Plēsīgās zivis cilvēka veselību neapdraud

Latvijas iekšzemes ūdeņos mītošās līdakas un asari nav piesārņoti ar dzīvsudrabu, savukārt, piemēram, ziemeļvalstīs, piesārņojuma līmenis daļā plēsīgo zivju pārsniedz pieļaujamo normu.

Mūsu līdakas un asari ir drošas un nekaitīgas zivis, liecina vakar publiskotie secinājumi pēc Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Pētniecības centra veiktā pētījuma. Izmeklējumu rezultāti liecina, ka ūdenskrātuves ir salīdzinoši tīras un patērētājiem nav jābaidās lietot uzturā ezeros mītošās zivis, uzsvērusi PVD pētniecības departamenta direktore Dace Šantare.
Pētījums veikts pēc tam, kad Eiropas Komisija dalībvalstīm ziņoja par plēsīgo zivju iespējamo piesārņojumu ar dzīvsudrabu.
Kā zināms, Latvijas iedzīvotāji nemaz nav tik naski zivju ēšanā. Labklājības ministrijas apstiprinātajos veselīga uztura ieteikumos pieaugušajiem ieteikts ēst zivis divas reizes nedēļā. Veselības veicināšanas valsts aģentūras aptauju dati liecina, ka vidēji iedzīvotāji zivis lieto retāk, tātad nepietiekamā daudzumā. Tiesa, ne vienam vien, īpaši Latgalē, zivis sezonā ir ikdienas maltīte.

Nomakšķerē dzīvsudrabu

Dzīvsudraba piesārņojumu dabā rada gan dabiskie piesārņojuma avoti, piemēram, mežu ugunsgrēki, gan cilvēka saimnieciskās rīcības dēļ radītie avoti. Viens no tādiem ir akmeņogļu un naftas sadedzināšana termoelektrocentrālēs. 90 procenti dzīvsu-draba transformējas par organisku dzīvsudraba formu, ko dēvē par metildzīvsudrabu (meHg).
Tas uzkrājas ūdenstilpņu augos un dūņās un viegli asimilējas sīkajos ūdens organismos. Ar tiem barojas mazās zivis, savukārt ar tām – plēsējas, kas ir ūdens kultūras barības ķēdes augšgalā. Tādēļ arī viela augstākās koncentrācijas līmeni sasniedz plēsīgo zivju audos. Savukārt tās galdā ceļ cilvēks. Pasaules veselības organizācija, izvērtējot vielas risku cilvēka veselībai, pirms pusotra gada noteikusi metildzīvsudraba pieļaujamo nedēļas normu – līdz 1,6 pikogramiem uz vienu kilogramu cilvēka ķermeņa svara.

Latvijā - norma, pasaulē - problēma

Līdakām paraugi ņemti no 12 ūdenskrātuvēm: Līksnas ūdenskrātuves, Liepājas, Sventes, Alūksnes, Engures, Lubānas, Lielā Ludzas, Lielā Kalupes, Rušonas, Burtnieku, Laidzes un Rāznas ezera. Asaru paraugi ņemti no 10 ūdenskrātuvēm: Liepājas, Alūksnes, Lielā Ludzas, Rušonas, Spāres, Burtnieku, Engures, Lubānas, Lielā Kalupes un Rāznas ezera Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Kā atgādina PVD, uzmanību dzīvsudraba problēmai zivīs 2003.gada rudenī pievērsa Eiropas Komisija. Eiropas pārtikas nekaitīguma iestāde, kam tika lūgts sniegt zinātnisku atzinumu par dzīvsudraba risku patērētāju veselībai, pērn martā paziņoja savu viedokli. Balstoties uz tās novērtējumu, informētas Eiropas Savienības dalībvalstis, ka, lietojot uzturā plēsīgās zivis, cilvēki riskē piesārņot organismu ar metildzīvsudrabu. Marlīna, zobenzivs, tuncis un līdaka minētas kā lielākās varbūtējās kaitnieces to ēdēju veselībai Eiropas mērogā.
Nolemts, ka katrai dalībvalstij jāapzina un jāizvērtē sava situācija. Tādēļ Latvijā zem speciālistu lupas liktas mūsu iekšzemes ūdeņu plēsīgās zivis. Vispirms gan apkopota informācija par pētījumiem un līdzšinējiem apsekojumiem. Tā, piemēram, Latvijas Universitātes Hidroekoloģijas institūts jūras monitoringā savulaik noteicis smagos metālus, arī dzīvsudrabu reņģēs un asaros. Atsevišķos gadījumos dzīvsudraba koncentrācija asaros jūras piekrastē patiesi bija pārsniegusi maksimāli pieļaujamo līmeni (0,5 mg kilogramā).
Veicot pētījumu, pērn apsekotas trīspadsmit Latvijas iekšzemes ūdenskrātuves. Pirmo reizi Latvijā vienlaikus apsekoti iekšzemes saldūdeņi visā teritorijā, lai noteiktu konkrētu piesārņojuma rādītāju.
Paņemts 61 plēsīgās zivs (33 līdaku un 28 asaru) paraugs. Piesārņojuma līmenis visos paraugos ir mazāks par maksimāli pieļaujamo normu, secināts pētījumā. Ja līdakās maksimāli pieļaujamais dzīvsudraba līmenis ir 1,0 mg/kg, izmeklētajos paraugos tas bija robežās no 0,051 līdz 0,343. Arī asaros tas bija mazāks.
Salīdzinājumā ar citām valstīm secināts, ka mūsu zivis ir relatīvi mazāk piesārņotas ar dzīvsudrabu. Pētījumi liecina, ka, piemēram, tuvējās ziemeļvalstīs, kā arī tālajā ASV, Kanādā un Japānā zivju piesārņojums ar dzīvsudrabu ir nopietna problēma. Tādēļ tajās publicēti uztura ieteikumi patērētājiem, kā izvēlēties lietošanai zivis ar mazāku dzīvsudraba saturu. Kā skaidro D.Šantare, arī PVD iecerējis sagatavot ieteikumus zivju lietošanai uzturā Latvijā.

Ilze Apine, “LV”

ilze.apine@vestnesis.lv

Fakti

Metildzīvsudrabs ir dzīvsudraba organisks savienojums. Tas veidojas, dzīvsudrabam nonākot vidē. Galvenokārt šī viela iedarbojas uz nervu sistēmas audiem. Starptautiskā vēža asociācija dzīvsudrabu klasificējusi kā otrās bīstamības grupas kancerogēno vielu, t.i., tādu, kas ilgstošā iedarbībā uz organismu var izraisīt ļaundabīgu audzēju.