Ar pārliecību par pensiju sistēmas stabilitāti

Andrejs Požarnovs, labklājības ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

— Kaut arī jūs labklājības ministra amatā neesat ilgu laiku, tomēr visiem sociālo reformu procesiem sekojāt jau Saeimā. Tātad varat vērtēt gan pensiju reformas pagātni, gan šodienu, gan nākotni.

— Visas pensiju reformas būtību var raksturot ļoti uzskatāmi. Agrāk, padomju laikos, pirms mēs savu tautsaimniecību bijām reformējuši atbilstoši tirgus ekonomikas principiem, vienīgais darba devējs bija valsts. Visi nodokļi nonāca valsts budžetā, un tieši valsts arī nodrošināja visa veida sociālo palīdzību, kā arī pensiju izmaksu.

Mainoties īpašuma formai, bija nepieciešams atrast mehānismu, kas darba devējus un ņēmējus ieinteresētu maksāt sociālo nodokli. Sistēmā, kur, kā padomju laikos, neatkarīgi no pelnītās darba algas un maksātajiem nodokļiem visi saņemtu vienādu pensiju, neviens nebūtu ieinteresēts maksāt lielākus nodokļus. Tieši šī iemesla dēļ Latvijas neatkarības pirmajos gados, līdz pensiju reformas sākumam, tik plaši izplatīta bija tikai minimālo algu oficiāla maksāšana vai uzņēmumā nodarbināto īstā skaita neuzrādīšana vispār.

Tā bija viena no galvenajām problēmām, kuru dēļ šī pensiju reforma 1995. gadā vispār tika iecerēta — pensiju samaksas sistēma Latvijā tika pārkārtota uz apdrošināšanas principiem.

— Kopš likuma "Par valsts pensijām" spēkā stāšanās 1996. gada 1. janvārī pensiju apmērs ir atkarīgs no strādājošā un darba devēja izdarītajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, pensionēšanās vecuma, un tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri strādājuši arī pirms 1996. gada, — arī no darba stāža, kas uzkrāts līdz jaunās kārtības spēkā stāšanās laikam.

Jau tūlīt pēc pirmajiem reformas realizācijas soļiem sociālās apdrošināšanas budžets sajuta tās pozitīvo efektu. Cilvēki bija ieinteresēti maksāt sociālās apdrošināšanas iemaksas — pieauga gan maksātāju skaits, gan legalizēto ienākumu apjoms. Līdz ar to auga arī iespējas palielināt izmaksājamo pensiju apjomus.

Tobrīd bieži izskanēja pārmetumi — kādēļ netika noteikts garāks pārejas periods no vecās uz jauno sistēmu, kādēļ jaunajai pensiju aprēķināšanas kārtībai bija jāstājas spēkā jau ar 1996. gadu, kaut gan likums tika pieņemts tikai 1995. gada nogalē? Kādēļ jaunajā sistēmā netika ņemti vērā sociālie maksājumi, kas tika veikti līdz šim laikam?

Šai sakarā jāatgādina, ka laika posmā no valstiskās neatkarības atgūšanas līdz sociālās apdrošināšanas sistēmas izveidei Latvijā bija trīs reizes mainījušies maksāšanas līdzekļi — no padomju uz Latvijas rubļiem un vēlāk uz latiem. Šīs valūtas nebija savietojamas. To visu papildus ietekmēja vēl arī milzīgā hiperinflācija. Šie abi faktori izslēdza personificētās sociālo maksājumu uzskaites iespējamību laika posmā no neatkarības atgūšanas līdz 1995. gadam. Šādas tūkstošprocentīgas inflācijas dēļ personificēta sociālo maksājumu uzskaite vienkārši nebija iespējama. Šī paša iemesla dēļ nebija iespējams diferencēti ņemt vērā arī tos sociālos maksājumus, kas bija veikti laika posmā līdz neatkarības atgūšanai.

Tādēļ likums "Par valsts pensijām" noteica, ka tā vidējā darba alga, par kuru tiks veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas četrus gadus pēc likuma spēkā stāšanās, tātad līdz 2000. gadam, tiks attiecināta uz visu līdz 1996. gadam uzskaitīto darba stāžu. Tātad nevar apgalvot, ka pensiju reformas rezultātā pilnībā netiek ņemts vērā laika posms līdz jaunajam likumam. Vienkārši tādēļ, ka nav objektīvu kritēriju, pēc kuriem novērtēt līdz 1996. gadam veikto iemaksu lielumu, aprēķinos tiek izmantota vidējā darba alga laika posmā, par kuru jau tiek veikta sociālās apdrošināšanas iemaksu individualizētā uzskaite.

Padomju laiks, kad sociālie maksājumi vispār netika uzskaitīti, manuprāt, bija daudz netaisnīgāks nekā šīsdienas situācija, kad esošā darba alga tiek attiecināta uz iepriekšējo darba periodu.

Tieši individualizēta sociālās apdrošināšanas maksājumu uzskaite ir 1995. gadā pieņemtā likuma "Par valsts pensijām" pamatakmens. Tas ir veids, kā mēs stimulējam jauno, pašlaik strādājošo paaudzi domāt par stabilām vecumdienām. Mūsu sabiedrībai ir jāsaprot šis princips — pēc iespējas vairāk samaksājot sociālās apdrošināšanas iemaksās, pēc pensionēšanās tiks saņemta attiecīgi lielāka pensija. Tieši tādēļ Labklājības ministrija šīs pensiju reformas popularizācijas kampaņas ietvaros savā mājaslapā prezentēja "pensiju kalkulatoru" — programmu, ar kuras palīdzību iespējams pašam izrēķināt savu iespējamo pensiju nākotnē.

— Tomēr pašlaik strādājošo veiktās iemaksas tiek izmantotas tieši pensiju izmaksai, nevis uzkrājumu veidošanai nākotnei.

— Tas ir solidaritātes princips, kas darbojas līdzās personīgās ieinteresētības principam, — strādājošā paaudze maksā pensiju jau pensijā esošajai paaudzei.

— Tiek apgalvots, ka individuālajai sociālās apdrošināšanas maksājumu uzskaites kārtībai ir jāstimulē cilvēki šos maksājumus veikt, rūpējoties par savu nākotni. Taču gan nelabvēlīga demogrāfiskā situācija — kad strādājošie ar savām iemaksām vairs nespēs segt pensiju izmaksu, kā arī iespējamie nepārdomātie politiskie lēmumi sociālās apdrošināšanas sistēmu var sagraut. Kā valsts iedzīvotājiem likt noticēt šīs sistēmas stabilitātei?

— Jā, mūsu pensiju likumdošanas attīstībā ir bijuši nepārdomāti lēmumi. Piemēram, par iespēju priekšlaicīgi pensionēties, par joprojām relatīvi zemo pensijas vecumu un citi.

Tomēr es gribu apgalvot, ka principiāla atteikšanās no šīs sociālās apdrošināšanas sistēmas mūsu valstī nav iespējama. Cilvēki var būt droši — pensijas lieluma atkarība no veikto sociālo iemaksu apjoma nezudīs, šī formula netiks mainīta. Es pieļauju, ka arī turpmāk notiks diskusijas par atsevišķiem pensiju likumdošanas aspektiem, taču nebūs principiālu izmaiņu.

Jā, arī pirms pagājušajām Saeimas vēlēšanām likumā "Par valsts pensijām" tika iebalsotas normas, kas radīja spriedzi sociālās apdrošināšanas budžetā. Tomēr šo sociālās apdrošināšanas budžeta deficītu izdevās kompensēt, balstoties uz Valsts kases un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras vienošanos par aizdevumu šim budžetam. Par šiem populistiskajiem lēmumiem, protams, bija un vēl joprojām ir jāatbild, kaut arī jaunievēlētās Saeimas atbalstītā valdība tūlīt pat šīs normas no likuma ierosināja izslēgt. Turklāt jāatzīmē, ka valdības enerģiskās rīcības rezultātā likums kļuva varbūt pat pārāk stingrs.

— Labklājības ministrija pašlaik gatavo jaunus grozījumus pensiju likumā. Kādi tie būs?

— Sadarbībā ar Pasaules Bankas ekspertiem mēs esam veikuši likuma "Par valsts pensijām" un tajā izdarīto grozījumu analīzi un novērtējuši tajā nepieciešamās izmaiņas. Arī valdības deklarācijā ir plānots atteikties no tām likuma normām, kuras pašlaik neatbilst sociālās apdrošināšanas principiem.

Tiks piedāvāts viens likumu "mīkstinošs" labojums — atcelt ierobežojumus saņemt pensiju strādājošajiem pensionāriem. Ja kāds ir nopelnījis pensiju, bet turpina strādāt, viņam ir jāsaņem gan alga, gan pensija. Vienlaikus no likuma paredzēts izslēgt normas, kas pieļauj priekšlaicīgas pensionēšanās iespējas.

— Vai jūs nebaida tas, ka šādas izmaiņas varētu radīt papildu slodzi sociālās apdrošināšanas budžetam ar bezdarbnieku pabalstu izmaksām? Tie, kas līdz šim sevi glāba, aizejot pensijā, tad nokļūs bezdarbnieku rindās?

— Pensiju un bezdarbnieka pabalstu izmaksāšanu varētu saukt arī par "savienotajiem traukiem" — ja šī likuma grozījuma dēļ būs vairāk jāmaksā bezdarbnieku pabalsti, samazināsies pensiju izmaksas.

Ja gadījumā kāds pirmspensijas vecumā ir bezdarbnieka situācijā, viņa problēmas valstij un šim cilvēkam pašam ir jārisina ar citiem līdzekļiem. Kaut vai ar jau minēto bezdarbnieka pabalstu un nevis ar priekšlaicīgu aiziešanu pensijā, kas šo cilvēku nolemj trūcīgai iztikai visu viņa atlikušo mūžu. Par to, cik ļoti pensijas apjomu ietekmē pensionēšanās vecums, katrs pats lai pārliecinās ar mūsu piedāvātā pensiju kalkulatora palīdzību.

Diemžēl šobrīd, pastāvot šai priekšlaicīgās pensionēšanās iespējai, daudzi, kuriem ir pastāvīgs darbs, baidoties no iespējamās darbavietas zaudēšanas, iesniedz pieprasījumu par priekšlaicīgu pensionēšanos. Pēc tam izrādās, ka darbs šiem cilvēkiem ir pat līdz īstajam pensionēšanās vecumam, taču viņi jau ir sev nolēmuši mazo pensiju "drošības pēc". Un šo mazo pensiju pilnīgi no jauna aprēķināt vairs nav iespējams — cilvēkiem ir jāapzinās sava lēmuma neatgriezeniskums.

Tādēļ mēs esam par šādu priekšlaicīgu pensionēšanos stimulējošu normu izņemšanu no likuma. Tiem, kam ir darbs, ir jāstrādā, bet bezdarbnieku problēmas ir jārisina ar citiem, nevis ar pensiju sistēmas līdzekļiem.

— Tiek diskutēts arī par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu.

— Pašlaik spēkā esošā likuma redakcija nosaka, ka katru gadu pensionēšanās vecums gan vīriešiem, gan sievietēm paaugstinās par pusgadu. Šobrīd likumā šī pensijas vecuma pieauguma pēdējā robeža ir noteikta 62 gadi.

Valdības deklarācijā rakstītais paredz šo vecumu pakāpeniski paaugstināt līdz 65 gadu slieksnim. Vēl nav izlemts jautājums — kādam jābūt šim pensionēšanās vecuma pieauguma tempam pēc tam, kad būs sasniegts jau šobrīd ieplānotais. (Likumā noteikto 62 gadu robežu vīrieši un sievietes sasniegs dažādos laikos — vīrieši ātrāk, sievietes vēlāk.)

Par šo tālāko pensijas vecuma paaugstināšanu mums vispirms vēl jāvienojas ar sociālajiem partneriem — darba devējiem un arodbiedrībām.

Par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu tiek diskutēts lielākajā daļā Eiropas valstu. Pensijas vecums ir tieši saistīts ar demogrāfisko situāciju. Jo mazāk dzimst bērnu — nākotnes sociālo nodokļu maksātāju, jo augstākam jābūt pensionēšanās vecumam. Jo ir jāsaglabā noteikta strādājošo un pensionāru proporcija. Pretējā gadījumā nebūs iespējams maksāt normāla līmeņa pensijas.

Ir, protams, arī alternatīvi varianti pensijas vecuma paaugstināšanai — sociālo maksājumu palielināšana vai jaunu, darbspējīgu cilvēku imigrācijas veicināšana. Taču par šo iespēju Latvijā es šaubos.

Valdībai neapšaubāmi būtu jāveicina arī dzimstības palielināšanās. Starp citu, statistika rāda, ka Latvijā dzimstības kritumu nupat ir izdevies apturēt. Tomēr dzimušo bērnu skaits joprojām ir ievērojami mazāks par mirušo Latvijas iedzīvotāju skaitu.

— Jau drīzumā Latvijā paralēli jau funkcionējošajiem pensiju sistēmas līmeņiem — valsts obligātajai pensiju apdrošināšanai un brīvprātīgajai pensiju apdrošināšanai — paredzēts ieviest trešo, fondēto pensiju līmeni.

— Šis pensiju līmenis sāks darboties ar nākamā gada vidu un būs būtisks vēl lielākas sociālās drošības radīšanā, jo nebūs atkarīgs no demogrāfiskās situācijas valstī.

Fondēto pensiju līmeņa pamatdoma principā atšķiras no līdz šim vienīgās obligātās valsts pensiju apdrošināšanas principiem, kuri, kā jau minēju, ir strādājošo un pensionāru jeb paaudžu solidaritāte.

Fondēto pensiju sistēmā iemaksātā nauda netiek tūlīt izmaksāta pensijās citiem, bet uzkrājas. Šie uzkrājumi ar īpašu valsts kontroli tiek centralizēti ieguldīti kapitāla tirgū un pelna procentus, tātad vairo iemaksātāja nākotnes pensijas kapitālu. Tas, cik veiksmīgi šādi uzkrātā nauda aug, ir atkarīgs nevis no demogrāfiskās situācija, bet gan no valsts ekonomiskās stabilitātes un tautsaimniecības izaugsmes.

— Cik liela daļa no sociālās apdrošināšanas iemaksām nonāks šajā fondēto pensiju sistēmā?

— Šis process notiks lēnām. Ar nākamā gada otro pusi divi procenti no tām sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuras veiks personas līdz 30 gadu vecumam, nonāks fondēto pensiju sistēmā. Desmit gadu laikā šo daļu iecerēts palielināt līdz desmit procentiem. Sociāli apdrošinātās personas līdz 50 gadu vecumam šai sistēmai varēs pievienoties brīvprātīgi.

Pēc tam, kad paralēli jau šobrīd eksistējošajai solidārajai pensiju sistēmai un brīvprātīgajai pensiju apdrošināšanai būs sākusi darboties fondēto pensiju sistēma, cilvēki tiešām varēs justies droši par savu nodrošinātību vecumdienās. Ja demogrāfiskā situācija būs slikta, viņiem palīdzēs ieguldījumi fondēto pensiju shēmā. Ja valstī būs kritiska ekonomiskā situācija, atbalsts būs solidārā pensiju sistēma. Tiem, kas būs ieguldījuši naudu brīvprātīgajos pensiju fondos, blakus pirmajiem diviem būs vēl papildu ienākumi.

— Kādēļ, jūsuprāt, ir tik zema Latvijas iedzīvotāju aktivitāte, ieguldot līdzekļus privātajos pensiju fondos?

— Jā, kopš šādi fondi Latvijā darbojas, tajos savus finansu līdzekļus ieguldījuši tikai aptuveni pieci tūkstoši cilvēku. Tas, protams, ir maz. Galvenais šādas pasivitātes cēlonis, manuprāt, ir mazais vidēji pārticīgo Latvijas iedzīvotāju skaits.

Kā to rāda Rietumvalstu pieredze, privāto pensiju fondu dalībnieki ir galvenokārt labi nodrošinātas pašnodarbinātās personas, uzņēmēji un augsti apmaksāti darba ņēmēji. Parasti pasaulē tie ir advokāti, ārsti, farmaceiti, vidējo un mazo uzņēmumu īpašnieki un citi. Diemžēl Latvijā ārsta profesiju par labi apmaksātu pagaidām vēl ir grūti nosaukt.

Turklāt mūsu sabiedrībai vēl ir jāpierod pie šiem privātajiem pensiju fondiem, jāpārliecinās par to uzticamību un stabilitāti. Tam ir vajadzīgs laiks — lai veidotos šādas tradīcijas un uzticība. Kad privātie pensiju fondi jau būs uzkrājuši līdzekļus un sāks izmaksāt pirmās pensijas, pierādīsies šādu naudas ieguldījumu efektivitāte, sabiedrības uzticība noteikti pieaugs.

— Vai jūs topošo Latvijas pensiju sistēmu uzskatāt par pietiekami stabilu, tādu, kas spētu nodrošināt ilglaicīgu sociālo mieru valstī?

— Es esmu par to pilnīgi pārliecināts. Protams, mums ir bijušas problēmas. Tomēr ir vairāki argumenti, kas ļauj mums ticēt, ka šī pensiju reforma būs stabila un pastāvīga ilgā laika periodā.

Pirmkārt, Latvijai ir nopietnas starptautiskās saistības — Eiropas Savienības direktīvas, sadarbības līgumi ar Pasaules Banku, Starptautisko valūtas fondu un citām institūcijām. Šīs Latvijas saistības neļauj un nekad neļaus pēkšņi pieņemt kaut kādus voluntārus lēmumus, kas principā sagrautu vai izkropļotu šo pensiju un sociālās apdrošināšanas sistēmu vispār.

Otrkārt, līdz ar Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā un brīvās darbaspēka kustības noteikšanu arī Latvijas teritorijā mums būs jāpievērš liela uzmanība sociālo maksājumu uzskaitei saistībā ar pensiju eksportu. Tas nozīmē, ka šeit strādājošiem ārzemniekiem, kuri Latvijā būs veikuši sociālās apdrošināšanas iemaksas, pēc tam būs tiesības saņemt attiecīga apjoma pensiju arī no Latvijas. Tas pats attieksies uz Latvijas iedzīvotājiem, kuri būs strādājuši citās Eiropas Savienības valstīs. Arī šo saistību dēļ Latvija nevarēs atļauties pēkšņu atteikšanos no jau nostabilizētās pensiju sistēmas.

Treškārt, līdz ar fondēto pensiju līmeņa ieviešanu pensiju sistēmā būs iesaistīts daudz vairāk dalībnieku, arī uz komerciālas sadarbības pamatiem. Rezultātā fondētās pensijas vispār nebūs atkarīgas no kaut kāda sociāla spiediena, bet gan no finansu tirgus un visas valsts ekonomikas attīstības.

Ceturtkārt, un tas ir viens no, manuprāt, nopietnākajiem argumentiem, — gan Latvijas politiķi, gan vēlētāji jau ir ieguvuši zināmu pieredzi sakarā ar spekulatīvām manipulācijām pensiju jomā. Pēc pirmsvēlēšanu cīņā nepārdomāti grozītā pensiju likuma pietiekami daudziem politiķiem nācās skaidrot vēlētājiem, kādēļ pirms vēlēšanām apsolītās priekšrocības tomēr atkal nākas no likuma izņemt ārā, jo pretējā gadījumā tiek apdraudēta pensiju sistēma vispār. To, gan pensiju likuma demagoģiskus grozījumus prasot, gan solot, turpmāk atcerēsies abas puses — politiķi un vēlētāji. Un iedzīvotāji jau būs daudz gudrāki, lai tukšus solījumus atšķirtu no nopietniem plāniem.

To mēs redzam, veiksmīgi sadarbojoties ar Pensionāru federāciju. Arī viņi ir pret populistiskiem solījumiem, kuru rezultātā varētu sagrūt šis solidāro valsts obligāto pensiju līmenis. Izmaiņas, kuras viņi pieprasa, ir pārdomātas un sistēmu vērā ņemošas.

Šie visi argumenti man liek domāt, ka pensiju reforma ir stabila, ilglaicīga un jebkuras izmaiņas, kas tajā vēl varētu tikt izdarītas, vispirms tiks rūpīgi pārdomātas un izsvērtas. Populisms nebūs iespējams.

Dina Gailīte, "LV" nozaru virsredaktore

Vecuma pensiju sadalījums pēc pensijas apmēra

(% no kopējā skaita, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras dati uz 1999.gada beigām)