Katrs ar savu pienesumu tautas gudrībai

Konferenci vadīja izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Izglītības un zinātnes ministrijas Apspriežu zālē izveidota Latvijas Republikas izglītības ministru fotoportretu galerija. Pie vienas sienas – 18 ministri, kas šai amatā bijuši laikā no 1918. līdz 1940.gadam, pie otras – 10 ministri, kas šo amatu ieņēmuši laikā kopš 1990.gada. Vēl ir palikusi brīva vieta nākamajiem. Ar jauno galeriju iepazinās Latvijas Universitātes 63.konferences ietvaros rīkotās zinātniskās sēdes dalībnieki.
Sēdes tēma – “Latvijas Republikas izglītības ministri (1918 – 1940): portretu skices”. Profesors Rihards Treijs pārskata ziņojumā teica, ka tajā laikā Latvijā valdības mainījušās tikpat bieži kā tagad. Valdību bijis pat vairāk, jo divi ministri savā amatā palikuši atkārtoti. Visiem viņiem bijusi augstākā izglītība, lielākoties humanitārā, bet bijuši arī eksakto zinātņu pārstāvji un trīs mācītāji. Pirmais likums izglītības jomā – par ministrijas iekārtu – Saeimā tika pieņemts vienbalsīgi. Jaunu izglītības likumu izdeva drīz pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1935. gadā.
Profesors Māris Baltiņš referēja par pirmo ministru Kārli Kasparsonu, kas veidoja un vadīja ministriju no 1918. līdz 1920.gadam. Viņš nāca vēl no jaunstrāvniekiem un centās realizēt dažas to idejas. K.Kasparsons bija ārsts un zinātnieks, aktīvi darbojās Latvijas izglītības biedrībā, iniciēja Terminoloģijas komisijas izveidi, veica citus pirmreizējus darbus. Referents savu stāstījumu beidza ar Kārļa Kasparsona Latvijas Universitātes atklāšanā teiktajiem vārdiem: “Šī rudens diena runā uz mums pavasara valodā.”
Raiņa laiks ministra amatā bija no 1926. līdz 1928.gadam. Par to vispusīgi stāstīja Raiņa pētniece filoloģijas doktore Gundega Grīnuma. Rainis darbojies par ministru Marģera Skujenieka vadītajā kreisi orientētajā valdībā sociāldemokrātijas labāko ideju garā. Kā uzsvēra referente – viņš bijis sirdsapziņas sociāldemokrāts. Lielais dzejnieks apbrīnojami prasmīgi un enerģiski ticis galā ar ministra pienākumiem. Viņš gādājis par skolu tīkla paplašināšanu un skolēnu personības veidošanu, par skolotāju kvalifikācijas celšanu un ārpusskolas izglītības attīstīšanu, rūpējies par pabalstiem mazturīgo ļaužu bērniem, lai viņi varētu iegūt labu izglītību. Raiņa kā izglītības ministra pozitīvais tēls nemaz nav pārspīlēts. Rainis centās būt mazo ļaužu aizstāvis. To, ka viņu par tādu arī uzskatīja, apliecina daudzum daudzās vēstules. Protams, viņš piedzīvoja arī ekscesus, pārpratumus un uzbrukumus. Tomēr pat tālaika karikatūrās vērojama labvēlīga attieksme pret Raini.
Profesors Jurģis Baltiņš referēja par Ludvigu Adamoviču, kurš kā ministrs veicis izglītības sistēmas pārkārtošanu. Viņš no amata aizgājis pēc nesaskaņām ar Kārli Ulmani izglītības jautājumu risināšanā. Ludvigs Adamovičs tika deportēts 1941.gada 14.jūnijā un 1943.gadā nomira.
Gulagā aizgāja bojā arī Augusts Tentelis, kas izglītības ministra amatā bijis visilgāk: 1928.gadā un atkārtoti – no 1935. līdz 1938.gadam. Profesore Aīda Krūze savā referātā Augustu Tenteli raksturoja kā pretrunīgi vērtētu personība. Viņš bija viens no dedzīgākajiem 15.maija un Vadoņa cildinātājiem. Tomēr viņš ir daudz laba padarījis gan izglītības teorijā, gan praksē. Pats būdams pedagogs, viņš lasīja lekcijas vēsturē, attīstīja metodoloģiju un sagatavoja jaunos vēsturniekus.
Konferences dalībnieki atgādināja, ka šajā Vaļņu ielas namā, uz kuru ministrija no Valdemāra ielas pārnāca 1938.gadā, agrāk šādas konferences notikušas biežāk. Izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete solīja šo tradīciju turpināt.

Jānis Akmentiņš