Ministru kabineta noteikumi Nr.292

Rīgā 2000.gada 22.augustā (prot. Nr.39, 45.§)

Noteikumi par valodu lietošanu informācijā

Izdoti saskaņā ar Valsts valodas likuma 21.panta piekto un sesto daļu

I. Vispārīgie jautājumi

1. Šie noteikumi nosaka:

1.1. gadījumus, kad sabiedrības informēšanai paredzētajā sabiedrībai pieejamās vietās sniegtajā informācijā līdztekus valsts valodai pieļaujama svešvalodu lietošana;

1.2. gadījumus, kad Valsts valodas likuma 21.panta pirmajā daļā minētās institūcijas un personas var sniegt informāciju svešvalodā;

1.3. valodu lietošanas kārtību Valsts valodas likuma 21.panta pirmajā, otrajā, trešajā un ceturtajā daļā paredzētajā informācijā.

2. Valsts valodā sniegtā sabiedrības informēšanai paredzētā rakstiskā informācija (turpmāk — publiskā informācija) ir sniedzama atbilstoši latviešu valodas normām.

3. Ja, sniedzot publisko informāciju, līdztekus valsts valodas tekstam tiek lietots teksts svešvalodā, tekstam valsts valodā ierādāma galvenā vieta, un formas vai satura ziņā tas nedrīkst būt mazāks vai šaurāks par tekstu svešvalodā.

II. Svešvalodu lietošana publiskajā informācijā

4. Līdztekus valsts valodai valsts un pašvaldību iestādes, tiesas un tiesu sistēmai piederīgās iestādes, valsts un pašvaldību uzņēmumi, kā arī uzņēmējsabiedrības, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai, un privātās iestādes, organizācijas, uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) un pašnodarbinātās personas, kuras saskaņā ar likumu vai citu normatīvo aktu veic noteiktas publiskas funkcijas, ar kurām saistīta informācijas sniegšana, var lietot svešvalodu publiskajā informācijā sabiedrībai pieejamās vietās, ja šī informācija skar:

4.1. starptautisko tūrismu;

4.2. starptautiskus pasākumus;

4.3. drošības apsvērumus;

4.4. ārkārtas situācijas;

4.5. epidēmijas vai bīstamas infekcijas slimības.

5. Šo noteikumu 4.punktā minētās personas publisko informāciju svešvalodā var sniegt arī:

5.1. prospektos, biļetenos, katalogos un citos materiālos (piemēram, brošūrās, bukletos, vienlapēs), kuri atspoguļo iestāžu, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), organizāciju un pašnodarbināto personu darbību un kurus nosūta vai izsniedz fiziskajām vai juridiskajām personām pēc to pieprasījuma;

5.2. statistiskās, socioloģiskās un medicīniskās aptaujās;

5.3. pēc personas lūguma — informējot personu mutiski un rakstiski.

6. Privātās iestādes, organizācijas, uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), kā arī pašnodarbinātās personas to savu publisko informāciju, kuras sniegšana saistīta ar sabiedrības likumīgajām interesēm, sniedz valsts valodā vai līdztekus valsts valodai arī svešvalodā.

III. Valodu lietošanas kārtība publiskajā informācijā

7. Ja informāciju svešvalodā publicē brošūrā, bukletā vai vienlapē, tad informācija, kas skar sabiedrības likumīgās intereses, publicējama arī valsts valodā tajā pašā izdevumā vai atsevišķā izdevumā.

8. Ja informāciju par piedāvātajām precēm un pakalpojumiem apkopo katalogā vai kartotēkā, tad informācija, kas skar sabiedrības likumīgās intereses, sniedzama valsts valodā vai līdztekus valsts valodai arī svešvalodā.

9. Neatkarīgi no tā, vai preces realizē vairumā vai mazumā, preces marķējuma tekstam, garantijas dokumentam, lietošanas pamācībai un tehniskajai pasei jābūt valsts valodā vai līdztekus valsts valodai arī svešvalodā.

10. Ja eksportam paredzētas preces tiek realizētas Latvijas iekšējā tirgū, uz tām attiecas tās pašas prasības, kas noteiktas iekšējā tirgū realizējamajām precēm.

11. Ja ievestās (importētās) preces marķējumā, lietošanas pamācībā, garantijas dokumentā vai tehniskajā pasē ietvertā informācija ir svešvalodā, preces piedāvātāja pienākums ir nodrošināt, lai precei tiktu pievienots attiecīgās informācijas tulkojums valsts valodā.

12. Noteikumi stājas spēkā ar 2000.gada 1.septembri.

Ministru prezidents A.BĒRZIŅŠ

Tieslietu ministre I.Labucka