Brāļi, konkurenti un mūžīgi kaimiņi

Osvalds Čukšis (Osvaldas Čiukšys), Lietuvas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Osvalds Čukšis Foto: Aigars Jansons, A.F.I

– Jau gadu būsit nostrādājis Latvijā. Ko no paveiktā uzskatāt par veiksmīgāko?

– Tik tiešām, drīz būs gads. Manuprāt, vērienīgi sāk sazaroties ideja par Lietuvas un Latvijas forumu. Iecere par tā rīkošanu radās pērn pavasarī. Paredzēts, ka pats forums risināsies 22. septembrī – Baltu vienības dienā –Viļņā, to atspoguļos televīzija un citi plašsaziņas līdzekļi. Lai baltu tautas redz, ka mūs vieno daudz kas vairāk par kopīgām problēmām Briselē vai sarežģītām attiecībām ar Maskavu. Programma būs ļoti piesātināta. Meklēsim mūsu saskarē pozitīvos punktus. Piemēram? Viens no priekšlikumiem ir apspriest jaunās migrācijas aspektus. Lielbritānijā vien šobrīd dzīvo 300 tūkstoši lietuviešu. Par viņiem zinām visai maz. Kā šiem cilvēkiem palīdzēt? Ko iesākt, lai viņi saglabātu etnisko identitāti? Nav skaidrs, vai šie ļaudis reiz atgriezīsies dzimtenē. Bet nelielai valstij rūp katrs tautietis. Domāju, šie jautājumi interesē arī Latviju.
Lietuvu foruma rīkotāju pulkā pārstāv Broņus Kuzmicks un Petrs Vaitiekūns, kam mūsu Ārlietu ministrija uzdevusi būt par foruma sekretāru. Savukārt Latvijas pulks jau tagad ir plašāks – Valdis Muktupāvels, Andris Vilks, Atis Lejiņš, Teodors Tverijons, Mārtiņš Barkāns, vēl citi, kas spēj pateikt ko jaunu un sniegt savu skatījumu par Lietuvas un Latvijas attiecībām un abu tautu savstarpējiem sakariem.
Foruma ideja un mērķis ir pētīt šīs kopsakarības vairākos virzienos: kultūra, tautsaimniecība, vēsture, bizness, komunikācija. Un dalīties uzskatos brīvā, atklātā gaisotnē. Jo galvenajās lomās būs nevis politiķi vai birokrāti, bet uzņēmēji, literāti, zinātnieki – brīvi cilvēki. Svarīgākais, lai pašiem būtu interesanti. Ja tautsaimnieki nolems, ka nepieciešama nopietna saruna par uzņēmējdarbību, tad tā arī būs. Viena no iecerēm – vēl pirms foruma sarīkot divu valstu populārāko mūziķu sacensības futbolā. Bet dienu beigt ar kopkoncertu, piemēram, Doma laukumā Rīgā. Tas varētu pievilkt jaunatni.
Ir dzirdēti spriedumi, ka līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā esam zaudējuši interesi par kaimiņiem, nezinām, kas notiek tepat aiz robežas. Uzskatu, ka forums šo ieinteresētību atjaunos.
Kā viss izvērsīsies, rādīs laiks. Tomēr jau ir zināms, ka 11. martā, kad Lietuva atzīmēs neatkarības atjaunošanas 15. gadskārtu, svinīgajā sēdē Seima deputātiem Viļņā par Lietuvas un Latvijas forumu stāstīs Broņus Kuzmicks un Valdis Muktupāvels. Paredzēta arī foruma rīkotāju internetkonference.
No pērnā gada veikumiem nevar neminēt, ka ļoti aktīvi darbojas mūsu Tirdzniecības palāta, kurā vēlas iestāties arī Latvijas firmas – “Laima”, “Dzintars”, vēl citas. Vai zināt, ka “Laima” Lietuvas saldumu tirgū aizņem desmito daļu, kas ir ļoti daudz? Bet vispār jau tirdzniecība arvien ir kā ceļš ar divvirzienu satiksmi. Starp citu, pērnā gada beigās Latvijā darbojās 863 firmas ar lietuviešu kapitālu, sākot ar lielajām –“Sonex”, “Novoturs”, “VP Markets” “Narbutas”, “Apranga” – un beidzot ar pavisam mazām. Savukārt Latvijas uzņēmumi attīsta darbību Lietuvā.
Tātad pagājušā gada nogalē sazinājāmies ar Kandavas novada domi. Un mūsu Tirdzniecības palātas pārstāvji devās turp ar 450 dāvanām. Lai palīdzētu tiem, kam klājas grūtāk. Tas bija atbalsts, neko neprasot pretī un pat netieši negūstot – Kandavā nav “Maximas” vai kādas citas lietuviešu firmas. Domāju, šāda sadarbība kļūs par tradīciju.
Milzīgu interesi Rīgā izraisīja Lietuvas seno krustu un krucifiksu izstāde no M.K.Čurļoņa muzeja fondiem. Latvijā tāda izstāde bija pirmoreiz, tagad tā jau aizceļojusi uz Itāliju.
Un noteikti jāmin Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas oficiālā vizīte mūsu zemē un tikšanās ar Lietuvas prezidentu Valdu Adamku pērn 25.novembrī.

Konkurence ir attīstības dzinējspēks

– Dzīve nav šaha partija, ko var atkārtot un, spēlētājiem savstarpēji vienojoties, pat kādu gājienu paņemt atpakaļ. Un tomēr – ja būtu iespēja, ko varbūt jūs darītu citādi, lai iznākums būtu vēl labāks?

– Arvien ir žēl tā, ko nav izdevies pagūt. Es dodu priekšroku nevis papīru cilāšanai, bet konkrētiem projektiem, kuros iekļaujas pēc iespējas plašāka sabiedrība. Ne viss izdodas ar pirmo rāvienu. Kaut vai doma sarīkot skatuves zvaigžņu sacensības futbolā. Iecere bija jau pērn. Bet, kamēr sazinājāmies ar producentiem, ar “Prāta vētru” un citiem, sezona jau cauri.
Kaut konkrēti padarītā būtu vairāk. Kaimiņi taču mūždien grib iepazīt cits citu tuvāk. Daudz no tā, ko pērn neiespējām, ceram pagūt šogad vai pat nākamgad. Jo arī mūsu diplomātu spēki Latvijā nav īpaši lieli. Tieši tāpēc jo lielāks gandarījums, ja iecerētais izdodas.

– Arvien apgalvots: Latvijas un Lietuvas attiecības ir tradicionāli labas. Tomēr abas baltu tautas vienlaikus ir arī konkurentes. Kā tas iespaido kaimiņattiecības?

– Tas, ka pastāv konkurence, ir labi, tā ir normālas attīstības pazīme. Kas notiek, ja šis dzinējspēks zūd, mums rāda vecā, labi paēdusī Eiropa. Nav konkurences, krahu cieš Lisabonas stratēģija, jau tagad skaidrs, ka līdz 2010. gadam ekonomikas attīstībā neizdosies panākt Amerikas Savienotās Valstis, un šī stratēģija jāmet papīrgrozā. Uzskatu – mūsu potenciāls ir tas, ka mēs dzīvojam sliktāk, bet gribam drīzāk tikt pie labas dzīves. Tas mūs virza uz priekšu. Ja kaimiņam šī virzība padodas labāk, tas arī pašiem liek vairāk sasparoties. Attīstība visus dzen uz priekšu, bet mēs kā Minhauzens vēl piepalīdzam, paši sevi aiz matiem raujot laukā no staignāja.

– Pēdējā laikā atkal uzvirmo runas, ka Baltijas valstīm trūkst vienotības. Ko jūs domājat par šādām valodām, vai tām ir kāds pamats?

– Protams, starpvalstu konkurence pastāv. Tā ir arī starp nelielām valstīm, lai piesaistītu investīcijas. Taču politiķi savus lēmumus arvien biežāk savstarpēji saskaņo. Tāpēc, ka ir vispārēji jautājumi, kas risināmi kopīgi. Šajā gadījumā es pat nerunāju par 9. maiju, tur ir sava specifika. Bet pienāks šis datums un paies. Un mēs aizmirsīsim to līdz nākamajai reizei. Droši vien arī pēc desmit gadiem vienu uzlūgs, otru ne, kāds brauks, cits paliks mājās. Pašlaik šķiet, ka pie apvāršņa nekā cita nav, šī problēma aizēno visu pārējo. Daži ar šo tēmu spekulē, arī tas ir normāli – politiķi vēlas, lai viņus rāda televīzijā.
Pats galvenais – vienotība kā tāda bija un ir. Vakar, 15.februārī, Lietuvas ārlietu ministrs un Latvijas ārlietu ministrs parakstīja vienošanos par Lietuvas parādu. Savulaik – no 1981.gada līdz 1991.gadam – Latvija palīdzēja uzturēt Lietuvas vēstniecību Vašingtonā. Tagad šo naudu atdodam un sakām paldies par atbalstu grūtā brīdī. Ja kāds jautā, kāpēc tikai tagad, tad jāatbild – sākumā domājām, ka šī vienošanās būs nedaudz citāda, arī Latvija mums ir parādā. Nu ir nolemts šos jautājumus skatīt atsevišķi. Un jāatdod mūsu brāļiem pusotrs miljons dolāru. Tagad, kad Lietuva attīstās, tā vairs nav milzu nauda, cita lieta bija deviņdesmito gadu sākumā – nezinu, kur valdība būtu ņēmusi tādu summu.
Nav īpašu bažu par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas vienotību un sadarbības koordinēšanu. Problēmas rodas pavisam citā lietā – protams, Baltijas valstīm būs visai sarežģīti skaidrot un aizstāvēt savu pozīciju Eiropas Savienībā. Te vecās Savienības valstis cenšas mums uzspiest savu viedokli gan par nodokļiem, gan ienākumu sadali. Arī tas, kā Zviedrijā vēršas pret celtniekiem no Latvijas... Domāju, Lietuvā nekas tāds nevarētu notikt. Mūsu valstī taču strādā Latvijas firmas, tāpat kā Lietuvas uzņēmumi darbojas Latvijā.
Un nekādu problēmu. Lai mūsu argumentus ņemtu vērā Eiropas Savienības vecajās valstīs, palīgos vajadzīga vēl kāda balss, kaut vai Polija. Ir jāmeklē sabiedrotie. Tāda arvien ir Lietuvas politika.
Tagad sagaidīt tādu vienotību kā toreiz Baltijas ceļā, kad ļaudis sadevās rokās no Viļņas līdz Tallinai, nav reāli. Jo laiks ir cits. Un prasības ir citas. Tagad visi grib labāku dzīvi. Un tūlīt. Un arī to var nodrošināt, savstarpēji cits citam palīdzot.

Arī kaimiņos var atrast ko jaunu

– Ar ko mūsu valsts ir pārsteigusi?

– Savulaik Latvijā karadienestā biju gan Ādažos, gan Ventspilī, tātad zemi mazliet pazīstu. Tomēr mani pārsteidza iespējas attīstīt un piemērot tūrismam jūsu jūras piekrasti. Mums tā ir 99, jums – gandrīz 500 kilometru. Izbraucu šo attālumu ar automašīnu, pie mums nekā tāda nav.
Vēl pārsteidza vēsturiskās celtnes. Nesen biju Cēsīs Žagarkalnā un aizbraucām arī līdz Raunai, kas bijusi Rīgas arhibīskapu ziemas rezidence. Cik iespaidīgas pilsdrupas, vēstot par seno varenību! Un turpat netālu 1262.gadā celta baznīca. Unikāla celtne, tā var aizkustināt ikvienu tūristu, kas interesējas par vēsturi. Tikpat interesanta ir Kuldīga. To var restaurēt un rādīt tūristiem par naudu kā Disnejlendu, bet īstu, bez plastmasu lētuma. Kas attiecas uz dažādiem akvaparkiem – man tiem nav ticības. Atēdīsimies šos labumus ļoti ātri. Bet senatnīgais un īstais valdzinās vienmēr. Lietuvā šo seno celtņu ir mazāk.
Ventspils gan mani nepārsteidza. Pilsēta ir uzposta, bet tā nav domāta tūristam – pāris stundu pastaigas, un viss, brauc tālāk.

– Arī vēstnieks neiztiek tikai ar dienišķo maizi. Kas vēl ietilpst jūsu interešu lokā?

– Man ļoti tuvs ir sports, īpaši basketbols, ir iespējas tam veltīt trīs reizes nedēļā, spēlēju gan ar lietuviešu uzņēmējiem, gan ar kolēģiem no Latvijas Ārlietu ministrijas. Tiesa, bieži vien jāiztiek ar reizi nedēļā, ja varētu visas trīs, tad jau kļūtu par sportistu.
Agrāk daudz lasīju grāmatas. Slikti, bet tagad tām varu atlicināt aizvien mazāk laika. Mani nesaista kaila izdoma, tuvāka ir literatūra, kas balstās uz faktiem, dokumentiem.
Jau no bērnības aizrāvos ar mūzikas ierakstiem. Man ir 1500 kompaktdisku, kādu pusi no šīs kolekcijas esmu atvedis uz Rīgu. No folkmūzikas līdz pat mūsdienu ritmiem, bet ir arī klasiskās mūzikas ieraksti. Patīk pašam izveidot mūzikas ierakstu izlasi, lai to uzdāvinātu kādam draugam.

– Latvija ir mītnes zeme arī vairāk nekā 32 000 lietuviešu. Ko gribat novēlēt mūsu lasītājiem un saviem tautiešiem valsts svētkos – 16.februārī, kad 1918.gadā tika atjaunots Lietuvas valstiskums?

– Esmu runājis par Latvijas lietuviešiem gan ar Latvijas Naturalizācijas pārvaldes priekšnieci Eiženiju Aldermani, gan ar iepriekšējo Latvijas sabiedrības integrācijas ministru Nilu Muižnieku. Lietuviešu kopiena ir Latvijai lojāla, tie nav krievvalodīgie, kur valda dažādi strāvojumi. Tiekoties ar tautiešiem, es arvien novēlu, lai viņi būtu labi Latvijas pilsoņi, bet ar lietuvieša garšas izjūtu. Un lai neaizmirstu lietuvisko. Tas Latviju tikai bagātinās.
Savukārt latviešiem novēlu labāk iepazīt Lietuvu. Ne tikai tālās zemēs, arī kaimiņos var arvien atrast ko jaunu.

Andris Sproģis, “LV”

andris.sprogis@vestnesis.lv