"Uz Sidneju braucu kā uz lieliem svētkiem"

Dr. med. Inese Jaunzeme, Latvijas Medicīnas akadēmijas pasniedzēja, Melburnas Olimpisko spēļu čempione, šķēpmetēja, — "Latvijas Vēstnesim"

— Sidnejā, Olimpisko spēļu laikā būsiet Latviešu nama saimniece. Kādu jūs iedomājaties šo namu, un kādi būs jūsu pienākumi?

— Nevaru šo namu iedomāties, jo neesmu Olimpisko spēļu norises vietā bijusi, taču namu redzēju fotogrāfijās. Ieiesim tajā ar savu sporta garu, ar dažādiem informatīviem materiāliem. Nams parasti ir atvērts visu olimpiādes laiku, un tas dod iespēju iepazīstināt ar valsts sasniegumiem sportā, ar nacionālajiem ēdieniem, tradīcijām. Tā ir olimpiskās kustības ideja: rīkot ne tikai sacensības, bet radīt iespēju cilvēkiem arī iepazīties un sadraudzēties.

Mūsu valstij šāds nams pirmo reizi bija Atlantā. Austrālijā ir ļoti plaša latviešu kopa, un Sidnejā tā ir speciāli uzbūvējusi Latviešu namu kā kultūras centru. Šajās telpās olimpiādes laikā mums tiek dota iespēja rādīt savu viesmīlību, ienest tajā ne tikai latvisko, bet arī sportisko garu. Cilvēki satiksies, iepazīsies, labāk sapratīs viens otru.

— Ko jums pašai nozīmē māja, mājas pavards?

— Tā ir vieta, kur satikties ar ģimeni, vieta, kur patverties, kad ir slikti. Tā ir vieta, kurā esi arī tad, kad ir labi. Māja ir personīgā ala. Tā kā man ļoti patīk lapsas, tad salīdzinājumam es izvēlos māju — lapsas alu. Bet kultūras nams tad ir kalns, uz kura naktīs, spīdot mēnesnīcai, notiek lapsu pilnsapulce, kur viņas cita par citu priecājas. Un — dzied.

— Pēc 44 gadiem dodaties uz valsti, kur vienā mirklī kļuvāt slavena. Jūs bijāt pirmā latviete, kas uzvarēja Olimpiskajās spēlēs. Vai tā bija negaidīta ziņa, ka varēsiet braukt uz Austrāliju atkal?

— Ir pagājis nepilns gads, kopš man šī iespēja — atkal nokļūt Austrālijā — ir dota. Jā, tas bija negaidīti — atkal braukt uz valsti, no kuras atgriezos ar olimpisko medaļu. Man tas ir ļoti interesanti. Protams, es saprotu, ka pa šo ilgo laiku Melburna ir pārvērtusies. Sidneju no Melburnas šķir aptuveni 600 kilometru. Vēl nezinu, vai man izdosies nokļūt Melburnā. Bet es arī to īpaši neakcentēju.

— Vai, dodoties atkal uz valsti, kur gūti slavas lauri, sirds pukst straujāk?

— Man grūti atbildēt. Taču man ļoti gribētos, lai izdotos labi veikt Latviešu nama saimnieces pienākumus. Turklāt ļoti priecāšos tikties ar cilvēkiem, kuri arī kādreiz sportoja, bet tagad droši vien dara kaut ko citu. Domāju, ka būs daudz interesantu atkalredzēšanos. Ceru satikt savus draugus sportistus. Es braucu uz Sidneju kā uz lieliem svētkiem.

— Kā jūs prognozējat Latvijas sportistu startu olimpiādē?

— Man ne visai patīk prognozes. Taču ar lielāko daļu no mūsu olimpiskās komandas sportistiem esmu iepazinusies, un man šie cilvēki ļoti patīk. Viņi ir jauki, dzīvespriecīgi un mērķtiecīgi jauni cilvēki. Šķiet, viņi ir darījuši visu, ko pratuši un varējuši.

— Ir jāsaprot — katrs sportists darīs, ko spēs. Un, ja izdarīs kaut nedaudz labāk par citiem — tas būs lieliski. Domāju, ka būs ļoti patīkami just līdzi mūsu komandai. Protams, neizvirzot kaut kādus nosacījumus — ja būsi čempions, tad tevi mīlēsim. Pamēģini tikai neuzvarēt! Manuprāt, par mūsu komandas sastāvu mums nav jākaunas. Šie sportisti labi pārstāvēs valsti, un mēs varēsim priecāties. Tāds ir mans noskaņojums un manas prognozes.

— Atmiņas esot paradīze, no kuras neviens nevarot izdzīt. Vai Melburnā pārdzīvotais vēl spilgti saglabājies atmiņā?

— Visiem droši vien šķiet, ka tā vajadzētu būt. Bet ir nodzīvota gara dzīve. Un ir sakrājušies vēl daudz un dažādi citi emocionāli uzslāņojumi — kā kultūras slānis, kuram jārokas cauri. Kas galu galā ir čempions?! Tu vari lepoties ar čempiona titulu, kad esi spēka pilns, un, ja pat vairs neuzvari, joprojām esi drauds saviem konkurentiem. Bet, ja esi no sporta aizgājis, nekonkurē, tad, manuprāt, zūd jēga titulam. Tā es to uztveru.

Runājot par spožām atmiņām, kas kaut kur glabājas... Tās, protams, ir. Taču cilvēka smadzenes nav tā veidotas, lai kāds viens punkts tajās visu laiku degtu gaišās liesmās.

— Vai atceraties savu pirmo patstāvīgi veikto ķirurģisko operāciju?

— Pirmās plānveida operācijas neatceros. Taču atceros divus momentus. Jaunai meitenei pēc sadzijuša gūžas kaula lūzuma vajadzēja izvilkt lūzuma fragmentus fiksējošo naglu. Domāju, kas tad tur sevišķs — izvilkt naglu! Tolaik tikko kā biju beigusi sportot, spēka man bija gana. Taču... nagla ārā nenāk! Un neviena palīga man nebija, jo vecākie kolēģi teica — to jūs pati izdarīsiet. Domāju: protams, izņemšu. Izcilāju to meiteni visādi, taču nagla kā nenāk ārā, tā nenāk! Beidzot ieradās viens kolēģis, un viss izrādījās gluži vienkārši — vajadzēja nevis vilkt, bet ar āmurīti uzsist tai naglai.

Otrs gadījums, kad kolēģi atstāja mani vienu pašu "kaujas laukā", bija apakšdelmā ierētojusies stikla šķemba. Tad gan uztraucos — rētas, nervi... Tolaik man šķita, ka viss ir jāzina pašai. Bet daudz ko var arī nezināt un prasīt. Atceros, toreiz domāju: vienalga, ko par mani domās citi, taču es nedrīkstu neko sabojāt. Noliku blakus topogrāfiskās anatomijas grāmatu un pēc tās lēni, lēni "čibinājos". Bija vienalga, ko par mani domā, galvenais, lai ir labs rezultāts.

Vēl atceros gadījumu, kad filmēja "operācijas" epizodi mākslas filmai. Operēja profesors Viktors Kalnbērzs, es biju viena no asistentēm. Kāds kolēģis tēloja pacientu, gulēdams uz operācijas galda zem palagiem. Bet mēs šuvām palagus, imitējot operāciju.

— Jūs daudzus gadus strādājat ar studentiem. Vai, jūsuprāt, tagadējie topošie ārsti ir citādi nekā tolaik, kad studējāt jūs?

— Es lasu lekcijas un vadu praktiskās nodarbības ortopēdijā piektā kursa studentiem. Varu teikt, ka sastopos ar ļoti apdāvinātiem jauniem cilvēkiem, kuriem ir lieliska atmiņa. Katrs, protams, tāds nevar būt. Ir arī studenti, kuri nav tik izcili. Tajā laikā, kad es mācījos, nebija pieņemts, ka studenti pasniedzējiem iebilst, protestē. Mēs neviens toreiz nesūdzējāmies par sliktu dzīvi. Neapmierinātība bieži rodas tad, kad students ar kaut ko netiek galā. Tad gadās "izlēcieni". Es domāju, ka šie cilvēki nav izvēlējušies pareizo profesiju. Mediķim ir jābūt ļoti pacietīgam un iecietīgam gan pret pacientiem, gan pret kolēģiem. Par tagadējiem studentiem varu teikt: interesanta publika. Ar viņiem vienmēr ir interesanti.

— Vai patlaban jūs operējat bieži?

— Nē. Tagad strādāju tikai uz pusslodzi. Uzskatu, ka tas ir normāli. Ir taču jaunie ārsti, lai viņi strādā, lai operē. Tagad ir viņu kārta.

— Ne pārāk sen sākāt pati vadīt automašīnu. Vai satiksmes noteikumus ievērojat?

— Jā, ar automašīnu sāku braukt visai vēlu. Citi brauc jau kopš bērnības. Satiksmes noteikumus ievēroju. Dažreiz ir situācijas, kad varētu tos neievērot, bet tā ir rakstura audzināšana — ievērot noteikumus vienmēr. Noteikumi ir izdomāti, lai nebūtu starpgadījumu.

Starpgadījumi notiek tieši tādēļ, ka cilvēki neievēro ceļu satiksmes noteikumus. Ātruma vilinājumu gan saprotu. Reiz uz laukiem braucu ar svešu, ļoti labu mašīnu, kas ļāva izjust ātruma vilinājumu. Šķiet, mašīnai nav nekādu robežu, esi kā spārnos! Ja es būtu jaunāka un man būtu tāda mašīna, tad laikam es arī brauktu ļoti ātri. Bet viss ir atkarīgs no noskaņojuma. Mana mašīna arī reizēm sāk skriet ātri. Tad es saku sev: pagaidi, esi skrējusi par strauju, tūlīt būs jāmaksā piecītis vai desmitnieks. To es negribu, tādēļ braucu lēnām.

— Jūs tagad apmeklējot datoru kursus.

— Tos es jau beidzu, un man ir diploms! Vēl gan daudz ir jāstrādā, lai pilnībā apgūtu prasmi darbam ar datoru. Tagad varu teikt, ka zinu mazu mazumiņu un ļoti daudz ko vēl nezinu, bet man vismaz no datora nav bail. Mazdēls man teica: "Ļoti labi, ka tu mācies datoru kursos, varēsim iet spēlēt datorspēles!" Iedomājieties, cik tas gan būtu jauks pārītis!

— Ko jūs darāt brīvajā laikā?

— Guļu. Esmu tā iekārtojusies, ka man nemaz nav brīvā laika. Kā tas var būt, ka nav ko darīt? Pašlaik veicu eksperimentu: televizoru pagriezu ar ekrānu uz otru pusi un atslēdzu. Un nekas nenotiek! Dažus raidījumus aizeju paskatīties pie meitas. Televizors ir kā tāda narkotika. Tas gan varbūt ir pārāk spēcīgi teikts. Bet, ja esi noguris, apsēdies pie televizora, atslēdzies... Man ļoti patīk raidījums "Dzīvnieku planēta", arī reportāžas no sporta laukumiem. Televīzija sniedz ļoti blīvu informāciju, to uztverot, neatliek laika fantazēt. Turpretim lasot tu esi aktīvs.

— Jūs joprojām esat labā fiziskā formā. Varbūt ievērojat īpašu diētu un daudz nodarbojaties ar sportu?

— Ēdu to, kas man garšo. Ar sportu daudz nenodarbojos, taču diezgan daudz eju kājām. Laukos man ir privātīpašums, kurā paiet brīvais laiks, sestdienas un svētdienas. Taču atpūta tur ir aktīva. Jāpļauj zāle. Ūdens jānes no akas. Ja pie pašaudzētiem kartupeļiem ar dillītēm gribas sēņu mērci, jāiet uz mežu. Uzskata, ka krējums esot ļoti kaitīgs, mērcei vajadzētu pievienot līdz nullei novājinātu kefīru… Bet, ja divas stundas, kāpjot pāri visādiem brikšņiem, esi izstaigājies pa mežu un izsvīdis, tad vari atļauties arī krējumu.

— Bet rīta vingrošana?

— Nē. Dažkārt, kad pamostas sirdsapziņa, kādu laiku pavingroju.

— Pastāstiet, lūdzu, par saviem bērniem, mazbērniem un mazmazdēliņu!

— Mazmazdēliņš Kristaps ieiet ceturtajā gadiņā, tas ir manas vecākās meitas Andras mazdēls, ļoti jauka būtne. Mazbērni man ir četri. Vidējā un jaunākā meita beigušas Murjāņu vidusskolu. Vidējā meita Inga ir diplomēta vecmāte un tagad Gētes institūtā mācās vācu valodu. Jaunākā meita Vita ir diplomēta operdziedātāja, savulaik pēc Siguldas Operas svētkiem Aleksandrs Viļumanis uzaicināja viņu strādāt Operā. Taču pats A.Viļumanis no darba Operā aizgāja, Vitas skolotāja aizbrauca uz Ameriku, un situācija mainījās. Vecākā meita Andra pašlaik dzīvo Amerikā, beigs tur treneru skolu, ir apprecējusies.

— Jūs esat Latvijas Olimpiešu kluba prezidente...

— Klubs tika nodibināts 1992.gadā, un, kā katrā valstī, tas apvieno cilvēkus, kas bijuši akreditēti dalībai Olimpiskajās spēlēs. Sākumā tie bija tikai sportisti, vēlāk šis loks kļuva plašāks. Tiek apzināti visi, kas piedalījušies olimpiādēs. Klubs apvieno vairāku paaudžu cilvēkus, ļauj viņiem kontaktēties. Ir iespēja satikties, aprunāties. Ne jau visi grib tādā klubā darboties, tomēr šogad kluba darbība kļuvusi plašāka.

— Jūs vienmēr esat optimiste, vienmēr smaidoša. Vai tas nozīmē, ka jums nav nekādu problēmu?

— Ko saprot ar vārdu "problēma"? Dažam ir liela problēma, ja spiež kurpe un jāmeklē cita, kas nespiež. Es uzskatu: ja cilvēks visu laiku domā, ka viņam ir slikti, tad beigu beigās tā arī ir. Turpretim, ja domā, ka varēja būt sliktāk, ka nav nemaz tik traki, tad nenogrimst lielajā pesimismā. Ja cilvēks bēdīgs un sadrūmis iet pa ielu, tad viņš ar savu izskatu pat apkārtni it kā padara bēdīgāku. Ar čīkstēšanu problēmas atrisināt nevar. Vajag atcerēties latviešu tautasdziesmu "Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama".

Armīda Priedīte, "LV" korespondente

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"