Profesionālā izglītība attīstās nemitīgi

Gunars Krusts, Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās izglītības un tālākizglītības departamenta direktors, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

– Kāda ir profesionālās izglītības loma laikā, kad sabiedrībā runā par zināšanās balstītu ekonomiku un produktu ar augstu pievienoto vērtību radīšanu?

– Mūsu tautsaimniecībai ir nepieciešami ļoti dažādu līmeņu speciālisti, gan ar augstāko, gan vidējo profesionālo izglītību, un katram ir sava vieta tajā. Arī uz zināšanām balstītā ekonomikā cilvēki gribēs ēst un būs vajadzīgi pavāri, cilvēkiem vajadzēs mēbeles un būs vajadzīgi galdnieki.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Piešķirtais finansējums – puse no noteiktā

– Latvijā vairums skolēnu pēc pamatskolas aiziet uz vidusskolu, nevis profesionālās izglītības iestādi. Eiropā šī proporcija ir otrāda. Kā jūs to skaidrojat?

– Jā, šī situācija ir ačgārna, taču vienā vai divos gados to mainīt nav iespējams. Šis process aizsākās jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad vidusskolās ieviesa izvēli starp humanitārajiem un eksaktajiem priekšmetiem. Mācības vidusskolā kļuva vieglākas par zināšanu apguvi arodskolās, turklāt arī mācību laiks bija īsāks. Vidusskolu var absolvēt trijos gados, bet arodskolā jāmācās gadu ilgāk. Turklāt, lai dabūtu arodskolas diplomu, vidējai atzīmei bija jābūt četriniekam. Jāņem vērā, ka profesionālās izglītības iestādēs audzēknim ir jāapgūst divi kursi – vispārējā izglītībā un izvēlētajā specialitātē. Tā ka, par spīti daudzu priekšstatiem, es teiktu, ka mācīties arodskolā dažbrīd pat ir grūtāk.

– Daudz runā par nepietiekamu finansējumu profesionālās izglītības iestādēm. Mācību procesa nodrošināšanai uz vienu audzēkni iznāk vien daži desmiti santīmu mēnesī.

– Šā gada budžets profesionālajai izglītībai ir vairāk nekā 25 miljoni latu, taču piekrītu, ka tas ir nepietiekami. Valdība ir apstiprinājusi normatīvus, cik liels finansējums uz vienu audzēkni būtu nepieciešams. Pašlaik mums piešķirtais finansējums ir 57 procenti no valdības normatīvos noteiktā.

– Kā tas ietekmē profesionālās izglītības kvalitāti?

– Prasības darbinieka kvalifikācijai darba tirgū pieaug ar katru dienu. Mums četros gados savi audzēkņi ir jāsagatavo tā, lai viņi būtu konkurētspējīgi. Neapšaubāmi, šā uzdevuma pildīšanai finansējums ir pārāk mazs. Skolu materiāli tehniskais nodrošinājums, kuru audzēkņi izmanto mācību procesā, ne tuvu nav tāds kā labākajos uzņēmumos. Mācību laikā gan ir paredzēta audzēkņu prakse uzņēmumos, kur viņi iemācītos strādāt ar jaunākajām tehnoloģijām. Te ļoti daudz kas atkarīgs no pašiem uzņēmējiem, vai viņi vēlas šos profesionālo skolu audzēkņus ņemt pie sevis praksē vai ne.

Darba devēji ir līdzatbildīgi par kvalitāti

– Kā jūs vērtējat profesionālās izglītības saikni ar darba devējiem, kas nereti sūdzas par iegūtās izglītības kvalitāti?

– Ko parasti saka darba devēji? Mēs maksājam nodokļus, dodiet mums atbilstošus speciālistus. Viens pret nulli viņu labā. Savukārt mēs varam teikt: nodokļi ir pārāk zemi, lai izpildītu jūsu prasības. Rezultāts: viens pret vienu. Šāda spēle un punktu skaitīšana, protams, ir neauglīga. Ir nepieciešams sociālais dialogs starp valsti un uzņēmējiem. Un Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) ir ļoti labi informēta par to, kas notiek profesionālajā izglītībā. Kas nodrošina izglītības kvalitāti? Izglītības saturs, mācību procesa īstenošana un eksaminācija, kas atklāj, kādi bijuši mācību procesa rezultāti. Izglītības programmu saturu nosaka profesiju standarti. To projektus izstrādā ministrijas darbinieki sadarbībā ar attiecīgo nozaru pārstāvjiem. Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadome, kurā viena no dalībpusēm ir LDDK, nozīmē ekspertus (no nozaru asociācijām, nozaru ministrijām utt.), kas izvērtē izstrādātos profesiju standartu projektus. Tā ka darba devēji vistiešākā veidā arī ir atbildīgi par izglītības saturu.

– Bet ir izskanējuši pārmetumi par profesijām, kurām nav izstrādāti šie standarti.

– Dažādas profesijas apgūst dažādos termiņos. Profesionālās izglītības iestādēs audzēkņi trīs līdz četru gadu garumā iegūst sākotnējo profesionālo izglītību pietiekami plašā spektrā. Un ir tālākizglītība dažu mēnešu garumā, kuru apgūst bezdarbnieki dažādos pārkvalificēšanās kursos. Mēs, protams, vispirms izstrādājam standartus tieši sākotnējai izglītībai. Un jāņem vērā, ka standartu izstrādes process ir bezgalīgs, jo ik pēc pāris gadiem nākas kaut ko pamainīt tajos.

– Kādēļ, jūsuprāt, sabiedrībā ir šis priekšstats par vājo profesionālās izglītības kvalitāti? Ja tās satura izstrādē piedalās arī darba devēji, kā jūs skaidrotu viņu neapmierinātību?

– Tā bieži vien ir nepamatota. Jau manis minētā apakšpadome apstiprina kvalifikācijas eksā-menu komisijas locekļu sarakstu. Pagājušā gada eksāmenu rezultāti rāda, ka sekmība bija 92%. No visiem 2004. gada absolventiem tikai 3,6% reģistrējušies kā bezdarbnieki.

– Bet tomēr – kāpēc šī neapmierinātība?

– Darba devēju īgnumu es saprotu. Viņiem bieži uzņēmumos trūkst speciālistu, kurus viņi nevar dabūt.

– Kāpēc?

– Tika veikta aptauja, lai noskaidrotu, kādēļ jaunieši reģistrējas bezdarbniekos, nevis iet strādāt. Viena no atbildēm, turklāt darba devējiem ne sevišķi glaimojoša – ļoti niecīgais uzņēmēju piedāvātais atalgojums, īpaši laukos. Bet attieksme pret profesionālo izglītību ir tradicionāli negatīva jau kopš padomju laikiem. Vēl viens apstāklis – profesionālās izglītības iestādes bieži pilda sociālās funkcijas. Pagājušā gadā 24% no uzņemtajiem audzēkņiem pamatskolas beigšanas liecībās bija atzīmes no 1 līdz 3, tātad nesekmīgie. Atsevišķās skolās šādu audzēkņu īpatsvars ir 60%. Un, neraugoties uz šo kontingentu, kā jau minēju, sekmība ir 92%. Te gan jāņem vērā, ka ir vairāki kvalifikācijas līmeņi. Piemēram, pirmais galdnieka palīgs, otrais palīgs un galdnieks. Pirmo līmeni iegūst speciālo skolu audzēkņi, bērni, kas nav beiguši pamatskolu vai saņēmuši tikai liecību kā gala dokumentu. Tad kur lai rodas šie speciālisti? Jā, pirmā līmeņa eksāmeni nokārtoti sekmīgi, taču uzņēmēji pieprasa trešā līmeņa speciālistus.

Jāpalielina prakses iespējas pie uzņēmēja

– Vēl viens būtisks apstāklis – prakses iespējas pie uzņēmēja. Darba devēji saka: mēs ņemsim audzēkņus praksē, bet, lūdzu, mums par to maksājiet. Diemžēl budžetā naudas ir tik maz, ka to mēs nevaram atļauties. Rietumeiropas valstīs šī tendence ir pilnīga pretēja – nevis kā valstij samaksāt uzņēmējiem, bet gan kā piesaistīt privātos līdzekļus valsts izglītībai.

– Vai profesionālās izglītības jomā netiek domāts par līdzīga struktūrplāna izstrādi kā veselības aprūpē?

– Līdz skolu tīkla sakārtošanai mēs vēl neesam tikuši. Skolu reorganizācija – apvienošana, pievienošana – ir ļoti sāpīgs jautājums. Ārpus Rīgas skolu skaits ir apmēram tāds pats kā pirms gadiem piecpadsmit. Bet audzēkņu skaits samazinājies. Gan demogrāfisko tendenču dēļ, gan tādēļ, ka lielais vairums tomēr izvēlas mācīties vidusskolā. Ir tāds kritērijs kā kvadrātmetri (skolas) uz vienu audzēkni. Un dažādās skolās šis lielums ir ļoti atšķirīgs.

– Runājot par darba roku trūkumu – vai pietiek valsts budžeta vietu, lai nodrošinātu tautsaimniecību ar nepieciešamajiem cilvēkresursiem?

– Tā kā mums ir konkurss visās izglītības iestādēs, mēs varētu uzņemt vēl trešdaļu audzēkņu. Vidēji gadā uzņemam 15 000 – 16 000 audzēkņu. Taču tam trūkst finanšu.

– Kādus galvenos darbus jūs gribētu paveikt šajā gadā?

– Pirmām kārtām jau sakārtot skolu tīklu. Un otrām kārtām būtu jāstiprina sociālais dialogs. Tas norit trijos līmeņos – nacionālajā, reģionālajā un vietējā. Reģionos ir padomes, kurās piedalās gan pašvaldības pārstāvji, gan vietējie uzņēmēji, gan arī ministrijas cilvēki. Padomes risina ļoti praktiskus jautājumus: kādas skolas reģionā nepieciešamas, ko tur mācīs, kā būs ar prakses iespējām utt. Lai nebūtu tādu kuriozu, kā nesen, kad kādā reģionā uzņēmējs nezināja, kādus speciālistus sagatavo pāri ielai esošā skola.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv