Sestdien, 26. augustā, Cēsīs notika Triju Zvaigžņu ordeņa nesēju otrais salidojums

Salidojuma laikā: Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieki Imants Kokars un Elza Radziņa, Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavaliere Māra Skride, Oļģerts Šalkonis; Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieki Jānis Graudonis un Pāvils Šēnhofs

Domu par šādu tikšanos rīkošanu jau labi pasen izteica Andreja Pumpura muzeja vadītāja ordeņa virsniece Anastasija Neretniece, un pirmais salidojums pagājušajā vasarā notika Lielvārdē. Tā organizēšanā aktīvi iesaistījās pilsētas dome ar Aivaru Trosku priekšgalā un visi lielvārdieši.

Šoreiz saimnieku rūpes un atbildību uzņēmušies cēsnieki.

Salidojumu atklāja Cēsu pilsētas galva Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Jānis Beikmanis:

— Labdien Cēsīs! Man ir liels prieks, ka šis salidojums notiek mūsu pilsētā, kas dārga katram cēsniekam un lielai daļai no mūsu tautas. Mēs šeit esam pulcējušies tie, kas saņēmuši mūsu valsts augstāko apbalvojumu. Ne visi, bet apmēram viena trešā daļa no visiem apbalvotajiem. Kāpēc daudzu nav te klāt, tas lai paliek viņu pašu ziņā, bet mēs priecājamies par visiem, kas ir ieradušies un piedalās nu jau gadskārtējā salidojumā. Es ceru, ka šī tradīcija turpināsies un ar katru gadu kuplināsies.

Latviešu tauta ilgi auklēja domu par neatkarību, līdz 1918.gada 18.novembrī izcīnīja savu valsti. Kaut arī tai nebija lemts ilgi pastāvēt, divdesmit neatkarības gados tautā bija tik dziļi iesakņojušās patriotisma jūtas, ka piecdesmit okupācijas gadi nespēja tās izdeldēt. Tagad mums atkal ir sava valsts, ir atjaunots Triju Zvaigžņu ordenis, ar kuru apbalvo tos, kuru darbs un devums Tēvijas labā ticis augstu novērtēts. Es visiem novēlu būt priecīgiem un šo dienu pavadīt pēc iespējas labāk!

Lielvārde paliks vēsturē ar pirmo TZO nesēju salidojumu, bet Cēsīs pirmo reizi plašākā publikā izskanēja jaunās sabiedriskās organizācijas — Triju Zvaigžņu ordeņa brālības — pieteikums. Tās dibināšanas kongress notika 1999.gada 11.decembrī, un tagad 90 pirmajiem dalībniekiem var tikt izsniegtas biedra kartes.

Viņus un visus svētku dalībniekus uzrunāja biedrības dibināšanas iniciators un vadītājs profesors Jānis Graudonis:

— Sveicu jūs visus, kas esat Triju Zvaigžņu ordeņa gaismas apstaroti! Mēs dzīvojam tālu cits no cita, ir starp mums arī tādi, kas jūtas vientuļi un varbūt pamesti. Tagad esam sapulcējušies, lai mēs izjustu viens otru, parunātu par to, kas mums liekas svarīgi, vienkārši — lai būtu kopā. Šis ir skaists gaismas apliecinājuma mirklis, jo te taču pulcējušies cilvēki, kas katrs devis kādu pozitīvu ieguldījumu savas tautas un savas valsts labā. Šiem cilvēkiem jājūtas sirdī tuviem, draudzīgiem.

Liāna Ose jaunajā brālībā uzņēmusies kultūras lietu kārtošanu. Un jau šajā reizē prata bagātināt svētku noskaņu ar vēl vienu piesitienu: ar ziediem tika sveikti ordeņa cilvēki, kam tuvākajās dienās dzimšanas diena. Sumināts tika Ivars Liepiņš, kam tieši šajā dienā palika 50, profesors Jānis Graudonis, kam jau 87, un vēl kādi desmit jubilāri.

Svētku viesus uzrunāja Daumants Vasmanis ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga izskatā, dziedāja zēnu koris un dejoja "Raitais solis".

Iespaidos dalās ordeņa komandiere Aina Nagobada–Ābola:

Liāna Ose jaunajā brālībā uzņēmusies kultūras lietu kārtošanu. Un jau šajā reizē prata bagātināt svētku noskaņu ar vēl vienu piesitienu: ar ziediem tika sveikti ordeņa cilvēki, kam tuvākajās dienās dzimšanas diena. Sumināts tika Ivars Liepiņš, kam tieši šajā dienā palika 50, profesors Jānis Graudonis, kam jau 87, un vēl kādi desmit jubilāri.

Svētku viesus uzrunāja Daumants Vasmanis ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga izskatā, dziedāja zēnu koris un dejoja "Raitais solis".

Iespaidos dalās ordeņa komandiere Aina Nagobada–Ābola:

— Šī diena ir tiešām priecīga. Ar sauli, pēc kuras visi bijām tā noilgojušies. Ar gaišajām cilvēku sejām. Katrs ir licis kādu akmentiņu pie mūsu jaunās valsts veidošanas. Te ir liela pozitīva enerģija. Arī es esmu nolēmusi iestāties mūsu ordeņa brālībā, jo tā mēs vairāk varēsim palīdzēt cits citam. Lai neviens nevarētu justies aizmirsts.

Ilggadīgā Palsmanes pagasta padomes priekšsēdētāja Mirdza Apsīte sava novada ļaužu uzticību iemantojusi arī ar to, ka allaž pratusi domāt ne vien par šodienas vajadzībām, bet arī par rītdienu. Ar atbalstu izglītībai, rūpi par jaunajām ģimenēm. Vaicāta par pašreizējo noskaņojumu, viņa saka:

— Neko jaunu pašlaik neceļam. Remontdarbi gan notiek. Pagastmājai beidzot tika uzlikts jauns jumts. Skolas labi sagatavojušās jaunajam mācību gadam. Skumji, ka apstājusies ceļu programma. Ļoti bijām cerējuši noasfaltēt savu ceļu.

Adina Ķirškalne bija viena no pirmajām skolotājām, kas tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Viņa joprojām ir cieši saistīta ar Lazdonas skolu, kur aizvadīts viņas darbīgais pedagoģes mūžs. Sirmo skolotāju aicina uz dažādiem pasākumiem, viņa piedalās skolas kopgaldā, bieži iegriežas bibliotēkā, kur var izlasīt jaunākās avīzes un vienu otru žurnālu. Pēc viņas vārdiem, skola ir labās rokās un bērni te aug par krietniem cilvēkiem:

— Es no saviem tālajiem skolas gadiem atceros tautas dziesmu: "Garām gāju sila malu,/ Āboliņu dēstīdama./ Es gribēju sila zemi/Par ārisku padarīt." Ar to mēs augām. Un šis gars mūsu Lazdonas skolā nav zudis. Direktore Sarmīte Jansone ir klusi darbīgs cilvēks, it kā nemanāmi dara savu darbu. Kad es mācījos Rīgas Skolotāju institūtā, profesors Ludis Bērziņš mums pasniedza tādu brīnišķīgu priekšmetu kā skolturība. Tagad tāda laikam nav. Bet Sarmīte to labi pārvalda. Un Lazdonas jaunieši neaiziet no skolas tukšām rokām. Es domāju, ka viņi neviens nebūs no vaidētājiem, no tiem, kas prot tikai prasīt. Viņi tikuši audzināti par savas dzīves un savas zemes kopējiem — lai nav mums nevienas aizaugušas vietiņas ne tiešā, ne pārnestā nozīmē.

Arī Līvijas Liepas darba mūžs aizvadīts skolā. Tagad viņa ir Gulbenes pensionāru apvienības vadītāja un joprojām pati mācās, lai šajā jaunajā darbalaukā varētu paveikt pēc iespējas vairāk:

— Kad cilvēki no sava tiešā darba aiziet, viņi jūtas kā no laivas izmesti. Pensionāru apvienībā mēs esam vienas paaudzes cilvēki, mums ir kopīgas intereses. Esam iepazinušies ar pieredzi Dānijā un Holandē un nonākuši pie secinājuma, ka galvenais ir saglabāt aktīvu dzīvesveidu, neļauties pesimismam. Nevalstisko organizāciju centrā Alūksnē mēs saviem pensionāriem rīkojam seminārus, izglītojamies sociālajos jautājumos.

Kupls apbalvoto pulciņš bija atbraucis no Lielvārdes. Viņu vidū arī visā Latvijā pazīstamā bioloģijas skolotāja Regīna Gribuste. Viņa uzskata, ka šādas tikšanās liek apstāties, pavērtēt savu darbu, ieklausīties citos: "Bija tik interesanti aprunāties ar Jāni Elksni par grāmatniecības lietām. Abi mani dēli savu darba dzīvi tagad saistījuši ar apgādu "Lielvārdis", arī es dzīvoju līdzi šīm lietām. Vienmēr ir prieks parunāties, būt līdzās tādiem cilvēkiem kā Elza Radziņa vai Ķirškalnīte. Un kādu jaunu ideju var pasmelties, kur kopā tik daudz gaišu prātu."

Draugu vidū labi jutās liepājnieks dzejnieks Modris Zihmanis un gulbeniete Velta Jurjāne. Viņi abi ir no politiski represēto pulka, kas te bija kupli pārstāvēts. Viņu biogrāfijās ir Vorkuta un Jeņiseja, taču valodas risinājās ne par vakardienu, bet rītdienu.

Par īsti vienojošu apskaidrības mirkli kļuva dievkalpojums Sv.Jāņa baznīcā, ko vadīja Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks mācītājs Aivars Beimanis. Ar klusuma brīdi tika pieminēti tie, kas aizgājuši mūžībā 2000.gadā. Starp viņiem arī maestro Haralds Mednis un rakstnieks Miervaldis Birze.

Vīru pulciņš ar Uldi Žagatu, Paulu Kveldi un Arnoldu Skridi centrā sprieda par nākamajiem salidojumiem. Un bija vienisprātis, ka ziemā varētu rīkot balli Rīgas Latviešu biedrības namā, bet vasarā arī turpmāk būtu jāpulcējas kādā skaistā vietā brīvā dabā. Kā rezumēja Anastasija Neretniece, skaistu vietu Latvijā netrūkst. Un arī darāmā Latvijā vēl daudz. Kaudzītes Reiņa vārdiem — "Ir lieli darbi darīti. Bet tie nebūs mazāki, kas vēl tiks darīti."

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore