pēc 19.jūlijā pieņemtā lēmuma, kad mēs mainījām apgrozījuma nodokļa un ienākuma nodokļa atskaitījuma procentus. Tā darbība ir pabeigta, visi tie līdzekļi, kādus mēs šeit nolēmām, ir saņemti republikas budžetā. Bez šaubām, te bija cits moments,– bija izvirzīts uzdevums visus Savienības līdzekļus, kuri glabājas subkontā Latvijas Bankā, katra mēneša beigās pārskaitīt Savienībai, līdz ar to mēs it kā nevarētu šo operāciju izdarīt. Valdība noprotestēja šo Savienības rīkojumu, un banka izpilda valdības norādījumu. Visas tās atskaitījuma daļas, kam būtu jāaiziet Savienības budžetā kā apgrozījuma nodoklim, šodien ir subkontos mūsu bankās. Ja mēs šodien nolemsim, ka atskaitījumam jābūt 100 procentu apmērā, dosim bankai norādījumu no šā subkonta ieskaitīt republikas budžetā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kide, pie trešā mikrofona!

E.Kide: Sakiet, lūdzu, Siliņa kungs, vai šajos normatīvajos atskaitījumos, ja tiks pieņemts šis lēmums, segsies arī no PSRS budžeta pieprasītie līdzekļi kompensācijai represētajiem? Cik es zinu, tas ir ap 160 miljoniem. Vai tas te nav vēl ieskaitīts?

E.Siliņš: Jautājumu par kompensāciju represētajiem 166 miljonu apmērā mēs atrisinājām 19.jūnija sēdē. Šie līdzekļi ir republikas pārziņā.

E.Kide: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Siliņa kungs. Debatēs ir pieteicies deputāts Freimanis, un komisijas vārdā runās deputāts Kehris.

Deputāt Freimani, jums vārds.

J.Freimanis: Godājamo priekšsēdētāj, godājamās dāmas un kungi! Man šķiet, ka šodienas pirmais darba kārtības punkts, ko liek priekšā Finansu ministrija,– par nodokļu atskaitījumu peļņas procentu pārdalījumu– ir ļoti savlaicīgs un nepieciešams pasākums. Mūsu Latvijas Republikas ceļš uz neatkarību sastāv no trim daļām: pirmkārt, darbs ārpolitiski uz rietumiem, otrkārt, darbs iekšpolitiski uz austrumiem, un trešais– tas ir visādos iespējamos veidos finansēt, respektīvi, stiprināt, iekšējo saimniecisko stāvokli un saimniecisko suverenitāti.

Ja jūs lasījāt šīsdienas “Sovetskaja Latvija”, tad jūs redzējāt, cik patiesībā šīsdienas pasākums ir nepieciešams. Jo ar vissavienības ziņu atkal ir notikusi iejaukšanās republiku iekšējās lietās. Igaunijā savā laikā bija pasākums “Integral”, bet mums tas laikam ir “Objeģiņeņije” vai kaut kas tamlīdzīgs.
Tas nozīmē, ka republikai ir jādara viss iespējamais, lai panāktu finansiālu, fiskālu un dažāda cita veida operāciju neatkarību no centra. Tas, ko mēs redzam uz ielas, patiesībā ir mānīgs klusums. Ekonomiskais un finansu karš jau sen ir sācies. Un tas noris katru dienu. Tikai mēs to vēl neredzam. Ja mēs šodien tās finanses, tās ekonomiskās sviras, kas ir Latvijā, nenodrošināsim ar savu iespēju sfērām, tad mēs visā drīzumā paliksim pie sasistas siles. Tādēļ es uzskatu, ka šis lēmums, kas mums šodien jāpieņem, finansiāli ir pilnīgi attaisnots. Ministru padomi var tikai apsveikt, ka tā ir izrādījusi šādu iniciatīvu, šis pasākums arī politiski ir pilnīgi nepieciešams. Es aicinu visus atbalstīt šo lēmumu.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Vērojot tādu atmosfēru zālē, daži deputāti ir Prezidijam atprasījušies pie daktera, jo tie trokšņu decibeli, kuri ir zālē, pārsniedz jebkuras sanitārās normas. Vai nu mēs klausīsimies kolēģus un mums nenotiks tādi brīnumi kā vakar, kad tikai divas vai trīs rindas dzirdēja, par ko jābalso, bet pārējie nedzirdēja tāpēc, ka vienkārši ļoti grūti bija dzirdēt, vai arī uzstādīsim zālē tādus skaļruņus un pastiprinātājus, lai vienlīdz labi var justies gan tie, kas savā starpā sarunājas, gan tie, kas grib klausīties un balsot par kaut ko. Bet tad vienīgi šis jautājums patiešām ir jāsaskaņo ar ārstiem, jo tad vēl vairāk tiks pārsniegtas jebkuras sanitārās normas, es domāju, trokšņu ziņā.

Vārds deputātam Kehrim. Par procedūru? Lūdzu, deputāt Jundzi. Es atvainojos.

T.Jundzis: Es arī ļoti gribētu atbalstīt priekšsēdētāja aicinājumu, jo ir cilvēki, kas grib dzirdēt kaut ko. Un, ja ir kaut kas kārtojams, mēs kādreiz zīmītes rakstījām, tad tas viss tādā veidā jādara. Un man būtu tāds priekšlikums– varbūt varētu lūgt sekretariātu, lai tiem deputātiem, kuri tomēr pārāk aizmirstas, vienkārši pieiet klāt un atgādina, ka te ir plenārsēde.

Priekšsēdētājs: Es vēlreiz atvainojos deputātam Kehrim. Manuprāt, mēs uz balsošanu zvanus dodam visā ēkā. Mums visā ēkā ir translācija, tāpēc, ja deputātiem ir kaut kas kārtojams vai apspriežams, nu kaut vai kādi rīta jaunumi vai vakara bijušie jaunumi utt., tad var izmantot blakustelpas, bet mans kā sēdes vadītāja pienākums ir zālē nodrošināt normālu darbu tiem, kuri runā tribīnē, un tiem, kuri grib klausīties. Un tas tiks konsekventi darīts, kolēģi.

Lūdzu, deputāt Kehri!

O.Kehris: Cienījamie kolēģi! Ekonomikas komisija savā sēdē izskatīja šo patlaban apspriežamo likumprojektu un aicina to pieņemt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk debatēs pierakstījušies nav. Tātad ir iesniegts likumprojekts un izteikts aicinājums balsot par to. Un izskanēja arī arguments, kāpēc par to jābalso. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret šo likumprojektu. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultātu. Paldies. Un tagad, lūdzu, balsosim par likumprojektu. Izsakiet savu attieksmi. Lūdzu rezultātu. Par– 130, pret– 4, atturas– 12. Likums ir pieņemts.

Lūdzu, deputāt Kehri!

O.Kehris: Vai es pareizi sapratu, ka likums ir pieņemts? Vai pieņemts pirmajā lasījumā?

Priekšsēdētājs: Un kādā lasījumā jūs esat to iesnieguši?

O.Kehris: Mēs piekristu, ja likums būtu pieņemts. Mēs to iesniedzām pirmajā lasījumā. Saskaņā ar mūsu reglamentu likumprojekts par budžetu ir izskatāms maksimāli divos lasījumos, bet, ja nav bijis neviena labojuma, manuprāt, to varētu pieņemt pilnībā.

Priekšsēdētājs: Bet, kolēģi Kehri, tad jūs pats formulējiet, nevis vaicājiet man. Mums vakar tāpat bija, ka mēs par spēkā stāšanos paši neiesniedzām un pēc tam sākām šaubīties.

Lūdzu, nākamie likumi. Ministru padomes priekšsēdētāja vietniek Kalniņa kungs! Pirms jūs izklāstāt savu viedokli, darīšu jums zināmu, ka komisijas vadītājs Ojārs Kehris lūdza deputātus pieņemt šādu ierosinājumu: komisija gribētu, lai ziņojums būtu par visiem šiem likumiem– par īpašuma nodokli, par kapitālkustības nodokli un par uzņēmuma patēriņa fonda nodokli. Vai es pareizi esmu sapratis? Un jūs esat gatavs ziņot par visiem trijiem? Kādā veidā mēs tos apspriedīsim? Jūs paši varēsit izteikt savu viedokli pēc tam, kad būsit dzirdējuši šo ziņojumu. Vai ir iebildumi pret komisijas ierosinājumu? Nav. Jūsu reglaments?

A.Kalniņš: Apmēram 15 minūtes.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, 15 minūtes.

A.Kalniņš, Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks: Godāto priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Atļaujiet izteikt pārdomas par trim iesniegtajiem likumprojektiem par nodokļiem

Īpašuma nodoklis. Likuma par īpašuma nodokli mērķis ir dalīties ar valsts un vietējiem budžetiem ienākumos, ko dod īpašuma kapitālizmantošana. Vienlaikus šā nodokļa mērķis ir nodrošināt pastāvīgu finansu resursu koncentrāciju republikas rajonu pilsētu un padomju budžetos. Tas veicinās arī nepabeigto būvniecības darbu apjoma samazināšanos, jo ikkatrs centīsies savus ieguldījumus pārvērst ražojošā formā, līdz ar to veidojot arī reālu dzīvokļu bāzi nodokļa nomaksai. Ar nodokli apliek nekustamo īpašumu un nepabeigtos kapitālieguldījumu objektus rūpniecībā, zivsaimniecībā, tirdzniecībā, transportā un sakaru sistēmā. No šā nodokļa maksājumiem atbrīvoti ir satiksmes ceļi, tilti un viadukti, sakaru līnijas, sakaru mezgli, ēkas un celtnes, kuras izmanto lauksaimniecības vajadzībām. Ar šo nodokli tiek veicināta arī valsts pasūtījumu izpilde. Ar īpašuma nodokli netiek apliktas ēkas un būves, kuras nodos ekspluatācijā 1991.gadā un turpmākajos gados kā valsts pasūtījuma objektus. Bez tam īpašuma vērtību, neieskaitot mašīnu un iekārtu vērtību, uzņēmumiem, kuru 50 procenti produkcijas gadā, kurā aprēķina nodokli, saražots, pildot valsts pasūtījumu, ieskaitot ar nodokli apliekamā īpašuma kopapjomā, ievērojot koeficientu 0,7. Lai veicinātu uzņēmuma interesi par tehnikas plašāku iegādi savā īpašumā, mašīnu iekārtu un kuģu vērtību ieskaita ar nodokli apliekamā īpašuma kopvērtībā ar koeficientu 0,3.

Un, visbeidzot, nodokļa progresīvā skala veic arī zināmas sociālās un pretmonopola funkcijas. Runa ir par to, lai ar šo nodokli ierobežotu pārmērīgu īpašuma koncentrāciju. Ja vienam īpašniekam– juridiskajai vai fiziskajai personai– piederošo īpašumu vērtība ir līdz 0,5 miljoniem rubļu, tad nodokļa likme ir 1 procents no apliekamā īpašuma vērtības. No 0,5 līdz 1 miljonam rubļu īpašuma vērtība 1,5 procenti un no 1 līdz 5 miljoniem rubļu– 1,8 procenti. Un tā tālāk. Virs 500 miljoniem rubļu īpašuma vērtības maksimāli apliekamais nodoklis būtu 4,5 procenti. Nodokli par īpašumu paredzēts ieskaitīt visa līmeņa budžetos, turklāt diferencētā veidā. Pie zemākās īpašuma vērtības– 30 procenti republikas budžetā, 50 procenti rajona budžetā un 20 procenti pagasta budžetā. Bet pie vislielākās īpašuma vērtības attiecīgi 65 procenti, 31 procents un 4 procenti. Šā likumprojekta sagatavošanas gaitā tā dažādās pakāpēs īpašumā tika iekļauti apgrozāmie līdzekļi. Tomēr mēs no šīs iekļaušanas atteicāmies tā apsvēruma dēļ, ka šobrīd mūsu tautas saimniecībā ir sarežģīta situācija sakarā ar apgrozāmo līdzekļu, izejvielu un materiālu deficītu. Kā jūs zināt, ar īpašuma nodokli nav paredzēts aplikt arī dzīvojamās ēkas. Sākuma posmā mēs bijām ietvēruši dzīvojamās ēkas un kopmītnes, kuras tiek izmantotas komerciāliem mērķiem. Tātad šinī likumā dzīvojamās ēkas nav ar nodokli apliekamajā vērtībā. Apsvērums bija tāds: ja mēs apliktu šo dzīvojamo fondu, kas, piemēram, ir rūpnīcu vai iestāžu pārziņā, tas rosinātu šos uzņēmumus atbrīvoties no dzīvojamiem fondiem un nodot tos pašvaldības pārziņā, bet pašvaldības nav sagatavojušās tam, lai sekmīgi ekspluatētu šo dzīvokļu fondu. Tāpēc ar nodokli tiek aplikts dzīvojamais fonds, kas ir privātā īpašumā. Likumā par zemes nodokli un par lauksaimniecības nodokli ar 0,2 procentiem tiek aplikts tas īpašums, kas tiek izmantots ražošanas mērķiem, bet dzīvojamās mājas netiek apliktas.

Par investīcijas un kapitāla kustības nodokli. Investīcijas un kapitāla kustības nodoklis ietver vairākus nodokļu paveidus– investīcijas nodokli, nodokli no biržas operācijām, nodokli par kapitāla izvešanu un nodokli par kapitāla ievešanu. Likuma par investīciju mērķis ir regulēt celtniecības un montāžas darbu kopapjomu, panākt pareizas proporcijas starp celtniecības infrastruktūras jaudām un kopējiem būvniecības apjomiem. Sakarā ar celtniecības jaudu nepietiekamību tiek dezorganizēts materiālu un darbaspēka tirgus celtniecības nozarē. Strauji aug nepabeigtā celtniecība, kas savukārt dezorganizē patēriņa preču tirgu. Un šajā sakarībā atļaujiet minēt dažus datus.

Kāds ir stāvoklis republikā ar nepabeigtās celtniecības apjomu? Ja, piemēram, 1985.gada beigās nepabeigtās celtniecības apjoms pa visiem finansēšanas avotu līdzekļiem, izņemot individuālo būvniecību, bija 600 miljoni rubļu, tad 1989.gada beigās Latvijas tautsaimniecībā šis skaitlis bija 1 miljards 235 miljoni rubļu. Šajā īsajā periodā nepabeigtās celtniecības apjoms pieaudzis vairāk nekā divas reizes. Un, ja mēs aprēķināsim nepabeigtās celtniecības īpatsvaru kopējā kapitālieguldījuma apjomā, tad 1985.gadā tas bija 49 procenti, bet 1989.gadā– jau 71 procents. Šeit var minēt arī vēl otru aspektu, kā mums bija ar materiālo resursu ražošanu aizvadītājos gados, kas nodrošināja, lai raiti strādā celtniecība. Piemēram, finiera ražošana no 1985. līdz 1989.gadam ir samazinājusies par 11 procentiem, cementa ražošana samazinājusies par 1,5 procentiem. Lai gan būvķieģeļu ražošana ir pieaugusi, tomēr salīdzinājumā ar 1986.gadu faktiski šis pieaugums ir visai niecīgs. Tāds pats samazinājums ir azbestcementa lokšņu ražošanā. Šādi ir mūsu tautsaimniecības faktiskie dati šobrīd. Tātad šī nodokļa izmantošana varētu būt paredzēta nelielam periodam, kamēr mēs zināmā mērā varētu likvidēt šo situāciju. Šā likuma piemērošanas laiks varētu būt 2–3 gadi. Un tad jāskatās, kā tālāk veidosies situācija mūsu republikas tautsaimniecībā.

Investīcijas nodokli maksā pasūtītājs investors. Tas ir diferencēts pa tautsaimniecības nozarēm. Izglītības, kultūras, veselības aizsardzības, lauksaimniecības, transporta, sakaru un dabas aizsardzības objekti, kā arī naftas un tās produktu vērtības paredzēts neaplikt ar šo nodokli. Dzīvokļu celtniecības un komunālās saimniecības objektus, izņemot zemnieku saimniecības, apliks ar 5 procentiem. Enerģētikas, pārtikas rūpniecības, būvmateriālu rūpniecības un reģionālās mašīnbūves objektus– ar 10 procentiem. Tirdzniecības, sabiedriskās ēdināšanas un sadzīves pakalpojumus– ar 20 procentiem, vieglās rūpniecības– ar 40 procentiem. Pārējās rūpniecības nozares, kas netika uzskaitītas,– ar 70 procentiem. Pie tam nodokļa likme tiek noteikta no investējamā kapitāla celtniecības darbiem un pārējām izmaksām, izņemot iekārtas. Tas sekmēs veidot progresīvāku ražošanas pamatfonda struktūru, lielāku piesātinātību ar jaunāko tehniku un tehnoloģiju. Ar to uzņēmējiem radīsies papildu intereses– savu peļņu vairāk ieguldīt tehnikā un tehnoloģijā un bremzēt tās novirzīšanu ēkās un būvēs. Ja ārvalstu fiziskās personas vai juridiskās personas investīciju kapitālu ieved brīvi konvertējamā valūtā, investīcijas daļa ar nodokli nav apliekama. Būtiski ir arī tas, ka šis likums paredz priekšrocības tiem investoriem, kuri būtu attālākos republikas reģionos, tātad tiks ņemta vērā vieta, kur iegulda peļņu. Ja būvēs Rīgā vai līdz 20 km attālumā no Rīgas, Jūrmalā, Siguldā, Saulkrastos, Olainē, tad uz investīcijas nodokli attiecina teritoriālo koeficientu 3, vai nodoklis tiek palielināts trīskāršā pamatlikmes apmērā. Turpretī vairākos attālākajos rajonos– Alūksnes, Balvu, Preiļu un citos rajonos– šo teritoriālo koeficientu paredzēts noteikt 0,3 procentu līmenī, ja nodokļa pamatlikme tiks pazemināta par 70 procentiem. Speciāla stimulācija paredzēta arī par celtniecības un montāžas darbu īpatsvara samazināšanu kopējā izmaksā, lai stimulētu rekonstrukcijas darbus esošajās, jau uzbūvētajās ēkās. Ja finansē no vietējā un republikas budžeta līdzekļiem vai arī attiecīgais objekts ir valsts pasūtījums, tad investīcijas nodoklis nav jāmaksā. Protams, te pastāv tā problēma, vai lietderīgi speciāli izņēmuma statusu dot tiem objektiem, kurus būvē uz vietējā budžeta rēķina. Otra problēma pastāv tajā apstāklī, vai attiecībā uz celtniecības organizācijām tā būs pietiekami spēcīga motivācija, lai tās rautos pēc valsts pasūtījuma būvēm, jo nav vēl celtniecības organizāciju konkurences un nav arī celtniecības jaudu tirgus.

Likumā galvenā motivācija orientēta uz investoriem– kapitālīpašniekiem. Likums paredz arī noteikt nodokļa likmi 30 procentu apmērā no izvedamā kapitāla brīvi konvertējamā valūtā un 10 procentu apmērā– no kapitāla pārējā valūtā. Savukārt par kapitālu, kuru ieved Latvijā brīvi konvertējamā valūtā, nodoklis nebūtu jāmaksā. Likumprojekts paredz nodokli par biržas operācijām, ko vērtspapīru pārdevējs maksā 0,1 procenta apjomā no pārdoto vērtspapīru summas. Nodokli par kapitāla ievešanu un izvešanu un biržas operācijām paredzēts pilnībā ieskaitīt republikas valsts budžetā, bet investīcijas nodokli ieskaitīt republikas, rajona un republikas pakļautības pilsētu un pagastu budžetos diferencēti pa tautsaimniecības nozarēm. Protams, investīcijas un kapitāla kustības nodoklim vienlaikus jāsekmē peļņas racionāla izlietošana, lai uzņēmuma vadība būtu vairāk ieinteresēta novirzīt peļņu uzkrāšanai, nevis patēriņam. Šeit es gribētu piebilst, ka vēlams būtu atteikties no administratīvām metodēm, lai pats investors varētu izvēlēties vietu un objektu, kur celt. Viņam nav aizliegts celt arī Rīgas centrā, ja viņš būs izrēķinājis, ka viņa objekts tiks ekspluatēts ļoti intensīvi, nesīs peļņu un viņš varēs samaksāt šo paaugstināto nodokli. Citā normālā pasaulē, kur ir 100 gadus veidojies privātīpašums un tirgus ekonomika, varētu būt arī tāds skatījums, ka tāds likums nav pieņemams. Tomēr tajās Centrāleiropas valstīs un Austrumeiropas valstīs, kas intensīvi pāriet uz tirgus ekonomiku, pārejas periodā šāda vai tāda veida likumi paredz kapitālinvestīcijām praktisku pielietojumu, vadoties no konkrētās saimnieciskās situācijas valstī.

Un, visbeidzot, uzņēmuma patēriņa fonda nodoklis. Uzņēmuma patēriņa fonda nodokļa mērķis ir panākt, lai ar tā palīdzību uz laiku iesaldētu darba algu, nepieļautu inflāciju un preču un naudas nesabalansētību. Viens no noteicošajiem faktoriem, kāpēc maksātspējīgais pieaugums apsteidz preču piedāvājumu, ir tas, ka darba samaksas pieauguma tempi apsteidz realizētās produkcijas un darba pakalpojumu pieauguma tempus. Un nav vajadzības minēt statistikas informāciju. Tirgū papildus tiek iepludināta nauda, kurai nav preču seguma.

Patēriņa fonda nodokli par individuālajam un kolektīvajam patēriņam izlietotajiem līdzekļiem maksā fiziskās un juridiskās personas, kuras veic uzņēmējdarbību. Ar patēriņa fonda nodokli tiek aplikts pārsniegums, par kādu patēriņa fonds pārsniedz līmeni, līdz kuram to neapliek ar nodokli. Patēriņa fonda līmenis, līdz kuram neapliek ar nodokli, tiek aprēķināts, reizinot kārtējā periodā gūto saimniecisko ienākumu ar patēriņa fonda neapliekamā līmeņa īpatsvaru šai ienākumā iepriekšējā gada atbilstošajā periodā. Šajā gadījumā saimnieciskā aprēķina ienākums ir uzņēmuma peļņas un produkcijas pašizmaksā ietilpstošā darba algas summa. Nodoklis tiek ņemts par katra patēriņa fonda rubli, kas pārsniedz līmeni, līdz kuram patēriņa fondu neapliek ar nodokli. Nodokli paredzēts uzlikt šādā apmērā: ja pārsniegums ir līdz 2 procentiem ieskaitot,– 1 rublis, no 2–3 procentiem ieskaitot– 1,25 rbļ., no 3–5 procentiem ieskaitot– 1,5 rubļi un līdz 5 procentiem– 2 rubļi. Paredzēts, ka 1991.gadā, aprēķinot patēriņa fonda neapliekamo līmeni, nepieņemt darba samaksu fonda faktisko izvietojumu 1990.gadā, bet palielināt to par 4 procentiem, bet ne vairāk kā par 400 rubļiem mēnesī, rēķinot uz vienu uzņēmumā strādājošo. Bez tam ar nodokli neapliek uzņēmuma patēriņa fonda līdzekļus, kas tiek novirzīti uzkrāšanai, tai pašā uzņēmumā iegādājoties šā uzņēmuma vērtspapīrus, kā arī to daļu, kas saistīta ar valsts centralizēti veiktiem pasākumiem, un tiek izmantots dzīves līmeņa celšanai.

Šim patēriņa fonda nodoklim nav ierobežota rakstura, tas veicina tikai patēriņa piesaisti uzņēmuma saimnieciskās darbības efektivitātes rādītājiem– saimnieciskajam aprēķinam un ienākumam. Pieaugot šim ienākumam, pieaug arī patēriņa fonds, kurš netiek aplikts ar nodokli. Šis nodoklis principiāli atšķiras no pašreiz spēkā esošā PSRS Augstākās padomes 1989.gada 3.augusta lēmuma par valsts uzņēmumu un apvienību darba algas fonda aplikšanu ar nodokli un no dokumentiem, kas papildina šo lēmumu, kā arī no šā likuma noteiktā nodokļa, kurš būtībā ierobežo darba samaksas apmērus neatkarīgi no uzņēmuma saimnieciskās darbības rezultātiem. Stabilizējoties preču–naudas attiecībām, šo nodokli varētu atcelt. Šāda nodokļa atcelšana veicinās arī pāreju uz valsts īpašuma konversiju uz privātīpašumu tādos apstākļos, kad radīsies spēcīgāki motīvi darbaspēka izmaksas samazināšanai. Patēriņa nodokļa precīzāka funkcionēšana būs nodrošināta arī tad, ja vienlaikus tiks pilnveidota cenu sistēma. Šādu samaksas fonda īslaicīgu regulēšanu pielieto daudzas valstis, kuras pāriet uz tirgus ekonomiku. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Daudzi deputāti gribētu uzdot jums jautājumus. Un pirmais pie mikrofona dodas deputāts Bojārs. Un pēc tam, lūdzu, deputāte Briņķe,pie tā paša mikrofona.

J.Bojārs: Man ir jautājums par īpašuma nodokli. Man tas nav visai skaidrs. Man liekas, ka no tā likumprojekta, kas vismaz manās rokās,– es jau divus esmu redzējis –, neizriet konkrēts īpašuma vērtēšanas mehānisms. Kādā veidā ņems vērā devalvāciju vai cenu maiņu? Kuru brīdi ņems par pamatu, fiksējot īpašuma vērtību, un kā tas notiks? Jo šīs cenas taču mainās ļoti strauji, un gada laikā tās var ļoti strauji kāpt. Tātad pirmais jautājums: kā notiks šī fiksēšana? Kas fiksēs? Kā mēs novērsīsim ļaunprātības, lai es deklarācijā, piemēram, neierakstu zemāku summu, desmitreiz zemāku, nekā ir mans īpašums? Kas visas republikas mērogā pārbaudīs šo deklarāciju pareizību? Kur mēs atradīsim tādu masu, nu, teiksim, birokrātu? Tātad par vērtības fiksēšanu un noteikšanas principiem drausmīgās devalvācijas apstākļos.

A.Kalniņš: Par vērtēšanu. Izstrādes stadijā ir noteikta metodika īpašuma vērtēšanai, kas kalpotu diviem nolūkiem,pirmkārt, lai ieviestu nodokļus par īpašumu, un, otrkārt, šī pati metodika, pēc mūsu ieceres, kalpos arī īpašuma konversijas likuma realizācijai, ja tas tiks pieņemts. Tātad šeit iestrāde ir. Un, uzskatot, ka tāds nodoklis tiks pieņemts, es ceru, ka atlikušajā laikā darba grupa šo iestrādi novedīs līdz finišam. Kas to kontrolēs? To kontrolēs šī pati finansu inspekcija, kura ir izveidota, kura ir visās reģionālajās struktūrās, tātad šī inspekcija atbildēs kā par nodokļu iekasēšanu, tā par to pareizību. Un mēs neveidosim nekādu citu orgānu kā vien to pašu finansu inspekciju, protams, atsevišķos gadījumos, kuros rodas sarežģījumi, piesaistot arī kompetentus cilvēkus. Un netiks veidots nekāds paralēls orgāns.

J.Bojārs: Un pēdējais jautājums. Kā būs ar īpašumu, kas ir militāro struktūru rīcībā? Tātad ar īpašumu, kas nepieder republikai? Vai jūs domājat vērtēt to īpašumu, kas ir viņu rīcībā? Tur taču arī ir ēkas un varbūt nemilitāra rakstura īpašumi.

A.Kalniņš: Jautājums nav vēl gluži skaidrs tāpēc, ka likumu pakete par Latvijas ārējo ekonomisko darbību, kura ietver arī tikko minēto momentu, nav pilnībā sagatavota. Šī likumu pakete ietver jautājumus, kas saistās ar jebkuru ārvalstu īpašumu mūsu republikā. Tur būs runa kā par ārzemju investīcijām, tā arī par ārzemju īpašumiem, kas atradīsies republikas teritorijā, un par to, kā tiks piemērots zemes nodoklis un likums par dabas resursu izmantošanu vai piesārņošanu un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Briņķe. Pēc tam Plotnieks, Buka, Zatuliviters, Dīmanis, Cupruns, Kide.

I.Briņķe: Cienījamais Kalniņa kungs, es arī turpinu jautājumu par tiesiskās regulēšanas priekšmetu un, proti, man ir jautājums sakarā ar 1. un 3.pantu. Tur ir rakstīts, ka īpašuma nodokli maksā fiziskās un juridiskās personas par to valdījumā esošajiem īpašumiem. Vai šeit nebūtu domāti “īpašumā esošajiem”, jo “valdījums” jau nozīmē faktisko varu pār lietu. Tātad varbūt var iznākt tā: ja kāds cilvēks ir nozadzis mašīnu un viņš labu laiku to lieto, tad arī maksā par to nodokli, jo valdījums var būt likumīgs un nelikumīgs.

Un otrs jautājums– par satiksmes ceļiem un zemes joslām. Pašlaik tas ir ekskluzīvs valsts īpašums, mēs neesam noteikuši, ka kādai fiziskajai vai juridiskajai personai varētu būt tas īpašumā. Tātad šajā gadījumā runa ir par tiesiskās regulēšanas priekšmetu.

A.Kalniņš: Es atvainojos, vai jūs runājat par 1. un 3.pantu?

I.Briņķe: Par 1.pantu. Vai tur “valdījuma” vietā nebūtu jāraksta “īpašumā”?

No zāles: Nē, nevar.

I.Briņķe: Nu, kāpēc nevar? Un tālāk ir runa par satiksmes ceļiem un zemes joslām. Bet tā varbūt ir kļūda?

A.Kalniņš: Tas, kas ir īpašnieks, maksā.

I.Briņķe: Bet valsts šodien ir satiksmes ceļu un zemes joslu īpašniece. Valsts maksās pati sev?

A.Kalniņš: Mums ir atbrīvoti satiksmes ceļi saskaņā ar 4.pantu.

I.Briņķe: Bet saprotiet, ka objekts jeb priekšmets ir jāprecizē.

A.Kalniņš: Es domāju, ka šīs normas mūsu Satiksmes ministrija var pārskatīt, bet principā, ja arī nododam valsts īpašumu viņiem lietošanā, tad būs jāmaksā nodoklis, ja vien uz viņiem neattieksies 4.pants. Šinī gadījumā neattiecas.

Priekšsēdētājs: Deputāt Plotniek, lūdzu, pie pirmā mikrofona. Pēc tam deputāts Buka.

A.Plotnieks: Pirmais jautājums godājamajam referentam. Vai likums par īpašuma nodokli tā vai citādi saistās ar tirgus attiecībām un uzņēmējdarbību vai faktiski tas ir vērsts pret jebkuru, es pat teiktu šinī gadījumā, pret jebkuru sīku īpašumu un pret mūsu pilsoni, jo mēs gatavojamies, vadoties pēc šā likuma, aplikt ar nodokli visu, sākot ar velosipēdu.

A.Kalniņš: Kāpēc jūs tā domājat?

A.Plotnieks: Šā likuma formulējumi ir tik nekonkrēti un nenoteikti, ka tos var iztulkot, kā vēlas. Kur robeža? Vai jūs paredzat kaut kādu robežu, ar kuru jūs sākat īpašumu aplikt ar nodokli? Šeit pirmais skaitlis, kas parādās, ir pusmiljons. Tad no viena rubļa līdz pusmiljonam? Vai tā jāsaprot?

Priekšsēdētājs: Ar to velosipēdu jūs mašīnu domājat?

A.Plotnieks: Jā.

Priekšsēdētājs: Paldies.

A.Plotnieks: Šujmašīnu.

Priekšsēdētājs: Ā, šujmašīnu, skaidrs. (Zālē troksnis.)

A.Kalniņš: Apliks ar nodokli to, kas iekļauts Uzņēmumu reģistrā. Tas ir pirmkārt. Apliks tos, kas nodarbosies ar uzņēmējdarbību. Un, ja ir velosipēds vai arī kāds zināms dzīvojamais privātais fonds, tas taču nepakļausies nodoklim, jo nebūs saistīts ar uzņēmējdarbību.

A.Plotnieks: Bet godājamam referentam jautājums: vai tad tomēr nevajag šo likumu par īpašuma nodokli sasaistīt ar uzņēmējdarbību? Jo no šā likuma izriet, ka velosipēda īpašniekam būs jāmaksā nodoklis.

A.Kalniņš: To 2.pantā ir lietderīgi pieminēt, tas ir skaidrs.

A.Plotnieks: Paldies. Vēl otrs sīks jautājums, runājot par investīcijām un kapitāla kustības nodokli. Vai šā likumprojekta pamatā bez šeit pievienotās izziņas ir vēl arī kādi aprēķini, kas ļautu mums izdarīt secinājumus, ka, pastāvot tik kolosāliem nodokļiem, ārzemju kapitāls vēlēsies šeit būvēt kaut vai vienu ēku? Vai mums ir tādi aprēķini? Jo runa ir par to, ko maksās investējot, un par to, ko maksās, vedot ārā peļņu. Kas paliks pāri?

A.Kalniņš: Bet ir jau paredzēts, ka brīvi konvertējamo valūtu investīcija netiek aplikta ar nodokli. Tas ir viens moments. Un otrais– atgriežoties pie tā, ko sākumā teicām,– tiks izstrādāta likumu pakete par ekonomiskajiem sakariem, un tur mēs sev varam izvēlēties dažādas variācijas attiecībā uz ārzemju investoriem. Vai nu mēs veicinām, lai viņš peļņu izved ārā, vai rosinām, lai viņš šo peļņu iegulda tepat tautsaimniecībā. Bet viņš nepakļaujas nodoklim, ja viņš ienāk ar investīciju brīvi konvertējamā valūtā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Buka, pēc tam deputāts Zatuliviters.

S.Buka: */Cienījamais referent! Man ir divi jautājumi. Pirmais– konceptuāls. Jūs zināt, ka daudzi ekonomikas komisijas locekļi uzstājas pret likumu par nodokli investīcijām un kapitāla kustībai un nodokli par uzņēmumu patēriņa fondu. Kā, jūsuprāt, ja Augstākā padome pieņems lēmumu par šo divu likumu likvidāciju un to apvienošanu vienā, ko tas nozīmēs valdības koncepcijai no pilnīgas mums piedāvātās nodokļu paketes ieviešanas viedokļa?/

A.Kalniņš: */Redziet, principā tie ir autonomi, patstāvīgi, nav tieši saistīti ar to vai citu nodokli, kā ir citā likumprojektā. Būs noteikts sakars ar budžetu, bet budžets uz šo nodokļu rēķina pieaugs nenozīmīgi.

Par jūsu ierosinājuma pirmo daļu. Man ir zināms šis lēmums, bet, redziet, mēs cīnījāmies ne vienu gadu vien un varbūt gadu desmitus, lai apvienotu abas tendences vienā nodoklī, t.i., lai no uzkrājuma un patēriņa viedokļa būtu viena skala. Tika veikti mēģinājumi optimizēt šīs attiecības arī kolhozu celtniecībā, bet tiem nebija panākumu, jo optimizācija prasa lielu konkrētību.
Tāpēc es iesniedzu skaidrāku ierosinājumu– iet pa katru nodokļu kanālu atsevišķi, t.i., atsevišķi aprēķinot to daļu, kur iet investīcija, un to, kur iet patēriņš, paturot vērā tomēr, ka katra daļa specifiskā veidā saistīta ar vispārējo tautsaimniecisko kompleksu. Viens no deficītiem– it kā plaša tautas patēriņa preces, t.i., nodoklis uz patēriņa fondu. Tāpēc pirmā daļa saistīta ar ražošanas tehniskā rakstura izstrādājumu, sevišķi būvmateriālu, deficītu. Tālāk tas, kurš maksā, ieinteresēts, kāda būs metodika, kā precīzi izveidot abiem mērķiem apvienotu skalu. Tas būs diezgan grūti. No grāmatvedības viedokļa, labāk būtu iet pa abiem kanāliem. Ja noraidīt, tad cita lieta. Starp citu, ja jautātu man personīgi, tad pirmajā stadijā es arī par 50–55 procentiem svārstītos attiecībā uz patēriņa fonda nodokli, bet pašreizējā momentā– tomēr par 60–70 procentiem. Šis nodoklis ir pagaidām. Pat ja visas tiesības ekonomikas vadīšanā būtu republikai. Tā ir pagaidu [parādība], ko varētu aprobežot ar gadu, pusotra./

S.Buka: */Skaidrs, paldies. Par pirmo jautājumu, kā es sapratu, galvenais– lai praktiskie darbinieki uzņēmumos varētu orientēties šo likumu sistēmā. Bet es domāju, ka, kad viņi saņems pusotra desmita likumu, daudzi no viņiem skries kārties, jo tikt skaidrībā par visu ir ļoti sarežģīti.

Otrais jautājums, kas attiecas uz kapitāla kustības un investīciju nodokli. Vai jums nešķiet, ka Ministru padomes iesniegtie aprēķini– prognoze 1991.gadam– faktiski nozīmē investīciju, jauno investīciju sabrukumu, bez kurām rūpniecība republikā nevarēs attīstīties. Te mums ir skaitļi no 15 procentiem attiecībā uz 1990.gadu maksimālajiem (enerģētikai)– 65 procenti, t.i., mēs pilnīgi vai gandrīz pilnīgi iesaldējam jauno objektu celtniecību vai prognozējam šīs celtniecības iesaldēšanu./

A.Kalniņš: */Jā, tā tas patiešām ir. Un mēs vēlētos, mūsu ierosinājums ir, lai to izdarītu caur nodokli. Cik es zinu, Baltkrievijā administratīvā kārtā pieņemts šāds lēmums– iesaldēt veselu virkni celtņu sakarā ar situāciju, kāda izveidojusies tautsaimniecībā. Bet mēs ar šo likumu rosinām, lai pats investors izlemj, kā izvietot jaunos ieguldījumus.

Un otrais, galvenais– maksimāli stimulēt pastāvošo uzņēmumu rekonstrukciju un modernizāciju. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka principā nevienu jaunu ēku republikā celt nevajag. Tik daudz jau sacelts, jāmodernizē tikai to iekšpuse./

Priekšsēdētājs: Deputāt Buka, jūs saņemat piezīmi par diskusijas uzsākšanu, uzdodot jautājumus, pie tam vēl ar komentāriem. To visu jūs varat darīt, piedaloties debatēs.

V.Zatuliviters: */Man ir divi jautājumi jums. Pirmais attiecas uz likumprojekta par īpašuma nodokli 3.pantu. Es neuzskaitīšu konkrēti uzņēmumus, kuri tiek atbrīvoti no nodokļa, ko izmantos veselības aizsardzības, sporta, fiziskās kultūras, tautas izglītības un kultūras vajadzībām. Mani interesē: vai vārds “kultūra” attiecas uz uzņēmumiem, kuri nesīs peļņu kultūras biedrību robežās? Tie tiks atbrīvoti no nodokļa vai ne?/

A.Kalniņš: */Jā, tie tiek atbrīvoti./

V.Zatuliviters: */Paldies. Te nevar saprast, tiek atbrīvoti vai ne./

A.Kalniņš: */Tikai tas ir 4.pants, nevis 3., kuru jūs minējāt./

V.Zatuliviters: */Nē, man ir 3.pants./

A.Kalniņš: */Trešais?/

V.Zatuliviters: */Jā./

A.Kalniņš: */Nu, iespējams, ka jūs skatāties komisijas projektu./

V.Zatuliviters: */Es to neizslēdzu, jā. Ja tā, tad es lūdzu piedošanu. Nu, ceturtais, trešais, kāda starpība? Problēma ir būtībā.

Otrais jautājums. Te arī, acīmredzot pants mainās: tabula ar nodokļu likmēm. Sakiet, lūdzu, vai jums nešķiet, ka, sākot ar 5 miljoniem īpašuma vērtības un vairāk, parādās uzbrūkošs progresīvais nodoklis, kurš strādās, lai radītu amatnieku darbnīciņas, nevis lielus uzņēmumus? Jūs nebaidāties no tā?/

A.Kalniņš: */Es vairāk tiecos uz to, lai nebaidītos. Te ir diezgan lielas summas. Un lieta vēl arī tā, ka pašā valsts īpašumu konversijas likuma projektā arī jāparedz skaidra pastāvošo lielo uzņēmumu sadalīšanas tendence sīkākās vienībās, lai nodrošinātu konkurenci un tirgu./

V.Zatuliviters: */Paldies par atbildi./

Priekšsēdētājs: Deputāts Dīmanis, pēc tam deputāts Kide.

S.Dīmanis: Manī izraisīja šaubas īpašuma nodokļu likmju skala. Pēc manām domām, šeit ir sajaukti jēdzieni “ražošanas koncentrācija” un “ražošanas centralizācija”. Šeit praktiski jūs vēršaties pret lielām koncentrētām ražotnēm, kuras vienīgi var būt efektīvas noteiktajos tehnoloģiskajos procesos. Tajā pašā laikā es varu izveidot finansu impēriju no ļoti daudziem uzņēmumiem ar daudzām bilancēm un ar nodokli, jo tiek taču aplikta bilance. Un jūs netiksit skaidrībā ar to, ka tas tiešām ir vienots īpašums, pie kam monopolīpašums. Es domāju, ka šī skala nav vajadzīga, bet es gribu dzirdēt jūsu domas. Šeit ir jānosaka kaut kāds aritmētiskais vidējais lielums un jāapliek visi īpašumi ar vienotu nodokli, bet pret monopoliem jācīnās ar speciālu pret monopoliem vērstu likumu. Varbūt man taisnība, bet varbūt nav. Kā jums liekas?

A.Kalniņš: Protams, tas ir zināms rēbuss. To grūti pateikt, kur mēs tautsaimniecībā iegūsim vairāk plusus un kur būs mīnusi, bet viens no pasākumiem ir ietverts arī pretmonopolu likumā. Lai šis īpašums koncentrējas vienās rokās, bet tam līdzi nāks nodokļu spriedze. Runājot par Rietumvācijas, tagad varbūt par apvienotās Vācijas, vai arī par ASV vai Kanādas ekonomiku, jāteic, ka ārkārtīgi liela nozīme tiek piešķirta šim decentralizācijas procesam. Un ne tikai tāpēc, lai rastu konkurenci, bet uzskatot, ka šajos vidēju un nelielu jaudu uzņēmumos tomēr arī šajā etapā pašās attīstītākajās kapitālistiskajās valstīs notiek visprogresīvākās tehnikas jeb tehnoloģijas ienākšana valsts tautsaimniecībā. Šie lielie gabarīti, šie lielie milzeņi nav tik elastīgi, un, neskatoties uz tirgus ekonomiku, šajās valstīs ir speciālas ministrijas, kas veicina šo procesu. Tā kā mēs neesam praksē to pielietojuši, mēs varam kļūdīties. Bet es domāju, ka tautsaimniecībai un tirgus ekonomikai tas būs pluss. Sākumā nepieciešama konkurence, lai būtu vairāk ražotāju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kide, pēc tam deputāts Kiršteins.

E.Kide: Kalniņa kungs, vai es pareizi saprotu, ka ar patēriņa fonda nodokli kā juridiska persona tiek aplikti arī lauksaimniecības uzņēmumi– kolhozi un sovhozi, kaut gan no citiem nodokļiem tie ir it kā atbrīvoti un viss nodoklis koncentrējas kopējā lauksaimniecības zemes nodoklī? Vai es esmu pareizi sapratis?

A.Kalniņš: Mūsu priekšlikums ir lauksaimniekus neaplikt ne tikai ar peļņas īpašuma un kapitāla investīcijas nodokli, bet arī ar uzņēmuma patēriņa fonda nodokli. Paliek tikai viens– lauksaimniecības zemes nodoklis.

E.Kide: Tad šajā likumā vajadzētu to arī skaidri formulēt.

A.Kalniņš: Jā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons. Deputāt Kirštein, jautājiet.

A.Kiršteins: Vai īpašuma nodokļa 3.pantā nav izlaistas bezpeļņas labdarības organizācijas? Teiksim– žēlsirdības organizācijas, privātās pamesto dzīvnieku patversmes un organizācijas, kas ir līdzīgas pestīšanas armijai, dažādu dāvanu un ēdienu izsniegšanas punkti, arī reliģiskās. Tās ir bezpeļņas labdarības organizācijas; protams, tās nepieder ne pie sabiedriskajām, invalīdu, ne pie veselības aizsardzības organizācijām.

A.Kalniņš: Es tam piekrītu. Ja jums ir tāds teksts kā man, tad otrā lapaspusē, kur ir runa par radošo savienību un fondu uzņēmumiem, tekstu vajadzētu papildināt ar jūsu piebildi, Bez tam, kā jūs atceraties, mēs sākumā gribējām uzskaitīt visus šos dažādos fondus un dažādās organizācijas. Pēc tam radās šaubas, vai mēs tās visas maz zinām, kas eksistē šodien, un varbūt kaut ko izlaižam. Tāpēc principā nolēma ierakstīt nodokļu likumprojektā vispārīgā veidā, pēc tam ar speciālu valdības sarakstu varētu visu to apstiprināt un papildināt, ja kaut kas no jauna nāk klāt.

A.Kiršteins: Vienkārši jāieraksta: bezpeļņas labdarības organizācijas. Es atvainojos, es īsti nesapratu jūsu skaidrojumu, piemēram, par organizāciju dzīvojamo māju. Vai tad to nevajadzētu aplikt? Un man nav skaidrs, kāpēc privātās dzīvojamās ēkas nevar aplikt?

A.Kalniņš: Redziet, doma ir tāda, ka šobrīd varbūt nevajadzētu censties pēc tā. Pēc tam, kad būs pagājis zināms īpašuma konversijas etaps arī attiecībā uz sabiedrisko dzīvokļu fondu, kad šī sfēra sāks kalpot peļņas iegūšanai, tad varētu būt runa par šo jautājumu. Bet privāto aplikt ar nodokli? Te jāņem vērā arī cits moments, šī privātā ēka ir finansēta no pašu līdzekļiem, salīdzinot ar to, kas apdzīvo valsts dzīvokli. Tāpēc ir doma– šajā posmā privātā īpašuma sfērai neķerties klāt. Nav izslēgts tāds variants, ka būs finansu inspekciju aģentūras, būs jāsastāda ienākumu deklarācijas, tāpēc šim nodoklim ir jāaptver visi ienākumi, kas rodas, ekspluatējot privātmājas vai kaut kādas citas ēkas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ziediņ.

Z.Ziediņš: Es klausos jūs, un manī rodas šaubas par tiem pamatakmeņiem, uz ko tiek mūsu koncepcijā balstīti visi nodokļi. Jūs šajā auditorijā mums teicāt, ka viena saimnieciskā darbība netiks divas reizes aplikta ar nodokļiem. Tajā pašā laikā uzņēmumu patēriņa fonda nodokļa 5.panta pēdējā rindkopā jūs kārtējo reizi ierakstāt, ka par bāzi tiek ņemts iepriekšējais atskaites gads un tiek noteikta minimāla summa, kuru neapliek ar nodokli. Tātad patēriņa fonda nodoklī ieiet arī darba alga, respektīvi, darba alga pēc šīs koncepcijas tiek aplikta ar nodokli divas reizes. Man ir konkrēts jautājums: vai jūsu vadītā grupa, es tā gribētu teikt, nevis institūts, domājat iet intensīvu ražošanas attīstības ceļu vai ekstensīvu? Jo taču katram ir skaidrs, ka es šo cilvēku piemeklēšu kā mirušo dvēseli. Un nenotiks cilvēku skaita samazināšana.

A.Kalniņš: Vēlreiz atkārtojiet beigu jautājumu. Kāds tas bija?

Z.Ziediņš: Es jautāju, vai jūs domājat iet intensīvu attīstības ceļu vai ekstensīvu...

A.Kalniņš: Jā, jā...

Z.Ziediņš: ...jo mēs esam spiesti saglabāt strādājošos. Spiesti saglabāt, lai nemaksātu par vienu un to pašu divas reizes nodokli. “Uzņēmuma patēriņa fonda nodoklis piederēs...” Te ir 5.panta pēdējā rindkopa.

A.Kalniņš: Es gribētu pievērst uzmanību vienam aspektam. Tātad šis patēriņa fonda nodoklis nav tāds nodoklis, kāds šobrīd ir patēriņa fonda nodoklis vai tā saucamais Abalkina nodoklis. Lieta ir tāda, ka, pieaugot saimnieciskā aprēķina ienākumam, kas ir darba alga plus peļņa, nākamajā gadā proporcionāli šim saimnieciskā aprēķina pieaugumam pieaug arī absolūtā darba algas fonda masa. Tam, cik cilvēkus jūs turat, absolūti nav nekādas nozīmes, aprēķinot šo nodokli. Tā kā automātiski jau iepriekšējā nodoklī ir sakars ar rezultātu, ar saimniekošanas rezultātu pieaugumu, bet tā saucamajā Abalkina nodoklī tā nebija. Arī tur es svēros par plusu par šā nodokļa īslaicīgu pielietošanu, bet sinhroni līdz ar saimnieciskā aprēķina pieaugumu.

Tātad, ja būs mazākas materiālās izmaksas un tā tālāk, tad līdz ar to bruto ienākums pie tā paša procenta, kas ir bāzē, pieaugs, pieaugs arī darba algas fonds. Tātad nekāda divkārša aplikuma nav. Un, teiksim, tas nodoklis, kas attiecas uz valsts uzņēmumiem, turpmāk nebūs. Ieviešot šo sistēmu, tas tiek amputēts. Protams, divkāršais būs no tā viedokļa, ka bez ienākuma nodokļa no iedzīvotājiem individuālu nodokli valstij, no otras puses, maksā darba devējs par darba samaksas fonda pieaugumu, tikai par pieauguma daļu. Dubulti iznāk: vienā gadījumā– darba ņēmējs, otrā gadījumā– darba devējs, dubulti iznāk it kā par šo pieaugumu, ja mēs darba devējus un darba ņēmējus saliekam vienā rubrikā.

Z.Ziediņš: Paldies jums. Jūs piekrītat, ka darba alga tātad tiek aplikta ar nodokļiem divas reizes, un tas man nav pieņemami.

Otrs jautājums ir līdzīgs– vienlīdzīgāks starp vienlīdzīgiem. Īpašuma nodokļa 5.panta pirmajā daļā ir teikts, ka 70 procentu apjomā šo īpašuma nodokli maksās tie uzņēmumi, kas pilda valsts pasūtījumu. Sakiet, lūdzu, vai tie ir valsts uzņēmumi? Jo šāda valsts uzņēmumu atbrīvošana nostādīs tos nepamatoti privileģētā stāvoklī attiecībā pret citiem ražotājiem. Valsts uzņēmumi patlaban veido visu pamatražošanu. Mēs runājam par vienlīdzību, un te atkal ir vienlīdzīgāks starp vienlīdzīgiem. Paldies.

A.Kalniņš: Kā jūs sapratāt šito pantu?

Z.Ziediņš: Es lasu: “Īpašuma vērtība bez mašīnu un iekārtu vērtības uzņēmumiem, kuru kopprodukcija ir tajā gadā, par kuru aprēķina nodokli, vismaz 50 procentu produkcijas saražots...”

A.Kalniņš: Es saprotu...

Z.Ziediņš: “...saražots, pildot valsts pasūtījumu, ieskaita nodevas 70 procentu apmērā.”

A.Kalniņš: Un kā jūs to sapratāt?

Z.Ziediņš: Es to sapratu tā, ka valsts uzņēmums un valsts pasūtījums ir obligāts saskaņā ar mūsu likumdošanu.

A.Kalniņš: Jā.

Z.Ziediņš: Tātad šie uzņēmumi maksās par 30 procentiem mazāku nodokli nekā visi pārējie? Kāpēc šeit atkal tiek pieļauta nevienlīdzība?

A.Kalniņš: Valsts pasūtījums var būt jebkuram uzņēmumam, arī privātuzņēmumam. Valsts savu pasūtījumu var izvietot tur, kur izdevīgāk, kaut vai ārpus republikas un absolūti neatkarīgi no īpašuma formas. Likumā par valsts pasūtījuma piegādēm ir noteikts, ka nekādā ziņā nedrīkst būt administratīvais moments. Viss jārisina dialoga ceļā, vismaz tā ir likumprojektā. Dialogs jārisina arī par to, par kādām cenām šo valsts pasūtījumu izpildīs.

Z.Ziediņš: Likumā par valsts uzņēmumu ir punkts, ka 80 procentu apjomā valsts pasūtījums valsts uzņēmumiem ir obligāts. Salīdziniet šos procentus un izdariet secinājumus.

A.Kalniņš: Nē, tas vēl nav pieņemts. Jūs vēl apspriedīsit likumprojektu par valsts uzņēmumu. Arī tam ir dažādi varianti, un vienā no tādiem variantiem šie 80 procenti nefigurē. Mēs esam iesnieguši variantu tabulu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Salītis, pēc tam deputāts Drobots. Un jūs, deputāt Gavrilov, arī gribat jautāt? Labi.

B.Salītis: Man ir šāds jautājums. Investīcijas nodoklī ir noteikts, ka maksā būves pasūtītājs. Līdz šim zvejnieku kolhozi visu būvēja saim­nieciskā kārtā par pašu līdzekļiem, tas, piemēram, attiecas uz dzīvokļu celtniecību un uz komunālās saimniecības ēkām un būvēm. Šinī likumprojektā nav skaidri pateikts, vai tas attiecas tikai uz lauksaimniecības kolhoziem. Kā būs ar zvejnieku kolhoziem?

A.Kalniņš: Vai tad par to nebija teikts investīcijas nodoklī?

B.Salītis: Par zvejnieku kolhoziem nav.

A.Kalniņš: Mēs īpašuma nodoklī speciāli iestrādājām jautājumus par zivsaimniecībām.

B.Salītis: Īpašuma nodoklis apliek nepabeigto celtniecību. Bet es runāju par jaunbūvēm, ko principā zvejnieku kolhozi paši par saviem līdzekļiem ceļ savos ciematos, rajonos un pilsētās. Ja tās apliks ar nodokli, šī nozare vienkārši neattīstīsies, bet stāvēs uz vietas.

A.Kalniņš: Vai jūs visu pielikumu izskatījāt?

B.Salītis: Jā.

A.Kalniņš: Ja pielikumā nevienā punktā nav minēti zivsaimniecības objekti, tad tos neapliks ar nodokli.

B.Salītis: Bet zivsaimniecībā figurē divu veidu objekti– valsts un kooperatīvais.

A.Kalniņš: Nē, šeit ir...

B.Salītis: Vai kolektīvais?

A.Kalniņš: Nē, šeit ir paredzēta rūpniecība– vieglā rūpniecība, tirdzniecība, enerģētika, būvmateriālu rūpniecība, pārtikas rūpniecība, līdz pat zvejai un pārējām nozarēm, kam nav šis procents.

B.Salītis: Mēs taču pārtikas produkciju arī ražojam. Tāpēc man nav skaidrs...

A.Kalniņš: Te vēl var būt precizējums. Vai uz pārtikas rūpniecību var attiecināt 10 procentus vai to vispār neietvert šajā skalā?

B.Salītis: Un otrs jautājums– par patēriņa fonda nodokli. Šeit ir teikts, ka patēriņa fonds tiek aprēķināts, izejot no pamatalgas fonda, bet nepārsniedzot 400 rubļus uz strādājošo. Bet, ja šī summa kādā no saimniecībām ir lielāka? Tātad reāli samazināsies arī darba algas fonds?

A.Kalniņš: Redziet, viens apsvērums tāds bija, ka šie 400 rubļi...

B.Salītis: Bet te jau ir uz strādājošo noteikts, te nevar paaugstināt. Ja strādājošos samazinās, tik un tā šī norma paliks– 400 rubļu.

A.Kalniņš: Nu, tas ir spriežams...

B.Salītis: Tātad principā samazināsies reālā darba alga šajā nozarē strādājošajiem.

A.Kalniņš: Darba algas fonds kā absolūtais lielums ar to it kā tiek ierobežots. Attiecībā uz kooperatīviem tāds mērķis ir pamatā, zemtekstā šiem 400 rubļiem.

B.Salītis: Bet šī norma– 400 rubļu– ir uz strādājošo...

A.Kalniņš: Jā. 400 rubļu bāzes periodā. Tā ir, tas ir bāzes periodā rēķināts procents.

Priekšsēdētājs: Deputāt Drobot, lūdzu.

A.Kalniņš: ...tas ir bāzes periodā rēķināts procents.

J.Drobots: */Cienījamo profesor! Man ir šāds jautājums. Aprēķinot bilances peļņu, tiek izmantota maksa par pamatfondiem, maksa par darba resursiem utt. Šī maksa dažādos uzņēmumos ir dažāda. Vidējais lielums 6– 8 procenti. Pašlaik uzņēmumiem tiek ieviests īpašuma nodoklis. Vai tā nebūs divkārša maksa par vienu un to pašu objektu, vai tiks izmainīta uzņēmuma bilances peļņas aprēķina metodika, aprēķinot bilances peļņu?/

A.Kalniņš: */Ar šo nodokļu ieviešanu tiek atceltas visas maksas par darba resursu fondiem./

J.Drobots: */Saprotams. Otrais jautājums, jau par pašu tekstu. Tātad, 3.pants: “Ar nodokli netiek aplikti... objekti, kuri pieder sabiedriskajām organizācijām, invalīdu biedrībām un kuri tiek izmantoti veselības aizsardzības, sporta utt. vajadzībām.” Vai tas attiecas tikai uz invalīdu sabiedriskajām organizācijām vai visām veselības aizsardzības, kultūras, sporta organizācijām? Te krievu tekstā nav saprotams. It kā attiecas tikai uz invalīdu sabiedriskajām organizācijām./

A.Kalniņš: */Tas pēc jūsu numerācijas 3.punkts…/

J.Drobots: */Jā, 3.pants. Varbūt nolasīšu pilnībā./

A.Kalniņš: */Lūdzu./

J.Drobots: */“Ar īpašuma nodokli neapliek: ēkas, celtnes, mašīnas, iekārtas un celtniecības objektus, kuri tiek uzturēti no valsts budžeta un pašvaldību budžetu līdzekļiem”– te viss ir skaidrs. Tālāk: “...pieder invalīdu sabiedriskajām organizāciiām un kuri tiek izmantoti veselības aizsardzības, sporta un fiziskās kultūras, tautas izglītības un kultūras vajadzībām”, tas ir, iznāk, tikai invalīdu biedrības. Vai tomēr visi uzņēmumi?/

A.Kalniņš: */Redziet, pirmkārt, vienmēr jāatgriežas pie iepriekšējā panta, kur precīzi pateikts, ka ar nodokli apliek tās celtnes, kuras izmanto rūpniecībā, tirdzniecībā, transportā un sakaru sistēmā, plus vēl zivsaimniecībā, un viss./

J.Drobots: */Tikai saistītās ar ražošanu?/

A.Kalniņš: */Jā./

J.Drobots: */Saprotams. Tātad visas kultūras, tautas izglītības iestādes…/

A.Kalniņš: */Un bez tam tiek izslēgti, pieņemsim, tie ražošanas rakstura objekti, kuri atrodas, piemēram, dažādu fondu utt. pārziņā, kuri ražo lūpu pomādi utt./

J.Drobots: */Saprotams./

Priekšsēdētājs: */50 sekundes, lūdzu, mums sākas pārtraukums./

M.Gavrilovs: */Man ir jautājums par 3.punktu, kas skar līdzekļu izmantošanu veselības aizsardzības, sporta, fiziskās kultūras, tautas izglītības vajadzībām. Jūs minējāt labdarības fondus. Sakarā ar šo ir jautājums. Jūs teicāt, ka šādu fondu sarakstu formēs republikas Ministru padome. Vai jums nešķiet, ka, pirmkārt, rietumvalstu praksē tā nav. Pietiek ar statūtiem, un tad tas nokļūst zem attiecīgās likumdošanas. Vai jums nešķiet, ka šādu sarakstu sastādīšana– vai tā nav jau izpildvaras pilnvaru pārsniegšana vecās administratīvi komandējošās sistēmas garā, kad taisa likumu, bet Ministru padome ar savu konkrēto rīcību sāk lemt, kuram dot šos atvieglojumus, kuram– nedot. Lūk, tādas bažas./

A.Kalniņš: */Es jums pilnīgi piekrītu. Labāk laist cauri visus šos sarakstus, tā ka…/

M.Gavrilovs: */Var pavisam bez sarakstiem– Finansu ministrija seko virzienam un viss./

A.Kalniņš: */Tā ka jautājuma te nav./

Priekšsēdētājs: Paldies jums! Atpūtieties, un pēc pārtraukuma turpināsim. Vai pirms pārtraukuma ir paziņojumi? Pēc pārtraukuma jautās deputāts Endele un deputāte Buķele.

Pārtraukums 30 minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Turpinām apspriest likumprojektu par īpašuma nodokli un uzdot jautājumus referentam. Lūdzu, Kalniņa kungs, nāciet tribīnē! Deputāt Endele, lūdzu, nāciet pie mikrofona!

J.Endele: Man kā nespeciālistam daži naivi jautājumi par patēriņa fonda likuma 5.pantu. Te jau to mazliet skāra. Ja es, piemēram, sāku uzņēmējdarbību, tad es sāku no nulles. Man nav skaidrs, kā tiks aprēķināts neapliekamais līmenis?

A.Kalniņš: Nu, jums taču nedarbosies nekas.

J.Endele: Kā, lūdzu?

A.Kalniņš: Ja no nulles sāksit.

J.Endele: Labi, pēc mēneša man jau kaut kas būs, pēc pusgada būs, bet iepriekšējā gada darbības, pēc kuras tiek rēķināts, man nav. Tātad tas nozīmē, ka es visu varu izmaksāt algās?

A.Kalniņš: Ja jūs visu savu preci esat realizējis, ieņēmumi ir, tad var maksāt.

J.Endele: Tātad pirmais gads ir pilnīga uzņēmēja brīvība šajā jautājumā.

A.Kalniņš: Nu, kā citādi.

J.Endele: Nākamais gads...

A.Kalniņš: Vai te būtu nepieciešama atruna?

J.Endele: Pieņemsim, ka man uzņēmums ļoti maziņš, bet bizness vēršas plašumā. Tad nākamajā gadā man jārēķinās ar to, kas bijis iepriekšējā gadā? Bet šī panta pirmā rindkopa un pēdējā rindkopa, nu, neteiksim, ka runā pretī, bet šo to ierobežo. Jo pēdējā rindkopā ir par pieauguma 4 procentiem. Vai jūs neuzskatāt, ka tādā gadījumā, ja man ar šo biznesu veicas, tas ir ļoti ierobežojoši, jo nevar paplašināties.

A.Kalniņš: Nē, var. Jums automātiski pieaug darba algas fonds, un jūsu bizness pieaug, izejot no tā.

J.Endele: Es atvainojos. Tad es labi saprotu, ko nozīmē šie četri procenti, jo tur teikts ir, ka ne vairāk par četriem procentiem salīdzinājumā ar iepriekšējā gada faktiskajām izmaksām.

A.Kalniņš: Iepriekšējā gada procents var palielināties par četriem punktiem un ar šādu palielinātu procentu jūs darbojaties tālāk. Jums palielinās saimnieciskā aprēķina pieaugums vai, kā jūs sakāt, bizness. Šis procents, pareizināts ar bruto ienākumu, būs palielinātais darba algas fonds. Ja tā robežās saimniekosim, nekāds nodoklis netiks aprēķināts.

J.Endele: Tā, paldies. Otrs jautājums attiecas uz īpašuma nodokli. Mums ir izsniegtas divas lapas– viena parakstīta Ekonomikas komisijas sēdē, otra droši vien nāk no Ekonomikas ministrijas. Man ir jautājums par tām tabulām, kur ir rēķinātas likmes, jo tās ir dažādas. Pirmajai ir skaidrojums, ka tur ir cerēts iegūt laikam 330 miljonus, bet nav skaidrs, kādā virzienā iet šī te jaunā tabuliņa– palielināšanas vai pamazināšanas. Paskatoties šķiet, ka palielināšanas virzienā.

A.Kalniņš: Tā tabula, kas tika pieņemta Ekonomikas komisijas sēdē, gandrīz vienāda ar otru. Jo te izmaiņa ir tāda, ka pirmajā grupā mums viena procenta vietā ir 0,5, bet savukārt pēdējā grupā, kur mums ir 4,5 procenti, tur ir seši procenti.

J.Endele: Bet aprēķina nav.

A.Kalniņš: Par mūsu tabulu aprēķins bija.

J.Endele: Par jūsu bija?

A.Kalniņš: Jā, jā.

J.Endele: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Buķele.

E.Buķele: Kalniņa kungs, man divi īsi jautājumi. Pirmais par īpašuma nodokli. Es mēģinu salīdzināt abus šos projektus, kaut gan es gribētu precizēt, kuru tad mēs īsti šodien ņemam par pamatu apspriežot. Tai lielajā grāmatiņā 4.pantā un šodien izdalītā materiāla 2.pantā ir par sakaru darbinieku dzīvojamām mājām laukos un pilsētās. Vai šeit domāti arī citi objekti kā, teiksim, lauku poliklīnikas, lauku skolas un viss, kas celts par lauku uzņēmumu līdzekļiem?

A.Kalniņš: Es sapratu jūsu jautājumu. Tātad mans priekšlikums ir tāds. Tātad faktiski 2. un 3.pants ir it kā divās redakcijās. Es starpbrīdī vēlreiz aplūkoju, būtībā lielas atšķirības nav, bet tieši to, uz ko attiecas jūsu jautājums par dzīvojamām mājām un tā tālāk, mēs esam centušies uzskaitīt otrajā variantā, kas nāk no Ekonomikas komisijas. Bet mūsu pirmajā variantā viennozīmīgi ir teikts, ka ar īpašuma nodokli netiek apliktas ne dzīvojamās, ne arī kultūras un sadzīves ēkas. Tā ka tas ir vienalga, kādā sistēmā tās atrodas.

E.Buķele: Paldies. Un otrs jautājums. Es atvainojos, bet tas būs mazliet vispārīgāka rakstura. Sakiet, lūdzu, vai, izstrādājot šo nodokļa likumu paketi, tika arī rēķināts, cik būs tādu uzņēmumu, kuri izturēs šos nodokļu maksājumus kopumā, respektīvi, vai tas nedraud republikas budžetam ar tādu situāciju, ka būs daudz maksātnespējīgu uzņēmumu?

A.Kalniņš: Jā. Šādi komentāri varētu būt. Pirmkārt, domājot par nodokļu smagumu kā tādu, mēs vienmēr cenšamies ar kaut ko salīdzināt. Tātad Savienības likumdošana, kas ir apstiprināta,– var būt, ka tā arī mainīsies, jo Maskavā ir divas dažādas komisijas, kas ieteic mainīt. Tur, kā zināms, likme no peļņas ir 45 procenti peļņas nodoklī, mums ir 35 procenti. Mums ir paredzēta atvieglojumu gamma. Tāpēc mums patlaban papildus ir paredzēts kapitāla jeb investīcijas nodoklis. Ir zināms, ka arī centrā gatavo kapitāla jeb investīcijas nodokli. Salīdzinot ar likumiem Lietuvā, mums peļņas nodoklī šī likme ir pati zemākā. Ja es nekļūdos, viņiem ir 40 procentu no peļņas.

Runājot par nodokļu smagumu, es jau iepriekšējā reizē teicu, ka šobrīd uzņēmumi rēķina savas finanses, kas iznāktu pēc šīs jaunās nodokļu paketes. Un iznāk divējāda novirze– vai nu jāmaksā mazāk, nekā līdz šim maksāts, vai otrs variants– jāmaksā vairāk nekā līdz šim. Kad maksā vairāk nekā līdz šim? Kādi tam iemesli? Pirmkārt, ir nenokārtots cenu tarifa mehānisms vienā vai otrā tautsaimniecības nozarē. Tagad ir nozares, kas strādājušas uz dotāciju rēķina. Tātad atlikušajā laikā ir jānokārto šis tarifu mehānisms.

E.Buķele: Paldies.

A.Kalniņš: Jo tas būs jādara agri vai vēlu. Labāk, ja to izdarītu tagad, lai visiem būtu vienāda pieeja nodokļu sistēmā, nevis ļoti dažāda, ka mēs iedarbinām budžeta asignējumu sistēmas mehānismu tās vai citas tautsaimniecības nozares mākslīgai uzturēšanai.

Priekšsēdētājs: Paldies jums. Visi jautājumi ir izteikti. Tagad debates.

Debatēs ir pieteikušies deputāti Kehris, Kodoliņš, Grūtups, Eglājs, Plotnieks, Eniņš, Briņķe, Aizezers, Biķis, Kide, Biezais. Un vārdu lūdz arī Latvijas Sarkanā Krusta biedrības priekšsēdētājs Uldis Laucis.

Sākam debates. Vārds komisijas vadītājam deputātam Ojāram Kehrim. Pēc tam deputāts Kodoliņš.

O.Kehris: Cienījamie Latvijas tautas deputāti! Ekonomikas komisija savās sēdēs vairākkārt rūpīgi izskatīja likumprojektus par īpašuma nodokli, par investīcijas un kapitāla kustības nodokli un par uzņēmuma patēriņa fonda nodokli. Pēdējo reizi tas notika pagājušā ceturtdienā, t.i., 18.oktobrī, un atbilstoši tai vienošanai, kuru mēs panācām, koncepcija tika apspriesta, piedaloties premjerministram. Ziņojumu par koncepciju sniedza ekonomikas ministrs Āboltiņa kungs. Mēs esam vienojušies, ka strādāsim kopā un ka katra likumprojekta izstrādāšanā un apspriešanā piedalīsies valdības pilnvaroti pārstāvji. Un tieši šīs apspriešanas rezultātā tapa Ekonomikas komisijas lēmums, kas jums ir izsniegts vienas lapaspuses garumā.

Mēs iesākām šodien izskatīt īpašuma nodokļa likumprojektu, kurš ir izskatīts un apspriests Ekonomikas komisijas sēdē, piedaloties valdības pilnvarotajiem pārstāvjiem. Lai gan mēs domājam, ka konceptuāli tas lielā mērā sakrīt arī ar valdības iesniegtā projekta sākotnējo redakciju. Mēs uzskatām, ka tādā redakcijā to varētu pieņemt pirmajā lasījumā un turpināt strādāt pie labojumiem un papildinājumiem, kurus iesniegs deputāti un kurus jau iesniegušas daudzas organizācijas. Arī mūs pašus šis projekts vēl pilnībā neapmierina.

Divus pārējos likumprojektus, proti, investīcijas un kapitāla kustības nodokli un uzņēmuma patēriņa fonda nodokli mūsu komisijas nolēma noraidīt un uzdot Ministru padomei izstrādāt vienu nodokli, kas regulētu attiecības starp valsts uzņēmumu patēriņa un uzkrāšanas fondiem, jo mēs uzskatām, ka tieši šī attiecība valsts uzņēmumos ir jāregulē šajā pārejas periodā, bet, tā kā mēs esam ļoti atklāta sistēma, tad šos divus minētos likumprojektus iesakām noraidīt. Bet tieši pēc būtības par to ziņos arī deputāts Kodoliņš.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pirms dodu vārdu deputātam Kodoliņam, darīšu jums zināmu, ka esmu saņēmis ierosinājumu no deputātiem Kalniņa, Seiles, Briņķes, Emša un Batarevska. Tas attiecas nevis uz iepriekšējo runātāju, bet kopumā uz mūsu runāšanu.
Nolasu tekstu: “Ierosinām vienā no tuvākajām plenārsēdēm steidzamā kārtā izskatīt jautājumu par to, kādā veidā deputāti ar spilgti izteiktu murmulēšanas tendenci varētu tikt piespiesti apgūt daiļrunāšanas mākslu. Uzskatām, ka, veicot šo pasākumu, ievērojami uzlabotos gan parlamenta darba kvalitāte, gan, kas īpaši uzsverams, vairosies klusums sēžu zālē, jo ne velti tautas gudrība māca: kur murmulēšana pa durvīm iekšām, tur klusums pa logu laukā.” Es gan nezinu, kā krieviski tulkot šo vārdu. (Zālē smiekli.) Ierosinājums ir adresēts Augstākās padomes Prezidijam, un acīmredzot Prezidijs to izskatīs. Kā, lūdzu? Es jums jau nolasīju, kas ir parakstījušies, tātad jūs neesat klausījušies. Deputāts Imants Kalniņš, Seile, Briņķe, Emsis un Batarevskis.

Vārds deputātam Kodoliņam, bet pēc tam komisijas vārdā grib runāt Edmunds Krastiņš, un tāpēc viņam tiek piešķirta zināma prioritāte, bet jūs nākamais runāsit.

A.Kodoliņš: Cienījamie deputāti! Man tiešām būs grūti runāt pēc tā iesnieguma, jo es neesmu apmācīts ne murmulēt, ne... Bet centīšos, cik spēšu.

Priekšsēdētājs: Bet jūs jau neesat parakstījis šo iesniegumu. (Smiekli.)

A.Kodoliņš: Tātad komisija un apakškomisija, jūs zināt, ka Ekonomikas komisijas nodokļu apakškomisija ļoti ilgi un gari vairākas dienas izskatīja likumprojektu, kurš attiecas uz uzņēmējdarbību, proti, runa ir par likumu, kuru mēs jau izskatījām vienā no iepriekšējām plenārsēdēm, kā arī izskatīja šos trīs likumus, kurus mēs izskatām šodien.

Vispirms par īpašuma nodokli. Apspriežot īpašuma nodokli, mums, piedaloties arī likumprojekta autoriem, izdevās rast zināmus saskares punktus. Mēs vienojāmies, ka īpašuma nodoklī būtu izdarāmi daži būtiski grozījumi. Proti, principā ir panākta vienošanās, ka pirmajā variantā pārsvarā ir jāpārstrādā 3. un 4.punkts, es atvainojos, pants. Lieta ir tāda, ka šajā iepriekšējā variantā bija paredzēts, ka vispirms nosaka kaut kādus ierobežojumus ar nodokli apliekamajam objektam un pēc tam vēlreiz tiek pielietots tāds princips, ka ir kaut kādi atvieglojumi. Mūsuprāt, pareizāk būtu, ja vadītos pēc principa, ka ar nodokli apliek visu, ko neatbrīvo no nodokļa. Un tāpēc šis princips ir iestrādāts deputātiem izdalītajā jaunajā variantā. Šajā gadījumā, protams, var būt tāda situācija, ka šajā atbrīvojamo sarakstā tomēr nav iekļauti zināmi objekti, kuriem būtu tur jābūt. Mēs uzskatām, ka vēl būtu ļoti rūpīgi jāpārbauda šis atvieglojuma saraksts un jāietver tajā tie objekti, kuriem tur būtu jābūt, bet kuru pagaidām nav.

Otrs moments ir jautājums par likmēm. Pirmkārt, mēs uzskatām, ka pareizāk ir likmes norādīt nevis pielikumā, bet pašā likumā. Otrkārt, likmēm, mūsuprāt, būtu jāstimulē tomēr tāda situācija, lai normalizētu ekonomiku. Mūsu viedoklis bija tāds, ka visnenormālākā situācija, kāda pie mums ir, tā ir milzīgā monopolizācija. Pie kam šī monopolu veidošanās tika panākta, savā laikā mākslīgi centralizējot uzņēmumus. Tātad mums lielākie uzņēmumi praktiski apvieno vairākus uzņēmumus, kuri kādreiz bija patstāvīgi uzņēmumi. Tieši tāpēc mēs ieteicām, un autori arī piekrita, ka būtu jāpalielina nodokļa likme sevišķi pēdējām divām grupām. Tātad tiem uzņēmumiem, kurus Latvijas apstākļos varētu celt par ļoti lieliem uzņēmumiem un kuri vienlaikus gandrīz visi faktiski sastāv no vairākiem uzņēmumiem un ir dislocēti vairākās vietās.

Trešais moments tātad ir tas, ka no likumprojekta tika izņemtas normas, kuras dublē jumta likumu, respektīvi, likumu par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā. Pēdējā Ekonomikas komisijas sēdē pēc vienas daļas valdības locekļu iniciatīvas ir izņemtas normas, kuras regulē, tātad dod atvieglojumus tiem uzņēmumiem, kuri pilda valsts pasūtījumu. Es neņemos spriest, vai tas ir pareizi. Komisija mazāk iejaucās šajā diskusijā, bet iespējams, ka arī šīs normas tiešām nebūtu vietā šajā nodoklī. Tas par to, kas ir pamatā mainījies likumprojektā. Ir vēl dažas mazāk būtiskas nianses, bet pie tām es varbūt nepakavēšos.

Bet tagad es mazlietiņ gribētu parunāt par citu aspektu. Redziet, no visa absurduma, kāds mums ir, no vienas puses, šis nodoklis ir pats absurdākais, jo valsts ar īpašuma nodokli apliek principā pati sevi, jo pamatā tiek aplikti valsts uzņēmumi, tātad ienākumi no šā nodokļa pamatā ir it kā valsts budžetā. Un tie dod lauvas tiesu, šī pati valsts sev maksā nodokli. Un tas arī sastāda vienu no būtiskākajām budžeta ieņēmuma daļām. Šis absurds ir izskaidrojams ar to, ka valsts principā nepārvalda savu īpašumu. Viņa nav spējīga to darīt, jo ir sagrābusi tik daudz, ka pati nav spējīga pārvaldīt. Citās valstīs, kur principā valsts, bez šaubām, pārvalda īpašumu, pirmkārt, tā pati nekad neapliek ar nodokli savus īpašumus un, otrkārt, nekad neķeras pie tāda principa kā nodokļi pret sevi. Bet tomēr situācija ir tāda, kā mēs saprotam, ka nākamajā gadā, kamēr vēl valsts būs monopolizējusi tik daudz sev īpašumu, arī nākamajā gadā viņa nebūs spējīga pārvaldīt savu īpašumu. Un tāpēc šim nodoklim acīmredzot ir jāpaliek, bet tā jēgai, manuprāt, jābūt pilnīgi skaidrai, ka tā ir zināma veida nomas maksa.

Šis nodoklis principā ir nomas maksa, kuru maksā uzņēmuma kolektīvs par to, ka tas izmanto valsts īpašumu. Un šajā sakarībā daļa komisijas locekļu uzskatīja, ka valsts uzņēmumiem tādā gadījumā, ja jau tā ir nomas maksa, būtībā būtu jāmaksā šī nomas maksa pilnībā, tātad ne tikai no tā saucamā īpašuma, bet vispār no kapitāla un arī no tā, ko sauc par apgrozāmiem līdzekļiem. Pie tam jāsaka, ka šie apgrozāmie līdzekļi ir milzīgi lieli. Sevišķi lielajos vissavienības uzņēmumos tās ir milzīgi lielas summas, ko mēs šādā veidā atbrīvojam no nodokļa un faktiski būtiski samazinām šo nodokļu summu. Es gribu teikt, ka, piemēram, ir izveidojusies tāda situācija, kas saskan ar tikko teikto, ka pašlaik ļoti neprecīzi ir pateikts, cik liela ir pašu īpašumu atlikusī vērtība. Lieta ir tāda, ka normatīvi dažādās ministrijās ir dažādi, un līdz ar to daļai uzņēmumu ir ļoti maza īpašuma atlikusī vērtība. Nu kaut vai tā pati slavenā r/a “Alfa”, kurai nolietošanās saskaņā ar normatīvu ir 96,7 procenti. Tātad no īpašuma, kas sastāda turpat 115 miljonus, ar nodokli var aplikt tikai nepilnus 4 miljonus. Bet tajā pašā laikā šai “Alfai” apgrozāmie līdzekļi sastāda vairāk nekā 25 miljonus. Manuprāt, tā vēl ir diskutējama problēma, un, ja mēs vadāmies no principa, ka tā ir zināma nomas maksa par īpašumu, tad, manuprāt, ir jāiekļauj arī apgrozāmie līdzekļi. Lielākā daļa komisijas locekļu bija pretējos uzskatos, un tāpēc ir palicis šis variants, ka ar nodokli apliek tikai tā saucamo nekustamo īpašumu.

Tagad nedaudz par tiem diviem nodokļiem, kurus komisija uzskata par nepieņemamiem šādā variantā. Bez šaubām, komisija saprot, ka šīs problēmas ir saistītas ar to, ka valsts uzņēmumā, kurš ir praktiski bezsaimnieka uzņēmums, pastāv tendence noēst savus fondus, samaksājot algu. Šī problēma pastāv pat kolhozos, cik es zinu. Arī kolhozos pašlaik it kā nebūtu skaidrība par nākotni. Tie cenšas naudu samaksāt algās un neturēt to, tādējādi veicot, kā saka, brīvprātīgu, nekontrolējamu privatizāciju. Varbūt, ka tas nebūtu tik traģiski, bet šajā gadījumā veidojas tāda zināma negodprātība. Un šajā sakarā problēmas ir. Bet tajā pašā laikā, ja mēs lietojam patēriņu fonda nodokli šādā veidā, tad tas pilnīgi nožņaugs iniciatīvu, kuru mēs gribam atraisīt nākamajā gadā. Proti, iniciatīvu, kāda ir jau tiem kooperatīviem, kuri būtu jāpārveido par ļoti normāliem privāta rakstura uzņēmumiem vai uzņēmējsabiedrībām uz privātīpašuma pamata. Tas attieksies arī uz tiem uzņēmumiem, kuri izveidosies nākošgad.

Vairāk vai mazāk tas attiecas arī uz likumu par investīcijas un kapitāla kustības nodokli. Pie tam šie abi likumprojekti, mūsuprāt, nav izstrādāti pietiekami detalizēti. Piemēram, jautājums par kapitāla kustību nodokli. Šādā formulējumā iznāk, ka šo nodokli maksās tikai cilvēki, kam galīgi nav izdomas. Nu, ja man galīgi nav izdomas, tad nu es esmu spiests maksāt. Jebkurš cilvēks, kurš mazliet padomās, kā to lietu var izdarīt un kā var izvest vai ievest kapitālus, to neapšaubāmi izdarīs, apejot likumu, un es neticu, ka viņi šo nodokli maksās. Bez tam mums ir jāņem vērā, ka tā ir ļoti slikta prakse– veidot nodokļus, kuri pēc tam tiks pārkāpti vai apieti, un līdz ar to rodas situācija, ka mēs jau laikus radinām savus pilsoņus krāpt valsti.

Kopumā mēs atbalstām īpašuma nodokli šajā variantā, bet iesakām pie tā vēl strādāt, uzskatot, ka patēriņa fonda nodoklis un investīcijas un kapitāla kustības nodoklis ir būtiski jāpārstrādā, attiecinot to vispirms un galvenokārt uz valsts uzņēmumiem.

Priekšsēdētājs: Deputāt Grūtup, lūdzu. Es atvainojos, vārds deputātam Krastiņam. Deputāts Grūtups bija sarakstā, bet es apsolīju komisijai vispirms dot vārdu. Lūdzu.

E.Krastiņš: Cienījamie deputāti! Es jūsu uzmanību centīšos aizkavēt ļoti īsi, tāpēc tikai paziņošu, kāds oficiāli ir Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas viedoklis par šiem trim likumprojektiem, kuri mums tika piedāvāti. Mūsu komisija izskatīja arī likumprojektu par īpašuma nodokli pirmajā variantā. Un būtībā tikai vakar mēs ieraudzījām Ekonomikas komisijas sagatavoto jauno projektu pirmajam lasījumam, taču kopumā varam teikt, ka mūsu ieteikumi ir ņemti vērā un likuma pilnveidošana sakrīt arī ar mūsu komisijas domām.
Vienīgais, ko varētu vēl piebilst, acīmredzot ir tas, ka jāpārskata vai, pareizāk sakot, jāpapildina tie objekti, kas būtu atbrīvojami no nodokļa. Tās būtu dažādas reliģiska rakstura celtnes un ēkas, arī labdarības organizācijām piederošās. Iespējams, ka būtu saprātīgi noteikt minimālo nodokli. Un, kā jau iepriekš teica deputāts Kodoliņš, acīmredzot tāpat kā tas bija ar peļņas nodokli, jāuzdod Finansu ministrijai steidzami sagatavot jaunas amortizācijas atskaitījuma normas pamatlīdzekļiem, kas būtu spēkā Latvijas Republikā, jo ar šīm amortizācijas normām lielā mērā ir saistīta gan peļņas nodokļa noteikšana, gan arī īpašuma novērtēšana. Es uzskatu, ka šis svarīgais uzdevums būtu jāveic Finansu ministrijai, iespējams, ka sadarbībā ar Valsts statistikas komiteju.

Komisijas domas par investīcijas un kapitāla kustības nodokli bija tādas, ka būtībā jānoraida šis likumprojekts šādu apsvērumu dēļ: pirmkārt, apstākļos, kad tautas saimniecībā acīmredzot nobriest būtiskas strukturālas izmaiņas, diezin vai būtu saprātīgi un vai būtu arī iespējams to regulēt tikai ar šādām, būtiski atšķirīgām nodokļu formām un investīcijām dažādās sfērās. Jaunveidojamās sabiedrības privātuzņēmējs un arī ārzemju investori labāk zinās, kur savas investīcijas ieguldīt. Ja mēs ejam uz tirgus ekonomiku, tad šāda brīvība mums tiem arī ir jādod. Valsts uzņēmumu darbību var reglamentēt arī Ministru padome un attiecīgās ministrijas. Runājot par biržas nodokli, jāteic, ka biržas pagaidām nav un, cik es saprotu, diezin vai tuvākajā pusgadā arī izveidosies. Diez vai ir saprātīgi jau priekšlaicīgi ar vienu vai diviem pantiem veidot biržas nodokli. Tad, kad birža būs izveidojusies un mēs redzēsim, kā tā darbojas, varēsim sākt regulēt tās darbību.

Un trešais, par ko ir runa šajā nodoklī, ir kapitāla kustība. Komisija uzskatīja, ka šāds kapitāla kustības nodoklis būtu lietderīgs kapitāla kustībai tajā valūtā, kas nav brīvi konvertējama, jo pretējā gadījumā draud briesmas, ka Latvijas Republikā, kamēr mēs vēl esam saistīti ar Padomju Savienību, ar šo vienoto valūtu, nekontrolējami ieplūst ar resursiem nesegta valūta un veidojas tādi rubļu uzkrājumi, kas nav segti arī ar skaidras naudas emisiju. Tāpēc acīmredzot šāds nodoklis būtu lietderīgs. Taču komisija uzskatīja, ka tik būtisku un sarežģītu jautājumu nevar reglamentēt viena likumprojekta divos pantos. Acīmredzot šādu likumprojektu izstrādāšana būtu jāuztic speciālistiem finansu un banku jautājumos. Iespējams, ka tas jādara Finansu ministrijai kopā ar banku speciālistiem.

Un, visbeidzot, par uzņēmumu patēriņa fondu nodokli. Komisija diemžēl nespēj pieņemt lēmumu, jo visupirms uzskatīja, ka šis nodoklis ir diezgan sarežģīts, un tāpēc tajā veidojas dažādas, viegli apejamas vietas, kas tik un tā ļaus šo patēriņu pārsniegt. Daļa komisijas locekļu uzskatīja, ka šāds nekontrolējams ienākuma pieaugums, iespējams, jākontrolē ar citām metodēm, nevis ar nodokļa aplikšanas metodēm. To varētu darīt, gan paaugstinot kredītu procentus, gan arī reglamentējot citā veidā, taču mēs bijām nolēmuši izskatīt to vēlreiz, pieaicinot arī valdības pārstāvjus, kas izstrādājuši šo nodokli.

Priekšssēdētājs: Paldies. Deputāt Grūtup, lūdzu. Pēc tam deputāts Imants Kalniņš.

A.Grūtups: Cienījamie kolēģi! Es jūs aizkavēšu tikai divos, manuprāt, diezgan būtiskos jautājumos. Es tomēr aizstāvu Ekonomikas komisijas labojumus, saskaņā ar kuriem fiziskajām personām piederošās dzīvojamās mājas, kurās dzīvo to īpašnieki, tiek atbrīvotas no īpašuma nodokļa. Un kāpēc? 1977.gadā mēs Konstitūcijā, ne tieši mēs, bet vismaz toreizējie varasvīri Maskavā pasludināja, ka visiem ir tiesības uz dzīvokli. Toreiz vēl juristi ārkārtīgi diskutēja, ko tas nozīmē. Bet praksē tas nozīmē tikai to, ka viena iedzīvotāju daļa, pie tam tā bija lielākā daļa, vismaz Latvijā, saņēma bezmaksas dzīvokļus no valsts, otra daļa– izdeva tūkstošus un nopirka kooperatīvos. Bet trešā daļa, arī nebija maza daļa, iztērēja savu laiku, enerģiju, spēkus un vēl desmitus tūkstošus, pasvītroju, desmitus tūkstošus, lai celtu māju. Ja mēs tagad uzliksim šīm personām nodokli, tad mēs turpināsim to pašu gadu desmitiem ilgo tendenci– negatīvu nostāju pret personīgo māju īpašniekiem. Es domāju, ka beidzot mums ir šī nostāja jālauž un jāatzīst, ka tie ir cilvēki, kuri neprasīja no valsts nekādus dzīvokļus, bet cēla paši, apstākļu spiesti. Un tāpēc man liekas, ka uzlikt šo nodokli būtu netaisnīgi. Likumam vienmēr jābūt taisnīgam– tas ir mans galvenais arguments šajā jautājumā. Tā kā izskanēja arī citi viedokļi un daļa Ekonomikas komisijas locekļu bija par to, ka vajag uzlikt nodokli, es uzskatīju par vajadzīgu šeit uzstāties. Normālā valstī mēs varētu tādu nodokli uzlikt, bet nenormālā, gadu desmitiem ilgi veidotā situācijā, mums nav nekādu morālisku tiesību uzlikt šādu nodokli.

Un otrs jautājums, ko kolēģe Briņķe skāra arī savā jautājumā, faktiski izsakot savu viedokli attiecībā uz to, vai rakstīt šajā nodoklī “valdītājs” vai “īpašnieks”. Es domāju, ka mums jāraksta “valdītājs”, jo valdītājam ir jāmaksā šis nodoklis. Pie mums daudzu organizāciju valdījumā atrodas objekti, kas nav viņu īpašums un kurus īpašnieki var atprasīt. Bet tas jau nenozīmē, ka viņiem nav jāmaksā nodokļi. Nodokļi ir jāmaksā. Es nesaskatu, ka tas ir liels grēks, ja par nozagtu automašīnu, kamēr tā nav pienācīgā kārtā atprasīta un vainīgais nav sodīts, tiek maksāts nodoklis. Arī par patvarīgi ieņemtu dzīvokli tiek maksāta īres nauda līdz tam brīdim, kamēr īrnieks
tiek izlikts. Tā ka šeit nekādu pretrunu nav. Un juridiski precīzāk un taisnīgāk būtu rakstīt– valdītājs, un tas saskanētu arī ar valdības programmu par privatizāciju. Likumīgs vai nelikumīgs– to mēs laika gaitā ar tiesas palīdzību vai citādi noskaidrosim.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Imant Kalniņ! Pēc tam runās deputāte Briņķe.

I.Kalniņš: Es ļoti atvainojos, bet par šo tēmu negrasījos uzstāties.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātei Briņķei. Pēc tam runās deputāts Eglājs.

I.Briņķe: Godātais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es gribu runāt par Latvijas Republikas likumprojektu par īpašuma nodokli un pieskarties trijiem jautājumiem. Un, proti, pirmais jautājums, ko es uzdevu cienījamam Kalniņa kungam, ir par tiesiskās regulēšanas objektu. Izskatot šo pavisam īso likumprojektu, man radās vairākas iebildes. Tikko runāja kolēģis Grūtups, un viņš aizstāv viedokli, ka 1.pantā tomēr vajadzētu atstāt terminu “valdījumā”. Es gribētu viņam oponēt un teikt, ka šeit 1.pants ir būtiskā pretrunā ar 7.pantu, kur ir runa par īpašumu. Es atļaušos pāris minūtēs izklāstīt šo īpašuma tiesību saturu. Es domāju, ka juristi mani sapratīs un piedos, ka es to tik elementāri izklāstu, bet tas tāpēc, lai pārējie tiešām saprastu, ko tas nozīmē.

Tātad īpašuma tiesību saturs sastāv no trijiem elementiem, un tie ir: valdījums, lietojums un rīcība. Valdījums nozīmē faktiskā vara pār priekšmetu. Tātad valdījums var būt gan likumīgs valdījums, gan arī nelikumīgs valdījums. Piemēram, ja kāda persona ir nozagusi automašīnu, tad tā arī ir valdītājs, bet tā ir nelikumīgs valdītājs. Nākamais ir lietojums, tas ir, izmantot lietas derīgās īpašības. Un trešais ir rīcība– noteikt lietas juridisko likteni. Šajā gadījumā es domāju, ka mums tomēr jāpaliek pie termina “īpašumā”. Vai arī jānovērš šīs pretrunas, kas ir starp minētajiem pantiem.

Nākamais ir 2.pants, kur runa ir par to, ka ar nodokli apliekamas mašīnas. Man kā sievietei nav automašīnas, bet mājās ir dažādas citas mašīnas, kā, piemēram, veļas mazgājamā mašīna, trauku mazgājamās mašīnas man nav, bet ir gaļas maļamā mašīna. Mani interesē, vai par šīm mašīnām arī būs jāmaksā nodoklis. Tāpēc es domāju, ka šo pantu vajadzētu precizēt, acīmredzot te ir domātas automašīnas.

2.panta otrajā daļā ir teikts, ka ar nodokli apliekamie objekti, ko regulē likums par zemes un lauksaimniecības nodokli, ir šādi, piemēram, lauksaimnieciskās ražošanas un lauku apvidos esošās komunālās saimniecības ēkas un būves. Es gribu teikt, ka likumdošanā pagaidām nav skaidrs jēdziens, kas ir lauku apvidus. Un, proti, Zemes kodeksa 15.nodaļa ir veltīta lauku apdzīvoto vietu zemēm, kas nav lauku apvidi. Tādējādi būs diezgan grūti saprast arī šīs tiesiskās regulēšanas objektus. Un arī lauksaimnieciskā ražošana ir visai nosacīts jēdziens. Piemēram, kolhozs, kuram daļa zemes atrodas pilsētas teritorijā, nodarbojas ar suvenīru ražošanu. Vai tas ir apliekams ar nodokli vai ne? Arī ņemot kontekstā ar šā minētā likumdošanas akta projektu. Kā jau es teicu, šis likums būtu jāskata paralēli ar zemes un lauksaimniecības nodokli. Ja es pareizi saprotu, tad šā likumprojekta 5.pantā ir paredzēts, ka privātīpašnieki, kas ir pilsoņi, maksā nodokli par ēkām un būvēm, izņemot zemnieku saimniecības. Es pilnīgi pievienojos iepriekšējam runātājam, ka šeit tik tiešām būtu jāatbrīvo vispār no lauksaimniecības nodokļa, jo pretējā gadījumā iznāk, ka laucinieki maksā un pilsētnieki nemaksā. Es domāju, ka šeit ir jāizvēlas vienota koncepcija.

Treškārt, ņemot vērā Apkārtējās vides aizsardzības komisijas priekšlikumu, es gribētu 3.pantu papildināt ar šādām normām, kas attiecas uz atbrīvojumu no īpašuma nodokļu maksājumiem, tātad ar nodokli netiek apliktas ēkas un būves, kas tiek izmantotas žēlsirdības kustības un vides aizsardzības interesēs, ja šī darbība nenes peļņu. Ārzemēs ir plaša prakse šajā jomā. Piemēram, pilsonis vai organizācija ierīko klaiņojošo suņu vai kaķu pansionātu. Mēs par tādām lietām vēl dažkārt vīpsnājam, bet tā ir pilnīgi normāla parādība attīstītajās valstīs, un arī mums ar laiku ir iespējama šāda situācija. Es domāju, ka šādām vajadzībām izmantotās ēkas un būves nebūtu apliekamas ar īpašuma nodokli.

Nobeidzot es gribu teikt, ka kopumā es šo likumprojektu vērtēju visai pozitīvi, tikai tajā jāizdara nepieciešamās izmaiņas. Savus priekšlikumus es komisijai iesniegšu rakstveidā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāt Eglāj, lūdzu. Pēc tam runās deputāte Buķele.

V.Eglājs: Cienījamie kolēģi, cienījamie likumprojektu autori! Šāda nodokļu sistēma, manuprāt, ir izstrādāta tā, lai to varētu attiecināt uz visām īpašuma formām un visiem gadījumiem. Tas ir apmēram tāpat kā Savienības likumi, kuri tiek izstrādāti vienādi visām republikām un visām vietām. Kaut gan es redzu, ka pašreizējais ekonomiskais stāvoklis ir izveidojies tieši tāpēc, ka līdz šim ir bijusi tikai viena īpašuma forma, tas ir, bezsaimnieka īpašums. Un arī šī nodokļu sistēma ir vairāk orientēta uz šo veco īpašuma formu. Un, lai ierobežotu bezsaimnieka īpašumu, tas ir, valsts īpašuma izsaimniekošanu, ir paredzēti visādi ierobežojumi, kuri tiek attiecināti arī uz tām īpašuma formām, kuras mēs gribam attīstīt.

Nav pareizs arī princips, ka visas īpašuma formas ir līdztiesīgas, tās nekādi nevar būt līdztiesīgas, jo nodokļus par valsts īpašumu maksā no valsts kabatas, bet nodokļus par privāto īpašumu maksā pats no savas kabatas. Un tā ir principiāla atšķirība. Kad maksā no valsts kabatas, tad, protams, var maksāt par visu ko un nobankrotēt kopā ar visu valsti. Un tas pašreiz arī notiek. Bet, ja mēs no šīs situācijas gribam izkļūt, mums jāļauj nobankrotēt katram privātīpašniekam, katram īpašniekam atsevišķi, lai tas neatstāj iespaidu uz pārējiem. Protams, sākumā šiem īpašniekiem, šiem atsevišķajiem īpašniekiem, respektīvi, privātīpašniekiem, jāļauj attīstīties. Un tikai tad, kad konjunktūra mainīsies, kad būs kaut kāds piesātinājums, sāksies tā kvalitatīvā strādāšana. Nekas labs nebūs, ja sākumā ierobežosim un gluži vai administratīvā kārtā noteiksim, kuram jāattīstās un kuram ne. Tam jānotiek dabiskā veidā īpašuma konversijas ceļā. Un tikai tad jāskatās, ko mēs gribam panākt. Mūsu vaina ir nevis tā, ka mēs par maz strādājam un slikti strādājam vai par maz ražojam, bet gan tā, ka tērējam visvairāk izejvielu pasaulē, pārstrādājam visvairāk čuguna, izniekojam– un viss. Un jāteic, ka ļoti liela dabas bagātību izsaimniekošana notiek tieši Latvijā, kaut arī šeit nav izejvielu. Tās ieved un izsaimnieko. Tātad mūsu galvenā problēma ir tā, lai tomēr rastos īpašnieki, kuri ir saimnieciski atbildīgi, kuri zina, kur viņi ko ieguldīs un kur neieguldīs. Un tāpēc, es uzskatu, būtu jārisina jautājums par valsts uzņēmumu un par valstisko regulēšanu.

Šeit ir pieļaujama, manuprāt, pat administratīva regulēšana, jo katrs īpašnieks administratīvi pārvalda savu īpašumu. Privātīpašnieks arī administratīvi pārvalda, bet savu īpašumu. Katram īpašniekam ir kompetence tikai sava īpašuma apmēros. Tas ir administratīvi. Lai ekonomiskais mehānisms sāktu strādāt, tomēr jāatdala būtu tas, kā ir apliekams ar īpašuma nodokli privātīpašums un kā valsts īpašums, Manuprāt, tas nekam neder, ka valsts maksā pati sev nodokli, jo, nodokļus maksājot, taču nodokļu summa pāriet no viena īpašnieka pie otra. Bet valsts uzņēmuma peļņa ir valsts īpašums, un, ja maksās no tā valsts īpašuma nodokli, tad tur īsti kaut kas nav pārdomāts. Regulēšanas sistēma var būt dažāda. Katrs īpašnieks var noteikt, kā viņš pārvalda savu īpašumu. Bet, protams, nodokļu sistēma ir nevis tāpēc, lai uzturētu birokrātiju, bet lai realizētu valsts funkcijas un pirmām kārtām aizsargātu savu pilsoņu īpašumu un viņu mantu.

Un tagad par konkrētiem likumprojektiem. Vispirms par investīcijas nodokli. Es domāju, ka šeit ir viss darīts tā, lai neļautu izsaimniekot nepareizi regulētu, anonīmu valsts īpašumu, bet regulētu to; bet uz privātīpašnieku, kas iegulda savus līdzekļus, manuprāt, šo investīcijas nodokli nekādā ziņā nevarētu attiecināt.

Tagad par uzņēmuma peļņas fonda nodokli. Ja attīstās no jauna privātuzņēmumi un ja viņi tiešām atrod tādas vietas, kur nāk peļņa, kur var attīstīties, ja uzņēmums aug, tad šie ierobežojumi, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, atgādina tādu kā plānošanu. Visu laiku pieaugums bija par četriem procentiem. Tie īpašnieki taču paši redzēs: ja viņi ieguldīs nepareizā vietā, viņi zaudēs un no sava īpašuma līdz ar to šķirsies, tā ka pie tālākas izsaimniekošanas vairs netiks.

Un pēdējais, ko es gribu teikt, ir tas, ka vajadzētu arī valsts īpašumus un valsts iestādes šādi sadalīt. Jo ir augstskolas, kuras šeit ir pielīdzinātas faktiski tāpat kā citur. Ir valsts, varētu teikt, bezpeļņas uzņēmumi un valsts ražojošie uzņēmumi, uz tiem vajadzētu attiecināt speciālu likumu, jo mums ir uzticēts apsaimniekot valsts īpašumu. Bet mums nevajag ņemties apsaimniekot tos īpašumus, kas nav mūsu, tas ir, privātīpašumu. Un šajos likumprojektos ir milzum daudz neprecizitāšu, un pat vajadzīgas lietas nevar saprast. Teiksim, likuma par uzņēmumu patēriņu fondu 5.pants ir absolūti nesaprotams, kā agrāk teica, bez puslitra skaidrībā nevar tikt. Runa ir par tiem 400 rubļiem– palielināt patēriņa fondu par četriem procentiem, bet ne vairāk kā par 400 rubļiem mēnesī. Ņemiet vērā, tie 400 rubļi ir palielinājums, nevis alga. Ja kādam maksā 600, tad viņam palielinājums ir pārsniegts, jo nākamajā gadā maksā tūkstoti. Tā, tur skaidri sacīts. Es ieteiktu nodokļu aprēķināšanā pieturēties pie normālas rēķināšanas kārtības. Vajag uzrakstīt sakarību, kā rēķina, un paskaidrot, kas katrs ir par lielumu. Bet tajā 5.pantā nekā saprast nevar. Es vēl gribēju pasacīt, ka uzņēmuma patēriņa fonda likuma 4.pantā patēriņa fondā ir ieskaitīti bezprocenta aizdevumi jaunajām ģimenēm. Es domāju, ka aizdevumus nevar ieskaitīt patēriņa fondā. Tā man šķiet kļūda, jo, ja bezprocenta aizdevumus ieskaita, tad uzliek 0,2 procentus maksāt.

Priekšsēdētājs: Deputāte Buķele, lūdzu. Pēc tam runās deputāts Einiņš.

E.Buķele: Cienījamie kolēģi! Es laikam nekļūdīšos, ja teikšu, ka mūs visus interesē, lai tiešām šie nodokļi, ko mūsu Ministru padome cer ievākt, būtu reāli. Un tāpēc atļaušos izteikt savas domas, kuras esmu saskaņojusi ar sava rajona lauksaimniekiem. Runa ir par diviem nodokļiem, kuri skar galvenokārt lauku rajonu problēmas.

Pirmkārt, mans viedoklis, un, kā jau teicu, tas ir arī mana rajona kolēģu– ekonomistu– viedoklis par zemes un lauksaimniecības nodokli, ka tomēr vajadzētu šai nodokļu lietā pieturēties pie kompleksā nodokļu varianta, nevis šo nodokli saskaldīt. Bet arī attiecībā uz pēdējo variantu, kurš parādījās tikai pagājušajā ceturtdienā, rodas zināmas šaubas par koncepciju. Proti, vadoties no pēdējā variantā minētās gala summas, tas ir, no tās nodokļu summas, kura ir jāsavāc, lielākais nodokļu īpatsvars atkal tiek uzlikts uz atsevišķiem rajoniem, nevis uz visiem rajoniem pēc to ražošanas iespējām. Un mūsu rajonam– Bauskas rajonam– tas papildus sastāda divarpus miljonus rubļu. Un tā nav nieka summa. Un tāpēc mani arī uztrauc tas jautājums, ko uzdevu Ministru padomes priekšsēdētāja vietniekam Kalniņa kungam. Vai visas saimniecības spēs to izturēt, un kā tas varētu ietekmēt republikas budžetu kopumā? Tā ka pie šā jautājuma tomēr vēl ir jāpastrādā.

Un otrs nodoklis, par kuru es gribētu runāt, ir patēriņa fonda nodoklis. Gandrīz vai gribētu piekrist Kehra kungam, ka vispār ir jāapsver, vai šādā redakcijā šis likums ir pieņemams. Un, ja tomēr paliekam pie tā, tad katrā ziņā ar ļoti nopietnām iebildēm. Šajā nodoklī parādījušies vairāki jauni termini, kuri līdz šim praksē vispār nav lietoti, bet nodokļu likumprojektā nav nekādas metodoloģijas, kā šo nodokli praktiski aprēķināt; tā ka pilnīgi iespējams, ka mēs katrs šo nodokli rēķinām pēc savas izpratnes. Piemēram, 5.pantā nav skaidri saprotama doma par jau minēto neapliekamā līmeņa īpatsvaru. Tātad 5.panta pēdējā rindkopa: “Par bāzi neapliekamā līmeņa aprēķinam tiek pieņemts praktiskais darba samaksas fonds, attiecināts uz saimnieciskā aprēķina ienākumu, tas ir, uzņēmuma rīcībā paliekošās peļņas un pašizmaksā ietilpstošās darba algas summas.” Kaut gan loģiski būtu darba algu salīdzināt ar peļņas un darba algas summu, tas ir, ar saimnieciskā aprēķina ienākumu. 5.pantā ir arī runa par jau minēto neapliekamo līmeni, kurš nedrīkst pārsniegt 400 rubļus uz vienu strādājošo. Ja šis līmenis pārsniedz šos 400 rubļus, saimniecības ļoti zaudē. Un savukārt, ja tas ir zemāks, tad veidojas gluži tāda pati situācija. Faktiski no šā nodokļa pielietošanas ārkārtīgi cieš visi patēriņa fondi, respektīvi, visi lauku iedzīvotāji, kuri šos patēriņa fondus izmanto. Tās ir faktiski piemaksas visiem pensionāriem, māmiņām un tie izdevumi, kas paredzēti kultūras pasākumu finansēšanai. Līdz šim taču tie visi izdevumi ir segti ar uzņēmumu patēriņa fonda līdzekļiem. Protams, varētu teikt, ka tāda filantropija nav vajadzīga, taču tūlīt rodas jautājums, vai pagastu pašpārvaldes varēs šos izdevumus kompensēt no kaut kādiem citiem līdzekļu avotiem. Uz šo jautājumu es vēl apstiprinošu atbildi neesmu radusi.

Manuprāt, mums šie priekšlikumi ir ļoti nopietni jāizanalizē, vai arī valdībai ir jāatrod iespēja, kā šos izdevumus varētu kompensēt. Visus šos priekšlikumus es iesniegšu komisijai rakstiski, bet, ja šis nodokļu likumprojekts tiek pieņemts, tad 5.pantā paredzēto patēriņa fondu līmeni gan varētu rēķināt pēc 1990.gada saimnieciskā aprēķina ienākuma, pieņemot to par neapliekamo bāzi, vai arī pat pēc 1989.gada, jo tas katrā ziņā republikā būs mazāks. Es domāju, ka ar šiem nodokļiem mēs tomēr nedrīkstētu iedzīvotāju dzīves līmeni pasliktināt, kā tas pašreiz draud notikt ar patēriņa fonda nodokli.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāt Vladimir Einiņ, lūdzu! Pēc tam deputāts Aizezers.

V.Einiņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Jūras lietu komisijas vārdā es gribētu pakavēties pie īpašuma nodokļa. Kā paskaidrojuma rakstā ir teikts, šis nodoklis veic pretmonopolu funkcijas, un tam principā ir jāpiekrīt, jo atkarībā no īpašuma vērtības īpašnieks tiek sodīts ar šo nodokli trīskārtīgi un četrkārtīgi. Tā paša iemesla dēļ jāpiekrīt arī, ka nodoklis veidots progresīvi, jā, tikai ne demokrātiski. Lūk, nodokļu likmes! Līdzko īpašuma vērtība pārsniedz 30 miljonus rubļu kaut vai par 100 rubļiem, tad man kā ražotājam par šiem 100 rubļiem jāsamaksā papildu nodoklis ceturtdaļmiljona rubļu vērtībā vai apmēram 240 tūkstoši rubļu, jo esmu pārgājis jau citā likmes grupā. Jājautā tikai, vai tas nav pārāk progresīvi?

Otrkārt, vai tas stimulēs modernas, jaunas tehnikas, mašīnu, iekārtu ieviešanu, nomaiņu, kuras parasti arī maksā dārgāk? Šaubos. Jo mums diez vai izdosies tik ātri realizēt darba kārtībā esošās iekārtas, mašīnas, par kurām būs joprojām jāmaksā papildu nodoklis. Būs vien šīs mašīnas jānodzen līdz kliņķim.

Pēc pamatprofesijas esmu zvejnieks, pārstāvu Jūras lietu komisiju, tāpēc par šo īpašuma nodokli gribu runāt, raugoties tieši no zvejnieku puses, kuru eksistence vispār neinteresēja Latvijā nevienu, arī valdību ne. Diemžēl jāteic, ka sevis pieteikšana ir draudīgi pagriezusies pret mūsu pašu senās zvejnieku cilts eksistenci. Minēšu piemēru, kas raksturos Latvijas Zvejnieku kopsaimniecību jeb zvejnieku kolhozu dzīvi, jo faktu un aprēķinu no valsts zvejas pārvaldes man diemžēl nav. Vēl joprojām Latvijas zvejnieku kolhozi apsaimnieko Baltijas jūru, un tie ļaudis vēl joprojām apdzīvo vairāk nekā 500 kilometrus garo smilšaino un principā neauglīgo piekrastes kāpu joslu. Šo nodokļu pamatprincipi ir brīvā tirgus valstu, kurās normāli attīstīta ekonomika, nodokļu principi. Bet, ja šie normālie nodokļi tiek uzlikti deformētai ekonomiskai sistēmai, tad, protams, nodokļu prese grauj šo deformēto būvi.

Minētās būves sastāvdaļa ir arī Latvijas zvejnieku kolhozi, kuri, tāpat kā lauksaimnieki, visus šos gadus ir ražojuši pārtiku patērētāju galdam. Politisku un ideoloģisku apsvērumu dēļ nedrīkstēja runāt un prasīt taisnīgu cenu un taisnīgas samaksas noteikšanu. Tai bija jābūt zemai– atbilstoši sociālisma īstenībai. Bet tajā pašā laikā rūpniecības produkcija– kuģi, mašīnas, iekārtas– un pārējās apgādes cenas nemitīgi auga. Jāpiebilst, ka ārzemēs par mūsu zivju produkcijas vienību maksā tik daudz dolāru, cik mūsējie koka rubļu par to pašu produkcijas vienību. Lai zvejnieki šādos apstākļos varētu izdzīvot, sistēma piemēroja dotācijas. Pagājušajā gadā Latvijas zvejnieku kolhozi kopā ieguva 45 miljonus peļņu. Un tajā pašā laikā saņēma 47 miljonus rubļu dotāciju. Tātad tika it kā dotēta ne tikai peļņa, bet arī ražošanas izdevumi. Projektētie nodokļi, balstoties uz 1989.gada bilanci, Latvijas zvejnieku kolhoziem sastāda 42 miljonus rubļu. Tātad pie šīs 45 miljonu rubļu peļņas 42 miljoni aiziet nodokļos. Citiem vārdiem sakot, tas ir bankrots, visu zvejnieku bankrots. Bankrots, lai gan Latvijas zvejnieki bijušajā vissavienības Zivsaimniecības ministrijas nozarē tika slavēti un guva pat prēmētas vietas. Nu esam nonākuši tādā stāvoklī, ka par gandrīz normāli atrisināto lauksaimnieku jautājumu joprojām lasām gaudas avīzēs un dzirdam to pašu pa radio. Bet par zvejniekiem, kuri tāpat ražo pārtiku, tikai vēl daudz smagākos apstākļos, pat dzirdēt negribam. Kā lai citādi to izskaidro, ja uz zvejniekiem attiecinām pat īpašuma nodokli uz mašīnām, iekārtām, kuģiem? Šie kuģi, mašīnas un iekārtas uz kuģiem sastāda gandrīz visu īpašuma vērtību, jo pat viens Baltijas jūras zvejas kuģis maksā no 500 līdz 700 tūkstošiem rubļu, nemaz nerunājot par okeāna zvejas kuģi, kura vērtība ir ap 7–8 miljoni rubļu. Un ne jau zvejnieks ir vainīgs pie šīm cenām. Šo kuģu vērtība atsevišķās saimniecībās sastāda ap 40 miljoniem rubļu. Un, kaut arī īpašuma nodoklim piemērots koeficients 0,3, tomēr kopējā nodokļu maksā šis nodoklis sastāda 16 procentus, un tas ir tikpat daudz, cik peļņas nodoklis. Nevaru saprast, kāpēc no lauksaimniekiem piederošajiem traktoriem netiks ņemts šis nodoklis, jo principā kuģim ir tāds pats uzdevums kā traktoram, tas ir, gādāt par ražu vai, mūsu gadījumā,– par zivju produkcijas ražošanu pārtikai. Tāpēc ar pilnu atbildības sajūtu, apzinoties dramatisko stāvokli, kategoriski iebilstu pret šādu īpašuma nodokļa piemērošanu zvejniekiem un ierosinu arī uz zvejniekiem attiecināt lauksaimnieku statusu, jo kopš seniem laikiem mēs zinām, ka zvejnieki nodarbojas ar zvejniecību tikai sezonas laikā, bet tukšās sezonas laikā nodarbojas ar lauksaimniecību.

Un nobeidzot gribu teikt, ka mūsu zvejnieki nav tik drūmi jokojuši, kā viņi joko tagad: ka jūrā viņi zvejojot ar nodokļu cilpu kaklā. Ir pienācis laiks beidzot tomēr uzklausīt zvejnieku domas.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Aizezeram. Pēc tam runās deputāts Plotnieks.

J.Aizezers: Godājamie kolēģi! Šodien izskatāmā likumprojektu pakete, kas sastāv no trīs nodokļiem, ir ārkārtīgi svarīga. Manuprāt, pirmais un svarīgākais jautājums, skatot šos nodokļus, ir jautājums, kā tie stimulēs un vai tie stimulēs mūsu saimniecisko darbību. Taču es domāju, ka mēs šodien esam vienas problēmas priekšā. Tā ir mūsu zināmā nelaime, ka tie, kuri izstrādā šos likumprojektus, manuprāt ir ar stipri izteiktu prosociālistisku domāšanas ievirzi. Jo, iepazīstoties ar šiem likumprojektiem, var konstatēt vienu skaidru tendenci, kas izpaužas, manuprāt, tādā virzienā– ka tik kāds nesaņemtu pārāk daudz naudas, ka tik kāds nepaliktu pārāk bagāts. Un tāpēc arī šajos likumprojektos ir darīts viss, lai ierobežotu, reglamentētu, uzliktu utt. Bet, vai stimulētu,– to nu gan nevarētu teikt.

Es domāju, mums šodien visiem ir jāsaprot, ka tad, kad būs turīgs un bagāts Latvijas pilsonis, būs arī turīga un bagāta valsts. Un, manuprāt, no šīs koncepcijas arī jāvadās, gan stimulējot ražošanu, gan arī veidojot nodokļu projektu.

Godājamais referents, pamatojot patēriņa fonda nodokli, izteica argumentu, ka patēriņa fonda nodoklis ir nepieciešams, lai likvidētu disbalansu jeb nesabalansētību starp darba algu izmaksām un mūsu precēm. Es domāju, tādā veidā mēs nekādu nesabalansētību nelikvidēsim, jo vienīgais veids, kā var likvidēt šodienas nesabalansētību, ir padarīt par preci visu, kas līdz šim nav bijusi prece, tātad ražošanas līdzekļus: kuģus, mājas, ēkas, rūpnīcas un zemi, un tikai tad mums radīsies šī sabalansētība un nebūs jānodarbojas ar prosociālistiskām tendencēm.

Manuprāt, punkts, kas ietver neaplikšanu ar patēriņa nodokli un tos 400 rubļus, neiekļaujas loģiskajos naudas izmaksas samēros. Es domāju, mums jāsaprot viens, ka šodien normālu darba samaksu saņem vienīgi kooperatīvi. Ja mēs gribam, lai individuālais uzņēmums tāpat kā līdz šim valsts uzņēmums ir centralizēts savos sabiedriskajos fondos, lai par saviem līdzekļiem celtu dzīvokļus un atkal it kā par brīvu dotu tos strādājošiem, tad mums faktiski paliek šodienas situācija. Manuprāt, mums ir jādara viss, lai šos līdzekļus izmaksātu personām, mūsu iedzīvotājiem un lai viņi paši varētu izvēlēties, vai būvēt savu māju vai pirkt dzīvokli kādā no kopmītnēm. Un es domāju, ka runāt par 400 rubļiem ir ārkārtīgi nenopietni, argumentējot nodokļus ar to, ka ir nepieciešami līdzekļi mūsu budžetā. Es nedomāju, ka mums jāvirzās uz to, ka jāizņem no iedzīvotājiem nauda un maksimāli liels jāpadara mūsu budžets. Manuprāt, mums ir strikti jāiestājas par to, lai maksimāli samazinātu valsts pārvaldes aparātu, varbūt arī parlamentu skaitu visos līmeņos. Mēs zinām, ka dažādu līmeņu padomēs ir gandrīz divkāršotas izmaksas divu mēru uzturēšanai visās pilsētās un rajonos un tam nav bijusi atdeve. Nopietni jādomā, vai nav iespējams uz pusi samazināt arī parlamenta locekļu skaitu, un arī tas varētu sekmēt budžeta deficīta likvidēšanu.

Es domāju, ka mēs varētu piekrist Ekonomikas komisijas viedoklim, ka investīcijas un kapitāla kustības nodoklis ir jānoraida, taču es nevaru pievienoties tēzei, ka jāizstrādā viens vienots nodoklis. Manuprāt, šie abi nodokļi ir jānoraida konceptuāli un principā, jo tādu nodokļu izstrādāšana nekādā gadījumā nestimulēs ražotāju attīstību mūsu republikā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Plotniekam. Vēl ir pieteikušies deputāti Biķis, Kide, Biezais un Latvijas Sarkanā Krusta biedrības priekšsēdētājs Laucis.

Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godātie Latvijas Republikas tautas deputāti! Mēs pēdējā laikā, ar diezgan vieglu roku balsojot, izsakāmies par to vai citu likumprojektu un par tā virzību uz priekšu. Es gribētu šodien aicināt visus, pirms mēs izsakāmies par kādu risinājumu, ļoti uzmanīgi izskatīt šos projektus, kas ir mūsu priekšā. Tie it kā būtu ikdienišķi projekti, tā it kā būtu daļa no visas šīs apjomīgās paketes, un mums it kā būtu jāveic tas pats ikdienišķais darbs. Un tomēr es gribētu jautāt, vai tas šoreiz tā ir? Es negribu noliegt tā darba nozīmi, kuru veikusi valdība, gatavojot šos projektus. Katrā ziņā tas ir pirmais mēģinājums radīt nodokļu sistēmu. Tas ir apjomīgs darbs, tas ir grūts darbs, un es tomēr vēlreiz uzdodu jautājumu, vai mēs varam ar vieglu roku atbalstīt šos likumprojektus?

Runājot par īpašuma nodokļa likumprojektu, es iesāku ar ļoti vienkāršu piemēru par velosipēdu. Viens velosipēds. Acīmredzot daudziem deputātiem ir īpašumā viens velosipēds, un viņi no rīta dodas izbraucienā pirms parlamenta sēdes. Būs pilsonis, kam ir viens velosipēds un kas šo vienu velosipēdu izīrēs, piemēram, lai tūristi varētu pabraukāt pa gleznainajām Siguldas gravām. Šis velosipēds atšķirībā no pirmā dos kaut kādu ienākumu. Un beidzot ir velosipēdu rūpnīca, kādreiz tā bija Ērenpreisa rūpnīca, tagad– “Sarkanā Zvaigzne”, kas velosipēdus patlaban vairs neražo, bet rīt varbūt ražos un tur būs tūkstošiem velosipēdu. Mēs šajā likumprojektā nešķiram, vai tas ir velosipēds pastaigas braucienam, vai ir viens vai vairāki velosipēdi un kādam nolūkam tie domāti. Un, ja mēs šādu likumprojektu padarīsim par likumu, tad tik tiešām būs īstenots komunisma ideāls– viss vienāds, visi vienādi. Manuprāt, šis pirmais likumprojekts ir konceptuāli diskutējams. Man nav gatavs formulējums, jo es uzskatu, ka te nevar neko formulēt. Šeit ir jānošķir jēdzieni. Acīmredzot ir jānošķir fiziskās personas bezpeļņas īpašums, tas ir tas, kas pieder katram pilsonim un ko viņš izmanto savām vajadzībām. Šajā gadījumā būs viena nodokļu likme, ja mēs vispār varam atļauties to aplikt ar šo īpašuma nodokli. Otrais būs tas fiziskās personas īpašums, ko izmanto peļņas iegūšanai. Tas var būt uzņēmējīpašums un var arī nebūt, bet tas dod kaut kādu peļņu. Tālāk ir peļņas organizācijas īpašums. Tas var būt uzņēmējīpašums. Un, visbeidzot, bezpeļņas organizācijas īpašums. Redziet, es jums nosaucu vismaz četrus veidus, par kuriem likumā nekas nav teikts. Un tātad, vienīgi nošķirot šos īpašumu veidus un nosakot dažādas nodokļu likmes, par šo likumprojektu vispār var diskutēt.

Otrs jautājums ir par to, sākot ar kādu vērtību mēs esam gatavi aplikt īpašumu ar nodokli. Es mūsu godājamam referentam, Ministru padomes priekšsēdētāja vietniekam, uzdevu jautājumu. Jūs redzējāt, ka uz šo jautājumu šodien gatavu atbilžu nav. Sākot ar vienu kapeiku, sākot ar vienu rubli, sākot ar jebkuru citu variantu. Bet sakiet, godājamie kolēģi, vai mēs esam kopsummā parēķinājuši, kādu nodokļu summu mēs gatavojamies uzvelt mūsu vidusmēra cilvēkam, kas dzīvo no darba algas? Vai mums ir sagatavota attiecīga izziņa? Šādas izziņas nav. Es domāju, šādai izziņai ir jābūt mūsu priekšā, jo mēs paaugstinām ienākuma nodokli, tagad parādās īpašuma nodoklis, tālāk būs arī jāizdara zināmas iemaksas emisiju fondā, bet cenas taču ceļas. Un atcerēsimies, ka revolūcijas Francijā un vispār Eiropā vienmēr ir sākušās ar nodokļu celšanos. Un neaizmirsīsim arī to, ka Anglijā “dzelzs lēdija” Tečere arī nevarēja apturēt sašutuma izpausmi, kas saistījās ar tiem pašiem nodokļiem. Varbūt mācīsimies no citu kļūdām? Tas nav viegls lēmums. Tad, kad paceļ nodokļus, ir zināma reakcija, un mums ir jāatbild par šo reakciju. No šā viedokļa, manuprāt, vajadzētu 5.pantā, kur ir runa par nodokļu likmēm, iestrādāt vērtību, sākot ar kuru īpašumu apliek ar nodokli. Ja mēs gribam nodarboties ar uzņēmējdarbību un to ietekmēt, tad nodarbosimies ar nodokļiem šajā sfērā, protams, ņemot vērā to, ka šī uzņēmējdarbība ir jāstimulē, nevis jāierobežo. Bet neķersimies pie darba ietaupījumiem, kas ir materializējušies velosipēdā vai kādā ēkā, jo atcerēsimies, ka algas pie mums bija un ir ārkārtīgi zemas, mēs nesamaksājam cilvēkam par to, ko viņš ir padarījis.

Runājot par investīcijas un kapitāla kustības nodokli, godīgi sakot, jāatzīst, ka pati ideja jau varbūt nebūtu slikta– izmantojot šo nodokli, iesaldēt un apturēt līdzekļu šķiešanu jaunām būvēm. Bet uzdosim tādu jautājumu: par kādu naudu mums ir jārūpējas? Par Latvijas Republikas naudu vai par kāda mūsu atsevišķa pilsoņa naudu, vai par ārvalstu firmām vai koncernam piederošu naudu? Kā jums šķiet? Parlamentam laikam būtu jāatbild par Latvijas Republikas naudu. Vai tā? Bet, palasot uzmanīgi, izrādās, ka tad, ja šo būvi finansē no valsts līdzekļiem (tas ir 4.pantā), tad investīcijas nodoklis nedarbojas. Tātad savu naudu mēs esam gatavi šķiest bezjēdzīgās būvēs, tāpat kā mēs esam to šķieduši līdz šim, bet mēs, lūk, rūpējamies par tās vai citas firmas vai koncerna naudiņu, sak, lai viņi netērē būvēm. Sakiet– kur ir loģika?

Mēs šajā parlamentā ar vieglu roku noraidījām priekšlikumu, ka 10 procentiem akciju katrā akciju sabiedrībā jāpieder Latvijas Republikas pilsonim. Bet padomāsim tagad– ja jau mēs tā rūpējamies par ārvalstu kapitāla pieplūdumu, tad kādu eksistenci mēs tam radām, ņemot vērā šo te otro likumprojektu. Brīvi konvertējamo valūtu var ievest bez jebkāda nodokļa. Bet tālāk? Es atvainojos, es nejauki uzdodu šo jautājumu: vai tad, ja brīvi konvertējamo valūtu iegulda kādā būvē, uz to attiecas tie paši nodokļu rādītāji, kas uz jebkuru? Man atbildēja, ka it kā ne. Es trīs reizes uzmanīgi izlasīju. Vai lai es neticu pats savām acīm? Es neatrodu nekādu atrunu. Vai tad uz ārzemju kapitālu attiecas tie paši ierobežojumi? Un skatīsim vēl– ja mēs rekonstruējam kādu rūpniecības uzņēmumu, tad 70 procentu apjomā būs jāsamaksā nodokļi, ja mēs to darām Rīgā, tad pareizinām ar trīs, un iznāk 210 procentu apmērā. Vai jūs varat to stādīties priekšā pat sliktā sapnī?

Mēs sapņojam par ārvalstu kapitālu iesaistīšanu rūpniecības rekonstrukcijā, jo mēs saprotam, ka šī rūpniecība tādā stāvoklī, kādā tā atrodas patlaban, ir galīgi konkurētnespējīga, un tajā pašā laikā mēs nosakām tādas nodokļa likmes. Jo nauda tak pati krīt saujā, kāpēc to nepaņemt? Mēs šo uzņēmēju ne vien neieinteresējam, bet grūšus grūžam ārā no mūsu tirgus. Un tas pats ir ar citām likmēm. Lūk, šie 40 procenti. Kurš uzņēmējs būs gatavs no katriem 100 dolāriem maksāt 70 vai 40 dolārus par to, ka mēs ļaujam viņam Rīgā rekonstruēt kaut vai mūsu pašu 1.Maija apavu rūpnīcu, kuras tupeles– nu, šobrīd arī tās vairs nevar dabūt– izšķīst pēc pāris dienu valkāšanas? Viņš ar mums pat nerunās. Tātad šis otrs likumprojekts tādā veidā, kādu to mums piedāvā, manuprāt, ne vien nestimulē saimniecisko dzīvi, bet, gluži otrādi, bremzē to tik efektīvi, kā līdz šim nav varējis bremzēt neviens likums pasaulē.

Un beidzot– trešais likumprojekts man šķiet vispār bezjēdzīgs. Ja jau mums ir likums par peļņas aplikšanu ar nodokli, tad iestrādāsim tajā attiecīgas normas, kas nosaka zināmas privilēģijas un ieinteresētību vai, gluži otrādi, ierobežojumus. Kāpēc mums vēl papildus jārada īpašs likums, kurš atkal kaut ko ķers, vaktēs, uzraudzīs un ierobežos. Šis projekts kā tāds būtu vispār noraidāms, un arī pati ideja ir noraidāma.

Tātad mans priekšlikums ir šāds: šie likumprojekti ir jāatdod atpakaļ valdībai, jo pie tiem ir jāstrādā, un, kad tie būs tādā kondīcijā, tad parlamentā varēs spriest un vērtēt atsevišķas normas, nevis pilnīgi apšaubāmu koncepciju.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mums ir jāizlemj par mūsu tālāko rīcību. Šeit ierosina pārtraukt debates, bet es jums gribētu vēlreiz atgādināt, ka vārdu lūdz deputāti Biķis, Kide, Biezais un Sarkanā Krusta biedrības priekšsēdētājs Laucis. Acīmredzot jādod iespēja teikt galavārdu tiem, kuri ir iesnieguši šo projektu. Lūdzu, balsojot izlemiet, kā mums tālāk rīkoties. Lūdzu, reģistrējieties. Rezultātu. Lūdzu, vēlreiz! Mēs ļoti intensīvi izmantojam aparatūru. Rezultātu. 138 deputāti. Izsakiet savu attieksmi pret ierosinājumu pārtraukt debates. Es jau nosaucu, kuri kolēģi grib debatēs runāt. Lūdzu rezultātu. 58, un tur ir 71 balss. Šis priekšlikums nav pieņemts.

Tagad mums līdz pulksten 15.00 ir pusdienas laiks. Vai ir paziņojumi? Nav. Bet vienu mirklīti, kolēģi! Mēs te polemizējām par pirmo un otro lasījumu, bet mums tomēr otrajam lasījumam ir jānosaka termiņš. Kolēģi no “Līdztiesības” frakcijas, lūdzu, mirkli pagaidiet! Lūdzu, pie otrā mikrofona, deputāt Kehri!

O.Kehris: Tātad mēs neesam pieņēmuši šo likumprojektu?

Priekšsēdētājs: Mēs esam likumprojektu pieņēmuši tā, kā jūs esat to iesnieguši, t.i., pirmajā lasījumā. Mums nav citas likumu pieņemšanas prakses kā vien lasījumos. Un, ja likums ir steidzams, tad mēs to darām divos lasījumos. Mums nav vajadzīgi trīs lasījumi.

O.Kehris: Reglamentā ir teikts, ka likumprojekts par budžetu netiek izskatīts trīs lasījumos. Ja ir vajadzīgs otrais lasījums, tad mēs liktu priekšā izskatīt otrajā lasījumā šodien pulksten 15.00.

Priekšsēdētājs: Kāda ir attieksme pret šo priekšlikumu? Vai neviens neiebilst, ka mēs šo likumprojektu izskatām otrajā lasījumā un pieņemam pulksten 15.00?

Pārtraukums līdz pulksten 15.00.

(Pārtraukums)