Tā sauktā Baltijas problēma dienesta ziņojumā

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents

Latvijas PSR 5.gadadienas svinības Rīgā 1945.gada 21.jūlijā No grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija staļinisma varā”, 2004

Nobeigums. Sākums “LV”, 09.02.2005.

Šis rakts (Oksfordas Sv.Magdalēnas koledžas vēstures pasniedzēja Teilora raksts angļu nedēļas izdevumā “Picture Post” – Red.) izsauca plašas pozitīvas un negatīvas atsauksmes. Tā, piemēram, mācītājs Stenlijs Evanss no Londonas Ziemeļrietumu rajona rakstīja: “Padomju imperiālisms nepastāv. PSRS atpalikušie rajoni (kurus agrāk apdzīvoja koloniālās tautas), pateicoties subsīdijām no centra, varēja ātri attīstīties un ieņemt tādu stāvokli, kurā tās var vispilnīgākā veidā dot savu ieguldījumu kopējā dzīvē. Tam, kurš par to šaubās, var iesniegt statistiskus pierādījumus.”
Hemdens Džeksons (Norfolka) rakstīja: “Krievu politika gada laikā, sākot ar 1940.gada jūniju, bija Baltijas valstu nacionālās pastāvēšanas noliegums, bet vācu iebrukums parādīja, ka Krievija nevarēja nodrošināt tām drošību. Līdzīgi citām, Baltijas valstu tautas grib nodrošināt sev nacionālo pastāvēšanu. Tās neuzskata, ka tas var tikt īstenots, ja tās ieietu Vācijas, Krievijas vai kādas citas lielvalsts sastāvā. Tās uzskata, ka to tās var sasniegt atbilstoši Atlantijas hartas principiem.”
Elliss no Londonas Rietumu rajona pretpadomju vēstulē paziņoja, ka Baltijas valstu nākotne ir atkarīga no Viduseiropas valstu federācijas izveidošanas.
Tajā pašā laikā parlamenta konservatīvais loceklis Roberts Butlijs rakstīja: “Pasaule cer uz federāciju, nevis uz sadalīšanu. Nav šaubu par to, ka šo nelaimīgo valstu visspožākā nākotne būs to iekļaušana lielās Padomju Savienības sastāvā kā pašas sevi pārvaldošas vienības.”
Redžinalds Bridžmens (Midlseksa) paziņoja: “Pat tad, kad Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautas pēc vēlēšanām uz aizklātas balsošanas pamata 1940.gada jūlijā nolēma ieiet PSRS sastāvā, šās valstis turpināja būt par starptautisko domstarpību iemeslu. Tas bija angļu naidīgās attieksmes rezultāts pret šo valstu iekļaušanos Padomju Savienībā, kas izpaudās Baltijas valstu kredītu iesaldēšanā Londonas bankās un atteikumā atļaut Baltijas valstu kuģiem Anglijas ostās pāriet Padomju Savienības rīcībā.”
Un, visbeidzot, tālāk tiek citēts parlamenta leiboristu locekļa Džona Maka vēstules pilns teksts:
“Neviens pēckara jautājums Eiropā nevar tikt apmierinoši izlemts bez Baltijas valstu jautājuma atrisināšanas, tajā skaitā arī Somijas jautājums. Krievija, pateicoties saviem panākumiem un demokrātiskajai valdības formai, ir ne tikai šo mazo valstu dabiskais aizstāvis, bet tā var izrādīt arī dažāda veida uzmanību viņu nacionālajiem institūtiem, valodai, ieražām un tradīcijām. Pret Somiju ir nepieciešama īpaša attieksme. Krievija pārlieku lielās pašapmierinātības dēļ, par nelaimi, pieļāva, lai šī ar nacistiem pārpildītā valsts sagatavotos otrreizējam uzbrukumam tai. Es ceru, ka tad, kad iestāsies miers, Krievija veiks stingrus un noteiktus pasākumus, lai nodrošinātu tādu stāvokli, kad Somija nevarēs dot triecienu tai mugurā. Ir jādara gals Mannerheimam un viņa militārajai bandai, kā arī visiem šās valsts sakompromitētajiem politiķiem. Stipra Krievija būs vislielākais nākamā miera aizstāvis Eiropā. Tā ekonomiski atpalikušajām Baltijas valstīm garantē atjaunošanu un uzplaukumu, bet to tautām – īstu politisku brīvību.”
 

Latvijas PSR 5.gadadienas svinības Rīgā 1945.gada 21.jūlijā No grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija staļinisma varā”, 2004

Patlaban Baltijas jautājumi visvairāk tiek apspriesti “neitrālajā” Zviedrijā. Tur ir organizēta speciāla Baltijas komiteja un izveidots Baltijas informācijas dienests. Par ārējo iemeslu šai darbībai kalpo apmēram 30 tūkstoši uz Zviedriju atbraukušo bēgļu no Baltijas republikām. Viņu vidū ir apmēram 20 000 igauņu, apmēram 6500 Igaunijas zviedru, apmēram 3500 latviešu un vairāki simti lietuviešu.
Kā Latvijas pārstāvis Baltijas komitejā ieiet profesors Balodis, kurš uz Zviedriju aizbrauca jau 1940.gadā. Tagad viņš tur izvērš visai rosīgu darbību. It īpaši labi viņam patīk tie Latvijas bēgļi, kuri bija uzstājušies pret padomju varu. Tā, piemēram, tiek ziņots, ka Balodis ļoti laipni pieņēmis kādu Ērihu Vinteru, kurš vācu armijā cīnījies pret Sarkano armiju.
Stokholmā ir izveidota Zviedrijas-Latvijas palīdzības komiteja, kuru vada bijušais Latvijas sūtnis Zviedrijā Salnājs. Viņa palīgi ir Siliņš un Kreicbergs (bijušie Ulmaņa laika redaktori). Zviedrijas-Latvijas palīdzības komitejas aktīvā ir Latvijas goda konsuls Zviedrijā Sande un profesors Balodis.
Zviedrijā ir sākusi iznākt latviešu avīze “Dzimtenes Balss”, kuras galvenie līdzstrādnieki ir Salnājs, Balodis, kādreizējais Latvijas sūtnis Parīzē sociāldemokrāts Cielēns, žurnālists Artūrs Bērziņš, rakstnieks K.Skalbe un bijušais Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas profesors A.Teikmanis.
Zviedru laikraksts “Ny Dag” ziņo, ka Cielēns Zviedrijā parādījies ar Zviedrijas-Latvijas komitejas palīdzību pagājušā gada beigās. Viņš stāv nedaudz nomaļus, jo it kā vienmēr iestājies par Latvijas koalīcijas valdības izveidošanu, sākot ar sociāldemokrātiem un līdz pat buržuāziskajiem reakcionāriem. Sakarā ar savu intīmo sadarbošanos ar fašistiem, viņš it kā no jauna ir ieguvis “diplomātiskās tiesības”. Laikraksts “Ny Dag” jautā, kur viņš šīs tiesības ir dabūjis, varbūt ar pilnvarotā ministra Zariņa Londonā palīdzību?
Sakarā ar Baltijas bēgļu ierašanos Zviedrijā vairākos zviedru laikrakstos, it īpaši nacistiskajā laikrakstā “Dagposten” un profašistiskajā laikrakstā “Stokholms Tidigen” ir pastiprinājusies pretpadomju kampaņa, no tiem šajā ziņā maz atpaliek arī zviedru sociāldemokrātiskās partijas centrālais orgāns “Morgen Tidigen”.
Zviedrijas nacistiskās organizācijas gādā par to, lai Baltijas fašistiem un vācu aģentiem izdotu “starptautiskās aizsardzības” vai pat zviedru pases. Arī Baltijas organizācijas Zviedrijā šajā jautājumā it kā ir griezušās Starptautiskajā Sarkanajā Krustā.
Nesen uz apspriedi ar latviešu bēgļiem Zviedrijā atbrauca latviešu baznīcas darbinieku delegācija no Amerikas. 25.martā delegāciju pieņēma arī Zviedrijas kroņprincis.
Visa šī kņada ap “Baltijas problēmu” aiz robežām, bez šaubām, ietekmē arī nacionālistus Baltijas republikās. Neapšaubāms ir arī tas, ka tiek veikti mēģinājumi nodibināt ar viņiem tiešus sakarus.

P.Valeskalns

LVA, 270.f., 1.s.apr., 129.l., 1.,2.,3.,4.,5.,6.,7.,8.lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

Atzīmes dokumentā:

Pie lietas. V.Lācis.

Uzziņai:

Dienesta ziņojuma autors Pēteris Valeskalns (1899–1987) dzimis Vestienā. Akadēmiķis Jānis Stradiņš grāmatā “Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības” (1998) raksta, ka Pēteris Valeskalns savu darbību sāka kā profesionāls revolucionārs – komunists un čekists, vēlāk pēc sarkanās profesūras institūta beigšanas bija viens no Vissavienības zinātnes un tehnikas darbinieku asociācijas organizētājiem, PSRS augstskolu un zinātnisko iestāžu arodbiedrības CK priekšsēdētājs, Maskavas universitātē – viens no tās rektora A. Višinska palīgiem.
1940. gadā Pēteri Valeskalnu nosūtīja darbā uz Padomju Latviju, sākumā par “Tautas valdības” izglītības ministra otro biedru, pēc Jūlija Lāča aresta izvirzīja par Latvijas PSR izglītības tautas komisāru. Filozofijas zinātņu doktora grādu aizstāvējis 1967. gadā, jau būdams LZA viceprezidents. Konstantīns Karulis atmiņās raksta, ka par savu darbu čekā P.Valeskalns nekad neko nav stāstījis, ja par to jautāts tieši, centies sarunu novirzīt un no atbildes izvairījies.