1990.gada 31.oktobra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: 15.01 minūte. Izskatām nākamo jautājumu. “Likumprojekts par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Latvijas PSR Kriminālkodeksā”. Referē tieslietu ministra vietnieks Krūmiņš. Kādi ir jūsu nodomi reglamenta ziņā?

A.Krūmiņš: Piecas minūtes.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Krūmiņš, tieslietu ministra vietnieks: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Man ir pienākums valdības uzdevumā ziņot jums par diviem likumprojektiem, kuri ir iesniegti izskatīšanai republikas Augstākajā padomē,– par “Likumprojektu par grozījumiem un papildinājumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā” un “Likumprojektu par grozījumiem Kriminālkodeksā”. Šo likumprojektu autori ir mūsu republikas Tieslietu ministrijas Likumdošanas pārvalde un republikas Ministru padomes Juridiskā pārvalde. Protams, jāatzīst, ka šie likumprojekti, kuri tika iesniegti izskatīšanai Augstākajā padomē, tika būtiski un kvalitatīvi uzlaboti šeit, Likumdošanas komisijā.

Sagatavojot šos likumprojektus, autori izpildīja valdības uzdevumu, lai radītu tiesiskas garantijas to pasākumu kompleksā, kas būtībā vērsts pret spekulāciju un nelikumīgu tirdzniecību šodienas preču deficīta apstākļos. Būtībā, izstrādājot šos likumprojektus, autori tika vadījušies pēc diviem republikas Ministru padomes lēmumiem. Viens no tiem ir republikas Ministru padomes 1990.gada 19.septembra lēmums Nr.132 “Par pasākumiem tirdzniecības noteikumu pārkāpumu novēršanai”, otrs ir Ministru padomes lēmums Nr.82, kurš pieņemts šā gada 31.jūlijā un ar kuru apstiprināts Latvijas Republikas Finansu ministrijas Valsts finansu inspekcijas pagaidu nolikums. Jāatzīmē novitātes, kādas ir šajos likumprojektos, salīdzinot ar pašreiz spēkā esošo likumdošanu– Administratīvo pārkāpumu kodeksu un Kriminālkodeksu.

Runājot par pirmo likumprojektu, par izmaiņām Administratīvo pārkāpumu kodeksā, būtu jāmin šādas būtiskas novitātes. Pirmkārt, likumprojektā ir ierosināts paplašināt naudas sodu maksimālo apmēru. Līdz šim spēkā esošajā likumdošanā Administratīvo pārkāpumu kodekss paredzēja naudas sodu līdz piecdesmit rubļiem, pašreiz ir ierosināts maksimālo naudas soda apmēru noteikt līdz desmit tūkstošiem rubļu. Vadoties no tā, arī priekšlikumos, kas ietverti projektā, naudas soda maksimālie apmēri būtiski tiek palielināti.

Otrā novitāte ir tā, ka pašreiz spēkā esošajā likumdošanā Administratīvo pārkāpumu kodeksā daudzos pantos līdztekus iepriekšējām dispozīcijām ir ietverti jauni administratīvo pārkāpumu veidi, paplašinātas šīs dispozīcijas. Runa ir par Administratīvo pārkāpumu kodeksa 155., 159. un 165.pantu.

Trešā novitāte likumprojektā ir tā, ka no Administratīvo pārkāpumu kodeksa būtībā ir izslēgta norma, kas paredzēja atbildību par nelikumīgu tirgošanos ar alkoholiskajiem dzērieniem. Kā zināms, saskaņā ar valdības lēmumiem alkoholiskie dzērieni ir valsts monopolprece, un atbilstoši tam ir veidota arī šā panta dispozīcija.

Ceturtā novitāte likumprojektā ir tā, ka ir paredzēti būtībā vairāki jauni administratīvās atbildības veidi. Būtībā Administratīvo pārkāpumu kodekss tiek papildināts ar jauniem pantiem, kuru līdz šim spēkā esošajā likumdošanā nebija, proti, 159.², 166.¹, 166.² pantu.

Visbeidzot, piektais jauninājums šajā likumprojektā ir tas, ka, lai paplašinātu finansu inspekcijas tiesības, Administratīvo pārkāpumu kodeksā tiek ierosināts papildus ievietot 215.¹ pantu, kur paredzētas finansu inspektoru tiesības.

Attiecībā uz izmaiņām republikas Kriminālkodeksā tiek ierosināts izteikt jaunā redakcijā Kriminālkodeksa 150.³ pantu, šeit dispozīciju papildinot. Agrāk šajā pantā bija paredzēta atbildība par tirdzniecības noteikumu pārkāpšanu tikai sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos un tirdzniecības uzņēmumos, pašreiz tiek likts priekšā saukt pie kriminālatbildības arī personas, kas pārkāpj šos noteikumus, nogādājot preces no glabāšanas uz realizācijas vietu, vai arī par noteiktās kārtības pārkāpšanu tirdzniecībā ar monopolprecēm. Atbilstoši Kriminālkodeksam paredzēta pastiprināta atbildība gadījumā, kad personas atkārtoti izdara kriminālsodāmu pārkāpumu, ja par šādu noziegumu jau agrāk sodītas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, jautājumi! Einars Repše.

E.Repše: Pirmais jautājums– kas ir domāts ar valsts monopolprecēm? Kur tās šobrīd ir reglamentētas?

A.Krūmiņš: Jautājums par valsts monopolprecēm ir reglamentēts republikas Ministru padomes 1990.gada 19.septembra lēmumā “Par pasākumiem tirdzniecības noteikumu pārkāpumu novēršanai”. Tas pievienots pielikumā pie šā lēmuma. Šeit ir iekļautas pārtikas preces– dabiskā un šķīstošā kafija, tēja, augu eļļa, margarīns, cukurs, sāls, maize, raugs, alkoholiskie dzērieni, tabakas izstrādājumi, kā arī nepārtikas preces– juvelierizstrādājumi ar briljantiem un citiem dārgakmeņiem, zelta un citu dārgmetālu izstrādājumi, benzīns.

E.Repše: Otrs jautājums– kas ir domāts ar sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumu un tirdzniecības noteikumu pārkāpšanu? Tādi formulējumi te ir.

A.Krūmiņš: Juristu izpratnē, būtībā šeit ir ietverta tā saucamā blankētā norma, kas pašā likumā paredz atbildību par konkrētu noteikumu pārkāpšanu, bet pantā šos noteikumus visus neuzskaita. Pašreiz pēc valdības uzdevuma Tirdzniecības ministrija izstrādā iekšējos noteikumus.

E.Repše: Pēdējais jautājums. Te ir būtībā vairākas normas, piemēram, par finansu dokumentiem, kas nav laikā iesniegti likumā noteiktā kārtībā, par atļaujām, kuras ir likumā paredzētajā kārtībā jāsaņem, par pakalpojumu vai citas darbības veikšanu. Visbeidzot, te ir ļoti daudz tādu formulējumu, kur teksts vienkārši aizstāts ar pantu numuru. Vai jūs uzskatāt, ka šos jautājumus var lemt, neredzot savā priekšā precīzu izziņu par to, kas tad īsti tiek reglamentēts katrā no šiem gadījumiem?

A.Krūmiņš: Kā jurists es jūsu priekšlikumu atbalstītu, jo deputātiem vieglāk būtu strādāt pie likumprojekta, ja šīs normas būtu nosauktas. Pašreiz diemžēl tā nav.

E.Repše: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Blažēvičs.

J.Blažēvičs: Sakiet, vai vienpersoniska soda uzlikšana līdz trīstūkstoš rubļiem tomēr neizsauks prokuratūras un milicijas aktivitātes?

A.Krūmiņš: Būtībā šie pasākumi ir visai nepopulāri. Mēs jau diezgan bieži esam cīnījušies pret dažādiem pārkāpumiem tieši ar sankciju palielināšanu. Bet šodien preču deficīta apstākļos valdība ir tādu lēmumu pieņēmusi. Tik tiešām, dabiski, likvidēt visus šos pārkāpumus var tikai ar vienu– likvidējot deficītu. Bet šodienas apstākļos to ir grūti izdarīt. Es domāju, ka šīs sankcijas likumprojektā ir tīri saprātīgas.

J.Blažēvičs: Un otrs: 155.pantā ir teikts: “preču pārdošana no bāzēm, noliktavām un tā tālāk”. Es nesaprotu, kas te domāts. Man arī var būt noliktava.

A.Krūmiņš: Šeit ir domātas Tirdzniecības ministrijas sistēmas noliktavas, tieši oficiālās noliktavas, sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu, patērētāju biedrību oficiālās noliktavas. Šeit nav domātas noliktavas, kas ir katram pilsonim vai personai individuālā lietošanā.

E.Krastiņš: Deputāts Blažēvičs gandrīz būtībā uzdeva manu jautājumu par šā paša 155.panta otro daļu. Vai te tomēr nevajadzētu precizēt, jo nav skaidrs, vai šis likums tagad aizliedz vispār tirdzniecību no noliktavām, bāzēm un šiem palīguzņēmumiem vai tikai no valsts un, teiksim, patērētāju kooperācijas noliktavām? Es domāju, ka šeit jādod kāds precīzs skaidrojums, jo var jau būt, ka mēs atļausim tirgoties no attiecīgiem tirdzniecības punktiem.

A.Krūmiņš: Es atbalstītu jūsu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir jautātāji? Nav. Debatēs runās Einars Repše.

E.Repše: Cienītie kolēģi! Mēs esam patiešām šobrīd grūtā situācijā, jo nenoliedzami, ka preču veikalos trūkst, un nenoliedzami, ka šīs preces tiek realizētas citādi. Tiek pirktas pilnīgi atklāti no bāzēm un nonāk “melnajos” un citos tirgos un tamlīdzīgi. Mēs to visu skaidri zinām. Bet tagad ir jautājums, vai mēs ķersimies pie seku likvidēšanas vai tomēr domāsim, kā pirmām kārtām likvidēt cēloņus. Gribu apgalvot, ka, mēģinot tikai apārstēt sekas, mēs ar to pašu rāvienu arī nogriezīsim daudzus ļoti labus pasākumus, kas ir šobrīd iedīglī tirdzniecības, pakalpojumu sniegšanas un citās sfērās. Cīnoties tikai ar sekām un mēģinot uzlikt ierobežojumus, mēs radīsim vēl papildu efektu. Parādīsies milzīgi labvēlīga augsne korupcijai, jo gadījumos, kad likumdošanā nav skaidrs, vai atļauju dot vai nedot, vai kooperatīvu slēgt vai neslēgt, vai sodu uzlikt vai neuzlikt, tas viss būs atstāts birokrātu rokās. Šobrīd jau to kooperatīvie uzņēmumi skaidri sajūt. Viss tiek izlemts pēc personiskās patikšanas vai nepatikšanas, samaksāšanas vai nesamaksāšanas principa.

Ļoti simptomātiski man likās, vērojot PSRS Augstākās padomes sēdi, kurā tika lemts jautājums par prezidenta Gorbačova ārkārtējām pilnvarām. Tie paši cilvēki, kas aizstāvēja šīs pilnvaras, nākamajā brīdī uzstājās par spekulācijas apkarošanas papildu pasākumiem. Tie nedaudzie cilvēki, kas iebilda pret ārkārtējām Gorbačova pilnvarām, iebilda arī pret šo cīņu pret spekulāciju, pamatodami dažādi, bet tai skaitā arī ar to, ka starptautiskajos dokumentos, kuriem vistuvākajā laikā PSRS vajadzēs pievienoties, ir minēts tāds termins: nodalīt spekulāciju un tamlīdzīgas lietas.

Ko tad darīt ar šo likumdošanu tad, kad mēs nonāksim jaunajos apstākļos un viss būs jāpārskata?

Par konkrēti piedāvātajiem likumprojektiem. Šis Administratīvo pārkāpumu kodekss un papildinājumi, kas tiek piedāvāti, ir ļoti, ļoti neskaidri un izplūduši. 26.pantā maksimālais sods par administratīvajiem pārkāpumiem ir 10 tūkstoši rubļu. Te būtu ļoti uzmanīgi jāizskata, tieši par kādiem administratīvajiem pārkāpumiem. Tālāk jau tas jautājums, ko es uzstādīju,– sabiedriskās ēdināšanas un maksas pakalpojumu noteikumu pārkāpšana. Kas ir apstiprinājis noteikumus? Kurš lems par to, vai šie noteikumi ir pārkāpti vai nav? Kurš lems par to, cik smagi tie ir pārkāpti? Tie visi ir neatbildēti jautājumi.

Tālāk par valsts monopolprecēm. Šobrīd valsts monopolpreces reglamentē 132. Ministru padomes lēmums par tirdzniecību. Jau 1.decembrī šis lēmums nonāks konfliktā ar mūsu pieņemto likumu par uzņēmējdarbību, kur valsts monopolpreces ir traktētas pavisam citādi un kur vairākām no šajā Ministru padomes lēmumā minētajām pozīcijām nav vajadzīga ne tikai monopola licence, bet vispār nav vajadzīga licence jeb atļauja no valsts attiecīgās tirdzniecības rīkošanai.

Tāpat par Valsts finansu inspekciju. Šeit Valsts finansu inspekcijai un dažādu līmeņu inspektoriem tiek dotas ļoti plašas pilnvaras. Nolikums par Valsts finansu inspekciju atkal ir tikai Ministru padomes lēmumā, turklāt apstiprināts pagaidu kārtībā. Tātad, ja mēs iesim pa šādu soda sankciju palielināšanas ceļu, pie kam diezgan voluntārā līmenī, tādā gadījumā mēs iesim prom no tiesiskas valsts.

Pilnīgi abstrahējoties no pašas pamatdomas, tomēr mums būtu straujāk jāmēģina atrast šo slimību pamatcēloņus. Jāprivatizē ne tikai atsevišķi uzņēmumi un ražotāju bāzes, pārdošana, bet jāprivatizē, kā jau frakcijas sēdē izskanēja speciālistu viedoklis, attiecības starp šiem līmeņiem. Bez tā mēs ne ar kādām soda sankcijām nepanāksim stāvokļa uzlabošanos. Bez tam, kā to arī varējām lasīt intervijā avīzē “Atmoda”, kur šie spekulanti ļoti atklāti runā par savām problēmām un par valsts sodiem, viņi ļoti atklāti teic, ka šādi papildu sodi tikai, pirmkārt, padārdzinās cenu tajā pašā “melnajā” tirgū. Līdz ar to par visu samaksās ne jau spekulants, bet pircējs, kurš tomēr ies uz “melno” tirgu, jo viņam valsts veikalā nebūs iespējas iegādāties noteikto preci. Tas nepārtrauks spekulāciju nekādā ziņā. Tas apkaros tikai tā saucamos diletantus jeb cilvēkus, kuri varbūt tomēr godīgi mēģina pelnīt ar kādiem pakalpojumiem vai tirdzniecību, bet galīgi neapturēs organizēto mafiju ar visu tās korupciju, kukuļdošanas sistēmu.

Šeit 159.pantā ir par tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanu neatļautās vietās. Doma būtu atbalstāma tikai tajā gadījumā, ja vērstos pret formu, nevis pret saturu, ja mēs vērstos pret to, ka tirdzniecība notiek namu kāpņu telpās, un vēlētos, lai tā pārceļas uz kārtīgu kiosku blakus šim namam. Bet, ja mēs neredzam iespēju šā kioska atvēršanai vai pat traucējam to darīt, tādā gadījumā mēs vēršamies pret pašu formu, tātad pret šo cilvēku uzņēmību. Padomāsim! Puķes mums ir atļauts audzēt un pārdot, tāpēc nav nekādas problēmas nopirkt puķes. Par cenām varam spriest vai nespriest, bet, ja es vēlos šovakar nopirkt puķes, zinu, kur tās meklēt, un varu tās iegādāties. Secinājums: ja mēs atļausim pārdot un ražot arī visu pārējo, tādā gadījumā tas ir ceļš, lai šīs preces būtu katram pieejamas. Atcerēsimies, ka bija laiki, kad, piemēram, Polijā bija neoficiāli atļauta valūtas tirdzniecība, tātad valūtas maiņa, ar ko cilvēki nodarbojušies uz bankas kāpnēm, staciju uzgaidāmajās telpās, kamēr viņi ir izlauzuši šīs tiesības darīt to pilnīgi oficiāli. Ar šiem lēmumiem mēs gribam visu to traucēt vai pat pilnīgi aizliegt. Aiz neskaidriem formulējumiem ir tieši tāda doma, ka aizliegts ir krietni vien vairāk, nekā mēs paši šeit ierakstīsim. Tādējādi mēs atkal būtībā atgriežamies pie tās pašas administratīvās metodes jautājumu risināšanā. Manuprāt, tas uz mērķi neved.

Visbeidzot, es gribu apgalvot, ka tā ir mūsu vaina, ka mēs neesam šos kodeksus, kā arī tirdzniecības noteikumus un pakalpojumu sniegšanas noteikumus paņēmuši un izpētījuši, bet, kamēr mēs neesam izpētījuši, izdebatējuši un izpratuši, kādas tieši sankcijas un kādi pārkāpumi stāv aiz katra vārda, ko mēs šajā likumā izskatām, mēs nevaram balsot par piedāvātajiem projektiem “uz aklo”.

Priekšsēdētājs: Deputāts Blažēvičs.

J.Blažēvičs: Godājamo priekšsēdētāj, godājamie kolēģi! Likumā par administratīvajiem pārkāpumiem pirmajā lasījumā ir divi konceptuāli jautājumi. Vispirms mums būtu jāvienojas par to, cik liels ir maksimālais sods, ko paredz šis kodekss. Tas attiektos uz visiem pārkāpumiem gan tirdzniecībā, gan sabiedriskajā kārtībā, gan citur. Es domāju, ka būtu jāpadiskutē par šā naudas soda lielumu un jāvienojas– ja 10 000, tad 10 000, un šī robeža ir jāatstāj. Otrs jautājums, kas jāizdiskutē un jāpieņem,– cik lielu naudas sodu drīkst uzlikt vienpersoniski: vai 3000 rubļu, 500, 200 vai 100 rubļu? Man šķiet, ka pie mūsu demokrātijas šis vienpersoniski uzliktais naudas sods (159.pantā) līdz 3000 rubļiem ir par lielu. Jābūt kādam koleģiālam lēmumam vai jālemj iestādei. Varētu tie paši inspektori sanākt kopā kā kolēģija. Vienpersoniski varētu uzlikt varbūt 200 rubļu naudas sodu. Atbalstot iepriekšējo runātāju, konkrēti likumā noteikti jāpasaka, par ko mēs šos sodus uzliekam un uz kādiem noteikumiem. Šeit 155.pantā ir– par tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas, un maksas pakalpojumu noteikumu pārkāpšanu. Šos maksas pakalpojumus noteiks gan Ministru padome, gan Tirdzniecības ministrija un patērētāju biedrība, gan vietējās pašvaldības orgāni. Šeit likumā jāpasaka, par kuriem pārkāpumiem iestājas šī atbildība. Noteikti ir jāpasaka 2.punktā pie tām pašām noliktavām, bāzēm un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem, kas tie tādi ir un par ko tiek saņemts sods. Tāpat 159.pantā par tirdzniecību neatļautās vietās. Kas nosaka šīs neatļautās vietas? Pēc likuma par pašvaldību šīs vietas nosaka pašvaldības iestādes. Es domāju, ka likums būtu jāsasaista noteikti otrajā lasījumā ar citiem priekšlikumiem, kas nāks arī no pašvaldības komisijas. Principā tie ir gatavi. Kopā ar citiem komisijas priekšlikumiem izmaiņas otrajā lasījumā mums kopīgi jāapspriež, lai varētu pieņemt likumu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Aizezers.

J.Aizezers: Kolēģi deputāti! Varbūt tā pavirši vērojot šīs pāris lapas, var domāt par šo piedāvāto likumprojektu ne visai nopietni. Bet es domāju, ka jautājums, kas saistās ar mūsu līdzpilsoņu un valsts attiecībām caur sodu sistēmu, ir ārkārtīgi svarīgs un nopietns. Varu izteikt savus iespaidus par šo piedāvāto likumprojektu, kā arī par tiem, ar ko esmu iepazinies,– par muitas noteikumu pārkāpšanu un citiem piedāvātajiem likumprojektiem. Varu teikt vienu– mēs šodien nedrīkstam un, manuprāt, nevaram pieņemt šo piedāvāto likumprojektu, kurā praktiski ar diktatoriskas un agresīvas pārvaldes metodēm ir mēģināts ietekmēt mūsu līdzpilsoņus.

Ja mēs šodien aplūkojam līdzšinējo administratīvo sodu apjomu, tas bija samērojams ar potenciālo pārkāpēju ienākumiem, ar viņu darb­algām utt. Šodien pieņemot tādu likumprojektu, kur naudas sodi paredzēti trīs, pieci, septiņi un desmit tūkstoši, mums uzreiz ir jāpieņem lēmums vai kāds likums par īpašu parādu vai nesamaksāto sodu cietumu utt. Es domāju, vesela virkne no tiem cilvēkiem, kuri varbūt savas bezatbildības vai nezināšanas dēļ būs nokļuvuši šo potenciālo likumpārkāpēju skaitā, nebūs spējīgi nomaksāt šos sodus ne gada, ne divu, ne piecu laikā. Ja jūs iepazītos ar piedāvātajiem noteikumiem, kuri nosaka sodu sistēmu par muitas noteikumu pārkāpšanu, kur ar septiņiem tūkstošiem rubļu ir sodāms cilvēks, kurš gatavojies pārvest pāri robežai kādu preci, kuru nav atļauts pārvest... es domāju, ka mēs šodien nedrīkstam pieņemt tādus sodus. Bez tam tie noteikumi, kurus pieņems valdība par tirdzniecību ar monopolprecēm utt., manuprāt, nekādā gadījumā mūsu sabiedrību nevirza ekonomisku attiecību un demokrātijas virzienā.

Tagad, manuprāt, grib, lai šo ārkārtīgi nepareizi pieņemto lēmumu realizācijas sviru pieņemam mēs. Es uzskatu, ka tas ir neloģiski un nepieņemami, tāpēc aicinu deputātus šodien šo likumprojektu nepieņemt, noraidīt gan konceptuāli, gan kopumā. Es domāju, tas ir pārstrādājams pilnībā jeb kardināli samazināmas un noregulējamas maksimālās soda naudas, samērojot tās ar mūsu iedzīvotāju reālajām darbalgām, potenciālo pārkāpēju naudas resursiem, precīzi nosakot konkrētu pārkāpumu formulējumus, lai nerastos šā likuma dažādi tulkojumi.

Priekšsēdētājs: Deputāts Seleckis.

V.Seleckis: Cienījamie deputāti! Es nebiju gatavojies runāt par šo jautājumu, jo neuzskatīju sevi par speciālistu šajā jomā. Dzirdot iepriekšējo runātāju kategoriskos iebildumus pret piedāvāto projektu, man tomēr radās vēlēšanās dažas domas pateikt. Es domāju, ka, redzot visu to milzīgo bezjēdzību haosu, tās nejēdzības, kas notiek mums apkārt, mēs nedrīkstam samierināties un nedomāt par to, izliekoties, ka tādā veidā mēs ejam uz tirgus ekonomiku un ka viss ir normāli. Tā nekādā gadījumā domāt nedrīkst. Mēs taču redzam, ka iedzīvojas bagātībā nevis tie, kuri ražo, bet tie, kuri šo produkciju pārpērk un pēc tam pārdod par divas, trīs un vēl daudzas reizes lielāku cenu.

Šīs nejēdzības var notikt daudzu iemeslu dēļ. Viens no iemesliem ir tas, ka valsts šo procesu praktiski šajā brīdī neregulē. Mēs nevaram cerēt, ka tirgus ekonomika izveidosies tādā ceļā, kādā šobrīd tas notiek, atstājot visu pašplūsmā. Es domāju, ka šajā gadījumā valstij tomēr ir tiesības iejaukties šajos procesos. Iejaukties, nosakot savu monopolu atsevišķām precēm, kuras šobrīd praktiski ražo tikai valsts uzņēmumi. Valstij ir tiesības arī iejaukties, regulējot tirdzniecības kārtību šīm valsts ražotajām precēm utt. Tāpēc, konceptuāli ņemot, es aicinu jūs tomēr atbalstīt šos piedāvātos likuma labojumus. Protams, tur var būt dažādi precizējumi utt., bet principā mums noteikti jāatbalsta, citādi mūs nesapratīs tautas vairākums, tautas lielākā daļa, ja mēs kā valdība šos mēģinājumus cīnīties pret noziedzību neatbalstīsim.

Protams, šis ir tikai viens no veidiem, kā cīnīties pret pašreizējām, ļoti negatīvām parādībām. Par to es nešaubos. Varbūt tā ir tikai cīņa ar sekām, nevis ar cēloņiem, bet tomēr tirgus ekonomikā mums jānodarbojas vienlaikus gan ar sekām, gan ar cēloņiem.

Priekšsēdētājs: Deputāts Muciņš.

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Gribētos īsumā izteikt arī savas domas, jo tikko mēs dzirdējām pilnīgi pretējus uzskatus šajā jautājumā. Es domāju, ka, lemjot šo jautājumu, vajadzētu ņemt vērā trīs svarīgus aspektus. Pirmais ir tas aspekts, ka pret tiesību normām sabiedrībā šobrīd ir izveidojies vispārējs nihilisms ne tikai attiecībā uz civiltiesiskajām un administratīvajām, bet arī krimināltiesiskajām normām. Protams, tas saceltu sabiedrību, un tas aicina mūs it kā pastiprināt šo sodu politiku ar arvien smagākiem sodiem.

Cilvēces vēsture ir pierādījusi, ka gan Hammurapi likumi, gan citi sodu pastiprināšanas likumi ne vienmēr ir devuši nepieciešamo efektu, tādēļ tiešām mums vajadzētu pārdomāt, vai tikai ar sodu pastiprināšanas politiku mēs šeit atrisināsim jautājumu.

No vienas puses, vietējās padomēs ne tikai Liepājā, kur es arī esmu deputāts, bet arī citos rajonos šobrīd ir jau realizējusies tāda tendence, ir sagatavoti projekti, kur ieviesti dažādi administratīvie sodi, pastiprinot šo sodu sistēmu, ejot apmēram to pašu ceļu, ko mēs šeit ejam. Vietējās padomes lūdz viņiem dot atļaujas. Dažkārt ir pat pārkāpts administratīvais kodekss un pieņemti savi administratīvie sodi, neskatoties uz to, ka šeit minēja, ka mēs te vilcināmies.

No otras puses, nevar nepiekrist šeit deputātam Aizezeram. Tie momenti, uz kuriem viņš norādīja, ir, protams, ņemami vērā. Tā ir pretruna, ka, no vienas puses, mēs redzam, ka cilvēku algas nav tādas kā šie sodi, bet, no otras puses, mēs redzam, ka spekulācija un citi noteikumu pārkāpumi zeļ un plaukst.

Tikko es gāju garām alkohola komercveikalam. Pusdienas laikā, kad ir pārtraukums no diviem līdz trijiem, tur pilnīgi atklāti pie durvīm tirgojas ar šņabi, kura cena ir mazliet mazāka par komerccenu. Tātad viss ir nostājies savās vietās. Valsts šņabis, spekulantu šņabis un beigās komercšņabis. Un, protams, restorāna šņabis, visdārgākais laikam. Tā ka arī tādus momentus mēs nevaram neredzēt. Tādēļ man kā juristam, apskatot šo likumprojektu, rodas bažas par to, ka nākamajā brīdī, kad mēs atkal skatīsimies kaut kādus citus administratīvā kodeksa papildinājumus, ja mēs šodien uzsāksim iet šādu ceļu, kāds ir piedāvāts šajā projektā, diez vai mēs virzīsimies pareizi.

Pirmām kārtām šeit pareizi tika aizrādīts, deputāts Blažēvičs teica, par tādu inspektoru grupu. Es domāju, ka valstī jau eksistē mehānisms. Tā ir tiesa, kas varētu vispusīgi izsvērt, kuru lēmumu var pārsūdzēt, un kurā piedalās puses, kas var nolīgt advokātus, piedalās arī prokurors. Tā sacīt, šāds mehānisms ir, mums nevajag atkal izgudrot divriteni. Jautājums ir par to, kuras lietas un līdz kādiem sodiem mēs varam uzticēt vienpersoniski lemt inspektoriem vai cita veida amatpersonām un kuros gadījumos drīkstētu sodu uzlikt tikai tiesa. Vai arī vēl trešais variants, teiksim, līdz kādam līmenim sodu uzliek inspektors un kurā situācijā ir iespējams pārsūdzēt tiesā. Taču jautājums par soda uzlikšanu no inspektora puses un pārsūdzēšanu tiesā, vismaz no manas pieredzes ar autoinspekcijas sodiem, ne vienmēr realizējas termiņā, jo tie nav reāli un normālam cilvēkam, kurš ir aizņemts darbā, nav izpildāmi.

No otras puses, šeit mums parādās sodi par tirdzniecības noteikumu pārkāpšanu utt., kas jau vairs nav saistīti ar personu, kurai ir darba alga jeb, kā šeit izteicās, kurai sods jāsamēro ar darba algu, bet faktiski ar privātuzņēmēju, ar kura darba algu mums jau vairs nav jārēķinās, bet mums ir jāskata viņa uzņēmums kopumā. Ja viņš nevēlas rēķināties ar mūsu sabiedrības prasībām vai mūsu likumiem, tad ar viņa darba algu mēs arī, es domāju, nerēķināsimies. Taču es domāju, ka šeit mums ir jāpadomā par koncepciju vispār, vai mēs turpināsim tagad palielināt sodus. Es domāju, ka likumprojekta autoriem kopā ar zinātniekiem vajadzētu apdomāt kādu atšķirīgu koncepciju, ko šeit piedāvāt.

Pirmām kārtām vajadzētu atdalīt tos sodus, ko uzliek kolektīvs orgāns, tātad tiesa, no tiem sodiem, ko uzliek amatpersona vienpersoniski. Tas nevar būt 3 tūkstoši rubļu, kā šeit ir ierakstīts. Es domāju, ka tā summa ir par augstu.

Otrs moments ir, vismaz no manas pieredzes, saistīts ar finansu orgāniem– par cenu pārkāpumiem. Man ir nācies konsultēt šādus gadījumus. Finansu orgāniem tas ir diezgan grūti, jo ir arī pretrunīgi dažādi likumdošanas normatīvie akti. Ne vienmēr, tā sacīt, var tikt uzklausīta arī otra puse, kā mēs, juristi, sakām. Tādā ziņā man labāk patiktu tiesas ceļš.

Otra lieta, ka šie te milzīgie sodi nav absolūti diferencēti. Kriminālkodeksā zādzība ir sadalīta, viens veids– slepena zādzība, kas arī ir sadalīta vismaz četrās daļās; ir atrastas ļoti smalkas nianses, sākot ar zādzību, ko izdara viena persona, pēc tam– grupa, pēc tam ielaužoties dzīvoklī, un vissarežģītākais veids ir lielos apmēros vai arī zādzību izdara recidīvists. Šajā pantā noteikti pavisam četri dažādi sodi. Es domāju, ka šāda mētāšanās no viena tūkstoša līdz trīs tūkstošiem vai atkal no septiņiem līdz desmit tūkstošiem (ir vēl plašākas šīs sodu dakšas) nav pieņemama. Es domāju, ka šos sodus ir nepieciešams diferencēt, ņemot vērā, kas tie par pārkāpumiem utt.

Otrām kārtām, es domāju, ka šeit būtu nepieciešams arī norādīt uz ļaunprātību no pārkāpēja puses, tātad atkārtotu pārkāpšanu kopš brīdinājuma saņemšanas vai sistemātisku pārkāpšanu utt. Likumprojekts nav liels, bet tam var būt smagas sekas.

Ja mēs sāksim iet šo ceļu, tūlīt nāks par satiksmes noteikumiem, pārkāpumiem, par cīņas pastiprināšanu...un vēl, un vēl. Mēs jau dažus projektus Likumdošanas komisijā esam redzējuši. Diemžēl es neesmu piedalījies to apspriešanā un nezinu, kādas domas komisija tobrīd izteica, taču es personiski esmu pārliecināts par to, ka, ja mēs šodien nobalsosim par, tad būs, tā sacīt, maisam gals vaļā.

Es nesaku, ka nevajag pieņemt: šeit es piekrītu runātājiem, kuri teica, ka tomēr vajag pieņemt. Bet tomēr, tā kā likums nav liels, es neaicinu šeit darīt tā, kā to varbūt divreiz ir aicinājis deputāts Birkavs, proti, nobalsot pirmajā reizē un tad jau mēs sariktēsim otrajai reizei. Es domāju, ka šis ir konceptuāls jautājums, un tomēr vajadzētu projektu atdot atpakaļ. To var nedēļās divās sakārtot un atkal iesniegt mums šeit.

Priekšsēdētājs: Deputāts Lagzdiņš.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Es nebiju gatavojies šodien uzstāties, bet, paklausoties iepriekšējo runātāju uzstāšanos, man radās vēlēšanās izteikt savu viedokli. Jo vairāk tāpēc, ka es vairāk nekā desmit gadus kā jurists un kā advokāts esmu bijis saistīts ar administratīvo pārkāpumu lietām. Mans profesionālais pienākums ir bijis tos cilvēkus, tās personas, kas pārkāpušas administratīvās tiesību normas, respektīvi, dažādus noteikumus, un pārkāpuši administratīvā kodeksa normas, pārstāvēt un aizstāvēt tiesu procesos.

Bet šodien es gribētu aizstāvēt valdības iesniegto likumprojektu. Es motivēšu, kāpēc. Tāpēc, kolēģi, ka līdz šim dažādi noteikumi netika ievēroti un netika izpildīti, nebija kārtības dažādās mūsu dzīves jomās, jo faktiski šis administratīvās atbildības kodekss un administratīvā sodu sistēma nedarbojās. Tā nedarbojās tāpēc, ka administratīvie sodi bija ļoti niecīgi– dažu simtu rubļu apmērā. Otrkārt– tāpēc, ka bija ļoti sarežģīta administratīvo sodu uzlikšanas kārtība. Šobrīd Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija pārstrādā šo pašreizējo kārtību. Perspektīvā tā būs citāda. Pēc pāris mēnešiem sesijas beigās mēs pieņemsim pavisam citu administratīvo sodu uzlikšanas kārtību.

Bez tam, kolēģi, jāņem vērā tās tendences, kādas valda visā pasaulē. Proti, šīs tendences ir sekojošas– samazinās kriminālsodāmo pārkāpumu skaits, sodi, tā teikt, tiek mīkstināti. Bet, no otras puses, tiek palielināts administratīvi sodāmo darbību skaits un administratīvie sodi tiek sadārdzināti. Tāda ir vispārēja tendence, lai pārkāpējiem nebūtu jāiet cietumā un tur jākļūst par noziedzniekiem, kā mēs to zinām, ja viņi nav jau tādi kļuvuši brīvībā, bet lai viņus labotu ar šiem administratīvajiem pasākumiem.

Var piekrist kolēģim Repšem, ka šeit ļoti vispārīgi formulēti atsevišķi panti par noteiktās kārtības pārkāpšanu. Arī man kā juristam šie vispārīgie formulējumi ir ļoti nepatīkami. Praksē ir pierādījies, ka šāda pantu dispozīcija neattaisnojas.

Šodien es gribētu runāt vēl par kādu problēmu. Cienījamam kolēģim Muciņam jāzina, ka mēs bezgalīgi nevarēsim papildināt un grozīt administratīvās atbildības kodeksu. Šobrīd pat juristi nespēj vairs orientēties šajā milzīgajā grāmatā, kas uzpūtusies līdzīgi ermoņikām. Kolēģi, es jums piedāvāju pārdomām pavisam atšķirīgu koncepciju, proti, tā ir tāda kārtība, kāda bija neatkarīgajā Latvijā un ir arī diezgan daudzās rietumvalstīs,– reorganizēt administratīvo sodīšanas sistēmu tādējādi, ka neveidot vairs administratīvās atbildības kodeksu, bet tās normas, kas ir administratīvās atbildības kodeksā, sadalīt divos blokos. Proti, pieņemt likumu par administratīvo sodu uzlikšanas kārtību. Tātad par procesu. Turpmāk katrā likumā vai kādā citā normatīvā aktā, kas satur materiāltiesiskās normas, vai tas būtu likumā par presi, likumā par partijām, likumā par AIDS profilaksi, ietvert nodaļu vai atsevišķus pantus, kuri satur līdz šim pastāvošā administratīvās atbildības kodeksa atsevišķās daļas jeb pantus, konkrēti šodien par kādiem pārkāpumiem tiek vainīgās personas sodītas. Šādā gadījumā nebūtu nepārtraukti jāpapildina un jāgroza administratīvās atbildības kodekss, vieglāk būs strādāt juristiem. Mēs ņemam vienu konkrētu normatīvo aktu, piemēram, likumu par partijām. Šā likuma beigu daļā ir nodaļa, kas nosaka sodus par šā konkrētā likuma pārkāpšanu un par konkrētiem pārkāpumiem. Tādējādi, manuprāt, juristiem praktiķiem, es varu apgalvot no savas 10 gadu darba prakses, būtu vieglāk strādāt. Bet šī ir tikai informācija un ideja pārdomām. Tā būtu ļoti globāla administratīvās atbildības sistēmas reorganizācija. Tā ir juristu auditorijā jāizdiskutē, par to ir jāpadomā, jo mums nav jāreorganizē un jāreformē tikai tāpēc, lai mēs to izdarītu, bet mums ir jādara tāpēc, lai labāk un vieglāk būtu strādāt.

Bet šodien, nobeidzot savu runu, es gribētu aicināt balsot par Ministru padomes iesniegto projektu, jo tas, manuprāt, palīdzēs mums nodibināt kārtību. Tas ir galvenais, kas mums tagad vajadzīgs šajā situācijā, kad ir vispārēja necieņa pret likumu, pret kārtību, kad nemaksā nodokļus.

Ko tad mēs gribam? Mēs gribam, lai nepaliek nesodīti preses izdevumu tirgotāji un preses izdevumu ražotāji, kas kaktos sadrukā šos tā saucamos preses izdevumus, iegūst milzīgu peļņu gan par tirgošanos, gan par šo preses izdevumu izdošanu, tirgodamies pa visādām vārt­rūmēm. Es saprotu arī kolēģi Repši. Tas varbūt mazliet tā nenopietni, bet viņš ir no Sabiles, tas ir, no vēlēšanu apgabala, kur ir ļoti daudz čigānu tautības pilsoņu. Čigāni, kā mēs zinām, ir tirgotāji. Es izsaku atzinību kolēģim, ka viņš aizstāv vēlētāju intereses. Tas tā, joku līmenī.

Priekšsēdētājs: Deputāts Gulbis.

J.Gulbis: Es, tāpat kā iepriekšējais runātājs, nebiju gatavojies uzstāties, bet, klausoties debates, man radās vēlēšanās tomēr izteikt savas domas un varbūt arī novirzīt viena vai otra deputāta domas tādā virzienā, kuru es šoreiz gribētu atbalstīt. Es pilnīgi piekrītu tieši Lagzdiņa kungam, viņš atbalsta to, ka administratīvajiem sodiem jākļūst par vienu no vadošajiem sodu veidiem, ka tie ir daudz labāk jāizstrādā un jālieto.

Mums jāatceras, cienījamie kungi, ka sabiedriskās morāles veidošana ir ļoti būtisks process pašreizējā momentā, bet sods ir sabiedriskās morāles veidošanas paņēmiens. Tas rāda, kādu attieksmi sabiedrība izsaka, tas norāda attieksmi pret attiecīgo darbības veidu. Ja mēs nesodām vienu vai otru rīcību, tā ir, varētu teikt, šīs darbības atbalstīšana. Ja mēs izsakām savu attieksmi ar attiecīga lieluma sodu, mēs veidojam sabiedrisko attieksmi un formējam individuālo morāli. Tāpēc tas ir ļoti būtiski un pie šā likuma mums būtu ļoti jāpiestrādā.

Vēl atbalstu domu par diferencētu pieeju šiem sodiem. Konkrēti– lai šie sodi būtu adekvāti. Ko šeit es domāju? Šeit es domāju par to, ka viena lieta ir samaksāt, piemēram, sodu, ļoti lielam kooperatīvam vai uzņēmumam, bet otra lieta ir– mazam uzņēmumam to darīt. Soda mēri arī būtu diferencējami šādā veidā. Atbalstu arī konkrētību šajā variantā. Tas būtu ļoti svarīgi. Ja inspektors vai cita amatpersona uzliek sodu, tad jāparūpējas, lai šiem sodītājiem nerastos pārāk liela patvaļa, jo mēs ļoti labi zinām, ka pašreiz arī šo sodītāju morāles līmenis ne vienmēr ir tāds, kādu mēs to vēlētos attīstītā sabiedrībā.

Nobeigumā es gribētu teikt, ka nevajadzētu vilkt garumā un ka mēs esam atpalikuši šajā ziņā, jo, piemēram, šos jautājumus Lietuvas Republikā izskatīja vienus no pirmajiem un pieņēma ļoti stingrus pasākumus. Jāsaka, ka sekas tur ir daudz mazākas, nekā tas notiek pašreiz pie mums par šiem pārkāpumiem. Tāpēc es uzskatu, ka šis valdības solis ir atbalstāms un vajadzīgs.

Priekšsēdētājs: Divas minūtes Einaram Repšem.

E.Repše: Pateicos par aizrādījumu attiecībā uz maniem vēlētājiem, bet jāsaka, ka tieši mani vēlētāji ļoti nesaprot jebkuru vilcināšanos šajā jautājumā. Viņi prasa, kad mēs beidzot apkarosim tos sasodītos spekulantus. Man bija ļoti grūti viņiem izskaidrot, ka spekulāciju Padomju Savienībā apkaroja totalitārā sistēma ar Valsts drošības komiteju un grandioziem sodiem par valsts īpašuma izlaupīšanu visus šos gadus un ka mēs vai nu varam atgriezties pie šādas sodu sistēmas, vai ejam uz brīvību – starpceļa nav. Saprotiet, ko es gribēju vēlreiz uzsvērt: šie sodu pasākumi neierobežos organizēto zagšanu no valsts noliktavām, tie neierobežos organizēto spekulāciju. Šis spekulants samaksās gan kukuli, gan samaksās sodu. Kas gan viņus varētu ļoti nopietni apdraudēt, pat ierobežot un likvidēt beigās? Tā ir konkurence, un tā novērstu šo iespēju gūt nenormālo virspeļņu. Bet uzmetiet acis šiem piedāvātajiem likumprojektiem! Civilkodeksā piedāvātie labojumi satur tikai vienu rindkopu, kas ir vērsta tieši uz zagšanu no noliktavām un šo preču pārdošanu. Kriminālkodeksa labojumi satur tikai 50 procentus labojumu, kas vērsti uz šo zagšanu. Viss pārējais ir vērsts tieši uz iniciatīvas ierobežošanu. Būtībā vēl ir atklāts jautājums, vai šie labojumi organizētai spekulācijai nāks par ļaunu vai par labu.

Priekšsēdētājs: Visi ir runājuši, gan tie kolēģi, kas gatavojās, gan tie, kas negatavojās, kā viņi paši apgalvo. Bet tagad mums vajadzētu pieņemt lēmumu. Jūs esat gatavojušies vai ne?

A.Endziņš: Es jau lūdzu vārdu tūlīt pēc Krūmiņa. Es gaidu pacietīgi un domāju, ka man to dos nobeigumā. Likumdošanas komisija nav teikusi nevienu vārdu.

Priekšsēdētājs: Nāciet, lūdzu, tribīnē, bet nav ne Dobeļa kunga, ne arī jūsu pieteikuma.

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Tika izteikti visdažādākie viedokļi. Pat nepieņemt vispār konceptuāli, tai skaitā arī no Muciņa kunga, kurš pats ir Likumdošanas jautājumu komisijas loceklis, bet pēdējā laikā viņš ir aizrāvies ar ekonomiku un neesam viņu sen redzējuši komisijas sēdēs, lai gan mēs nevienu reizi vien skatījām šo valdības iesniegto projektu, kuru pārstrādājām. Tajā pašā laikā skaidrs ir viens, es jums pilnīgi piekrītu, ka nekāda likuma bardzība nevar iznīcināt nevienu tiesību pārkāpumu. Tas ir pareizi. Bet tajā pašā laikā ir nepareizi iznīcināt jebkādas barjeras, jebkādus šķēršļus noziedznieka ceļā. Šodienas apstākļos, ja mēs ieklausīsimies un paļausimies uz cienījamā Einara Repšes teikto, tad iznāk, ka mēs faktiski aicinām šodien, lai mūsu veikalu plaukti ir vēl tukšāki, lai dotu zaļo ceļu tiem, kuriem ir kabatās pietiekami daudz naudas un kuri var no noliktavām un bāzēm taisnā ceļā preci iegūt un pēc tam no jums pašiem plēst desmit reizes dārgāku cenu. Būtībā tas ir vērsts ne jau pret to, ka mēs ierobežosim kooperatīvus, ka mēs ierobežosim valsts tirdzniecību, šie notikumi, šīs izmaiņas vērstas pret tām personām, kuras izmanto iespējas. Skaidrs, ka ar to nevar atrisināt, bet tomēr zināmu iespēju mazliet regulēt un iegrožot tas dotu gan milicijai, gan administratīvajām komisijām, lai tās varētu vērsties pret šāda veida pārkāpumiem.

Skaidrs ir viens, ka šis Administratīvo pārkāpumu kodekss, kāds tas ir šodien, arī šis labojums, ir pagaidu pasākums. Jūs zināt arī to, ka Augstākās padomes Prezidijs izveidoja komisiju dažāda veida kodeksu izstrādāšanai, tai skaitā arī administratīvā kodeksa izstrādāšanai, kur neapšaubāmi jāliek iekšā jauna koncepcija. Bet pašreiz, lai daudzmaz mūsu juku laikos varētu ieviest kārtību, acīmredzot laikam ar soda bardzību kaut ko mēs tomēr risināt varam, jo šodien neviens vairs negrib pakļauties.

Cienījamais Muciņa kungs runāja par to, ka mēs skatīsim citus labojumus. Jā, mēs liksim priekšā kopīgi ar pašvaldības komisiju nākamajā nedēļā iekļaut plenārsēdē labojumus. Arī daudz bargākus sodus par satiksmes noteikumu pārkāpšanu. Tāpēc, ka ceļu negadījumu skaits aug, ka cilvēki pilnīgi ignorē jebkādus noteikumus. Vērsties ar 100 rubļu naudas sodu ir smieklīgi.

Šodien, kā saka, šī soda bardzība ir vērsta ne jau pret to vienkāršo ierindas pārdevēju, kuram aldziņa ir neliela, bet acīmredzot ir jautājums, kāpēc alga ir maza, bet pirksti un ausis ir vienos zeltos un vienos gredzenos. No kurienes nāk tā nauda? Acīmredzot no nelikumīgas darbības. Šī normas pret to ir vērstas. Tāpēc Likumdošanas jautājumu komisijas vārdā, kur atbalstīja projektu, izdarot korektīvas valdības iesniegtajā likumprojektā, aicinu deputātus to atbalstīt pirmajā lasījumā. Par visu, kas šeit izskanēja, ka ir vajadzīgi precizējumi, diferencēšana, lūdzu, dodiet konkrētus priekšlikumus, kurus noteikti vajag iestrādāt.

Priekšsēdētājs: Ja vēl vēlas runāt referents, lūdzu, divas minūtes.

A.Krūmiņš: Cienījamie deputāti! Ja parlaments grib atbalstīt valdību tajos pasākumos, kurus tā pašreiz veic, lai apkarotu spekulāciju, tad es lūgtu balsot par likumprojektiem pirmajā lasījumā. Es būtībā nevaru nepiekrist arī Repšes kungam. Kā cilvēks un kā jurists es saprotu, ka pilnībā likvidēt šīs negatīvās īpašības var tikai, likvidējot deficīta apstākļus, bet šodienas apstākļos mums cita ceļa nav. Es domāju, šeit ļoti pareizi minēja deputāts Lagzdiņš, ka šodien mūsu prakse iet uz to, lai dekriminalizētu visus pārkāpumus, proti, lai daudzus no tiem pārkāpumiem, kas ir pašreiz mūsu kriminālkodeksā, pārtaisītu par administratīviem pārkāpumiem. Tik tiešām, pasaules prakse rāda, ka administratīvie sodi kļūst arvien bargāki.

Bet es gribētu atbildēt arī uz deputāta Muciņa izvirzītajiem jautājumiem attiecībā uz to, ka šai likumprojektā nav paredzēta ne pārsūdzēšanas kārtība, ne diferencēti civilsodu noteikumi. Ja mēs uzmanīgi paskatāmies projekta 210.pantā, tālāk 211.pantā, 213.pantā, kur ir izmaiņas... Es saprotu, ka tas ir ļoti sarežģīti pašreiz. Bet tās ir izmaiņas mūsu Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas nosaka, kādu administratīvo sodu un kas uzliek. Šeit katrā ziņā konflikti ir paredzēti. Administratīvo sodu finansu inspektors uzliek līdz trīstūkstoš rubļiem. Par to var strīdēties. Varbūt neatļaut tiesības finansu inspektoram– trīs tūkstoši rubļu, varbūt mazāk? Bet šai likumprojektā ir arī paredzēts, ka finansu inspektora lēmums nav galīgs. Ir paredzētas tiesiskas garantijas kā jebkurā tiesiskā valstī šo finansu inspektora lēmumu pārsūdzēt tiesā. Kas attiecas uz naudas sodu virs trīs tūkstošiem rubļiem, tad nekāds finansu inspektors nedrīkst uzlikt šo sodu. Saskaņā ar šo projektu ir paredzēts, ka šo sodu uzliek tautas tiesnesis. Protams, var vēl tālāk diferencēt sankcijas šai projektā. Es vēl gribētu piekrist arī daudziem citiem labojumiem un papildinājumiem, ko deputāti izteica. Tos varētu iestrādāt projektā, sagatavojot šo projektu otrajam lasījumam. Bet es tomēr domāju, ka šo projektu pirmajā lasījumā vajadzētu pieņemt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu reģistrēties. Lūdzu balsosim par akceptu pirmajā lasījumā. Rezultāts: 98– par, 11– pret, 13– atturas. Pirmajā lasījumā likums ir pieņemts.

Likumprojekts par izmaiņām dažu pastāvīgo komisiju sastāvā. Vārds Vulfsona kungam.

M.Vulfsons: Cienījamie kolēģi! Ārlietu komisija izskatīja tautas deputāta Oļega Mantuļņikova iesniegumu ar lūgumu iekļaut viņu mūsu parlamenta Ārlietu komisijā. Ņemot vērā, pirmkārt, šo viņa lūgumu, otrkārt, mūsu komisijas gūto, vismaz daļēji pozitīvo pieredzi rast saskares punktus starp vairākuma un mazākuma frakcijas pārstāvjiem, ņemot vērā, treškārt, to, ka Ārlietu komisijā arī pēc Oļega Mantuļņikova uzņemšanas saglabāsies parlamentam atbilstoša proporcija starp vairākumu un mazākumu, komisija izteicās par Oļega Mantuļņikova iekļaušanu un lūdz Augstākās padomes deputātus piekrist mūsu lēmumam. Sarunā ar Oļegu Mantuļņikovu es informēju viņu, ka mūsu komisijai ir īpaša vieta Latvijas Republikas neatkarības nostiprināšanā gan iekšējā, gan ārējā ziņā un ka viņam, tiekoties ar ārvalstu delegācijām kā šīs komisijas loceklim, jāpārstāv, jāaizstāv tā Latvijas Republika, kāda ir izveidojusies 4.maija Deklarācijas pieņemšanas sakarā. Es izsaku šeit mūsu cerību, ka viņš šo manu aicinājumu un reizē arī brīdinājumu ievēros un attaisnos mūsu uzticību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu jautājumus. Jautājumu nav? Deputāte Zeile, lūdzu!

V.Zeile: Man ir jautājums Vulfsona kungam. Kāda ir Mantuļņikova kunga profesija un varbūt viņš noder Mežsaimniecības vai Lauksaimniecības komisijā labāk?

Priekšsēdētājs: Deputāts Bojārs.

J.Bojārs: Man ir priekšlikums tomēr noklausīties pašu Mantuļņikovu, jo viņš ir no visjaunākajiem akreditētajiem. Es gribētu konkrēti zināt, kādas ir viņa zināšanas ārlietās, kādas ir svešvalodu zināšanas, kā viņš iekļausies šajā komisijā? Es negribētu tā uz vārda ticēt Vulfsona kunga raportam.

Priekšsēdētājs: Deputāts Geidāns.

I.Geidāns: Man ir cienījamam referentam Vulfsona kungam jautājums. Es ļoti atvainojos, ka biju spiests ienākt vēlāk un nedzirdēju sākumu. Varbūt jūs pateicāt, bet man nav visai skaidrs, vai šai komisijā trūkst cilvēku. Mežiem trūkst, vēl citiem trūkst. Kāpēc cienījamā Ārlietu komisijā? Vai Mantuļņikova kungs pats grib tik ļoti, vai viņš ir liels speciālists? Es savā laikā trīskārt esmu pūlējies tikt šajā komisijā un man vienmēr atteica.

J.Bojārs: Man arī atteica.

I.Geidāns: Pat neskatoties uz to, ka es organizēju Vulfsona kunga ievēlēšanu. Viņš ir deputāts tikai tāpēc, ka es šo kampaņu organizēju.

Priekšsēdētājs: Deputāts Gavrilovs.

M.Gavrilovs: */Es runāšu frakcijas vārdā. Mēs iebilstam pret tādiem jautriem jautājumiem. Jūs varat gribēt kaut desmitreiz, bet ir proporcijas, un es domāju, Bojāra kungam arī vajadzētu samazināt, tā sakot, savas personīgās vēlmes un ambīcijas. Mēs paši noteicām reglamentu, tad nerīkosim no šīs atbildīgās lietas tādus jokus. Un kā joku varu teikt, ka Mantuļņikovs prot vienu svešvalodu– krievu, tā ka nevajag te iebilst./ (Zālē smiekli.)

Priekšsēdētājs: Kolēģi, žēl, ka nav starpbrīdis. Mums ir jāturpina. Deputāts Eglājs.

V.Eglājs: Es lūgtu pieiet lietai tomēr ļoti nopietni un drusku šo jautrību apturēt. Ja ir strādāšana ar cilvēkiem no dažādām frakcijām, vietām rodas sarežģījumi. Tiešām vajag zināt, kāda ir šā cilvēka koncepcija. Absolūti nav pieļaujama tāda situācija, ka strādā darba grupā kopā ar dažādām frakcijām un pēc tam izplata presē kaut kādus atsevišķus darba variantus, kurus publicē. Tā bija ar mūsu Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieka Krastiņa koncepciju par pilsonību. Šādās lietās ir jāzina, kā cilvēks uzvedīsies, it īpaši ārlietās, jo tas, kas ir zināms darba komisijā, nebūt nav izplatāms pa visu presi. Tas ir absolūti nepieņemami. Tāpēc šādu apspriešanu es gribētu redzēt, lai cilvēks atbild uz konkrētiem jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, deputāt Eglāj, kāds ir jūsu konkrētais jautājums?

V.Eglājs: Man ir konkrēts jautājums. Kāda ir viņa attieksme pret Latvijas Neatkarības deklarāciju? Kāda ir viņa doma, kā viņš veicinās Latvijas Republikas neatkarības sasniegšanu?

Priekšsēdētājs: Deputāts Zaļetajevs.

S.Zaļetajevs: */Es gribu izteikt, vispārīgi runājot, protestu pret visu to procedūru, kā tiek apspriests šis jautājums. Vispirms es gribu atgādināt, kā notika Augstākās padomes komisiju formēšana. Vadošais princips bija pašpierakstīšanās. Mēs visi cienījām katra deputāta vēlmi strādāt tieši tur, kur viņš uzskata par vajadzīgu. Es nesaprotu, kāpēc ir vajadzīgs izņēmums vienam deputātam.

Vispirms es gribu atgādināt, kā tika ievēlēts Mantuļņikovs, ja daudzi deputāti to ir aizmirsuši, tieši to, ka sākumā viņa mandātu anulēja Centrālā vēlēšanu komisija un viņam nācās izcīnīt mandātu atkārtotās vēlēšanās. Veicot divreiz garāku procedūru nekā visi pārējie deputāti.

Es gribētu atgādināt otru momentu, saistītu ar Mantuļņikova mandāta apstiprināšanu. Mūsu Augstākajā padomē novērojama ļoti nepievilcīga aina, diemžēl. Nācās pat ņemt pārtraukumu, lai tiktu apzināta radušās situācijas realitāte un nopietnība. Tagad jau trešo reizi rodas pietiekami saspringta situācija. Es gribētu, lai visi deputāti saprastu, ka mēs atbildam tikai savu vēlētāju priekšā. Bet sarīkot pratināšanu un pieprasīt kaut kādu lojalitāti no deputāta– tā, manuprāt, ir ārkārtas procedūra, kura nedara godu mūsu Augstākajai padomei./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

I.Bērziņš: Es arī esmu no Ārlietu komisijas. Ja Ārlietu komisija ir šajā gadījumā piekritusi Mantuļņikova lūgumam, es gan negribētu piekrist iepriekšējam runātājam. Viņa uzbrukumam nav nekāda pamata, ja Ārlietu komisija nāca pretī konkrētam cilvēkam. Citās komisijās bija brīvas vietas. Ja to nesaprot kāds no pretējās frakcijas, viņš to varēja pajautāt. Citās komisijās bija brīvas vietas, un viņš varēja iet strādāt tur. Ja mēs būtu zinājuši, ka ir tāda pretējās frakcijas nostāja, mēs arī nebūtu pieņēmuši šādu lēmumu. Bet viņš savlaicīgi lūdza dot iespēju strādāt mūsu komisijā, un mēs pilnīgi cilvēciski nācām viņam pretī un piekritām. Tas nemainīja balsu sastāvu balsošanas gadījumā. Ņemot vērā to, ka pretējā frakcija uzstājas no šādām pozīcijām, faktiski mums tiek draudēts. Bet šeit ir normāla cilvēciska vienošanās. Ļoti žēl, ka mūsu kolēģi to nav sapratuši.

Priekšsēdētājs: Deputāte Albertiņa.

S.Albertiņa: Pirmām kārtām es lūgtu pārtraukt šos diezgan savdabīgos jautājumus un vispār šo savdabīgo diskusiju. Es esmu izsecinājusi, ka, ja nu reiz mēs visi ļoti lūdzam Mantuļņikova kungu parādīties un atbildēt uz dažiem mūsu jautājumiem, tā nebūs nekāda pārāk liela problēma, un tas arī nav pazemojoši. Man būtu tomēr lūgums, lai varbūt viņš pats personiski atbild uz dažiem jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Deputāts Movels.

I.Movels: Es gribētu pajautāt cienījamam priekšsēdētājam: kas mums tagad notiek– debates, jautājumu uzdošana vai kas cits? Bija priekšlikums, lai Mantuļņikovs atbildētu, tomēr es pievienojos iepriekšējam runātājam, ka nav saprotams.

Priekšsēdētājs: Bet man nav saprotams, ko jūs darāt pie mikrofona pašreiz. (Zālē troksnis.)

I.Movels: Es jautāju jums.

Priekšsēdētājs: Visi tā dara, kā jūs. Lūdzu, pirmais mikrofons.

M.Gavrilovs: */Es jūs, kolēģi, lūdzu pieiet cilvēciski šim jautājumam. Līdz šim laikam neviens nevienu neizjautāja ne par ko. Bet izlemsim šo jautājumu. Es domāju, ka šeit nevajag uzkurināt kaislības. Man ir lūgums jums pāriet pie balsošanas un izlemt šo jautājumu./

Priekšsēdētājs: Deputāts Vulfsons vēl lūdz vārdu.

M.Vulfsons: Cienījamie kolēģi, man ir ļoti žēl, ka mēs tādu jautājumu paši esam pārvērtuši par lielu diskusiju un augstas politikas jautājumu. Oļegs Mantuļņikovs ir lūdzis, lai mēs viņu uzņemtu, mēs to lietu esam izskatījuši, mēs zinām viņa uzskatus, ļoti labi zinām šos uzskatus. Zinām, ka viņš ir ar mazākuma frakciju. Bet, neraugoties uz to, jūtamies pietiekami stipri, pietiekami pārliecināti, ka Ārlietu komisija būs tā, kas spēs aizsargāt Latvijas neatkarības kursu. Tas ir pirmais.

Un otrais– šeit uzstādīt šodien jautājumus Mantuļņikovam nozīmētu nostādīt viņu īpašā stāvoklī. Nevienam komisijas loceklim nevienā komisijā nekādi jautājumi nav uzstādīti. Šodien šeit tādu inkvizitorisku sarunu es uzskatu par vienkārši pazemojošu. Nevis viņam, bet mums.

Priekšsēdētājs: Deputāt Bojār, par valodu zināšanām jau jums atbildēja. Jums, Geidān, vārds arī vairs netiks dots. Bet jūs esat pirmo reizi, deputāt Budovski.

J.Bojārs: Bet neatbildēja uz manu jautājumu.

Priekšsēdētājs: Nekas, nekas. Lūdzu, deputāts Budovskis.

M.Budovskis: Es Mandātu komisijas vārdā gribētu ierosināt šajā lēmumā vēl vienu punktu ieslēgt sakarā ar to, ka ir pieņemts lēmums par noteiktu cilvēku skaitu ikvienā mūsu pastāvīgajā komisijā. Ārlietu komisijā ir noteikts– četrpadsmit cilvēki. Šajā sakarā Mantuļņikova kungs varētu būt piecpadsmitais. Līdz ar to mums ir jāparedz vēl viens punkts, kurš varētu skanēt: “Noteikt Latvijas Republikas Augstākās padomes Ārlietu pastāvīgās komisijas skaitlisko sastāvu– piecpadsmit deputāti.”

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Nedaudz oponējot komisijas vadītājam Mavrikam Vulfsonam, es gribētu teikt sekojošo. Tas, ka mēs diskutējam par šo jautājumu tādā formā, neliecina par to, ka mēs esam politiķi, jo te tika izteikts, ka mēs pārvēršam šo jautājumu par ļoti lielu politisku jautājumu. Es secinu otrādi. Divi priekšlikumi bija, Kolēģi, uzdevuši jautājumus, vēlējās dzirdēt Mantuļņikova atbildes, tāpēc man ir jājautā kolēģim Mantuļņikovam, vai viņš vēlas atbildēt, nākt tribīnē. Tas ir viens.

Un otrs ir balsošana. Vai kolēģis Mantuļņikovs ir zālē? Lūdzu, jūs vienkārši varat izteikt savu viedokli. Es neprasu jums, lai jūs atbildat vai neatbildat, bet, ja jums jautā, jūs acīmredzot arī gribat izteikt savu viedokli. Lūdzu!

O.Mantuļņikovs: */Cienījamie deputāti! Es saprotu, jums laikam, kā te teica komisijas priekšsēdētājs, ir nedaudz sevišķa attieksme pret mani, ko izsauc fakts, ka mani ievēlēja otro reizi pēc 4.maija, t.i., pēc Deklarācijas, es esmu vienīgais Latvijas Republikas deputāts. Visi pārējie deputāti tika ievēlēti kā Latvijas PSR deputāti. (Zālē smiekli.)

Te tika uzdots viens jautājums, vai es atzīstu 4.maija Deklarāciju par neatkarību. Nu, es, protams, varu neatzīt arī to, ka lietus līst, bet cepure būs slapja. Es saprotu tā, ka politikā mums jābalstās uz realitātēm, un Deklarācija ir tāda politiska realitāte, tāpat kā realitāte ir arī prezidenta 14.maija dekrēts. Tāpēc te var runāt par to, kā balsotu un kādu izvēli izdarītu katrs no mums. Nu, laikam tas, ka es esmu frakcijā “Līdztiesība”, parāda manas, tā sakot, simpātijas. Es rūpējos un pārdzīvoju par to, lai Latvijā cilvēkiem dzīve būtu labāka, es to jums saku no sirds. Bet tas, ka daudziem deputātiem ceļi šķiras– tā arī ir objektīva realitāte. Lūk, īsa atbilde uz jautājumu, kurš man tika uzdots./

Priekšsēdētājs: Reģistrācija. Tagad balsosim par šo lēmumprojektu ar deputāta Budovska papildinājumu.

No zāles: Par balsošanas motīviem drīkst?

Priekšsēdētājs: Nē. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: 80– par, 20– pret, atturas– 23. Lēmums par Latvijas Republikas tautas deputāta Mantuļņikova ievēlēšanu Ārlietu komisijas sastāvā ir pieņemts.

No zāles: Cienījamo priekšsēdētāj, tagad drīkst jautājumu?

Priekšsēdētājs: Jā, tagad jūs varēsiet protestēt.

I.Geidāns: Man lūgums Vulfsona kungam tomēr atbildēt. Tagad jau mēs pieņēmuši esam, tas vairs nevar ietekmēt balsošanu. Kāpēc man trīsreiz atteica, bet Mantuļņikova kungu aiz rokas ierāva iekšā tai komisijā? Es publiski lūdzu deputātu klātbūtnē Vulfsona kungu man atvainot, es speciāli humora veidā to teicu, lai neizsauktu nevajadzīgus asumus šajā situācijā.

Priekšsēdētājs: Godātais kolēģi Geidān, es domāju, visi zālē sēdošie ir vienisprātis par jūsu labākajiem nodomiem. Nekad nekādas domstarpības šai sakarā nav bijušas. Varbūt tomēr jūs vispirms ar Vulfsona kungu šo problēmu izstudējiet un izdiskutējiet divatā, un tad otrdien, ja jūs nebūsiet apmierināts ar rezultātiem, pie tā vēl atgriezīsimies.

Diemžēl esmu pielaidis kārtējo kļūdu, jo mēs jau izskatījām administratīvo kodeksu pirmajā lasījumā. Tūlīt būtu jāskata arī nākamais jautājums. Tāpēc ziņotāji šeit neko neiebilda, viss gāja savu ceļu, bet pēc tam, kad bija jautājums jau izskatīts, es saņēmu protestu, pareizu protestu. Tāpēc es dodu vārdu deputātam Endziņam.

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Principā galvenokārt bija runa par Administratīvo pārkāpumu kodeksu, bet šis jautājums ir ļoti cieši saistīts ar nelielu grozījumu arī republikas Kriminālkodeksā tieši tajā aspektā, kā mēs skatījām Labošanas darbu kodeksu. Šeit ir runa par to, ka jāizslēdz 150.¹ pants un 151.¹ pants un jaunā redakcijā 150.³ pants Kriminālkodeksā, kurš saucas “Tirdzniecības noteikumu pārkāpšana”.

Kāpēc mēs komisijā uzskatījām, ka ir nepieciešams izdarīt izmaiņas arī Kriminālkodeksā? Ja mēs atbalstīsim šo koncepciju par labojumu Administratīvo pārkāpumu kodeksā, tad iznāk paradoksāla situācija, ka administratīvais sods ir bargāks nekā kriminālā atbildība. Līdz ar to pēc administratīvās atbildības piemērošanas saukt pie kriminālatbildības, kur soda sankcijas ir daudz mīkstākas nekā administratīvajā likumdošanā, būtu nepareizi. Tāpēc, kaut arī valdība nebija iesniegusi šādu projektu, Likumdošanas jautājumu komisija uzskatīja, ka ir nepieciešams šīs izmaiņas izdarīt. Es domāju, ka man sīkāk nav vajadzīgs jums skaidrot, visiem ir izsniegts. Ja ir jautājumi, es centīšos atbildēt.

Priekšsēdētājs: Einars Repše, lūdzu.

E.Repše: Jautājums ir par tām pašām valsts monopolprecēm. Kurš traktējums šeit Kriminālkodeksā būtu ieviešams? Kā to izprast?

A.Endziņš: Monopolprecēm? Jums jau Aivars Krūmiņš atbildēja, ka tas ir Ministru padomes lēmums. Varbūt rīt, ja būs noteiktas cita veida monopolpreces, būs cita veida pieeja, pašreiz ir tikai tas, kas saistās ar šo lēmumu. Ir runa tikai par šīm precēm. Šajā sakarībā ir priekšlikums izslēgt 150.¹ un 151.¹ pantu, kuri parādījās, kā jūs zināt, tās kampaņas laikā, kad mēs pastiprinājām cīņu pret dzeršanu, pret alkoholu, kur paredzējām speciālu atbildību tikai par noteikumu pārkāpšanu tirdzniecībā ar alkoholiskajiem dzērieniem. Šeit tātad monopolpreces ir ne tikai alkohols, bet arī kafija, tēja un citas preces, kas šajā lēmumā ir noteiktas.

E.Repše: Vēl otrs jautājums. Vai tas būtu saprotams, ka šīs monopolpreces varēs noteikt Ministru padomes lēmums, nevis likums, teiksim, likums par uzņēmējdarbību?

A.Endziņš: Pašreiz mēs vadāmies no tā, ka šīs monopolpreces ir noteikusi Ministru padome, valdība. Ja Augstākā padome uzskatīs, ka ir Augstākās padomes kompetence to lemt... Es domāju, ka šāds jēdziens “monopolpreces” ir pārejas periodā, kamēr mums ir šāds deficīts, kamēr ir kaut kas jārisina šajā noteikumā. Rīt varbūt jau mums nebūs vispār nekādas monopolpreces, kad tirgus būs pietiekami piesātināts. Pašreiz tas ir vērsts uz patērētāju interešu aizsardzību.

Priekšsēdētājs: Deputāts Aizezers.

J.Aizezers: Vai jūs uzskatāt visus tos ierobežojumus par loģiskiem, pret kuriem mēs pieņēmām tos bargos sodus tirgus ekonomikas apstākļos? Uz ko mēs virzāmies?

A.Endziņš: Cienījamo deputāt Aizezer! Es uzskatu, ka mēs pašreiz tikai virzāmies uz tirgus ekonomiku, bet mēs vēl neesam tirgus ekonomikā. Acīmredzot, ja jūs uzskatāt, ka tirgus ekonomika nozīmē šodien palaist visus grožus vaļā, lai varētu pilnībā jebkura persona brīvi izrīkoties ar preci un noteikt cenu, kad ir tukši veikalu plaukti, tātad diktēt kaut ko, tas ir apmēram tas pats strīds, kas mums bija šeit Augstākajā padomē, kad risinājām jautājumu par izmaiņām civilkodeksā, proti, kur bija runa par komisijas cenu noteikšanu precei, kuru toreiz Augstākā padome noraidīja. Tātad šeit ir divas pilnīgi pretējas konceptuālas pieejas.

Priekšsēdētājs: Paldies, jautātāju vairs nav. Vai debatēs ir pieteikušies? Nav. Tad mēs varētu balsot un tādā veidā izteikt savu attieksmi pret šo likumprojektu. Vai ir iebildumi? Nav. Lūdzu, balsosim. Likumprojekts par grozījumiem Kriminālkodeksā. Rezultāts: 99– par, 4– pret, atturas– 8. Pirmajā lasījumā likums ir pieņemts.

Visi jautājumi, kurus mēs paredzējām šodien izskatīt, liekas, ir izskatīti. Tagad sāksim lielu paziņojumu sēriju. Pirmais pie mikrofona dodas sekretariāts deputāta Līgotņa personā.

A.Līgotnis: Kolēģi, man jums jāatgādina, ka šī diena ir pēdējā, kad tūlīt pēc sēdes beigām jūs varat pēdējā mirklī pierakstīties vēl uz biļešu iegādi tam pasākumam, kas notiks 18.novembrī Rīgas Sporta pilī pulksten 18.00 un ir veltīts Latvijas Republikas proklamēšanas gadskārtai. Pašreiz ir pierakstījušies divdesmit seši deputāti. Bet es domāju, ka interesenti vēl atradīsies, tāpēc es lūdzu pie manis sekretariātā.

Priekšsēdētājs: Turpinās paziņojumi, pirmais mikrofons.

J.Dinevičs: Cienījamie kolēģi! Mums ir saplānots ļoti intensīvs frakcijas darbs jaunajai nedēļai. Tā kā mums šodien ir agrāk beidzies darbs, vairāki kolēģi ierosināja pēc pusstundas starpbrīža noturēt stundu ilgu frakcijas sēdi, izskatot jautājumu, kas palicis no pagājušās frakcijas sēdes par pašvaldībām. Tādējādi mēs samazinātu sev slodzi uz pirmdienu. Varam tā darīt? Varam. Pulksten 17.00 sāksies frakcijas sēde.

Priekšsēdētājs: Deputāts Seiksts, lūdzu.

A.Seiksts: Cienījamie kolēģi, man ir divi paziņojumi. Viens ir lūgums– kādu nedēļu atpakaļ zālē tika palaists papīrs par reģionālās televīzijas problēmām. Papīrs nevienu nevarēja aizkaitināt, tas bija solīdi un lojāli sastādīts, bet tas nez kāpēc pazuda. Es ļoti lūdzu visus kolēģus turpmāk ievērot– ja kādu papīru kāds ir parakstījis pirmais, tad acīmredzot viņš zina, ko ar to tālāk darīt. Un to vajadzētu atsūtīt atpakaļ. (Zālē smiekli.) Tāpēc es jūs ļoti lūdzu rūpīgi pārmeklēt savus galdus. Ja papīrs atrodas, tad to atsūtīt atpakaļ, jo otrreiz to vairs nevar atjaunot. (Smiekli.)

Un otrais. Starpbrīža sākumā Latgales grupu uzreiz lūdzu blakuszālē.

Priekšsēdētājs: Vēl viens paziņojums. Kolēģi, lūdzu uzmanību! Mūsu kolēģis Ģirts Krūmiņš ir izbrīnījies, ka nav saņēmis no debatētājiem nevienu rakstveida labojumu un iebildumu par savu lēmumprojektu, tāpēc viņš uzaicina visus, kuri debatēja, tomēr iesniegt tos labojumus.

Lūdzu, deputāts Čepānis.

A.Čepānis: Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas sēde būs nevis ceturtdien, bet piektdien pulksten 10.00.

Priekšsēdētājs: Ojārs Blumbergs, lūdzu.

O.Blumbergs: Arhitektūras un celtniecības un tā tālāk komisijas sēde rīt 10.00.

Priekšsēdētājs: Tālāk strādājam pēc mūsu grafikiem. Rīt Prezidijs un viss pārējais. Ja būs kaut kādi īpaši paziņojumi, tad mēs to izdarīsim gan caur komisiju vadītājiem, gan arī radio un televīzijā.

(Sēdes beigas)