Bagātā lappuse latviešu tautas kultūras vēsturē

Šajās dienās, kad nu jau desmito reizi notiek ikgadējie grāmatu ražas svētki, ir pieminams izcilākais latviešu grāmatzinātnieks, Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu nodaļas dibinātājs un ilggadīgs vadītājs, Latvijas Universitātes lektors grāmatzinātnē un grāmatniecības vēsturē Aleksejs Apīnis (1926–2004). Kā pirmais latviešu bibliotekārs viņš 1992.gadā saņēma Starptautiskās bibliotēku asociācijas un institūtu federācijas (IFLA) goda rakstu un tajā pašā gadā kļuva par filoloģijas zinātņu doktoru un LZA goda doktoru. 1996.gadā tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Neilgi pirms 2004.gada Ziemassvētkiem viņu guldīja Vecpiebalgas Jaunajos kapos. Palikuši nepārvērtējami izcili darbi – latviešu grāmatu un rokraksta literatūras pētījumi.
1965.gadā Aleksejs Apīnis aizstāv filoloģijas zinātņu kandidāta disertāciju “Latviešu antifeodālā rokraksta literatūra”. Vēlāk ļoti apjomīgās disertācijas atsevišķas daļas izvērstas plašāk – tā 1982.gadā iznāca grāmata “Ķikuļa Jēkabs. Dziesmas”, kas izpelnījās gan LZA Andreja Upīša prēmiju, gan Dzejas dienu balvu. 1987. gadā publicēts krājums par rokraksta literatūru “Neprasot atļauju”. Īstā detektīvā izvērsās Šillera lugas “Laupītāji” tulkotāja un galvenās lomas tēlotāja meklēšana. Pētnieks konsultējās arī pie dialektu speciālistiem un lūdza palīdzību pat tālaika milicijas izmeklēšanas daļas rokrakstu ekspertiem. Talkā nācis arī grāmatu tārps, kura izgrauztā cauruma apjoms rokraksta vākā un lapās ļāvis aprēķināt izplēsto lapu skaitu. Avīžu ziņa par izbēgušo jaunekli (lugas tulkotāju) līdz ar sīku viņa ārējā izskata aprakstu devusi pilnīgu skaidrību, kāds ir bijis šis neparasti talantīgais un inteliģentais latvietis 19.gs. 20.gados. Un ne jau vienīgais!
Ar zīmīgām detaļām un zinātniskiem vispārinājumiem izceļas A.Apīņa monogrāfijas “Latviešu grāmatniecība no pirmsākumiem līdz 19.gs. beigām” (1977) un “Grāmata un latviešu sabiedrība līdz 19.gs. vidum” (1991). 1999.gada grāmatu svētkos kā gada vērtīgākā grāmata dižbalvu saņēma katalogs “Seniespiedumi latviešu valodā no 1525. līdz 1855.gadam”, kura zinātniskais redaktors bija A.Apīnis.
Vairākkārt A.Apīnis paudis savu pārliecību par grāmatas izcilo nozīmi latviešu kultūras tapšanā: “Jau 17.gs. beigu cēlienā, kad no Rīgas un Jelgavas spiestuvēm sākās īsta latviešu grāmatu straume, mūsu senči kļuva par lasītāju tautu (..) 18. un 19.gs. mijā Vidzemē un Kurzemē lasīt prata apmēram 50% zemnieku. (Salīdzinājumam – arī Gētes un Šillera, Hēgeļa un Bēthovena Vācijā toreiz 50% iedzīvotāju bija lasītpratēji, taču tie bija galvenokārt no muižnieku un inteliģences un pilsētnieku aprindām.)” Zinātnieks norāda, ka 19.gs. beigās jau var salīdzināt dažādās zemēs izdoto grāmatu nosaukumu skaitu proporcionāli vienam miljonam iedzīvotāju; latviešu grāmatniecībā tas svārstījies no 110 līdz 160 nosaukumiem, Vācijā – ap 420, Francijā – 330, Krievijā – 90, Austroungārijā – ap 40. Pēc šā rādītāja Latvija 20.gadsimta 20.gados bija otrajā vietā pasaulē aiz Dānijas.
Grāmatā “Soļi senākās latviešu grāmatniecības un kultūras takās” (2000) A.Apīnis ir izteicis atziņu, ka latviešu sabiedrības paātrinātā attīstība 19.gs. otrajā pusē ir uzskatāma par Eiropas mēroga fenomenu – “Pusgadsimta laikā latvieši no nožēlojamas klaušinieku tautiņas kļuva par kulturālu modernu eiropiski nāciju, kas spēja dot tādas visaugstākās klases vērtības kā zinātniski nepārspētais K.Barona “Latvju dainu” vākums un kārtojums vai Raiņa dzeja.”

Velga Kince,

Misiņa bibliotēkas galvenā bibliotekāre