Par Baltijas valstu un Ziemeļvalstu sadarbību kultūras jomā

Kultūras ministre Karina Pētersone konferencē Kopenhāgenā

Runa Ziemeļvalstu ministru padomes rīkotajā konferencē "Ziemeļu vērtības un Ziemeļu identitāte" Kopenhāgenā 2000.gada 24.augustā

"Lielā dabas bezgalībā

sīkā čaulā izbrauc dvēsle…"

To saka latviešu dzejnieks Rainis pagājušā gadsimta sākumā.

Definēt kādu cilvēku vai kādu nāciju izolēti no citām bija pagājušo gadsimtu privilēģija. Tagad mums tas jādara multikulturālā un globalizētā vidē.

Dārgie kolēģi, dārgie draugi! Atvainojos par to, ka runāju angļu valodā. Tas šīs konferences kontekstā ir sāpīgs punkts.

Mūsu konferences tēma ir ļoti intriģējoša — vērtības un identitāte — tie ir jautājumi, par kuriem visā Eiropā spriež intelektuāļi, politiķi, zinātnieki un mākslinieki. Par to spriež jaunās demokrātijas valstis, un tas ir saprotami. Bet dīvaini, ka arī tā sauktajās vecajās demokrātijas zemēs un, protams, arī ziemeļu reģionā diskutē par identitātes, vērtību, mantojuma saglabāšanu, konfrontējot to ar tehnoloģijas sasniegumu izraisīto vispārējo globalizāciju.

Vācslavs Havels savās pārdomās par eiropeisko apziņu un Eiropas vērtībām uzsver, ka tās "ir bijušas tik pašsaprotamas un dabiskas, ka līdz šim neesam par tām domājuši". Bet, kad mēs sākam par tām domāt un mēģinām saprast, mēs bagātinām savu pašapziņu.

Igauņi, latvieši un lietuvieši — Baltijas valstu pārstāvji ir aicināti šeit kopā ar jums, Ziemeļvalstu kolēģi, novērtēt paveikto kultūras sadarbībā šodienas lielo pārmaiņu kontekstā un palūkoties uz Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm kā reģionu, kurš kļuvis par vienu no dinamiskākajiem Eiropā, kas nostiprinās politiski, ekonomiski un reģionāli un kam tiek paredzēta liela nākotne kultūras attīstības jomā.

Latvija ir prezidējošā valsts Baltijas ministru padomē, tādēļ es runāšu visu trīs mūsu ministru vārdā.

Mūsu nācijas ir trīs māsas, kuras savedusi kopā vēsture un liktenis. Katra no tām ir unikāla un atšķirīga, ko var ievērot, pat tikai apskatot mūsu galvaspilsētas vien. Bet šodienas tēma man liek vairāk koncentrēties uz kopējo.

Pēc tam, kad mūsu valstis pirms 10 gadiem atguva neatkarību, mums nācās no jauna definēt gan mūsu eiropeisko, gan reģionālo, gan nacionālo identitāti. Mēs turpinām to darīt arī tagad, tomēr mērenāk, mērķtiecīgāk un izsvērtāk. Jau kopš pirmajiem neatkarības gadiem mūsu virzošais spēks bija pārliecība, ka mēs esam eiropeiskas valstis un mums kā tādām ir jānostiprinās. Jāuzsver, ka tieši Ziemeļvalstis bija pirmās, kas atzina mūsu valstisko neatkarību un kļuva par mūsu politiskajiem advokātiem starptautiskajos forumos un institūcijās. Mēs ne tikai īsā laikā esam atjaunojušas vēsturiskās attiecības ar valstīm ap Baltijas jūru, bet iesaistījušās arī jaunās, laikmetīgās politiskās apvienībās. Vispirms te vēlos minēt "5 + 3" kopību. Sausajā formulā slēpjas konkrēts, bagātīgs un daudzveidīgs sadarbības saturs. Ziemeļu ministru padome, forums, kas demokrātiskā veidā izstrādā un īsteno vienotu reģiona politiku un attīstības stratēģiju, bija paraugs, pēc kura vadījāmies, dibinot Baltijas ministru padomi un veidojot tās sadarbības modeli.

Mūsu pieredze liecina, ka visā Eiropā bieži vien ir jārisina līdzīgas problēmas kā mums, neatlaidīgi jāīsteno tās vērtības, kuras Eiropa devusi pasaulei — liberālās, humānisma idejas, demokrātija utt. Diemžēl mūsu nesenā vēsture ir atgādinājums tam, ka Eiropas klēpī dzemdināts arī totalitārisms, fašisms, iznīcinoši kari… Vēl daudz pūļu ir jāpieliek, lai pārvarētu šo parādību sekas praktiski un domāšanā. Mēs saviem rietumu un ziemeļu kaimiņiem varam būt interesanti ar pieredzi, kā pārvarēt šādas vēstures negācijas, it īpaši ar to, kā esam spējuši saglabāt savu kultūru un valodu vispārējās rusifikācijas atmosfērā, un ar to, kāda ievērojama loma kultūrai ir bijusi tautas identitātes saglabāšanā.

Būtiski, ka tieši Baltijas valstis mūsdienu politiskajā leksikā ir ieviesušas jaunu terminu — "dziedošā revolūcija", uzskatāmi apliecinādamas, ka tautu politisko gribu var paust ar nevardarbīgiem līdzekļiem, kurus neatkarības karavīru rokās ieliek kultūra. Nevardarbīgā protesta spilgtākā izpausme bija nepieredzēta politiska akcija — Baltijas ceļš 1989.gadā.

Kopīgie uzdevumi mudina mūs izmantot demokrātiju vairāk kā Eiropas kopīgo kultūras vērtību — kā instrumentu, ko daudzus gadus veiksmīgi praktizē Ziemeļvalstīs, nozīmīgi uzlabojot savas dzīves kvalitāti. Patiesās demokrātiskās vērtības ikvienam no mums palīdz noturēt līdzsvaru starp tradicionālā mantojuma saglabāšanu un atvērtību jaunradei un jauninājumiem, laikmetīgām tehnoloģijām, kā arī līdzsvaru starp dažādu kultūru ietekmēm. Kultūru daudzveidības pastāvēšana ir varens sociāls instruments. Tā dod iespēju novērtēt sadarbības, partnerattiecību lielo jēgu, veido saprotošu un tolerantu gaisotni pret citādo, māca un dod iespēju izdarīt izvēli. Paradoksāli, bet kultūru daudzveidība, piemēram, Ziemeļvalstu un Baltijas valstu dziesmu svētkos, ļauj no jauna iepazīt "savas" kultūras, valodas, tradīcijas neaizstājamo, unikālo vērtību. No otras puses tā dod arī iespēju nepazust pseidokultūras labirintos. Kultūru sadarbības demokrātija mūs mācījusi un māca, sarunājoties respektēt citādo un caur to — novērtēt savējo.

No mūsu sadarbības partneriem Ziemeļvalstīs Igaunijas, Latvijas un Lietuvas kultūra ir saņēmusi ne tikai morālu, radošu un intelektuālu, bet patiesi ievērojamu finansiālu un tehnoloģisku atbalstu. Ziemeļu ministru padomes izsludinātie stipendiju konkursi un granti, kā arī īpaši noteiktā prioritāte trim Baltijas valstīm atsevišķās programmās ir bijis demokrātijas un pieejamības principu realizēšanas paraugs atsevišķu indivīdu, nevaldības un valdības struktūru sadarbības līmenī. Atšķirībā no citām starptautiskām atbalsta programmām, kurās dažkārt ievērojama līdzekļu daļa tiek izmantota ilgtermiņa un īstermiņa ārvalstu ekspertu darba apmaksai, Ziemeļu ministru padomes piešķirtie finansējumi Baltijas valstu projektiem ir vērsti tieši uz projekta īstenotājiem.

Kā attīstību veicinošu gribētu raksturot daudzpusīgo sadarbību kultūrpolitikā: Ziemeļvalstu pieredze ir noderējusi, gan formulējot mūsu valstu jaunās kultūrpolitikas principus deviņdesmito gadu pirmajā pusē, gan kultūrpolitikas atsevišķu elementu īstenošanas gaitā: kultūras vadības un likumdošanas, finansēšanas mehānismu, infrastruktūras sakārtošanas un citos jautājumos. Sadarbībā ar Ziemeļvalstu ekspertiem veikta kultūrpolitikas analīze Baltijas valstīs un izstrādāti ieteikumi turpmākajam darbam. Baltijas ministru padomes kultūras komisijas sadarbības ietvaros mēs gatavojamies lielai starptautiskai konferencei, kas šoruden notiks Igaunijā, kur no dažādiem aspektiem tiks aplūkota kultūrpolitikas veidošanas 10 gadu pieredze Baltijas valstīs.

Ziemeļu valstu informācijas biroju izveidošanai Tallinā, Viļņā un Rīgā deviņdesmito gadu sākumā ir bijusi divēja loma. No vienas puses, tā veicināja starpvalstu kontaktu veidošanos un strauji palielināja informācijas apmaiņu starp atsevišķām Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm. No otras puses, biroju darbs bija un ir uzskatāma kultūras demokrātijas skola, jauna veida kontaktu, sadarbības, projektu vadības un cilvēciskās saskarsmes paraugs. Vairāki pirmie lielie kultūras sadarbības projekti tapa tiešā Ziemeļvalstu informācijas biroju paspārnē. Pateicoties informācijas biroju darbībai, mēs strauji pievērsāmies ziemeļu valodu apgūšanai, apmeklējot valodu kursus, izdodot grāmatas, dibinot biedrības; Baltijā tika atklātas Ziemeļvalstu bibliotēkas, skolas, kurās intensīvi tiek apgūtas ziemeļu valodas.

Tā kā esam Dānijā, mēs gribētu sirsnīgi apsveikt Dānijas Kultūras institūtu tā desmitajā gadadienā, un man jāatzīst, ka tā filiāles Rīgā, Viļņā un Tallinā ir kļuvušas par neatņemamu mūsu valstu kultūras ainavas sastāvdaļu. Tādēļ brīžiem ir nopietni jāpiedomā, lai asociētu tās ar Dāniju.

Ļaujiet man minēt 1997. gadu, kad Ziemeļu valstu festivāls Baltijas valstīs kļuva par izcilu kultūras notikumu, kas iepazīstināja mūs ar daudzveidīgām norvēģu, zviedru, dāņu, somu, islandiešu kultūras tradīcijām. Nu mūsu valstis, mūsu mākslinieki, mūziķi, fotogrāfi un kino ļaudis gatavojas atbildes vizītei ziemeļos: ciešā sadarbībā ar visām Ziemeļvalstu atbildīgajām institūcijām, savstarpēji koordinējoties, notiek priekšdarbi pēdējo gadu nozīmīgākajam visu trīs Baltijas valstu kultūras projektam Ziemeļeiropā — Baltijas valstu kultūras festivālam 2001.gada rudenī.

Pateicoties Ziemeļvalstu atvērtībai un atbalstam, pārvarot piecdesmit gadu atrautības šķēršļus, mēs — Igaunija, Latvija un Lietuva — neesam gājušas pie jums kā tukšinieces, bet dalījušās ar to, kas mums pieder.

Baltijas tautām ir izcila kopīgas dziedāšanas tradīcija, kas jo īpaši spilgti manifestējas Dziesmu svētkos, kuri Baltijas valstīs notiek nu jau vairāk nekā 125 gadus. Mums ir prieks, ka Dziesmu svētku tradīciju mēs varam atdot Eiropai atpakaļ tādā svētku formā kā Baltijas valstu un Ziemeļvalstu kopīgie dziedāšanas svētki, kuri notikuši jau trīs reizes, šogad izskanot Norvēģijā.

Tas, ar ko mēs varam bagātināt Ziemeļeiropas kultūras kopainu, ir mūsu valodas, kas pašas par sevi ir spilgti kultūras sakņu apliecinājumi. Latviešu valoda līdz ar lietuviešu valodu ir vienīgās dzīvās valodas no kādreiz kuplā baltu valodu zara indoeiropiešu valodu kokā. Savukārt igauņu valoda pieder citai — somugru valodu grupai, kurai piederīga ir Latvijas otras pamattautības — līvu — valoda. Mūsu dzimtās valodas un to lietošana padomju laikā lielā mērā bija protesta un izdzīvošanas līdzeklis. Bet šobrīd mēs, tāpat kā jūs, esam nobažījušies par valodu izzušanu. Lai kādu rītu mēs nepamostos Maltas salā, Latvijas valdība tikko pieņēmusi noteikumus par latviešu valodas lietošanu. (Norvēģijas Kultūras padomes priekšsēdētājs Jons Bings savā runā minēja Maltu, kur ģimenē sarunājas dzimtajā valodā, bet valsts administrācijā lieto angļu valodu.)

Igaunijas, Latvijas un Lietuvas kultūra veidojusies divu spēcīgu strāvu ietekmē. No vienas puses, tas ir tradicionālais, pagāniskais, pirmskristietiskais pasaules uzskats, kas radies ciešā saskarē ar dabu, zemkopja dzīves un darba ritumu un radis savu atspoguļojumu bagātajā folkloras un tautas mākslas mantojumā, vēl aizvien dzīvajās gadskārtu svinēšanas tradīcijās, kuru kulminācija ir vasaras saulgriežu mistērija. No otras puses, mums kā multikulturālām zemēm ļoti nozīmīgs ir visas Eiropas kultūras kopīgais avots — kristietība. Šo divu straumju sastapšanās radījusi īpašu tēlainību mūsu kultūrā, ir bijis un ir iedvesmas avots radošajam garam.

Nobeigumā gribu teikt, ka, dzīvojot globālu pārmaiņu laikā, mums jāzina, kādas vērtības mēs noteikti nedrīkstam zaudēt, lai nevājinātu savu identitāti. Šo vērtību vidū, protams, ir kultūra. Lai mūsu tautām būtu droša nākotne un mūsu sabiedrība varētu ilgtspējīgi attīstīties, kultūrai ir nenovērtējama nozīme. Tādēļ mums jāizstrādā jauns priekšstats par kultūru, jauns kultūrpolitikas modelis, kas organiski izriet no uzdevumiem, kurus kultūrai uzticēts veikt mūsdienu sabiedrībā. Mūsu tautu un mūsu reģiona konkurētspēja nākotnē ir atkarīga no radošā, intelektuālā kapitāla un cilvēkresursu attīstības, ko tieši veido kultūra. Mēs zinām, ka kultūras augstākos mērķus nevar skatīt atrauti no izglītības, tautsaimniecības, sabiedrības labklājības un citiem sociāli nozīmīgiem uzdevumiem. Domāju, ka šī jaunā priekšstata tālāka attīstība ir mūsu kopīgais nākotnes uzdevums. Tas palīdzēs mums mūžvecajā grūtajā dialogā starp mums — kultūras administratoriem — un mūsu valdībām.

Ķīniešiem ir lāsts — kaut jūs dzīvotu pārmaiņu laikā. Eiropiešu izpratnē tas šķiet diezgan dīvains, un, es ceru, ka arī Baltijas — Ziemeļu mentalitātei lielu pārmaiņu laiks ir izaicinājumu un iespēju laiks.