Moderns rīks sakārtotas sistēmas virzienā – e-pārvalde

Kopš 2004.gada decembra, kad sāka strādāt Aigara Kalvīša vadītais Ministru kabinets, darbu sāka Īpašu uzdevumu ministra e-pārvaldes lietās sekretariāts. Kā viens no pamatojumiem sekretariāta izveidei tika minēta e-pārvaldes ieviešanas politiskā atbalsta nepietiekamība.

Jānis Reirs, īpašu uzdevumu ministrs e-pārvaldes lietās, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Jānis Reirs Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Politiskā atbalsta vērtība

– Vai tagad ar ministra sekretariāta izveidošanu elektroniskajai pārvaldei politiskais atbalsts ir nodrošināts?

– Veidojot valdību, tika noteikts, ka Latvijai īpaši nozīmīga ir valsts konkurētspējas palielināšana. Viens no pamatnosacījumiem ir biznesa vides sakārtošana. Elektroniskā pārvalde ir instruments, ar kuru iespējams virzīt sakārtotību. Tādēļ sekretariāta uzdevumos ir ieviest valstī elektronisko parakstu un atrisināt datu bāzu savietojamības problēmas.

– Vai pats izjūtat, ka līdz šim e-pārvaldes lietas nav politiskā līmenī koordinētas?

– Viegli mums nav, bet interesanti gan. Kāpēc? Sekretariātam ir tikai politikas veidošanas, bet ne politikas īstenošanas instrumenti. Tāpēc normatīvie akti top ilgāk. Nākas daudz vairāk viedokļus saskaņot ar citām institūcijām.

– Vai, kļūstot par ministru, esat sev izvirzījis kādas prioritātes?

– Tiesa, sekretariāts koordinē informācijas tehnoloģiju (IT) lietas valsts pārvaldē. Praksē ir pierādīts, ka pastāv kopsakarības starp valsts ekonomiskās izaugsmes tempiem un datorprasmes iemaņu attīstību skolās. Drīzumā uzsāksim IT programmu atjaunošanu izglītības iestādēs.
Pats sev esmu izvirzījis mērķi elektronisko parakstu ieviest iespējami drīz. Apzinos, ka mērķis ir ambiciozs, ņemot vērā projekta attīstības tempus.

Apburtais loks ap elektronisko parakstu

– Elektroniskajam parakstam bija jābūt jau no šā gada 1.janvāra. Kad tas varētu reāli notikt?

– Lielākā problēma ir tā, ka nav elektroniskā paraksta sertifikācijas centra. Bija vairākas privātās kompānijas, kas izskatīja iespējas sertifikācijas centru izveidot. Veica aprēķinus un atzina, ka projekts nav ekonomiski izdevīgs.
Tomēr ledus ir izkustējies. Patlaban par elektroniskā paraksta ieviešanu gatavojam ziņojumu valdībai. Tajā minēsim trīs uzņēmumus, kuri varētu veidot sertifikācijas centru – VAS “Latvijas pasts”, Valsts informācijas tīklu aģentūra (VITA) un SIA “Lattelekom”. Katram ir savas priekšrocības. “Latvijas pastam” ir filiāļu tīkls visas valsts teritorijā. VITA ir pieredze valsts datu pārraidē, taču nav filiāļu. Tās būtu jāveido. Valsts nauda tiktu ietaupīta, arī piešķirot tiesības sertifikācijas centru veidot SIA “Lattelekom”.
Otra problēma – kas būs paraksta nesējs? Bija iecere, ka to veiks personu identifikācijas kartes, taču šis projekts ir atlikts. Tieši šonedēļ paredzēta saruna ar iekšlietu ministru Ēriku Jēkabsonu par projekta turpmāko virzību. Ieviešot elektronisko parakstu, nepieciešams strauji sasniegt, tehniski izsakoties, kritisko masu.
Ir izveidojies apburtais loks. Parakstu nevar ieviest, jo nav sertifikācijas centra. Centra nav, jo projekts nav finansiāli izdevīgs. Izdevīgi nav tāpēc, ka nav pakalpojuma. Kaut kur šī ķēde ir jāpārrauj.

– Tad kura ir īstā vieta, kur jāpārrauj?

– Jāsasniedz kritiskā masa. Tas nozīmē, ka pēc iespējas drīzāk, pēc iespējas vairāk cilvēkiem jāizsniedz elektroniskā paraksta tiesības. Valsts varētu palīdzēt, izsniedzot šīs tiesības pirmām kārtām valsts pārvaldē strādājošiem. Nākamā kārta būtu uzņēmējiem, tad pārējām iedzīvotāju kategorijām. Vairāki desmiti tūkstošu uzņēmēju elektronisko parakstu gaida, jo tas nepārprotami atvieglos viņu darbu. Optimistiski raugoties, elektronisko parakstu varētu sākt ieviest šā gada beigās.

– Vai, jūsuprāt, šis plašsaziņas līdzekļos nereti pieminētais jēdziens – elektroniskais paraksts – un tā darbības būtība ir pietiekami saprotami sabiedrībai?

– Manuprāt, politiķi arī šodien var skaidrot šo jēdzienu ar mediju starpniecību. No brīža, kad valdībā ir pieņemti visi lēmumi par elektroniskā paraksta ieviešanu, līdz reālai darbībai, nodrošinot tehnisko izpildījumu, paies seši septiņi mēneši. Tad arī jābūt izskaidrošanas kampaņai. Domāju, ka tas būtu pietiekami. Jāpiebilst, ka šādā izpratnē būtu svarīgi sertifikācijas centra izveidi uzdot privātai kompānijai. Tā būtu vairāk ieinteresēta piesaistīt klientus, ieguldot arī savus resursus skaidrošanas kampaņā.
Cilvēkiem, kas ikdienā lieto internetbanku un citus elektroniskos pakalpojumus, elektroniskā paraksta būtība ir aptuveni skaidra.

– Taču elektroniskais paraksts tikpat būtiski skar valsts pārvaldi. Vai skaidrošanai ir paredzēts izmantot valsts līdzekļus?

– Šā gada budžetā tādiem mērķiem līdzekļi nav paredzēti.

– Viens no potenciālā lietotāja uzticības kritērijiem elektroniskajam parakstam ir tā drošība.

– Valsts nostāja drošības jautājumā ir stingra. Tādēļ arī tik nopietni tiek analizētas kompānijas, kas piedāvā savu kandidatūru elektroniskā paraksta sertificēšanā. Ir saņemti pieteikumi no lielām, mazām kompānijām, no vairāk zināmām, mazpazīstamām un nezināmām. Drošības apsvērumu dēļ daudziem piedāvājumiem ir dots atteikums. Mazpazīstams sertifikācijas centra īpašnieks var radīt neuzticību lietotājos, un pakalpojumu var nepieprasīt.

– Lūdzu, nosauciet vismaz trīs ieguvumus, kādus sniegs elektroniskais paraksts!

– Trīs? Uzņēmējiem, piedaloties valsts rīkotos konkursos, nebūtu vajadzības pēc izziņām doties uz Valsts ieņēmumu dienestu (VID), Uzņēmumu reģistru u.c. Kaut VID jau daļēji piedāvā iespēju nosūtīt nepieciešamās atskaites elektroniski, atkristu vajadzība dokumentus iesniegt papīra formā. Jebkurš iedzīvotājs sev nepieciešamās izziņas, uzziņas valsts un pašvaldību iestādēs varēs iesniegt un lūgt elektroniski. Tas gan nenozīmē, ka cilvēki nedrīkstēs personīgi griezties iestādēs un kontaktēties.

– Nenoliedzot IT pieaugošo nozīmību mūsu dzīves ērtību nodrošināšanā, jājautā – kādu mācību ir nesusi nesenā orkāna radītā elektroenerģijas krīze?

– Pēcvētras situācijā svarīgāko objektu darbība tika nodrošināta. Man nav šaubu, ka funkcionēšanā tiks nodrošināts viss nepieciešamais, lai nedzēstos dati, šīs sistēmas. Mēs mēdzam pārlieku dramatizēt situācijas.

– Vai valsts pārvaldē ir paredzēts ieviest kādu vienotu dokumentu standartu, ko izmantos elektronisko dokumentu apmaiņas procesā?

– Ir jādomā, kā dokumentus elektroniski noformēt, izstrādājot elektroniskā paraksta ieviešanas sistēmu un datu bāzu savietojamību, ir jādomā un mēs to darām. Ir kompānijas, kas tehnoloģiju izstrādē jau tālu tikušas. Neminēšu kompānijas, bet to produktus. Netiek piedāvāta balta lapa ar elektronisko parakstu lejā, bet gan vajadzīgie laukumi, kuros ir jāievada konkrēta informācija: datums, dokumenta numurs utt.

Līgums ar “Microsoft” nav ekskluzīvs

– Pirms neilga laika starp Latvijas valsti un kompāniju “Microsoft” tika noslēgts sadarbības līgums. Medijos par to bijuši ļoti skopi komentāri. Lūdzu, raksturojiet līgumu un tajā minētās pušu saistības!

– Sarunas par šāda līguma vajadzību bez rezultātiem notikušas jau vairākus gadus. Mūsu kaimiņvalstis to jau iepriekš ir noslēgušas un bauda priekšrocības. Tai skaitā iepērkot valsts pārvaldei programmatūru. “Microsoft” kompānijas veidotos produktus mēs lietojam jau ilgstoši. Par intelektuālā īpašuma lietošanu ir jāmaksā. Tādēļ līguma noslēgšanu uzskatu par normālu darījumu. Līgums uz īpaši labvēlīgiem nosacījumiem paredz pašreiz apritē esošu deviņu kompānijas programmu izmantošanu mūsu izglītības sistēmas iestādēs. Līguma nosacījumos ir paredzēti arī jauni kompānijas produkti. Mums būs pieeja programmēšanas kodiem. Tas ļaus pārliecināties, vai kompānijas lielās programmas atbilst mūsu valsts programmatūras nosacījumiem pirms to iepirkšanas.
Esam apņēmušies divos gados veikt inventarizāciju valsts pārvaldē un pašvaldībās, lai sakārtotu programmatūru lietošanas autoratlīdzības jautājumus. Ir apņemšanās uzstādītos “Microsoft” produktus iegādāties legāli.

– Vai līgums Latvijas valstij ir finansiāli izdevīgs? Ja visā valsts pārvaldē un pašvaldībās ir paredzēts lietot “Microsoft” produktus, vai licencētu programmu iegādei kompānija ir apņēmusies piedāvāt atlaides?

– Tur jau tā lieta, ka šāds labvēlīgs nosacījums līgumā ir! Produktu izmaksas varētu samazināties pat vairāk nekā uz pusi.

– Vai jūsu rīcībā ir kādi aprēķini, cik valstij būs jāiegādājas licencēto produktu un cik tas varētu izmaksāt?

– Dažas spekulatīvas ziņas par to jau parādās medijos. Taču inventarizācija vēl nav veikta. Nav korekti programmu nepieciešamības aprēķiniem piemērot valsts pārvaldē esošo datoru skaitu, jo daudzviet tiek izmantotas licencētas programmas. Šobrīd nevēlos par skaitļiem runāt, balstīsimies uz faktiem.

– Cik ētisks, jūsuprāt, pret citiem tirgus dalībniekiem (piemēram, ES valstu kompānijām, kas vēlētos Latvijas tirgū ienākt) ir šāds līgums? Vai tādējādi netiek samazināta konkurence?

– Līgums ir ētisks. Tas nav ekskluzīvs, jo neuzliek pienākumu valstij lietot vienīgi “Microsoft” programmatūru. Tas ir sadarbības līgums starp valsti un lielu IT kompāniju un neuzliek nekādas saistības pret trešajām personām. Ja valsts institūcijām ir izveidojusies sadarbība ar citām kompānijām, tā netiks ierobežota. Paredzu, ka arī ar citām kompānijām tiks noslēgti līdzīgi līgumi.

Cik īstenojami ir noteiktie mērķi?

– Jūs droši vien iepazināties ar izstrādātajiem nacionālajiem dokumentiem, kas atspoguļo valsts elektroniskās pārvaldes un informācijas tehnoloģiju attīstības procesu pašreizējo, ne tik spožo stāvokli. Vai, jūsuprāt, īstermiņa mērķi līdz 2007.gadam ir reāli izpildāmi?

– Tas ir plašāks jautājums. Programma tika veidota kā izaicinājums, ar skatienu nākotnē. Pieļauju, ka tās sagatavošanas brīdī bija cerība, ka daudzi saistītie procesi notiks straujāk, piemēram, pašvaldību administratīvo teritoriju apvienošana. Taču es uzskatu, ka programma ir īstenojama. To sekmēs gan e-lietu pārvaldes sekretariāta izveide, gan valdības atbalsts. Par to es nešaubos, politiskais un valdības atbalsts būs.

– Nevar noliegt, ka jau pasen aizsāktie dažādu nozaru informatizācijas projekti, piemēram, PVIS, VVBIS, LIIS, nav īpaši sekmīgi virzījušies uz priekšu. Vai jums ir kādas ieceres to virzībai?

– Tas tiesa, un problēmas ir vairākas. Pirmkārt, uzstādīto programmatūru nesavietojamība. Otrkārt, 14 gados esam pamanījušies datu pārraides infrastruktūrā ieviest lielu nesakārtotību. Tā ir sliktā nozīmē mūsu valsts unikālā situācija pārējo ES valstu vidū. Lai to uzlabotu, ir pieejami un tiek novirzīti ES ERAF līdzekļi. Ir programmas platjoslu datu pārraides tīkla izveidei, ir interneta publiskās pieejamības punktu izveidei pašvaldībās u.c. Tiekoties ar reģionu pārstāvjiem, es pārliecinājos, ka interese risināt problēmas ir abpusēja.

– Iepriekšminētajā nacionālajā programmā ir ietverti 19 īstenojamie projekti. Atzīstami, ka tie ir ne vien Pierīgas reģionam, bet tiks īstenoti pārējos valsts reģionos. Kā notiks šo projektu ieviešanas uzraudzība?

– Sekretariāts ir politikas veidošanas, nevis politikas īstenošanas institūcija. Tādēļ tam ir vairāk koordinējoša un konsultējoša loma ES projektu izstrādē. Uzraudzību veiks atbildīgā ministrija. Manuprāt, projektu ieviešanas noteikumi ir stingri noteikti, un tas garantē to uzraudzību un caurskatāmību.

Zaida Kalniņa, “LV”

zaida.kalnina@vestnesis.lv