Ar viņu labākās spēles un mīļākā saruna

Dzīvojam digitālā vidē. Lielākā informācijas plūsma nāk no radio, televīzijas, interneta, audio un video ierakstiem. Kādā veidā to saņemam – tas ir digitālās kultūras jautājums. Un ļoti nozīmīga komponente kultūras attīstības kopainā. Par ceļu uz augsta līmeņa digitālās kultūras paraugu radīšanu domās dalās Aleksandra Čaka muzeja direktore Andra Konste un mākslinieks Jānis Mitrēvics – Digitālās darbnīcas radošais direktors un Digitālās laboratorijas vadītājs.

Mākslinieks Jānis Mitrēvics un Aleksandra Čaka muzeja direktore Andra Konste Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Augsta kvalitātes latiņa

Jānis Mitrēvics: – Digitālā darbnīca radās kā privātuzņēmums, ko nodibinājām, lai izpildītu konkrētu pasūtījumu – nodrošinātu Ventspils muzeja ekspozīcijas digitalizāciju.

– Te varētu piebilst, ka Jānis Mitrēvics un Edgars Vērpe bija starp vēsturnieku un mākslinieku radošās grupas dalībniekiem, kas par Ventspils muzeja ekspozīcijas zinātnisko koncepciju un vizuālo un tehnisko risinājumu 2001.gadā saņēma Spīdolas balvu.

J.M. – Jā, šis darbs tiek augstu novērtēts. Kopā ar toreizējo muzeja direktoru Aldi Ābeli to veiksmīgi prezentējām arī starptautiskā muzeju konferencē Brazīlijā. Pēc iepazīšanās ar Ventspils muzeju Gunārs Birkerts izteica vēlēšanos, lai mūsu darbnīca uzņemtos informācijas vizualizāciju viņa projektētajā Nacionālās bibliotēkas ēkā. Diemžēl šo piedāvājumu nevarējām pieņemt, jo darbi izplānoti pusotru gadu uz priekšu. Savu kvalitātes latiņu esam pacēluši augstu, neko sasteigt nevaram atļauties. Labu speciālistu nav tik daudz. Viņi vēl jāizaudzina.
Sākumā uzņēmumu vadīju es, tagad direktors ir mans dēls Dāvids. Es esmu radošais direktors. Uzņēmuma vadītājam vajadzīga cita pieredze un cita izglītība, un Dāvidam tā ir. Viņš studē ekonomiku un prot tās lietas darīt.

Ne par Čaku, bet pats Čaks

– Patlaban Digitālā darbnīca tiek daudzināta sakarā ar Aleksandra Čaka muzeja multimediālo kompaktdisku. Kāds bija ceļš uz to, un kā disks iet tautā?

Andra Konste: – Jānis vairākus gadus bija Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja galvenais mākslinieks un iepazina šo dzīvi no iekšpuses. Kad 1997.gadā tika nodibināts Aleksandra Čaka muzejs, sākām kopīgi domāt, kā vairāk piesaistīt jauniešus. Daudziem taču muzejs saistās ar kaut ko vecu, putekļiem klātu. Tā teikt – senču putekļi! Gribējām parādīt, ka kultūra var nebūt garlaicīga. Ar tādu domu Jānis radīja muzeja māksliniecisko veidolu, izstrādāja logo.
Parasti sadarbojas pasūtītājs un datorists. Un viņiem pa starpu darbojas mākslinieks. Tā ir laimīga, visā pasaulē reta sakritība, ka digitalizācijas jomā strādā īsts mākslinieks. Mums ar Jāni vienmēr bijusi pilnīga savstarpēja uzticēšanās. Es kā pasūtītāja saku visu, ko es gribu, bet Jānim kā speciālistam un radošam māksliniekam atstāju pilnīgi brīvas rokas attiecībā uz to, kā viņš to parāda. Esmu pārliecinājusies, ka šai ziņā ar saviem norādījumiem varu tikai traucēt. Māksliniekam arvien iznāk labāk, atraktīvāk, nekā es to esmu iztēlojusies.
Jaunais disks nav par Čaku, tas ir pats Čaks – savā dzejā un dzīvē, savā vidē un tautā. Muzejā ir divi datori, katrs var nākt un skatīties. Atsaucība ir liela. Skolēni nāk veselām klasēm un pa vienam, strādā arī savus zinātniskos projektus. Daži skatās un klausās visu ierakstu, citi izraugās kādu atsevišķu tēmu. Vai Čaka dzejas grāmatas tāpēc paliks nelasītas? Tieši otrādi – redzot, ar kādu interesi, pat izbrīnu jaunie cilvēki to visu uzņem, esmu pārliecināta, ka viņi gribēs dzejnieku iepazīt tuvāk un meklēs arī viņa grāmatas. Katru nedēļu kāds disks tiek arī nopirkts. Muzejā to var iegādāties par 12 latiem. Diskus labprāt izplata grāmatnīcas. Teksts ir ieskaņots arī angļu valodā, un Latviešu literatūras centra direktore Marta Dziļuma gatavojas disku vest uz kādu no nākamajiem starptautiskajiem grāmatu tirgiem.

Laba simbioze

– Un kādus uzdevumus pilda Digitālā laboratorija?

– Laboratoriju nodibinājām pirms gada. Tā ir sabiedriska organizācija, kas ģenerē idejas un var piesaistīt dažādu fondu līdzekļus. Ja salīdzinātu ar laikraksta tapšanu, tad laboratorija būtu tā redakcija un darbnīca – tipogrāfija. Tas, protams, tikai lielās līnijās. Tipogrāfija realizē to, kas redakcijā jau novests līdz galam, bet mūsu darbnīcā tiek meklēti risinājumi, strādā mākslinieki un programmētāji, turpinās radošais darbs.

– Cik veiksmīga ir tāda sabiedriska veidojuma sadarbība ar privātu uzņēmumu?

– Pie domas par savu uzņēmumu nonācu sistēmas dēļ. Strādājot muzejā par galveno mākslinieku, konstatēju, ka pārāk daudz enerģijas aiziet, lai pierādītu kādas savas idejas lietderību, vajadzību pēc kādiem jauninājumiem. Nobrieda atziņa, ka jādara pašam, nevienam neprasot atļauju un necenšoties neko pierādīt. Vajadzēja tikai līdzekļus, lai uzsāktu darbību. Pieci gadi pagāja Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā. Izstrādāju jauno mediju apmācības stratēģiju un izveidoju mācību klases. Lai topošie mākslinieki līdztekus klasiskajai mākslas izglītībai, bez kuras neviens nevar iztikt, gūtu ieskatu visos jaunajos medijos. Tādā plašā spektrā, lai viņi zinātu, ka pindzele un palete vēl nav viss. Divas klases tika aprīkotas atbilstoši pasaules jaunāko sasniegumu līmenim un tagad neatpaliek no Somijas un citām ziemeļvalstīm, kur jaunie mediji attīstās visstraujāk.
Dzīves kvalitātes uzlabošanās virza nozares attīstību. Laboratorija vajadzīga projektu izstrādei. Labu paraugu radīšana nozīmē attīstību. Tam iespējams saņemt arī Eiropas fondu atbalstu. Projektu realizācija ir Digitālās darbnīcas ziņā, jo sabiedriskajā sektorā viss ir ielikts rāmītī. Tas neļauj attīstīt iniciatīvu, un ceļš no parauga līdz realizācijai ir garš un līkumots. Te parādās sabiedriskā un privātā darba simbiozes lielās priekšrocības.

Gan spēles, gan sarunas

Kā aktīvs mākslas procesu virzītājs un izstāžu dalībnieks Jānis Mitrēvics glezniecību arvien uzskatījis tikai par vienu no mākslinieciskās izteiksmes formām. Viņa radošajā biogrāfijā ir gan freskas un “maigās svārstības”, gan kolāžas, instalācijas un tā joprojām. Tālab viņu nav nobaidījusi arī datora parādīšanās, ko daudzi kolēģi uzskatījuši par apdraudējumu mākslai un kultūrai vispār. Jānis ar interesi apsēdies pie datora, paskatījies, “kas tur iekšā”, un drīz vien sapratis, ka jaunās tehnoloģijas paver lielas iespējas.
– Pirmie sarosījušies muzeji. Ir Ventspils, un ir Aleksandrs Čaks. Pašlaik apkopots viss materiāls par Ojāru Vācieti, turpinās neredzamais tehniskais darbiņš. Gatavībai tuvojas mūsu pašu izstrādātais projekts “Rainis 2005” – piecu Raiņa lugu interpretācija. Notiek teksta tulkošana angļu valodā, patiesībā atdzejošana, kas ir ļoti smalka lieta un prasa daudz laika. Sastrādājamies ar Jūrmalas muzeju, kas iekārto savas jaunās telpas. Vistiešākā veidā ar kultūru saistīts arī Eiropas daļēji finansētais projekts “Ļeņina iela” – ne pētījums vai kāds vērtējums, bet ieskats padomju laika kultūrvidē. Staļina laiks, Hruščova laiks, Brežņeva laiks... Ar ielūkošanos dažādās kultūras nozarēs.

– Rainis bērnus mudināja šķirt vaļā grāmatu, solot ar to “labākās spēles un mīļāko sarunu”. Vai jūs neesat nolēmis grāmatas vietā likt datoru?

– Ne grāmatas vietā, bet blakus grāmatai. Digitālās pasaules iespējas ir bezgalīgas. Un tā nevis ierobežo, bet paplašina kultūras lauku. Es runāju par kultūru visplašākajā nozīmē. Jebkuru informācijas apmaiņu, jebkuru domas izpaudumu ir iespējams vizualizēt, padarīt cilvēkam patīkamāku un vieglāk uztveramu. Esam iesākuši ar literatūru un mākslu, bet tikpat labi mēs varētu cilvēciskot datu pasniegšanu kodolfizikā, matemātikā vai jebkurā citā nozarē.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv